Cepu, cepu piparkūku – vienu sev, vienu eksportam… tiku 3. vietā pasaulē.

2024. gadā pēc kviešu eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija pirmajā vietā pasaulē, bet no kviešu miltiem ceptu piparkūku eksportā – 3. vietā pasaulē. Kvieši ir Latvijas visnozīmīgākā graudaugu kultūra. 2024. gadā 42% no visas Latvijas sējumu kopplatības bija kviešu sējumi. No 2020. gada Latvija katru gadu no kviešu (neskaitot cietos kviešus un kviešu sēklas) eksporta gūst ienākumus vairāk nekā pusmiljarda eiro apjomā un ir kļuvusi par nozīmīgu kviešu piegādātāju pasaules tirgum.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā pēc ienākumiem no kviešu eksporta Latvija ar 569 miljoniem eiro (1,4% no pasaules eksporta tirgus) bija 15. vietā pasaulē, Lietuva ar 813 miljoniem eiro (2,04% no pasaules tirgus) bija 13. vietā pasaulē, bet Igaunija ar 123 miljoniem eiro (0,31% no pasaules eksporta tirgus) bija 24. vietā pasaulē. Lielākie pasaules kviešu eksportētāji 2024. gadā bija Kanāda (13,8% no pasaules eksporta tirgus), ASV (13,3% no pasaules eksporta tirgus) un Austrālija (12,9% no pasaules eksporta tirgus).

Ģeopolitisko drošības risku pieaugums un pastāvīgie hibrīdapdraudējumi liek daudzām valstīm palielināt investīcijas aizsardzībā, tādējādi radot papildu pieprasījumu ne tikai pēc dažāda veida produktiem un pakalpojumiem. Inovācija un kaujas spēju pilnveidošana noris pastāvīgi, kas savukārt pozitīvi ietekmē tautsaimniecību.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas (DAIF Latvija) valdes priekšsēdētāja Elīna Egle. Viņa norāda, ka pēdējo gadu laikā aizsardzības un drošības industrija, jo īpaši duāla pielietojuma preču ražošanā, piedzīvo strauju izaugsmi, taču tālākā attīstība ir atkarīga no sabiedroto valstu skaidriem un savlaicīgi pieņemtiem lēmumiem un arī spējām tos ātri realizēt.

Kāda ir situācija drošības un aizsardzības sfērā, jo īpaši, ja pēdējo gadu laikā tā kļuvusi par karstāko tēmu?

Nenoliedzami, 2022. gada. 24. februārī uzsāktā pilna mēroga karadarbība Ukrainā ir kļuvusi par sava veida dzinējspēku, kas ne tikai nosaka politiķu diskusiju dienaskārtību, bet arī daudzu valstu, tostarp Latvijas, lēmumus šo jomu stiprināšanai. Tieši ģeopolitiskā situācija un arvien jauni hibrīdapdraudējumi ir radījuši ne tikai nākotnes, bet arī šodienas izaicinājumus un uzdevumus valstīm, kas savukārt ar saviem pasūtījumiem tieši veicina drošības un aizsardzības, jo īpaši duālā pielietojuma produktu, pakalpojumu pieprasījumu un ar to saistīto inovāciju ne tikai laboratorijas līmeņa prototipēšanu, bet to komercializēšanu, maksimāli ātrāku ieviešanu reālajā praksē un mērogošanu. Latvijā un citās valstīs būtībā drošības un aizsardzības industrija ir cieši integrēta tradicionālajās nozarēs un veido jaunus tautsaimniecības sektorus, piemēram, aviācijas un kuģu mašīnbūvē, metālapstrādē, elektronikas, optisko ierīču ražošanā, sakaru un programmēšanas, arī tekstilnozarē un jaunu materiālu izstrādē u.tml. Jārēķinās, ka drošības un aizsardzības sektors neiztiek bez farmācijas, ķīmijas, specializētās pārtikas.

Lietuvas naftas pārstrādes un importa uzņēmums "Orlen Lietuva" lauzis apmēram vienu miljardu eiro vērto Mažeiķu jēlnaftas pārstrādes rūpnīcas modernizācijas līgumu ar Lielbritānijas enerģētikas projektu pārvaldnieku "Petrofac", paziņoja "Orlen Lietuva" preses pārstāve Kristīna Ģendvile.

Viņa sacīja, ka līgums izbeigts, jo ģenerāluzņēmējs regulāri kavēja un neizpildīja darbus noteiktajos termiņos.

"Tāds lēmums pieņemts, lai aizsargātu kompānijas intereses pēc tam, kad plašā finanšu un darbības riska novērtējumā tika apstiprināts, ka projektu līgumā noteiktajā termiņā nav iespējams pabeigt," paskaidroja Ģendvile.

"Orlen Lietuva" preses pārstāve paziņoja, ka jau ir sākts jauna ģenerāluzņēmēja izraudzīšanās process, lai nodrošinātu projekta turpināšanu un veiksmīgu pabeigšanu. Līdz šim ir pabeigti 80% no modernizācijas projektā plānotajiem darbiem.

