Pēdējās dienās sabiedrību pāršalkusi ziņa par uzsākto pārbaudi pret ģenerālprokuroru Juri Stukānu, balstoties uz trauksmes cēlēja ziņojumu. No malas skatoties – it kā normāla procedūra, tiesiskas valsts elements.
Mēs varam pieņemt, ka izvirzītās apsūdzības Jurim Stukānam ir patiesas un prokurore Viorika Jirgena trauksmi cēlusi ne bez iemesla un saistības ar jau pieminēto augsto amatpersonu pilnvaru termiņu beigām vispār nav, bet tad nav saprotams, kādēļ rīcība ir tik lēna un reakcija gluži kā lielajiem sliņķiem lietusmežos.
Runa ir par Tiesu varas krīzi, trauksmes ziņojums ir par Ģenerālprokuroru, nevis kādu prokuroru valsts perifērijā, kura vārda pieminēšana maina vien dažu lietu gaitu. Ģenerālprokuroram termiņš beidzas. Lietas izskatītājam AT priekšsēdim Aigaram Strupišam līdzīga bilde. Ja ir kaut mazākais pamats domāt, ka Viorikas Jirgenas apgalvojumiem ir pamats, tad jāreaģē ir Saeimai, turklāt tik operatīvi cik vien iespējams, jo Strupišs gudro jau labu laiku un tikai pagājušajā nedēļā ir atklājis, ka ziņojums ir, ka, pirmsšķietami, ka, iespējams. Šis runas veids vien liecina, ka šādi var lietu risināt vēl pāris gadus. Tādēļ ir pamats domāt, ka patiesu atrisinājumu nemaz nevajag. Ir cits iemesls un šis nav jautājums par to vai mums šobrīd ir labs vai slikts Ģenerālprokurors. Tas ir jautājums par to, kurš rotaļājas ar krēsliem.
Aiz šī juridiskā dūmu aizsega, iespējams, iezīmējas pavisam cita aina, kas vairāk atgādina smalki režisētu politisku spēli. Turklāt, tas viss notiek burtiski dažas nedēļas pirms lēmuma pieņemšanas par jauna ģenerālprokurora iecelšanu.
Saskaņā ar vairākiem avotiem, šī pārbaude neesot nekas cits kā kāda politiskā spēka mēģinājums ietekmēt to, kurš ieņems vienu no valsts svarīgākajiem amatiem – ģenerālprokurora krēslu. Stukāns ar savu pozīciju un centieniem, acīmredzot, nav šīs partijas favorīts. Tā vietā kuluāros jau tiek virzīts vārds, kas varētu būt "ērtāks" un pakļāvīgāks – bijušais prokurors, tagad Satversmes tiesas tiesnesis Juris Juriss.
Interesanti, Juriss tikai pavisam nesen ir sācis darbu Satversmes tiesā, taču jau izskan runas, ka savu pienesumu tiesā viņš ir sniedzis, izskatot lielākās un sarežģītākās lietas par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju. Lēmumi ir visnotaļ diskusiju raisoši, par ko iebilda arī virkne advokātu un par ko nācās taisnoties Satversmes tiesai. Bet, kā saka, darbiņš paveikts. Tātad, rodas jautājums vai šis bija vien pagaidu pieturas punkts ceļā uz augstāku amatu?
Zīmīgi, ka šajā šaha atklātnes izspēlē piedalās arī Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kuram arī beidzas pilnvaru laiks. Vai tiešām tieši viņš tiek izmantots kā politiskās spēles figūra – cilvēks, kuram pozīcijas noturēšana varētu būt atkarīga no tā, kā tiks atrisināta Stukāna lieta. Un vai ar disciplinārlietas ierosināšanu viņš pasaka “paldies”, ka ir atkārtoti nominēts amatam? Tieši ierosināšanu, jo iespējams tās atrisināšana ir vismazāk vajadzīga. Tieši šī šaubu ēna, kad pirmsšķietami kāds, iespējams, ir vainīgs var atrisināt izvēli. Nevar taču iecelt Ģenerālprokuroru, šauboties par viņa godaprātu. Savukārt, kad citu kandidātu apstiprina, Stukānu izsludina par nevainīgu, lai neceltos lieka brēka, jo galu galā viņš tiešām zina daudz ko un par daudziem. Visi šie fakti liecina par politiskām spēlēm un Saeimas vēlmi gūt kontroli pār neatkarīgu varas atzaru, cik vien to varam saukt par neatkarīgu.
Jāatzīst, šis nav pirmais gadījums, kad, izmantojot valsts institūcijas, kāds politiskais spēks cenšas pārrakstīt spēles noteikumus sev par labu. Tiesiskums tiek piesaukts tikai tad, kad tas kalpo politiskajam mērķim – tā vietā, lai stiprinātu neatkarīgas institūcijas, tiek radīta sistēma, kurā amatu ieņemšana balstās nevis uz kompetenci, bet gan uz partiju vēlmi kontrolēt un pie katra nozīmīgā amata rīkot “Krēslu spēles”.
Par to, ka tieši šobrīd cīņa par krēsliem ir īpaši aktīva, liecina nesen notikušais jampadracis ap Latvijas Bankas prezidenta krēslu, kas kopumā varēja kalpot par izcilas groteskas materiālu, ja vien neraisītu nopietnas pārdomas.
Patlaban stāsts vienlaikus ir par diviem nozīmīgiem krēsliem un, diemžēl, šo krēslu kopējā nozīme pārsver parasta trauksmes ziņojuma nozīmi.
Īsumā sākot – sabiedrībai, jo īpaši šobrīd, vajadzētu saglabāt kritisko domāšanu. Nav pieļaujams, ka tiesu vara tiek padarīta par politiskās gribas izpildītāju. Šāda prakse ne tikai grauj sabiedrības uzticību varas atzaram, bet ilgtermiņā apdraud demokrātiskas valsts pamatus.
