Latvijas reālās algas pieaugums no 1994. gada līdz 2024. gadam bijis 245%, Lietuvas – 290%, bet Igaunijas – 236%, liecina Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Marko Mikhelsona ieraksts sociālajā tīklā X, kuru izcēlis pašmāju rakstnieks un ekspolitiķis Māris Mičerevskis ar piebildi, ka vajadzētu izbeigt “vaidu kori”, kas dzied dziesmu, ka Latvijā viss ir slikti.

Dienas Bizness mēģināja noskaidrot - “Viss ir slikti” vai arī esam pilnīgā “Leiputrijā”?

Skaitļi runā – labi, slikti, patiesi?

Pirmais uzdevums bija konstatēt, vai M. Mikhelsons nav pārskatījies. Proti, reālo algu izmaiņas procentos Eiropas valstīs no 1994. gada līdz 2024. gadam tiek norādītas bez skaidri saskatāma avota, un pirmajā acu uzmetienā skaitļi Baltijā patiesi šokē, jo tuvākie sekotāji, piemēram, Polija, var lepoties vien ar 107,9% lielu reālās algas pieaugumu. Statistiskie dati ir atbilstoši OECD reālo algu aprēķiniem, ko starptautiskā organizācija veic jau ilgstoši visām OECD dalībvalstīm. Proti, tie ir patiesi uz papīra, bet jāteic, ka pirmā desmitgade atjaunotajā brīvvalstī nerit pēc normāliem ekonomikas likumiem, tādēļ atbildēt uz jautājumu skaidri un pārliecināti nav iespējams. Lai arī reālā alga nozīmē inflācijas iekļaušanu aprēķinos, vēl atliek jautājums - vai reālās algas pieaugums Latvijā nozīmē to, ka ikkatram cilvēkam ir iespēja nopirkt krietni vairāk preču un pakalpojumu? Ja tā būtu, mēs noteikti ēstu labāk, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ļaudis sūrojas par pārtikas cenām. Situāciju kopš 1994. gada kropļo gan ēnu ekonomika, gan enerģētikas sektora transformācija, gan virkne makroekonomisko procesu, kas izrietēja kā sekas sistēmas pārejai no sociālistiskā uz kapitālistisko modeli.

Kā prēmijas, tā naudas balvas un piemaksas par īpašu darbu ir tāda pati darba samaksa kā valsts amatpersonas darba alga.

Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk Atlīdzības likums) 3. panta 1. punkts saka: «Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (darbinieku) atlīdzību šā likuma izpratnē veido darba samaksa, sociālās garantijas un atvaļinājumi. Darba samaksa šā likuma izpratnē ir mēnešalga, piemaksas, prēmijas un naudas balvas. Sociālās garantijas šā likuma izpratnē ir pabalsti, kompensācijas, apdrošināšana un šajā likumā noteikto izdevumu segšana.»

Nedalāmā aisberga virsotne

30. septembra raidījums Kas notiek Latvijā? Jāņa Dombura vadībā Latvijas sabiedrības priekšā nolika valsts amatpersonu prēmiju, piemaksu un naudas balvu sadaļu, kas aug ik gadu. Ievērojot, ka 245 miljoni eiro 2025. gadā ir par teju 100 miljoniem vairāk nekā 2019. gadā, tas viegli ierosināja sabiedrisko domu. Proti, ir konkrēts un skaidrs piemērs, kurā redzama pamatīga atlīdzības izaugsme konkrētā sadaļā un periodā.Tas, ko, pirmkārt, vēlos uzsvērt – tā ir aisberga virsotne jeb neliela daļa no tā, kas kopumā ir valsts amatpersonu atlīdzība, kuru nosaka vienots Atlīdzības likums. Es runāju par to, ka atlīdzības pieaugumu nosaka kopējs likums un nianses vien veido atsevišķi Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas realizējas katrā ministrijā un iestādē atsevišķi.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa nākamajā gadā varētu pieaugt vidēji par apmēram 7%, prognozēja banku analītiķi.