Anonīmi avoti ziņu aģentūrai BNS atklājuši, ka kopš piektdienas "Petrofac" apakšuzņēmēji darbu neturpināja.

Latvijas drošības politika jau sen ir balstīta principā, ka valsts aizsardzība nav tikai bruņoto spēku vai valdības uzdevums – tā ir kopīga sabiedrības atbildība.

Dzīvojot valstī, kas robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju, mēs īpaši labi apzināmies, cik būtiski ir savlaicīgi attīstīt gan militārās, gan civilās spējas, stiprināt noturību pret hibrīddraudiem un vienlaikus saglabāt spēju dzīvot ikdienas dzīvi drošā vidē.

Šodien drošība vairs nav tikai armijas un robežsardzes jautājums. Tā aptver visu – no kiberdrošības un kritiskās infrastruktūras aizsardzības līdz sabiedrības iesaistei ārkārtas situācijās. To spilgti apliecina arī mūsu pieeja aviācijas un gaisa telpas drošībai, kur civilajai un militārajai nozarei arvien ciešāk jāsadarbojas. Ir vairāk nekā skaidrs - civilās un militārās jomas vairs nav atdalāmas. Taču sabiedrībā bieži vien domājam par civilo un militāro jomu kā divām pilnīgi atšķirīgām pasaulēm. Tomēr šodienas ģeopolitiskā realitāte liek šīm pasaulēm arvien ciešāk sadarboties. Eiropas Savienībā (ES) šī sadarbība vairs nav tikai teorija – tā kļuvusi par praktisku nepieciešamību. Visā ES mums ir viena kopīga gaisa telpa un līdz ar to arī kopīgi draudi.

Latvijā kopumā saules enerģētiskie resursi ir visumā vienmērīgi sadalīti pa visu valsts teritoriju.

Kā liecina The Energy Sector Management Assistance Program (ESMAP) un Pasaules Bankas (World Bank) pētijuma Global Photovoltaic Power Potential by Country rezultāti, tad Latvijai ir vieni no vissliktākajiem apstākļiem pasaulē elektroenerģijas ražošanai no saules rudens un ziemas laikā. Savukārt vasarā (jūnijā) pēc saules enerģētikas potenciāla Latvija ir 69. vietā pasaulē no 191 valsts, par kuru ir dati.

Saules enerģiju cilvēce izmanto un izmantos vienmēr un visos laikos.Dzīvību uz zemes nodrošina saules enerģijas plūsma. Augu biomasas pieaugums (fotosintēze) ir tieši atkarīgs no saules enerģijas daudzuma un arī no ūdens pieejamības. Ideāli – ja saules enerģijas ir daudz un pietiek ūdens. Ja saules enerģijas būs daudz, bet ūdens pieejamība ir niecīga, tad dabiskā produktivitāte būs ļoti zema – tad tie ir tuksneša apstākļi. Ja saņemtās saules enerģijas būs ļoti maz vai nemaz (polārā ziema) un tā būs tikai sezonāla, tad dabiskā produktivitāte būs ļoti zema, Antarktīda vai Grenlande - tie ir polārie ledus tuksneši. Maksimāla dabiska produktivitāte - daudz saules un daudz nokrišņu - ir ekvatoriālajā joslā. Ja saules daudzums būs vidējs un ūdens pieejamība būs vidēja, produktivitāte būs augsta. Šādi apstākļi ir mērenajā joslā, kur esam mēs.

Latvenergo koncerna iecere izbūvēt vēja parku Telšu apkaimē strauji tuvojas noslēgumam, jau pretī debesīm slejas turbīnu torņi un izbūvēta apakšstacija, kas ģenerēto elektrisko strāvu pielāgos tīkla vajadzībām, būves apskates laikā Dienas Biznesam atklāja Telšių vėjo parkas UAB (turpmāk – Telšu vēja parks) direktors Jānis Urtāns. Sastaptie apkaimes iedzīvotāji vēja parku būvniecību atbalsta.

“2024. gada maijā noslēdzām līgumu ar Utilitas Wind par Telšių vėjo parkas UAB iegādi, tad arī sākās šī projekta praktiskā realizācija, izveidojot SIA Telšu vēja parks. Reālā būvniecība sākās jau pērnā gada jūnija beigās. Pēc plāna bija paredzēts, ka turbīnu pamati un pievadceļi tiks izbūvēti līdz šā gada martam, bet būvnieki spēja to izdarīt līdz pērnā gada decembra beigām,” ieceres realizāciju komentē J. Urtāns.

Jāpiebilst, ka Utilitas Wind ir augsta līmeņa attīstītājs, kas nozīmē, ka Latvenergo savā īpašumā iegūst ar vajadzīgajiem dokumentiem apgādātu vēja parka modeli, kā arī dalību tā būvniecības procesā. Proti, Utilitas Wind vadībā notiek būvniecības darbi līdz pat to pabeigšanai, savukārt Latvenergo nodrošina projekta uzraudzību. Vēja turbīnu ražotājs ir pasaulē labi zināmā kompānija Vestas, savukārt infrastruktūras izbūvi, sākot no ceļiem un beidzot ar vadiem, veic UAB Merko Statyba.

