Būvmateriālu ražotāja SIA Schwenk Latvija Brocēnu cementa rūpnīcā atklāta pirmā oglekļa uztveršanas testa bāze Latvijā.

Šogad rūpnīcā Brocēnos tiek testētas vairākas oglekļa uztveršanas tehnoloģijas, lai izvēlētos piemērotāko risinājumu gan rūpnīcai Latvijā, gan citām Schwenk Building Materials Group rūpnīcām Eiropā. Tas parāda Schwenk apņemšanos dekarbonizēt cementa ražošanu visā Eiropā. Iekārtu un tehnoloģiju testēšana plānota līdz 2025. gada beigām, bet galīgais lēmums par investīcijām tiks pieņemts 2027. gadā. Brocēnu rūpnīca Latvijā ir viena no pirmajām grupā, kur pilna mēroga oglekļa uztveršana iecerēta no 2030. gada, uztverot aptuveni 800 000 tonnu CO2 gadā.

"Ņemot vērā, ka cements ir visas būvniecības un būvmateriālu vērtību ķēdes pamats un vienlaikus veido aptuveni 8% no Latvijas CO2 emisijām, oglekļa uztveršanas tehnoloģiju ieviešana Brocēnu cementa rūpnīcā palīdzēs ievērojami mazināt gan mūsu nozares ietekmi uz klimatu, gan stiprināt konkurētspēju Ziemeļeiropas tirgos. Vēl jo vairāk, tas sniedz lieliskas iespējas jaunām nozarēm, inovācijām un investīciju piesaistei Baltijā," saka Reinholds Šneiders, Schwenk Ziemeļeiropa izpilddirektors un Schwenk Latvija valdes priekšsēdētājs.

Cepu, cepu piparkūku – vienu sev, vienu eksportam… tiku 3. vietā pasaulē.

2024. gadā pēc kviešu eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija pirmajā vietā pasaulē, bet no kviešu miltiem ceptu piparkūku eksportā – 3. vietā pasaulē. Kvieši ir Latvijas visnozīmīgākā graudaugu kultūra. 2024. gadā 42% no visas Latvijas sējumu kopplatības bija kviešu sējumi. No 2020. gada Latvija katru gadu no kviešu (neskaitot cietos kviešus un kviešu sēklas) eksporta gūst ienākumus vairāk nekā pusmiljarda eiro apjomā un ir kļuvusi par nozīmīgu kviešu piegādātāju pasaules tirgum.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā pēc ienākumiem no kviešu eksporta Latvija ar 569 miljoniem eiro (1,4% no pasaules eksporta tirgus) bija 15. vietā pasaulē, Lietuva ar 813 miljoniem eiro (2,04% no pasaules tirgus) bija 13. vietā pasaulē, bet Igaunija ar 123 miljoniem eiro (0,31% no pasaules eksporta tirgus) bija 24. vietā pasaulē. Lielākie pasaules kviešu eksportētāji 2024. gadā bija Kanāda (13,8% no pasaules eksporta tirgus), ASV (13,3% no pasaules eksporta tirgus) un Austrālija (12,9% no pasaules eksporta tirgus).

Latviešu uzņēmums SIA „Grāvējs” Akmenes cementa rūpnīcā Lietuvā sekmīgi pabeidzis īpaši sarežģītu industriālo demontāžas projektu, nojaucot divus masīvus dzelzsbetona skursteņus – viens 100 metru, otrs 150 metru augsts. Rūpnīca, nezaudējot darbības efektivitāti, varēja turpināt darbu arī demontāžas laikā.

„Demontējot tik augstus objektus, pat neliels priekšmets, krītot lejā, var aizlidot vairāku simtu metru attālumā un radīt neparedzamas sekas. Tieši tāpēc drošības prasības šoreiz bija īpaši augstas,” skaidro uzņēmuma pārstāvis Rihards Muižnieks.

Šāda līmeņa darbi veikti, izmantojot unikālu teleskopisku mastu sistēmu ar īpašiem demontāžas robotiem – tehniku, kāda pasaulē ir pieejama tikai trīs eksemplāros, no kuriem viens ir Latvijas uzņēmuma rīcībā. Latvija līdz ar to kļuvusi par vienu no retajām valstīm, kur pieejama šāda līmeņa demontāžas tehnoloģija.

Lai īstenotu šo projektu, uzņēmumam nācās ieguldīt vairāk nekā divus miljonus eiro no pašu līdzekļiem, jo neviena finanšu institūcija nebija gatava finansēt tik specifisku iekārtu iegādi.

Brocēnu cementa rūpnīcā atklāta oglekļa uztveršanas testa bāze, kura ik dienu uztvers aptuveni 2 t CO2, bet perspektīvā iecerēts ik gadu uztvert 800 000 t CO2, tās realizācijai nepieciešami apmēram 500 milj. eiro lieli ieguldījumi, kā arī jārisina jautājumi par tās transportēšanu un noglabāšanu.