"Swedbank" vecākā ekonomiste Agnese Buceniece sacīja, ka algu kāpums 2026. gadā turpinās palēnināties un būs ap 7%.

Viņa minēja, ka pieauguma tempu palīdzēs uzturēt saspringtais darba tirgus. Minimālās algas kāpums būs neliels - no 740 līdz 780 eiro, kas nozīmē, ka augoša minimālā alga nebūs būtisks vidējās algas virzītājs 2026. gadā. Vidējo algu pieauguma tempu ierobežos taupības pasākumi publiskajā sektorā, kā arī uzņēmumu spēja samaksāt augstākas algas, gan ņemot vērā konkurētspējas riskus, gan arī uzņēmumu rentabilitāti, kas pēdējos gados ir samazinājusies.

Vienlaikus Buceniece prognozēja, ka privātajā sektorā algas augs straujāk nekā sabiedriskajā sektorā. Saeimā apstiprinātais budžeta likums nosaka, ka publiskā sektora algas 2026. gadā nav plānots paaugstināt. Turklāt tiks arī ierobežotas naudas balvas un netiks izmaksātas novērtēšanas prēmijas par darbu 2026. gadā. Tas gan neattieksies uz valsts drošības iestādēm.

Latvijas minimālā mēnešalga 2026. gadā Eiropas Savienības valstu vidū ir zemākajā minimālo algu grupā, kas nepārsniedz 1000 eiro mēnesī, liecina Eurostat jaunākie dati. Pēc pirktspējas paritātes standarta ir vēl sliktāk – aiz mums tikai Igaunija.

Eurostat publiskotā minimālās algas statistika attiecas uz valstu noteikto minimālo algu. Gadījumā, ja šāda likuma nav, nav arī informācijas. Ja noteikums pastāv, tad minimālā alga ir attiecināma uz lielāko daļu vai visiem darbiniekiem valstī. Minimālo algu norāda kā algas likmes bruto ienākumiem, proti, pirms nodokļiem. Dati ir gan pateicīgi salīdzināšanai, gan maldina par patiesajiem ieņēmumiem, jo nodokļu politika valstīs atšķiras.

Kopaina

Minimālā alga Eiropas Savienībā svārstās no 620 eiro mēnesī Bulgārijā līdz 2704 eiro mēnesī Luksemburgā. No 27 ES valstīm minimālā alga 2026. gada 1. janvārī bija noteikta 22 valstīs. Valsts minimālā alga nav noteikta Zviedrijā, Dānijā, Itālijā, Austrijā un Somijā. Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīs (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice) minimālā alga nav noteikta. No 10 ES kandidātvalstīm septiņās minimālā alga ir noteikta (Melnkalne, Ziemeļmaķedonija, Moldova, Albānija, Serbija, Turcija un Ukraina). Savukārt Bosnijā un Hercegovinā, Gruzijā un Kosovā minimālās algas nav.

Patlaban būvniecībā nodarbinātajiem par virsstundu darbu jāmaksā 100% no algas, bet, ja nozares minimālā alga būs vismaz par 50% augstāka nekā valstī noteiktā, tad nozarē būs iespēja par virsstundu darbu maksāt 50% no algas, sacīja Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrības priekšsēdētājs Mārtiņš Dunskis, skaidrojot Būvniecības nozares ģenerālvienošanās pušu komitejas lēmumu, kas publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas vēstnesis".

Dunskis sacīja, ka jau patlaban ģenerālvienošanās teksts paredz par virsstundu darbu maksāt 50% no algas, taču darba devēji šo normu nevar piemērot, jo tā ir pretrunā ar Darba likumu.

"Darba devējiem dotas tiesības maksāt 50%, bet viņi šīs tiesības patlaban piemērot nedrīkst. Šo normu varēs piemērot, ja izpildās konkrētas prasības par nozares minimālo algu, ko arī paredz pušu komitejas lēmums," skaidroja Dunskis.