Latvijai ir labs potenciāls biodegvielu ražošanai, tā izmantošana ir atkarīga ne tikai no uzņēmēju spējām to attīstīt, bet jo īpaši no politiskajiem lēmumiem un sabiedrības attieksmes.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu diskusiju cikla Zaļā enerģija = konkurētspējīga Latvija ietvaros sarunā par biodegvielas ražošanu Latvijā šodien un rīt. Vienlaikus Latvijā izaudzētām rapša sēklām var pievienot augstāku vērtību, no tām ne tikai izspiežot eļļu un iegūstot lopbarībā izmantojamos raušus, bet šo rapšu eļļu izmantojot biodegvielas ražošanai, tādējādi transporta degvielas daļu izaudzējot savā zemē.

Vēsturisko lēmumu sekas

„Pašlaik Latvijā ir divas ražotnes, kur viena - SIA Bio-Venta - ir liela ražotāja un otra – mazāka ražotāja GVF Bio, un kopumā ražotnes var saražot dīzeļdegvielas piedevas –biodīzeļdegvielas - daudz vairāk, nekā valstij būtu nepieciešams, lai varētu izpildīt Eiropas Savienības uzstādītos mērķus,” pašreizējo situāciju raksturoja Latvijas Biodegvielu un bioenerģijas asociācijas valdes loceklis Renārs Pūce. Viņš norādīja, ka liela daļa no Latvijā saražotās biodīzeļdegvielas tiek eksportēta. Problēma ir ar Latvijas iekšējo patēriņu, kas laika gaitā pieredzējis pamatīgu viļņošanos.

Baltijas valstīs šogad notikušas vairākas izmaiņas darbaspēka nodokļu un minimālās algas jomā, kas tieši ietekmē iedzīvotāju ienākumus un uzņēmēju izmaksas. Lai gan minimālās algas pieaugušas visās trīs valstīs, Latvijā strādājošie ar minimālo algu joprojām saņem ievērojami mazāk nekā kaimiņvalstīs, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā analīze.

Lietuvā izmaiņas bijušas visvienkāršākās – palielināta minimālā darba alga, kas pieaugusi par 115 eiro un šogad sasniedz 1153 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Latvijā šogad ieviestas mērenas, jau iepriekš plānotas darbaspēka nodokļu izmaiņas. Minimālā darba alga pieaugusi par 40 eiro, sasniedzot 780 eiro pirms nodokļiem. Vienlaikus par 40 eiro palielināts arī ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums, kas šobrīd ir 550 eiro.

Savukārt Igaunijā izmaiņas ir plašākas. Tur šogad atcelts diferencētais neapliekamais minimums, atgriežoties pie vienotas fiksētas summas 700 eiro apmērā visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no ienākumu līmeņa. Papildus tam no 1. aprīļa minimālā darba alga palielināsies par 60 eiro un sasniegs 946 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Pēdējo trīs gadu laikā Latvija ir iekļuvusi pasaules līderos koka sēdekļu un koka sēdekļu daļu eksportā.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad 2024. gadā Latvija eksportēja gandrīz vienu procentu no pasaules kopējā koka sēdekļu daļu eksporta un 0,63% no pasaules kopējā koka sēdekļu eksporta. Rēķinot eksporta ienākumus uz vienu iedzīvotāju, 2024. gadā Latvija bija otra lielākā koka sēdekļu eksportētāja pasaulē un sestā lielākā koka sēdekļu daļu eksportētāja pasaulē.

Kā zināms, tad tikai neilgi pirms 1940. gada Latvijas lielākie mēbeļu ražošanas uzņēmumi sāka pāreju no mēbeļu ražošanas individuālajiem pasūtītājiem uz sērijveida ražošanu. PSRS darba dalīšanas sistēmā no 1961. gada Latvija specializējās sekciju tipa mēbeļu (skapju) ražošanā, kuras tika pārdotas izjauktā veidā, un pircējiem mēbeles bija jāsamontē pašiem, kā arī krēslu, galdu, gultu un tahtu ražošanā. 1985. gadā Latvijā saražoja 409 tūkstošus galdu, vairāk nekā 105 tūkstošus dīvānu un tahtu, 325 tūkstošus skapju un 1,76 miljonus krēslu, sēdekļu un izvelkamo krēslu, kas pamatā bija no koka (Latvijas statistikas gadagrāmata 1991. Rīga, LR Valsts statistikas komiteja 1992., 307.lpp.). Padomju laikā Latvija pilnībā apgādāja savus iedzīvotājus, iestādes un uzņēmumus ar mēbelēm, bet aptuveni piekto daļu no visas mēbeļu produkcijas eksportēja ārpus Latvijas. PSRS sabrukuma izraisītā ekonomiskā krīze smagi skāra mēbeļu ražošanu. 1992. gadā dīvānu un tahtu ražošana, salīdzinot ar 1990. gadu, samazinājās astoņas reizes un bija tikai 12,6% līmenī no 1990. gada apjoma. Krēslu ražošana 1992. gadā pret 1985. gadu samazinājās vairāk nekā trīs reizes, bet pret 1990. gadu - vairāk nekā divas reizes (Latvijas statistikas gadagrāmata 1992. Rīga, izdevniecība Baltika, 1993., 275.lpp.). 1994. gadā Latvijā tika saražoti 175 tūkstoši krēslu (aptuveni viena desmitā daļa no 1985. gada līmeņa), 4,8 tūkstoši guļamkrēslu un 22,8 tūkstoši atpūtas krēslu. (Latvijas statistikas gadagrāmata 1995. Rīga, LR Valsts statistikas komiteja 1995., 242.lpp.). Latvijai kļūstot neatkarīgai, bet jo īpaši 21. gadsimtā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, vietējās mēbeļu produkcijas ražotāji konkurēja ar importa produkciju, kas tika ražota no mazāk kvalitatīvas koksnes (piemēram, bambusa).