SIA Schwenk Latvija valdes priekšsēdētājs un Schwenk Northern Europe rīkotājdirektors Reinholds Šneiders uzsvēra, ka uzņēmums ir pirmais rūpnieciskais ražotājs Latvijā, kurš sāk oglekļa uztveršanas tehnoloģiju un iekārtu testēšanu. Lai arī dekarbonizācijas centieni Brocēnu cementa rūpnīcā notiek jau vairākus gadus, tomēr tikai 2025. gadā tiek atvērta pirmā CO2 uztveršana, tā Brocēnu cementa rūpnīcā notiek pēc vairākus gadus ilgas izpētes, kuras laikā pētītas dažādas tehnoloģijas un to piemērotība cementa ražošanai. Uzņēmuma vadītājs norādīja, ka CO2 uztveršana ir būtisks jautājums, jo cements ir visas būvniecības un būvmateriālu vērtības ķēdes pamats un vienlaikus veido aptuveni 8% no Latvijas CO2 emisijām. Tieši tāpēc Schwenk Latvija līdz 2030. gadam iecerējis izveidot ražošanai atbilstoša mēroga oglekļa uztveršanas rūpnīcu Brocēnos un ik gadu uztvert aptuveni 800 000 tonnu CO2. Tas ir liels apjoms, kuram jārod izmantošanas iespējas, kā risinājums tika minēta moderno degvielu ražošana, vienlaikus būs jautājums par uztvertās CO2 transportēšanu (kāds varētu būt transportēšanas veids – autocisternas, dzelzceļa vai cauruļvadu transports) un uzglabāšanu (kur būs glabātuve — Latvijā vai arī ārzemēs). Jebkurā gadījumā tās ir izmaksas, kuras kādam būs jāsedz.

2024. gadā Latvija bija otrajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sālītu siļķu eksporta uz vienu iedzīvotāju.

Ar to, ka Latvija ilgstoši ir pirmajā vietā pasaulē pēc šprotu (sardīnēm līdzīgu zivju konservu) eksporta uz vienu iedzīvotāju, lasītājus nevar pārsteigt. Vēl joprojām bijušajā PSRS telpā šprotes un Latvija ir sinonīmi. Tomēr pēdējos gados Latvija ir guvusi atzīstamus panākumus cita veida pārstrādātu zivju produktu eksportā. Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija bija otrajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sālītu siļķu eksporta uz vienu iedzīvotāju. Līdz ar to var teikt, ka siļķe ir laba piedeva ne tikai kartupeļiem un biezpienam, bet arī Latvijas eksportam.Latvija ir augstās pozīcijās pasaulē kā svaigu un saldētu zivju eksportētāja. Vienlaikus Latvija importē citu reģionu zivis, lai no tām ražotu produkciju gan vietējam patēriņam, gan eksportam.

Industriālie uzņēmumi strauji virzās ilgtspējas virzienā, taču to attīstības temps joprojām ir nevienmērīgs - kamēr daļa komersantu jau strādā saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, citi vēl tikai sper pirmos soļus.

Eiropas Savienības (ES) klimata mērķi, ISO standarti un COP saistības Latvijas ražošanas uzņēmumiem nozīmē reālas pārmaiņas - nepieciešamību pārskatīt ražošanas tehnoloģijas, izmantotās izejvielas, enerģijas patēriņu un sadarbību ar piegādātājiem. Lielajiem un eksportējošajiem uzņēmumiem šīs prasības jau ir ikdiena, savukārt daļa mazo ražotāju uz šīm izmaiņām joprojām raugās piesardzīgi.

Jāiegulda laicīgi

Latvijas biznesa vide kopumā pakāpeniski pielāgojas ES un starptautiskajām ilgtspējas prasībām, taču uzņēmumu spēja tās ieviest praksē būtiski atšķiras, norāda Jānis Senkans, ABB Elektriskās piedziņas biznesa vadītājs Latvijā. “Lielie uzņēmumi šajā gadījumā ir soli priekšā - tie jau savlaicīgi ievieš nepieciešamās pārmaiņas un strādā proaktīvi, taču mazākiem uzņēmumiem joprojām bieži trūkst datu, finanšu resursu un iekšējās kapacitātes. Konkrēts piemērs ir elektromotoru joma - ES noteikumi paredz, ka jaunajiem elektromotoriem jāatbilst vismaz IE3 energoefektivitātes klasei. Lielie uzņēmumi jau skatās uz priekšu un arvien biežāk pieprasa IE5 risinājumus, kamēr mazākie ražotāji nereti izvēlas zemākas izmaksas, dodot priekšroku cenai, nevis efektivitātei,” norāda J.Senkāns, uzsverot, ka vienlaikus izpratne par to, ka iekārtas iegādes cena ir tikai neliela daļa no kopējām izmaksām, kopumā pieaug. “Daudzi klienti saprot, ka izšķirošais faktors ir dzīves cikla izmaksas.