Līdz ar to patlaban būvniecībā nodarbinātajiem piemaksa par virsstundu darbu jāveic atbilstoši vispārējai kārtībai 100% apmērā, jo nozares minimālā alga vairāk nekā gadu nav vismaz uz pusi lielāka kā valsts noteiktā minimālā alga, sacīja Dunskis.

Jaunākais Valsts ieņēmumu dienesta (VID) veiktais algas nodokļu - valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) un iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) - plaisas novērtējums par 2024.gadu kopumā liecina, ka algas nodokļu plaisas īpatsvars ir būtiski samazinājies.

"Maiņa no policejiskas pieejas uz Valsts ieņēmumu dienestu kā uz klientu servisu orientētu iestādi dod rezultātu. Kopš 2021.gada darbaspēka nodokļu nomaksa uzlabojas un ēnu ekonomika pakāpeniski, bet stabili turpina sarukt. Tas ir labs signāls, kas liecina par Latvijas ekonomikas, darba tirgus un nodokļu kultūras briedumu. Mazāk "ēnas" nozīmē godīgāku konkurenci uzņēmējiem un lielākas iespējas valsts attīstībai. Redzam, ka ieguvēji ir visi - gan darba ņēmēji, gan sabiedrība kopumā," saka finanšu ministrs Arvils Ašeradens.

Nodokļu plaisa ir nedeklarētās un deklarētās, bet nesamaksātās nodokļu summas attiecība pret potenciālo nodokļu masu, kas tiktu aprēķināta un iekasēta ar nosacījumu, ka visi nodokļu maksātāji pilnā apmērā izpilda savas nodokļu saistības.

Latvijā diskusija par to, vai virsstundu piemaksai jābūt 50% vai 100%, bieži tiek pasniegta kā principiāls vērtību jautājums. Taču patiesībā šī ir izšķiršanās starp ekonomisko realitāti un komforta ilūziju likumā.

Ekonomiskā izaugsme nav abstrakta ambīcija - tā ir vienīgais ilgtspējīgais ceļš uz valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Ja ekonomika neaug, nepalielinās ne algas, ne budžeta ieņēmumi, ne publisko pakalpojumu kvalitāte.Vispirms jāuzsver, ka darba devēju priekšlikums Darba likuma grozījumos nav samazināt virsstundu apmaksas apmēru darbiniekiem, bet gan noteikt likumā saprātīgu un konkurētspējīgu bāzes minimumu 50% apmērā, vienlaikus atstājot pilnīgu brīvību pusēm vienoties par lielāku virsstundu apmaksu bez jebkādiem ierobežojumiem.

No ekonomikas skatupunkta šī nav morāla dilemma. Tā ir izvēle par to, kā regulējums ietekmē izmaksas, elastību un uzņēmējdarbības vidi. Uzņēmumiem un publisko finanšu plānotājiem izšķiroši ir tas, cik prognozējama un pielāgojama ir sistēma, kurā jāstrādā. No šīs izvēles ir atkarīgs, vai ekonomika spēj attīstīties stabili un piesaistīt investīcijas, vai arī pakāpeniski zaudē konkurētspēju un tempu. Pašlaik Latvijas regulējums ir nepārprotams – virsstundu darbs jāapmaksā ar piemaksu, kas nav mazāka par 100% no noteiktās algas likmes. Tas nav izvēles jautājums un nav atkarīgs no situācijas. Tas ir likumā noteikts vispārējs minimums, no kura sākas jebkura aprēķina loģika.

Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrība (LBNA) prasa celt būvniecībā nodarbināto minimālo algu, informē LBNA.

Minimālo algu būvniecības nozarē nosaka ģenerālvienošanās, kas ir spēkā kopš 2019.gada. Šobrīd ģenerālvienošanās paredz mēneša minimālo algu 1050 eiro un stundas likmi 6,29 eiro.

LBNA piedāvā grozīt ģenerālvienošanos, lai 2026.gadā visiem būvniecībā nodarbinātajiem minimālā stundas likme būtu 6,92 eiro un minimālā mēnešalga 1155,64 eiro.