Latvija ir pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem uz vienu iedzīvotāju no griķu eksporta, otrajā vietā – Lietuva, bet Igaunija – trešā.

Latvija 2024. gadā ar 3,8 eiro uz vienu iedzīvotāju bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no griķu eksporta, liecina Starptautiskā Tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika. (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija.)Lai gan griķus ārējās tirdzniecības statistikā iekļauj lielajā preču grupā kopā ar labības graudaugiem, tomēr, stingri pieejot, griķu sēkla ir nevis grauds, bet trīsšķautņu riekstiņš. Uz atšķirību no klasiskajām labībām norāda arī griķu latīniskais nosaukums Fagopyrum, kas veidots, savienojot latīnisko dižskābarža nosaukumu un grieķisko kviešu nosaukumu, citiem vārdiem – griķi ir dižskābaržu kvieši.

Jaunu uzņēmumu reģistrācijas bums turpinās Igaunijā, arī Latvijā un Lietuvā 2025. gadā reģistrēts vairāk nākotnes vērtības radītāju, vienlaikus arī Baltijas valstīs turpinās reģistru tīrīšana.

To rāda SIA Lursoft IT pētījums pēc Latvijas, Igaunijas un Lietuvas Uzņēmumu reģistru datiem. “Jaunu uzņēmumu reģistrācijā Baltijā būtisku pārmaiņu nav, jo vismazākajā valstī pēc iedzīvotāju skaita — Igaunijā - arī 2025. gadā ir reģistrēts visvairāk jaunu nākotnes vērtību radītāju — 23 736, kam seko iedzīvotājiem bagātākā Baltijas valsts Lietuva ar 15 054, un godpilno trešo vietu jau kuro gadu pēc kārtas ieņem Latvija ar 10 445,” pētījuma datus rāda SIA Lursoft IT valdes loceklis Ainars Brūvelis. Viņš vērš uzmanību, ka visās trijās Baltijas valstīs pērn salīdzinājumā ar 2024. gadu ir reģistrēts vairāk jaunu kompāniju, pat neraugoties uz pēdējo trīs gadu laikā pieaugušajiem riskiem. “Ģeopolitiskā situācija šoreiz nav mazinājusi vēlmi veidot uzņēmumus, pat ja robeža ar Krieviju/ Baltkrieviju ir ne tikai Latvijai, bet arī Igaunijai un arī Lietuvai,” uz jautājumu, vai austrumu robežai ir kāda nozīme jaunu kompāniju reģistrācijā, atbild A. Brūvelis.

Energoresursu tirgotāja AS "Virši-A", kas darbojas ar zīmolu "Virši", patlaban neplāno aktīvu paplašināšanos Lietuvā, intervijā sacīja uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Jānis Vība.

Savukārt ieiešanu Igaunijas tirgū uzņēmums patlaban neizskata.

Vība skaidroja, ka Lietuvā atrodas viena "Viršu" degvielas uzpildes stacija. "Lietuvā ir notikušas visai agresīvas akcīzes nodokļa likmes izmaiņas, un, piemēram, dīzeļdegvielai cenas atšķirība ar Latviju ir ap 10 centiem litrā," viņš norādīja, piebilstot, ka šāda situācija nemotivē transporta kompānijas, kuras strādā tranzītā, uzpildīt degvielu Lietuvā, un to transportlīdzekļi uzpildās Polijā, Latvijā un Igaunijā.

Pēc Vības teiktā, šī situācija ir mazinājusi "Viršu" vēlmi paplašināt darbību Lietuvā. "Tas ir mazinājis mūsu apetīti augt Lietuvā, jo mums ir arī daudz citu projektu, kuriem nepieciešams kapitāls. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mēs nekļūsim aktīvāki Lietuvā nākotnē," norādīja Vība.

Baltijas valstis pēdējos gados bieži tiek minētas kā dinamiskas un elastīgas ekonomikas, kas spējušas pielāgoties krīzēm un atgriezties uz izaugsmes ceļa. Taču aiz makroekonomiskajiem rādītājiem slēpjas mazāk ērta realitāte – ienākumu nevienlīdzība Latvijā un Lietuvā ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā, un arī Igaunijā tā saglabājas virs ES vidējā līmeņa.