Katrā desmitajā pasaulē ražotajā sērfošanas un snovborda dēlī, arī hokeja aprīkojumā ir izmantota Latvijas stikla šķiedra.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvijas daļa no visa stikla šķiedru pavedienu eksporta apjoma pasaulē bija 8%, bet no visas brīvi austo stikla šķiedras audumu produkcijas pasaulē – 9%. Līdz ar to bez pārspīlējuma var teikt, ka katrā desmitajā pasaulē ražotajā sērfošanas un snovborda dēlī, hokeja aprīkojumā utt. tiek izmantota Latvijas stikla šķiedra.

Triju stikla šķiedras produkcijas veidu eksportā – stikla šķiedras pavedienu, brīvi austu audumu un mehāniski savienotu audumu – Latvijas eksporta ienākumi uz vienu iedzīvotāju 2024. gadā bija visaugstākie pasaulē. Latvijā stikla šķiedras ražošana aizsākās 1963. gadā, kad darbu sāka Valmieras stikla šķiedras rūpnīca. Sākumā tika ražota tikai stikla šķiedra, bet no 1972. gada – arī stikla šķiedras audumi. 1996. gadā uzņēmums tika veiksmīgi privatizēts, kas ļāva uzņēmumu modernizēt (jau 2021. gadā tika atvērta vienstadijas stikla šķiedras ražotne). Rūpnīcas ražošana tika pielāgota tirgus prasībām, un uzņēmums sāka piegādāt globālajam tirgum konkrētus nišas produktus. Atbilstoši žurnāla Dienas Bizness veidotajam Latvijas lielāko uzņēmumu 2024. gada TOP 500+ AS Valmieras stikla šķiedra ar 117,8 miljonu eiro lielu apgrozījumu bija 69. vietā Latvijā. Uzņēmums nodarbināja vairāk nekā 1200 darbinieku un 2023. gadā nodokļos valsts kopbudžetā iemaksāja vairāk nekā 6,5 miljonus eiro.

Kā liecina Pasaules tirdzniecības centra World Trade Center apkopotie dati, tad 2024. gadā, vērtējot finierlokšņu eksporta apjomu uz vienu iedzīvotāju, Latvija ar 18,1 eiro uz vienu iedzīvotāju bija piektajā vietā pasaulē, bet pēc finierlokšņu importa apjoma uz vienu iedzīvotāju – otrajā vietā pasaulē.

Pirms rakstīt par finiera ražošanu un ārējo tirdzniecību, tomēr ir jāprecizē terminoloģija. 20. gadsimtā latviešu valodā vārdam finieris (no angļu valodas vārda veneer) bija divas nozīmes. Pirmā: “Plāna, parasti augstvērtīgas koksnes (sarkankoka, riekstkoka) skaida, ko lieto koka izstrādājumu pārklāšanai.” Otrā: “Saplāksnis, koka materiāls, kas izgatavots no trim vai vairākām 0,5-10 mm biezām skaidām, kuras salīmētas tā, ka blakus kārtu šķiedras ir savstarpēji perpendikulāras.” (Svešvārdu vārdnīca. Rīga, izdevniecība Liesma. 225.lpp.) Lai nerastos pārpratumi, pirmo materiālu bija ieteikts saukt par apdares finieri, bet otro - par daudzkārtu finieri.

Pēdējo trīs gadu laikā Latvija ir iekļuvusi pasaules līderos koka sēdekļu un koka sēdekļu daļu eksportā.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad 2024. gadā Latvija eksportēja gandrīz vienu procentu no pasaules kopējā koka sēdekļu daļu eksporta un 0,63% no pasaules kopējā koka sēdekļu eksporta. Rēķinot eksporta ienākumus uz vienu iedzīvotāju, 2024. gadā Latvija bija otra lielākā koka sēdekļu eksportētāja pasaulē un sestā lielākā koka sēdekļu daļu eksportētāja pasaulē.

Kā zināms, tad tikai neilgi pirms 1940. gada Latvijas lielākie mēbeļu ražošanas uzņēmumi sāka pāreju no mēbeļu ražošanas individuālajiem pasūtītājiem uz sērijveida ražošanu. PSRS darba dalīšanas sistēmā no 1961. gada Latvija specializējās sekciju tipa mēbeļu (skapju) ražošanā, kuras tika pārdotas izjauktā veidā, un pircējiem mēbeles bija jāsamontē pašiem, kā arī krēslu, galdu, gultu un tahtu ražošanā. 1985. gadā Latvijā saražoja 409 tūkstošus galdu, vairāk nekā 105 tūkstošus dīvānu un tahtu, 325 tūkstošus skapju un 1,76 miljonus krēslu, sēdekļu un izvelkamo krēslu, kas pamatā bija no koka (Latvijas statistikas gadagrāmata 1991. Rīga, LR Valsts statistikas komiteja 1992., 307.lpp.). Padomju laikā Latvija pilnībā apgādāja savus iedzīvotājus, iestādes un uzņēmumus ar mēbelēm, bet aptuveni piekto daļu no visas mēbeļu produkcijas eksportēja ārpus Latvijas. PSRS sabrukuma izraisītā ekonomiskā krīze smagi skāra mēbeļu ražošanu. 1992. gadā dīvānu un tahtu ražošana, salīdzinot ar 1990. gadu, samazinājās astoņas reizes un bija tikai 12,6% līmenī no 1990. gada apjoma. Krēslu ražošana 1992. gadā pret 1985. gadu samazinājās vairāk nekā trīs reizes, bet pret 1990. gadu - vairāk nekā divas reizes (Latvijas statistikas gadagrāmata 1992. Rīga, izdevniecība Baltika, 1993., 275.lpp.). 1994. gadā Latvijā tika saražoti 175 tūkstoši krēslu (aptuveni viena desmitā daļa no 1985. gada līmeņa), 4,8 tūkstoši guļamkrēslu un 22,8 tūkstoši atpūtas krēslu. (Latvijas statistikas gadagrāmata 1995. Rīga, LR Valsts statistikas komiteja 1995., 242.lpp.). Latvijai kļūstot neatkarīgai, bet jo īpaši 21. gadsimtā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, vietējās mēbeļu produkcijas ražotāji konkurēja ar importa produkciju, kas tika ražota no mazāk kvalitatīvas koksnes (piemēram, bambusa).

Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, pērn Latvija bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no grāmatu eksporta.

Tā var teikt šā raksta virsrakstā, nedaudz pārveidojot bērnu dzejnieka Pētera Sila (1908–1953) jau folklorizējušās rindas no dzejoļa “Uz skolu”, jo 2024. gadā Latvija bija pasaules līdere grāmatu eksportā uz vienu iedzīvotāju un galvenais Latvijā iespiesto grāmatu eksporta tirgus bija Eiropas valstis – Vācija, Zviedrija un Norvēgija.Kā liecina Starptautiskā Tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no poligrāfijas produkcijas – grāmatu eksporta.Poligrāfija un papīra ražošana ir nozīmīga Latvijas rūpniecības nozare.

Vides mērķu sasniegšana – tās nav tikai rūpes par planētas nākotni, bet arī biznesa konkurētspējas un līdz ar to valsts ekonomiskās drošības jautājums. Brīdī, kad priekšplānā izvirzās Eiropas drošības aspekti, ir būtiski turpināt jau iesāktus vērienīgus investīciju projektus un izpēti arī citās nozarēs. Latvijai ir jānotur līdzsvars starp visām stratēģiski svarīgajām jomām, kuras veido auglīgu augsni investīcijām un nākotnes tehnoloģiju attīstībai.

Nemainīga vērtība – ilgtspējas kurss

Neskatoties uz ģeopolitisko situāciju, klimata riski un klimata pārmaiņas nekur nepazudīs. Eiropai ir jāturpina uzņemtais ilgtspējas kurss, un valstu valdībām ir jāturas pie tādu plānu īstenošanas, kas veicinās klimatneitralitātes mērķu sasniegšanu. Ne mazāk nozīmīgs ir arī pašu uzņēmēju redzējums un akcionāru vēlme nodrošināt uzņēmuma ilgtspēju nākamajām paaudzēm. Svarīgi, ka uzņēmumi ar ilgtspējīgu redzējumu neizpilda tikai valsts noteikto prasību minimumu. Tieši otrādi, no nozarēm nāk apņemšanās atstāt labvēlīgu ietekmi uz nākotnes paaudzēm un stimuls valstij nodrošināt tam nepieciešamo vidi.

Latvijā jau šobrīd netrūkst piemēru, kad tā kļūst par apjomīgu investīciju magnētu un pasaules tehnoloģiju pionieri. Piemēram, oglekļa uztveršanas tehnoloģiju ieviešana Brocēnu cementa rūpnīcā tuvāko piecu gadu laikā paredz tikpat lielu investīciju apjomu kā jaunas rūpnīcas attīstība. Un šis ir tikai sākums, jo ne mazākas investīcijas prognozēts ieguldīt, atvasinot citus biznesa virzienus.

Kokogles no blakusprodukta darvas ražošanā pārtapa par izcilu nišas produktu Latvijas eksportā.

Koka ogles dabiski rodas koksnes sadegšanas procesā. Galvenā koksnes sastāvdaļa ir celuloze. Celuloze ir ogļhidrāts, kura sastāvā vidēji uz sešiem oglekļa atomiem ir pieci skābekļa atomi un desmit ūdeņraža atomi, kas ir pietiekami piecu ūdens molekulu izveidei. Parastā degšanas procesā skābeklis un ūdeņradis, kas ir celulozes sastāvā, pārtop par ūdeni, kas iztvaiko, samazinot kurināmā siltuma atdevi, bet galveno degšanas enerģiju dod oglekļa degšana. Karsējot celulozi bez pietiekamas skābekļa padeves aptuveni 400 grādu temperatūrā, notiek tās pārogļošanās. Ūdens kopā ar gaistošam vielām pāriet gāzveida stāvoklī, bet ogleklis un pelnvielas paliek cietā agregātstāvoklī, veidojot koka ogli. Sadedzinot koksni, galvenā enerģija rodas no oglekļa degšanas, tāpēc enerģijas apjoms, kurinot parastu malku, nav tik liels, kā dedzinot koka ogli, kurā 80% no sastāva ir ogleklis. Turklāt malka satur mitrumu (sausā malkā ūdens ir ap 15%, neizžāvētā - 40%). Degot koksnei ir jāpatērē enerģija, lai ūdeni iztvaicētu, tāpēc siltuma atdeve no malkas kurināšanas dod ir 2,7 līdz 4,5 tūkstošus kilokaloriju enerģijas uz vienu koksnes kilogramu.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2024. gadā Latvija bija trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no biodīzeļdegvielas eksporta.