LBNA piedāvātie grozījumi paredz atteikties no samazinātas minimālās algas studējošajiem, noteikt minimālās algas indeksācijas mehānismu pašā ģenerālvienošanās tekstā un precizēt virsstundu apmaksas kārtību.

LBNA pamato grozījumu nepieciešamību ar to, ka ģenerālvienošanās minimālā stundas likme sešu gadu laikā ir devalvējusies, salīdzinot gan pret valsts minimālo stundas likmi (70% kritums), gan pret nozares vidējo stundas likmi (14% kritums), gan pret pirktspējas paritāti (11% kritums).

Minimālā alga Igaunijā no 1. aprīļa pieaugs par 60 eiro līdz 946 eiro mēnesī, savukārt minimālā stundas darba samaksa sasniegs 5,67 eiro, ceturtdien nolēma Igaunijas valdība.

Ekonomikas un rūpniecības ministrs Erki Keldo teica, ar katru gadu Igaunija arvien vairāk tuvinās mērķim, lai minimālā alga būtu vismaz puse no vidējās algas valstī. "Minimālā alga turpina pieaugt straujāk nekā gan prognozētā inflācija, gan vidējā alga, kas tieši uzlabo mazāk pelnošo iedzīvotāju pirktspēju un ikdienas dzīves apstākļus. Es pateicos darba devējiem un arodbiedrībām par šī svarīgā kompromisa panākšanu," viņš sacīja.

Par minimālās algas palielinājumu vienošanās tika panākta Igaunijas Arodbiedrību konfederācijas un Igaunijas Darba devēju konfederācijas koplīgumā, kas tika parakstīts šā gada 17. februārī.

Saskaņā ar Nodokļu un muitas pārvaldes datiem par 2025. gada desmit mēnešu vidējo rādītāju, 15 000 pilna laika darbinieku saņēma minimālo algu, kas pērn valstī bija 886 eiro mēnesī. Tas ir 3,2% no visiem pilna laika darbiniekiem. Turklāt vidēji 19 300 strādājošo jeb 4,1% pilna laika darbinieku mēnesī saņēma atalgojumu no 887 līdz 975 eiro jeb līdz 10% vairāk par minimālo algu.

Jau gadu ir spēkā likums, kas paredz valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī to kapitālsabiedrībām kopējais atalgojuma budžets nedrīkst pieaugt vairāk kā par 2,6%. Ierobežojums attiecas ne tikai uz organizācijām, kas pilnībā tiek finansētas no valsts budžeta, bet arī uz tām, kas ir pelnošas un ienes naudu valsts kasē.

Lai gan likumā ietvertais ierobežojums būs spēkā tikai trīs gadus (līdz 2027. gadam), jau šobrīd varam izdarīt pirmos secinājumus par to, kā tas ietekmē valsts spēju noturēt profesionāļus un sniegt kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus? Vai šāds likums patiešām bija nepieciešams un vai tas nozīmē, ka valsts līdz šim pārmaksāja saviem darbiniekiem? Brīdī, kad tika pieņemts lēmums ierobežot atalgojuma budžeta pieaugumu valsts un pašvaldību sektorā līdz 2,6% gadā, daudziem tas šķita loģisks solis – it īpaši pēc skaļajiem virsrakstiem par atalgojuma pieaugumu dažām augstākajām amatpersonām. Tomēr minētais skaitlis veidots no formulas, kurā ņemta vērā pirms diviem gadiem fiksētā inflācija un algas pieaugums tautsaimniecībā kopumā. Rezultātā, piemēram, bāzes alga, no kuras tiek rēķinātas daudzu amatpersonu algas, automātiski kāpj – bet tikai dažiem amatiem, ne visiem.

Baltijas valstu konkurence darbaspēka nodokļos rada paradoksālu ainu, kur vismazākās darbaspēka izmaksas darba devējiem ir Lietuvā, visvairāk nodokļos jāsamaksā Latvijā, bet visvairāk savā makā saņem Igaunijā, kur nav progresīvo IIN likmju.