Tas vairs nav tikai sociālā taisnīguma jautājums. Tas arvien vairāk ir saistīts ar mūsu ekonomikas ilgtspēju un konkurētspēju nākamajos gados.

Saskaņā ar “Eurostat” pētījumu par dzīves apstākļiem Eiropā, kas tika publicēts pagājušajā gadā, Lietuva un Latvija joprojām ir starp Eiropas Savienības (ES) valstīm ar visaugstāko ienākumu nevienlīdzības līmeni. Igaunijas situācija ir nedaudz labāka – no ES vidējā rādītāja to šķir tikai viens procentpunkts, tomēr tas nenozīmē, ka šo jautājumu var ignorēt. ES vidējais Džini koeficients 2024. gadā bija 29,4, kamēr Igaunijā – 30,8 Igaunijā, Latvijā – 34,2 un Lietuvā – 35,3. Augstāks nevienlīdzības līmenis ES dalībvalstīs reģistrēts tikai Bulgārijā.

Baltija kļuvusi par reģionu, kur notiek salīdzinoši straujas nodokļu sistēmas izmaiņas.

Igaunijā, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju, nodokļos gadā samaksā 1,9 reizes vairāk nekā Latvijā un 2,8 reizes vairāk nekā Lietuvā.

Par to liecina AS BDO Latvia pētījums, analizējot Baltijas valstu kopējos budžeta ieņēmumus, tostarp iekasēto nodokļu apmēru un iedzīvotāju skaitu. Interesanti, ka būtībā visās trijās Baltijas valstīs ir līdzīgs nodokļu ieņēmumu apjoms, rēķinot eiro, bet atšķirīgs iedzīvotāju skaits rada jautājumus. Vai patiešām Igaunijā iedzīvotāji maksā augstākus nodokļus nekā Latvijā un Lietuvā? Vai mazam iedzīvotāju skaitam valsts uzturēšana izmaksā ievērojami dārgāk nekā ar iedzīvotājiem bagātākai valstij?

Līdzīgi ieņēmumi, atšķirīgi parametri

Eiropas finanšu jomā pēdējos gados vērojamas pārmaiņas, ko eksperti raksturo kā strukturālu pagriezienu — kooperatīvās bankas un krājaizdevu sabiedrības attīstās krietni straujāk nekā tradicionālās komercbankas. Šī tendence Lietuvā ir skaidrojama ar izteiktu krājaizdevu apvienību pārvaldītā kapitāla pieaugumu un aizdevumu portfeļu apjoma palielināšanos.

Šo pārmaiņu, kas finanšu sektorā novērojama jau teju desmit gadu, veicina vairāki faktori, apgalvo Mindaugs Vijūns [Mindaugas Vijūnas], Lietuvas Centrālās krājaizdevu sabiedrības (LCKU) valdes priekšsēdētājs un izpilddirektors. LCKU, kas apvieno lielāko krājaizdevu sabiedrību grupu Baltijā, šobrīd pirmo reizi emitē subordinētās obligācijas ar peļņu 8–8,25%.

"Vispirms jāmin, ka klientu vēlmes ir mainījušās – gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi, kuri vairākus gadus dzīvojuši nenoteiktībā un pastāvīgā ģeopolitisku un ekonomisku faktoru ietekmē, vēlas sadarboties un meklē tādus finanšu partnerus, kuri strādā ļoti paredzami un atbildīgi. Tas precīzi atbilst tam, kā savu darbību veic krājaizdevu sabiedrības Lietuvā un kooperatīvās bankas Eiropā. Otrkārt, kooperatīvajām iestādēm ir cieša saikne ar vietējo ekonomiku, tādēļ to lēmumi par aizdevumiem atspoguļo reģiona vajadzības un ļauj veikt precīzāku risku novērtējumu," skaidro M. Vijūns [M. Vijūnas].

Lauksaimniecības uzņēmums AS „Linas Agro”, kas ir daļa AS „Akola group” un darbojas arī Latvijā, aizvadītajā finanšu gadā Baltijas valstīs saglabājis līdzīgu apgrozījumu kā pērn un palielinājis peļņu.

To ietekmēja izrāviens Latvijā, kur uzņēmums no zaudējumiem pārgāja uz peļņu. Saskaņā ar provizoriskajiem datiem konsolidētais apgrozījums Baltijas valstīs aizvadītajā finanšu gadā bija 805 miljoni eiro. Salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu, kad ieņēmumi sasniedza 826 miljonus eiro, tie samazinājušies par 3%. Tīrā peļņa Baltijas valstīs pieauga 2,7 reizes, sasniedzot 19,4 miljonus eiro, savukārt peļņa pirms procentiem, nodokļiem, nolietojuma un amortizācijas (EBITDA) veidoja 31,7 miljonus eiro – par 58% vairāk, nekā 2023./2024. finanšu gadā. Uzņēmuma finanšu gads sākas jūlijā un beidzas nākamā gada jūnijā.