Starptautiskajā tirdzniecībā pie atjaunojamās jeb biodīzeļdegvielas (KN kods 3826) tiek pieskaitīta biodegviela, kas tiek ražota no augu eļļām, dzīvnieku taukiem vai atkritumiem, kā arī biodīzeļdegvielas maisījumi, kas nesatur vispār vai satur mazāk nekā 70 % naftas destilācijas produktu. Parastai – naftas vai citu ogļūdeņražu pārtvaices procesā iegūta dīzeļdegvielai - ir cita preču grupa (HS 2710).

Biodīzeļdegvielas ražošana

Tradicionāli biodīzeļdegviela tiek ražota, izmantojot ķīmisku reakciju starp taukvielām un spirtiem (parasti metilspirtu), kuras rezultātā rodas taukskābju metilesteri (biodīzeļdegviela), un vienlaikus kā blakusprodukts tiek iegūts glicerīns. Reakcija notiek 50–65 °C temperatūrā katalizatoru klātbūtnē.Kā taukvielu avots var būt augu eļļas (sojas, rapša, palmu, saulespuķu), izlietotās eļļas no ēdiena gatavošanas procesa, pārtikā neizmantojami dzīvnieku tauki u.c.

Latvijai ir labs potenciāls biodegvielu ražošanai, tā izmantošana ir atkarīga ne tikai no uzņēmēju spējām to attīstīt, bet jo īpaši no politiskajiem lēmumiem un sabiedrības attieksmes.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu diskusiju cikla Zaļā enerģija = konkurētspējīga Latvija ietvaros sarunā par biodegvielas ražošanu Latvijā šodien un rīt. Vienlaikus Latvijā izaudzētām rapša sēklām var pievienot augstāku vērtību, no tām ne tikai izspiežot eļļu un iegūstot lopbarībā izmantojamos raušus, bet šo rapšu eļļu izmantojot biodegvielas ražošanai, tādējādi transporta degvielas daļu izaudzējot savā zemē.

Vēsturisko lēmumu sekas

„Pašlaik Latvijā ir divas ražotnes, kur viena - SIA Bio-Venta - ir liela ražotāja un otra – mazāka ražotāja GVF Bio, un kopumā ražotnes var saražot dīzeļdegvielas piedevas –biodīzeļdegvielas - daudz vairāk, nekā valstij būtu nepieciešams, lai varētu izpildīt Eiropas Savienības uzstādītos mērķus,” pašreizējo situāciju raksturoja Latvijas Biodegvielu un bioenerģijas asociācijas valdes loceklis Renārs Pūce. Viņš norādīja, ka liela daļa no Latvijā saražotās biodīzeļdegvielas tiek eksportēta. Problēma ir ar Latvijas iekšējo patēriņu, kas laika gaitā pieredzējis pamatīgu viļņošanos.

Latvija 2024. gadā bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu pārslu eksporta uz vienu iedzīvotāju.

Pasaules tirdzniecības centra World Trade Center apkopotie dati rāda, ka 2024. gadā Latvija bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu sēklu eksporta uz vienu iedzīvotāju un pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu pārslu eksporta uz vienu iedzīvotāju. Līdz laikam, kad galvenais vilcējspēkos Latvijas lauksaimniecībā un vietējā transportā bija zirgs, auzas pēc sējumu platības bija viena no izplatītākajām lauksaimniecības kultūrām. 1940. gadā auzu sējumu platība Latvijā aizņēma 387,6 tūkstošus hektāru.

Auzu nozīme Latvijas lauksaimniecībā samazinājās, pārejot no zirgiem uz traktoriem un kombainiem, kā arī kravas auto. 1990. gadā auzu sējumu platība Latvijā bija aptuveni 82 tūkstoši hektāru (Latvijas lauksaimniecība: Statistisko datu krājums, Rīga, Latvijas Republikas Valsts Statistikas komiteja, 1991, 41. lpp.), bet 2000. gadā Latvijā ar auzām apsēja tikai 45,5 tūkstošus hektāru. 2000. gadā auzu kopraža bija mazāka par 80 tūkstošiem tonnu.

Lai gan nespeciālista acij varētu šķist, ka papīra un plēves iepakojuma savākšana un pārstrāde ir viena no vienkāršākajām atkritumu pārstrādes sadaļām, patiesība ir pilnīgi pretēja – tā ir viena no sarežģītākajām un grūtākajām.

