Latvijas nodokļu sistēma starptautiski izskatās kā veiksmes stāsts, bet realitātē aina ir krietni sarežģītāka, jo ar labu nodokļu rāmi vien nepietiek – ekonomisko izaugsmi nosaka ekonomikas struktūra, investīciju piesaiste un nodokļu sistēmas stabilitāte.

Ne velti redzam, ka sabiedrības vērtējums būtiski atšķiras no starptautiskajiem reitingiem.

Proti, pēc “Bigbank” Latvijas filiāles pasūtījuma veiktās “Norstat” aptaujas tikai 14 % iedzīvotāju uzskata Latvijas nodokļu sistēmu par konkurētspējīgu, kamēr 45 % domā pretēji, un 41 % nespēj to novērtēt. Īpaši kritiski ir zemāko ienākumu grupu pārstāvji, bezdarbnieki un mazkvalificēti darbinieki.

Tikmēr saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu domnīcas “Tax Foundation” 2025. gada indeksu Latvijai ir otrā konkurētspējīgākā nodokļu sistēma OECD valstu vidū, un šo pozīciju saglabājam jau astoņus gadus.

Te jāņem vērā, ka šis indekss galvenokārt vērtē sistēmas neitralitāti un konkurētspēju, proti, cik liels ir kapitāla nodokļu īpatsvars.

Tieši šeit parādās būtiska pretruna. Latvijā kapitāla nodokļi ir vieni no zemākajiem Eiropas Savienībā, un nodokļu sistēma ir salīdzinoši vienkārša. Tas nodrošina labu novērtējumu indeksos, taču vienkāršība vēl negarantē ekonomisko izaugsmi.

Sabiedrībai novecojot, vairāk jāiegulda veselībā un sociālajā aizsardzībā, kas nozīmē – nodokļu sistēmai neizbēgami jākļūst sarežģītākai.

Savukārt konkurence vairs nenotiek tikai Baltijas vai Austrumeiropas līmenī. Baltijas valstis konkurē ar tādām valstīm kā Luksemburga un Īrija, kas apzināti veidojušas daudz sarežģītākas, bet investoriem pievilcīgas nodokļu sistēmas.

Piemēram, Luksemburgā finanšu sektors veido aptuveni 30 % no IKP. Viena no panākumu atslēgām – nodokļu sistēmas un finanšu regulējuma pielāgošana lieliem ASV investīciju fondiem, piešķirot nodokļu atvieglojumus un veidojot sistēmu, kas tiem ļauj savus ieguldījumus Eiropā saskaņot ar ASV nodokļu sistēmu.

Tas parāda, ka konkurētspēju veicina prasme saprast problēmas un piedāvāt risinājumus, pat ja nodokļu sistēma kļūst sarežģītāka.

Latvijas gadījumā viens no lielākajiem izaicinājumiem ir nodokļu sloga struktūra. Darbaspēka nodokļi veido aptuveni pusi no kopējā nodokļu sloga, kas sadārdzina darbaspēku un mazina uzņēmumu konkurētspēju.

Tāpēc loģisks virziens būtu samazināt darbaspēka nodokļu īpatsvaru, lielāku slogu pārceļot uz kapitālu.

Tomēr ar strukturālām izmaiņām vien nepietiek. Uzņēmumiem izšķiroša ir arī nodokļu sistēmas stabilitāte. Ja tās trūkst, investori izvēlas valstis ar prognozējamāku vidi, pat ja nodokļu līmenis tajās ir augstāks.

Ir jārod veidi, kā padarīt nodokļu sistēmu stabilāku, jo pretējā gadījumā kapitāls sāks aizplūst no valsts.

Tikmēr iedzīvotājus nodokļu paaugstināšana ietekmē citādi – īpaši netiešo nodokļu palielināšana (kā Igaunijā pērn) palielina inflāciju, samazinot reālos ienākumus.

Vienlaikus jāsaprot, ka nodokļu sistēma nav vienīgais izaugsmes faktors. To labi ilustrē Lietuvas piemērs, kur ekonomikas izaugsmi nosaka nevis būtiski atšķirīga nodokļu politika, bet gan eksporta partneri, aktīvāks atbalsts rūpniecībai un ekonomikas daudzveidība.

Lietuvas ģeogrāfiskais novietojums ir izdevīgāks un eksports koncentrēts uz Centrāleiropu, kamēr Igaunijas (daļēji arī Latvijas) – uz Skandināviju, kas nesen piedzīvoja lejupslīdi. Lietuvā ir lielāki uzņēmumi un iekšējais tirgus un veiksmīgi tiek izmantots ES reģionālais sadalījums (NUTS 2), lai piesaistītu attīstības finansējumu.

Tas vēlreiz apliecina, ka nodokļu sistēma ir tikai viens no elementiem plašākā ekonomikas attīstības modelī.

Tāpēc galvenais uzdevums Latvijai nav vienkārši saglabāt labu vietu starptautiskajos reitingos, bet gan veidot sistēmu, kas attīsta ekonomiku, sabalansējot nodokļu struktūru, nodrošinot stabilitāti un mērķtiecīgi piesaistot investīcijas.

Tikai tā nodokļu sistēma būs konkurētspējīga ne tikai uz papīra, bet arī realitātē.