„Uzlabotos rezultātus lielā mērā nodrošināja darbība Latvijā un Igaunijā: apgrozījums Igaunijā pieauga par 17%, bet Latvijā – par 16%. Turklāt Latvijā no zaudējumiem pārgājām uz peļņu, savukārt Igaunijā vairāk nekā 3,6 miljonu eiro zaudējumi iepriekšējā finanšu gadā tika samazināti līdz minimumam. Aizvadītajā finanšu gadā iepirkām nedaudz vairāk graudu nekā iepriekš, bet rapsi – 20% mazāk. Tomēr to kvalitāte un eļļas saturs bija ļoti augsts. Lielākā daļa iepirkto un pārdoto kviešu bija otrās un trešās kvalitātes klases, savukārt augstākās kvalitātes kviešu piedāvājums bija ierobežots. Problēmas sagādāja arī kviešu tilpummasa, kas nozīmēja mazākus graudus,“ stāsta AS „Linas Agro” vadītājs Jonas Bakšis (Jonas Bakšys).

Patlaban atjaunīgās elektroenerģijas jaudu pieauguma jomā Baltijas valstu līderis ir Lietuva, kura pēdējo 10 gadu laikā atjaunīgās elektroenerģijas ražošanas jaudas kāpinājusi visstraujāk, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomisti Dzintars Jaunzems, Oļegs Matvejevs un Ieva Opmane.

Baltijas valstu energoapgādes sistēmu zaļā transformācija, īpaši pēc 2022. gada, ir vērsta līdzīgos virzienos, bet dažādo sākuma pozīciju dēļ pārveides ātrums atšķiras, raksta ekonomisti. It īpaši to var redzēt atjaunīgās elektroenerģijas jomā.

Latvijas atjaunīgo energoresursu īpatsvars bruto elektroenerģijas ģenerācijā ir augstākais Baltijā - 55,5%. Ekonomisti skaidro, ka, pateicoties vēsturiski lielai hidroelektrostaciju jaudai, šobrīd vairāk nekā pusi Latvijā saražotās elektroenerģijas nodrošina atjaunīgie energoresursi - bet tā joprojām galvenokārt ir hidroenerģija.

Lietuvā atjaunīgo energoresursu īpatsvars bruto elektroenerģijas ģenerācijā 2024. gadā bija 49%, bet Igaunijā - 38%. Vienlaikus ekonomisti vērš uzmanību, ka Lietuva 49% īpatsvaru sasniegusi gadu laikā no 21% īpatsvara 2021. gadā.

Baltijas valstu konkurence darbaspēka nodokļos rada paradoksālu ainu, kur vismazākās darbaspēka izmaksas darba devējiem ir Lietuvā, visvairāk nodokļos jāsamaksā Latvijā, bet visvairāk savā makā saņem Igaunijā, kur nav progresīvo IIN likmju.

To rāda ZAB Sorainen pētījums, kurā tika vērtētas darba devēja kopējās izmaksas pie algas uz papīra 3000 eiro un 1000 eiro mēnesī, kā arī to, cik liela summa no tās pēc visa veida nodokļu maksājumiem ienāk darba ņēmēja kontā. „Dati rāda ainu, kurā aiz skaitļiem slēpjas ļoti daudz sīku nianšu, kas būtiski maina gan darba devēja izmaksas, gan cilvēku makos reāli saņemto naudu,” pētījuma datus vērtē ZAB Sorainen partneris nodokļu un muitas jautājumos Jānis Taukačs. Viņš uzsver, ka Lietuva mērķtiecīgi ir virzījusies uz to, lai samazinātu darbaspēka nodokļu slogu un veicinātu Lietuvas konkurētspēju. „No šāda aspekta valstu konkurence ir laba lieta, taču spēle uz arvien lielāku masu, bet minimālāku maksājumu nekad nav sevi pierādījusi kā ilgtspējīga stratēģija, tāpēc jādomā par citiem konkurēšanas mehānismiem - vienkāršu un maksimāli automatizētu nodokļu sistēmu,” tā J. Taukačs.

Latvija 2024. gadā bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu pārslu eksporta uz vienu iedzīvotāju.

Pasaules tirdzniecības centra World Trade Center apkopotie dati rāda, ka 2024. gadā Latvija bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu sēklu eksporta uz vienu iedzīvotāju un pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu pārslu eksporta uz vienu iedzīvotāju. Līdz laikam, kad galvenais vilcējspēkos Latvijas lauksaimniecībā un vietējā transportā bija zirgs, auzas pēc sējumu platības bija viena no izplatītākajām lauksaimniecības kultūrām. 1940. gadā auzu sējumu platība Latvijā aizņēma 387,6 tūkstošus hektāru.

Auzu nozīme Latvijas lauksaimniecībā samazinājās, pārejot no zirgiem uz traktoriem un kombainiem, kā arī kravas auto. 1990. gadā auzu sējumu platība Latvijā bija aptuveni 82 tūkstoši hektāru (Latvijas lauksaimniecība: Statistisko datu krājums, Rīga, Latvijas Republikas Valsts Statistikas komiteja, 1991, 41. lpp.), bet 2000. gadā Latvijā ar auzām apsēja tikai 45,5 tūkstošus hektāru. 2000. gadā auzu kopraža bija mazāka par 80 tūkstošiem tonnu.