Problēmas šajā jomā rada vesela virkne aspektu – gan milzīgais šādu atkritumu apjoms, gan tas, kāds mūsdienās ir reālais “papīra” vai “plēves” iepakojuma sastāvs, gan tas, kādā stāvoklī tas nonāk līdz atkritumu šķirošanas un pārstrādes uzņēmumiem, gan tas, cik motivēti šķirot ir gan uzņēmumi, gan iedzīvotāji, gan arī tas, ka iepakojuma savākšanas tirgus ir sadalīts vairākās sastāvdaļās.

2023. gadā Eiropas Savienība radīja 79,7 miljonus tonnu iepakojuma atkritumu jeb 177,8 kg uz katru iedzīvotāju, liecina “Eurostat” dati. Tas bija par 8,7 kg mazāk nekā 2022. gadā, taču par 21,2 kg vairāk nekā 2013. gadā. No visiem iepakojuma atkritumu veidiem 40,4% veidoja papīrs un kartons, 19,8% — plastmasa, 18,8% — stikls, 15,8% — koksne, 4,9% — metāls un 0,2% — citi materiāli.

Būvniecības nozare kļūst ilgtspējīgāka, kad nozare un valsts iet vienā virzienāLatvijā esam pieraduši, ka pārmaiņas būvniecībā bieži vien notiek tad, kad tās pieprasa Eiropa. Arī betona nozarē tā ir, piemēram, vides nospieduma jautājums eksistē “uz papīra”, bet praksē katrs to skaidro pa savam.

Viens ražotājs liek akcentu uz cementa daudzumu, cits – uz transportēšanas attālumiem, vēl cits – uz izejvielu izcelsmi. Rezultātā pasūtītāji nevar objektīvi salīdzināt piedāvājumus, un ražotājiem nav vienota atskaites punkta, pēc kura spriest, kas tiešām ir solis zaļākā virzienā un kas ir vienkārši tā sauktā “zaļmazgāšana”.

Tikmēr mūsu kaimiņvalstīs – Zviedrijā, Norvēģijā un Somijā – videi draudzīgāku būvmateriālu pielietojums ir sasniedzis ievērojami lielāku nozīmi un apjomu nekā Latvijā. Šajās valstīs jau vairāk nekā piecus gadus ir izstrādāti dokumenti, uz kā pamata ir iespējams noteikt betona CO₂ nospiedumu. Līdz ar to tirgus vide ir daudz skaidrāka: ja tu ražo betonu, tev ir precīzi zināms, kā tiek mērīts tā CO₂ nospiedums, un pasūtītājs zina, ko no tevis sagaidīt. Daudzi mūsu būvmateriālu un būvkonstrukciju ražotāji uz šiem tirgiem eksportē un ir spiesti pielāgoties. Viņi ražo divus produktu virzienus – vienu vietējam tirgum, otru eksportam, kur tiek prasīti betoni ar būtiski mazāku vides nospiedumu. Taču Latvijā interese par šādiem risinājumiem ir zema, jo vienkārši līdz šim nebija sistēmas, kas ļautu tos ieviest.

Latvijai nav jāpieņem dāvanas no Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem, ja ilgtermiņā tas palielina valsts budžeta tēriņus šo dāvanu uzturēšanai, bet jāveltī enerģija investīciju piesaistei, kas rada produktus, pakalpojumus un darba vietas.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta kūdras substrātu ražošanas SIA LaFlora valdes priekšsēdētājs un Latvijas Darba devēju konfederācijas padomes loceklis, inženieris - hidrotehniķis Uldis Ameriks.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 9.septembra numurā lasi:

DB analītika

Jaunieši grib saņemt vairāk, nekā viņiem piedāvā

Tēma

Latvija ir viena no lielākajām cementa ražotājām pasaulē

Sāk uztvert CO2

Nodokļi

Ģimeņu stiprināšanai kopīga deklarācija

Aktuāli

Publiskā sektora augšgals dzīvo labi

Tirdzniecība

Alkohola tirdzniecības ierobežojumus vērtē skeptiski

Latvijas eksporta izcilības

Latvijas piparkūkas iekaro pasaules tirgus

Šprotēm Latvijas zivju konservu eksportā pievienojas siļķu, makreļu, lašu un pat kaviāra konservi.

Jau vairāk nekā desmit gadus Krievija ir noteikusi Latvijas zivju konservu importa aizliegumu un Latvijas šprotēm Krievijas tirgus ir slēgts. Taču jau no 2015. gada Latvijas zivju konservu ražotāji ir attīstījuši citu zivju konservu eksportu un ievērojami paplašinājuši zivju konservu eksporta ģeogrāfiju.

Konservēšanas pirmsākumi

Kamēr nebija atklātas konservēšanas tehnoloģijas, vienīgais veids, kā paildzināt produktu lietošanu, bija to sālīšana, žāvēšana, kaltēšana, uzglabāšana skābā vidē (fermentēšana) vai marinēšana. Termiskās konservēšanas rūpnieciskā izmantošana aizsākās tikai XIX gadsimta sākumā, kad Francijas pavārs Nikolā Apērs (1749–1841) atklāja, ka var vairākus gadus uzglabāt ēdienu, kurš pirms tam ir ticis ievietots aizlodētās metāla kārbās, ja kārbas pirms uzglabāšanas uzkarsē virs vārīšanas temperatūras. Kad Francijas armija izsludināja konkursu par labāko metodi, kā ilgstoši uzglabāt pārtikas produktus, tieši Apēra ieteiktā konservēšanas metode – ēdiena sterilizācija metāla kārbās un stikla traukos – izrādījās visefektīvākā. 1810. gadā Apēram tika piešķirts apbalvojums un naudas prēmija par labākās konservēšanas metodes atklāšanu un pilnveidošanu. Apēra laikā gan nebija zināms, kāpēc, uzkarsējot hermētiski noslēgtu trauku virs 100 grādu temperatūras, tajā ievietotie produkti ilgstoši nebojājas.

Eiropas Savienība (ES) trešdien prezentēja jaunus noteikumus, kuru mērķis ir stiprināt bloka rūpnieciskās ražošanas nozari pret sīvo Ķīnas konkurenci.

Šie jaunie noteikumi skar tādas stratēģiski nozīmīgas nozares kā autoražošanu, videi draudzīgas tehnoloģijas un tērauda ražošanu, un tie ir saistīti ar ES centieniem atgūt konkurētspēju, samazināt atkarību no citām lielvalstīm un novērst darbavietu likvidēšanu.

"Es jums šodien prezentēju ne tikai izmaiņas darbības procedūrās; bet gan izmaiņas doktrīnā, un šādas izmaiņas vēl pirms dažiem mēnešiem nebija iedomājamas," norādīja ES uzplauksmes un industriālās stratēģijas komisārs Stefans Sežurnē.

Tā dēvētās "Ražots Eiropā" prasības, kuru mērķis ir arī veicināt rūpniecības nozares dekarbonizāciju, attieksies uz stratēģiski nozīmīgām nozarēm, proti, tērauda, cementa, alumīnija, automobiļu un videi draudzīgu tehnoloģiju ražošanas sektoriem.

Katra simtā svece pasaulē ir ražota Latvijā.

Visu XXI gadsimta pirmo ceturtdaļu Latvijas sveču eksports ir ievērojami pārsniedzis importu. Turklāt svētku un piemiņas brīžos Latvijas ļaudis izvēlas Latvijas, nevis importa sveci.Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sveču eksporta.

Visvairāk – Ziemassvētkos

No neatminamiem laikiem kā gaismas avots tumšajā laikā tika izmantots degošs skals vai sveķaini zari. Bišu vaska sveces un to ražošanas tehnoloģija radās tikai pirms aptuveni tūkstoš gadiem Eiropas mērenās joslas ziemeļu daļā. Svarīgākajai sveču ražošanas izejvielai – bišu vaskam – kušanas temperatūra ir aptuveni 62 grādi pēc Celsija, bet augu dzīvnieku izcelsmes (piemēram, aitas) taukvielām, kuras pievienoja vaskam sveču ražošanā, kušanas temperatūra ir vēl zemāka. Karstajā joslā vasaras laikā saulē vaska sveces nav uzglabājamas, jo tās izkūst. Siltajās zemēs sveču vietā kā gaismas avots tumšajā laikā tika izmantotas eļļas lampiņas. Vaska sveces ir relatīvi dārgas, tāpēc to masveida izmantošana bija visai ierobežota. Būtiskas pārmaiņas sākās, kad XIX gadsimtā sveču ražošanā sāka izmantot no dzīvnieku taukiem rūpnieciski nodalītu taukskābi – stearīnu, kuru joprojām izmanto gan ziepju, gan sveču ražošanā. No XIX gadsimta beigām sveču ražošanā sāka izmantot naftas pārstrādes procesā iegūstamu parafīnu (piesātināto ogļūdeņražu maisījumu ar 20 līdz 40 oglekļa atomiem molekulā).

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra “International Trade Center” dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad 2024. gadā Latvija daļa pasaules ēku būvniecībai domāto krusteniski līmētu kokmateriālu eksportā bija 1,55%, bet pēc ienākumiem no eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija 2. vietā pasaulē.

Krusteniski līmēti kokmateriāli, kas tiek lietoti ēku būvniecībā, kas pazīstams arī kā CLT vai X-Lam, ir inženiertehniski veidots koksnes izstrādājumi, kuri tiek izgatavoti, līmējot vairākus masīvkoka slāņus (parasti trīs, piecus vai septiņus slāņus) šķērsvirzienā vienu uz otra. Katra slāņa kokšķiedras tekstūras virziens ir perpendikulārs pret nākamo slāni, tāpēc arī to nosaukums ir “krusteniski līmēti”. Šādi var iegūt ļoti izturīgus un stabilus koka paneļus, kurus īpaši labi var izmantot ēku konstrukciju nesošajām sienām gan apdzīvojamās, gan komerciāla un rūpnieciska rakstura ēkās. Krusteniski līmētus koka paneļus, var izmantot arī ēku nenesošajām sienām un arī grīdu segumiem.