Lietuva un Ukraina plāno kopīgi ražot ieročus, un Lietuvas uzņēmumi jau ir gatavi iesaistīties, paziņoja Lietuvas aizsardzības ministre Dovile Šakaliene.

"Kopā ar Ukrainas aizsardzības ministru [Denisu] Šmihaļu mēs plānojam parakstīt nodomu protokolu par Ukrainas bruņojuma ražošanu Lietuvā. Ir vairāki Ukrainā ražotu ieroču veidi, kurus mēs varētu ražot un tehnoloģiski attīstīt Lietuvā. Ražošanas apjoms būtu atkarīgs ne tikai no Lietuvas, bet arī no Ukrainas vajadzībām," teica Šakaliene.

"Plānotā ražošanas formula ir 1+1, proti, gan Lietuvas, gan Ukrainas vajadzībām. Pašlaik ar Ukrainas Aizsardzības ministriju saskaņojam ražošanas lokalizāciju un tehnoloģiju nodošanu," ministre paskaidroja.

Šakaliene piebilda, ka Lietuvā ražotais aizsardzības aprīkojums Ukrainā tiek augstu novērtēts.

Kā teica Šakaliene, Lietuvā jau ir uzņēmumi, kas ir gatavi ražot ieročus kopā ar Ukrainas pusi, taču nepieciešams "vienoties par kopīgiem punktiem" attiecībā uz saražoto ieroču licencēšanu un eksportu.

Globālā ekonomika pamazām atgūstas, taču nenoteiktība saglabājas gan ģeopolitiskajā, gan finanšu vidē. Arī Baltijas valstis nākamgad cer uz izaugsmes atjaunošanos, ko varētu veicināt gan valdību paplašinātā fiskālā politika, gan ārējās vides uzlabošanās. Taču augošais budžeta deficīts un parādi liek jautāt – cik ilgtspējīga būs šāda stratēģija?

Šā gada 6. novembrī Latvijas Republikas Saeima konceptuāli atbalstīja 2026. gada budžeta projektu, kurā ieņēmumi plānoti 16,1 miljarda eiro, bet izdevumi – 17,9 miljardu eiro apmērā. Budžeta projekta galīgais lasījums gaidāms 3. decembrī.

Līdzīgas tendences redzamas arī kaimiņvalstīs. Igaunijas valdība septembrī iesniedza parlamentam nākamā gada budžetu ar ieņēmumiem ap 18,6 miljardiem eiro un izdevumiem gandrīz 19,6 miljardu eiro apmērā. Savukārt Lietuvas Ministru kabinets apstiprinājis budžeta projektu, kas paredz 21 miljarda eiro ieņēmumus un 27,5 miljardu eiro izdevumus.

Latvijas nākamā gada budžeta deficīts augs un sasniegs 3,3 % no iekšzemes kopprodukta (IKP). Igaunijā tas patlaban tiek plānots 4,5 % apmērā, bet Lietuvā – 2,7 %. Likumsakarīgi, ka visās trīs valstīs budžeta deficīta pieaugums saistīts ar ievērojamām investīcijām drošības stiprināšanai – piemēram, Latvijā budžets aizsardzībai tuvākajos četros gados pieaugs par 448,3 miljoniem eiro. Baltijas valstu budžets nepārprotami ir vērsts uz ekonomikas stimulēšanu, kas nozīmē papildu naudas novirzīšanu ekonomikā – galvenokārt, veicinot patēriņu. Taču līdzās pozitīvajai ietekmei šāda politika nes arī riskus.

2025. gadā apvienošanās un iegādes (M&A) darījumu vērtība Baltijā, salīdzinot ar gadu iepriekš, pieaugusi par 47%, atsaucoties uz Mergermarket datiem, norāda Sorainen.

Lai gan kopējais darījumu skaits pērn bija par 19% zemāks nekā 2024. gadā, to vērtība pietuvojusies 2021. gada rekorda līmenim. Eksperti šo izaugsmi skaidro ar ārvalstu investoru ieguldījumiem, kas ievērojami ietekmējuši reģiona tirgus attīstību. Trīs lielākie darījumi vien pērn veidojuši aptuveni 2,46 miljardus eiro no kopējās darījumu summas, apliecinot globālo investoru interesi par Baltijas reģionu.

Tirgus mainās

2025. gads Baltijā iezīmējās ar vairākiem nozīmīgiem darījumiem, tostarp Dānijas Salling Group veikto mazumtirdzniecības ķēdes Rimi Baltic iegādi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā par aptuveni 1,3 miljardiem eiro, kas kļuva par vienu no lielākajiem Baltijas M&A vēsturē. Tam sekoja reģionāla mēroga darījums, kura ietvaros investori iegādājās Tele2 torņu infrastruktūru Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā arī Food Union aktīvu pārņemšana un Ingka Group paplašināšanās meža nozarē. Šie darījumi iezīmēja spēcīgu pārrobežu sadarbību, pierādot, ka Baltijas reģions kļūst par arvien pievilcīgāku lielo darījumu platformu.