Latvijas panākumi sieviešu apakšveļas un apakšveļas daļu – elastīgo lenšu –eksportā.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija) dati, 2024. gadā Latvija pēc ienākumiem no krūšturu lencīšu eksporta uz vienu iedzīvotāju bija 1. vietā pasaulē.

Nesena vēsture

Masveida apakšveļas ražošanai ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē nav ļoti sena vēsture. Līdz pat XX gadsimta sākumam gan Latvijā, gan arī citviet Eiropā lielākā daļa sieviešu vasaras laikā apakšveļu nelietoja vispār. Augstākās kārtas sievietēm krūšturu funkciju pildīja korsetes. Savukārt pirmie rūpnieciski ražotie krūšturiem līdzīgie apģērba gabali (XIX gadsimta beigās) bija atvieglotas korsetes un naktskrekla kombinācija. Pirmais krūšturis kā nodalīts apģērba gabals tika patentēts tikai 1914. gadā. Līdz pat XX gadsimta vidum sieviešu apakšveļas masveida ražošana aizsākās tikai industriāli attīstītās valstīs. Latvijā līdz pat XIX gadsimta beigām ikvienai jaunkundzei bija jāprot darināt savu apģērbu pašai un, tikai sasniedzot noteiktu turības līmeni, apģērba darināšanai tik pirkti drēbnieku pakalpojumi. Pāreja uz apģērba darināšanas specializāciju ir iemūžināta Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) lugā Skroderdienas Silmačos (1902). Vēl XX gadsimta pirmajā pusē lielākā daļa Latvijas sieviešu sev nepieciešamo apģērbu šuva pašas un tikai bagātākās ģimenes izmantoja drēbnieku pakalpojumus vai arī iegādājās rūpnieciski ražotu apģērbu. 1927. gadā Latvijā bija reģistrēti tikai 27 veļas šūšanas uzņēmumi, kuros strādāja aptuveni 280 darbinieku, kā arī astoņi uzņēmumi (135 nodarbinātie), kas ražoja bikšu lences, korsetes un līdzīgus izstrādājumus (Latvijas statistikas gada grāmata 1927. Rīga, Valsts statistikas pārvalde,1928. 286. lpp.).

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad 2024. gadā Latvijas daļa lapu koku saplākšņa eksportā bija 5%, bet pēc ienākumiem no eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija pirmajā vietā pasaulē.

Vēsturiski finiera lokšņu rūpnieciskā ražošana aizsākās1797. gadā, kad Samuels Bentamams (1757 - 1831) izgudroja un uzkonstruēja finiera lokšņu lobāmo mašīnu. No šī laika sākās plaša finiera lokšņu izmantošana dažādu koksnes izstrādājumu virsmu apdarē. Savukārt saplākšņa ražošana pašreizējā izpratnē (finiera lokšņu līmēšana un presēšana) rūpnieciskos apjomos aizsākās tikai pēc 1865. gada, kad ASV tika radītas iekārtas saplākšņa rūpnieciskai ražošanai. Tikai dažus gadus pēc saplākšņa ražošanas patenta izsniegšanas (1869.g.) šo produkciju sāka ražot arī Latvijas teritorijā. 1913. gadā Latvijā bija divas saplākšņa (līmēta finiera) rūpnīcas - viena Rīgā, bet otra Daugavpilī. Kopējais saražotā saplākšņa apjoms bija aptuveni 50 tūkstoši kubikmetru gadā (Latvijas PSR ģeogrāfija. Rīga: izdevniecība Zinātne, 1975., 345.lpp.).

Tolmets Latvijā visdrīzāk ir dzirdēts vārds – kā vadošais metāllūžņu pārstrādes uzņēmums Baltijā. Bet daudz mazāk zināms ir fakts, ka šis Latvijas uzņēmums šobrīd jau ir viens no pieciem lielākajiem metāllūžņu pārstrādes tirgus spēlētājiem pasaulē un piegādā izejvielas virknei vadošo metālu ražotāju pasaulē.

Kā stāsta SIA Tolmets valdes loceklis Artjoms Homutovs, uzņēmuma izaugsmes stāsta pamatā ir gan sava tirgus detalizēta izpratne un attīstības vīzija, gan spējas elastīgi piemēroties jauniem apstākļiem un laika gaitā kardināli – un veiksmīgi – mainīt darbības modeli.

Komplekss biznesa modelis ar uzsvaru uz efektivitāti un eksportu

Tolmets biznesa modelis izklausās pietiekami vienkārši – tas ir balstīts uz metāllūžņu savākšanu 57 pieņemšanas punktos Baltijā un metāllūžņu importu no citām valstīm, kā arī savāktā metāla pārstrādi savā rūpnīcā Rīgā un piegādi metāla ražotājiem reģionā un tālāk pasaulē no faktiski visām lielākajām ostām Baltijā. Tolmets pamata darbības tirgi ir visa Baltija un Polija.