Latvijā augstākā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, bet vismazākais ar šo nodokli neapliekamais minimums Baltijā.

To rāda ZAB Sorainen partnera nodokļu un muitas jautājumos Jāņa Taukača bloga dati. Grozi kā gribi, bet Latvijā darba ņēmējam ir salīdzinoši lielāks iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) slogs nekā ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstī. Ar IIN neapliekamais minimums 2025. gadā Latvijā ir 510 eiro visiem, ko arī uzskata par lielāko sasniegumu pērn īstenotajā nodokļu reformā, jo līdz tam tas bija diferencēts – jo lielāka alga, jo mazāks neapliekamais minimums. Tajā pašā laikā ar IIN nepaliekamais minimums Igaunijā ir 654 eiro, bet Lietuvā pat 750 eiro, kas salīdzinājumā ar Latvijā esošo ir būtiski augstāks. Vai tā ir Latvijā strādājošo kompāniju konkurētspēju vairojoša situācija? Šķiet, ka nē. Skaidrs, ka tā ir kaimiņvalstīs strādājošo konkurētspējas vecināšana. Tādējādi Lietuvā vai Igaunijā strādājošam uzņēmumam būtībā ir labāk atalgots un, iespējams, tāpēc motivētāks darbaspēks, bet mūsu zemē strādājošajiem uzņēmumiem atliek cerēt, ka darbinieki nebrauks piepelnīties tepat aiz robežas un ik pa brīdim nenāksies sūdzēties par darbaspēka deficītu un to risināt ar lēta darbaspēka ievešanu.

Cik daudz patiesībā tērē Baltijas iedzīvotāji apģērbam? Pētījumā, ko veica Elyndi.com, noskaidrots, ka vidējais latvietis apģērbam un aksesuāriem tērē aptuveni 350 eiro gadā, kas veido aptuveni 16% no gada kopējiem tēriņiem. Igaunijā vidējie tēriņi ir nedaudz augstāki – 390 eiro jeb 18%, savukārt Lietuvā – ap 310 eiro jeb 14%. Salīdzinot ar pasaules tendencēm, Eiropas iedzīvotājs apģērbam vidēji tērē 12 – 15% no gada budžeta, kamēr ASV šis rādītājs pārsniedz 20%.

Tēriņus būtiski ietekmē arī dzimums. Latvijā sievietes apģērbam vidēji tērē ap 380 eiro gadā, vīrieši – 300 eiro. Igaunijā attiecīgi 420 pret 350 eiro, bet Lietuvā – 340 pret 280 eiro. Kā arī būtisku lomu spēlē iepirkšanās paradumi. Aptuveni 25% Baltijas iedzīvotāju apģērbu iegādājas tiešsaistē, Latvijā – 51%, Igaunijā – 54%, Lietuvā – 48%.

Sievietes ir izteikti aktīvākas iepērkoties tiešsaistē: Latvijā 64% sieviešu regulāri izmanto apģērbu interneta veikalus, salīdzinot ar 54% vīriešu; Igaunijā attiecīgi 68% pret 58%, Lietuvā – 60% pret 50%. Kā komentē Elyndi: “Mēs redzam, ka sievietes ir īpaši aktīvas, meklējot gan aktuālos modes jaunumus, gan kvalitatīvus apģērbus. Tiešsaistes veikali ļauj gudri papildināt garderobi, patērējot mazāk laika un naudas, kā arī piedāvājot plašākas izvēles iespējas – viss vienuviet, neizejot no mājām.”

Kā liecina Pasaules tirdzniecības centra World Trade Center apkopotie dati, tad 2024. gadā, vērtējot finierlokšņu eksporta apjomu uz vienu iedzīvotāju, Latvija ar 18,1 eiro uz vienu iedzīvotāju bija piektajā vietā pasaulē, bet pēc finierlokšņu importa apjoma uz vienu iedzīvotāju – otrajā vietā pasaulē.

Pirms rakstīt par finiera ražošanu un ārējo tirdzniecību, tomēr ir jāprecizē terminoloģija. 20. gadsimtā latviešu valodā vārdam finieris (no angļu valodas vārda veneer) bija divas nozīmes. Pirmā: “Plāna, parasti augstvērtīgas koksnes (sarkankoka, riekstkoka) skaida, ko lieto koka izstrādājumu pārklāšanai.” Otrā: “Saplāksnis, koka materiāls, kas izgatavots no trim vai vairākām 0,5-10 mm biezām skaidām, kuras salīmētas tā, ka blakus kārtu šķiedras ir savstarpēji perpendikulāras.” (Svešvārdu vārdnīca. Rīga, izdevniecība Liesma. 225.lpp.) Lai nerastos pārpratumi, pirmo materiālu bija ieteikts saukt par apdares finieri, bet otro - par daudzkārtu finieri.