To rāda ZAB Sorainen pētījums, kurā tika vērtētas darba devēja kopējās izmaksas pie algas uz papīra 3000 eiro un 1000 eiro mēnesī, kā arī to, cik liela summa no tās pēc visa veida nodokļu maksājumiem ienāk darba ņēmēja kontā. „Dati rāda ainu, kurā aiz skaitļiem slēpjas ļoti daudz sīku nianšu, kas būtiski maina gan darba devēja izmaksas, gan cilvēku makos reāli saņemto naudu,” pētījuma datus vērtē ZAB Sorainen partneris nodokļu un muitas jautājumos Jānis Taukačs. Viņš uzsver, ka Lietuva mērķtiecīgi ir virzījusies uz to, lai samazinātu darbaspēka nodokļu slogu un veicinātu Lietuvas konkurētspēju. „No šāda aspekta valstu konkurence ir laba lieta, taču spēle uz arvien lielāku masu, bet minimālāku maksājumu nekad nav sevi pierādījusi kā ilgtspējīga stratēģija, tāpēc jādomā par citiem konkurēšanas mehānismiem - vienkāršu un maksimāli automatizētu nodokļu sistēmu,” tā J. Taukačs.

Valsts pārvaldes algas sasniegušas ES vidējo līmeni, privātajam sektoram līdz tam vēl tālu.

Piecpadsmit Latvijas valsts iestādēs (tostarp KNAB, Ekonomikas, Finanšu un Veselības ministrijā) 2024. gadā vidējais neto atalgojums uz vienu nodarbinātu štata vietu pārsniedza darbaspējīgo iedzīvotāju neto ienākumus vidēji Eiropas Savienībā (25,5 tūkstoši eiro), liecina Eurostat dati, Valsts kancelejas publiskotie dati par darba samaksu un nodarbinātajiem valsts pārvaldē, kā arī Valsts kasē iesniegtie valsts pārvaldes iestāžu gada pārskati. Daudzu Latvijas valsts iestāžu algas visumā atbilst ES vidējam līmenim, tikai Latvijas privātais sektors kaut kā netiek līdzi Latvijas valsts sektora ambīcijām.

Lai iegūtu datus par Latvijas valsts iestāžu darbinieku vidējo atalgojumu, tika izmantoti 2024. gada pārskati par faktiskajiem valsts iestāžu izdevumiem, kādi tie ir iesniegti Valsts kasē. Par visām valsts iestādēm ir izmantotas atskaites par valsts pamatbudžeta izpildi.

No šī gada Latvijā noteiktā minimālā mēneša darba alga tiek paaugstināta no 740 līdz 780 eiro.

Par 40 eiro pieaug arī neapliekamais minimums - no 510 līdz 550 eiro mēnesī.

Labklājības ministrija (LM) norāda, ka 2024. gadā minimālās algas saņēmēju īpatsvars ir bijis zemākais pēdējo piecu gadu laikā, samazinoties līdz 15,3%.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2024. gadā vidēji 117 895 darba ņēmēji jeb 15,3% saņēma minimālo algu vai mazāk, kas bija par 4,1 procentpunktu mazāk nekā trīs gadus iepriekš, kad šādu cilvēku īpatsvars darba ņēmēju vidū bija 19,4%.

Kopumā 2024. gadā Latvijā bija nodarbināti 816 545 iedzīvotāji.

LM skaidro, ka minimālās algas pieaugums tiešā veidā palielina mazo algu saņēmēju pirktspēju, pozitīvi ietekmējot iekšējo pieprasījumu, kas ir viens no balstiem ekonomikas izaugsmei. Tāpat tas veicina algu izlīdzināšanos starp Baltijas valstīm, kā arī algu tuvināšanos pārējo Eiropas Savienības valstu vidējam līmenim, kas ir viens no instrumentiem emigrācijas plūsmas samazināšanai.

Ņemot vērā, ka šis ir Saeimas vēlēšanu gads, jaunus lēmumus par izmaiņām šobrīd paredzētajā minimālās algas apmērā, kā arī to ietekmi uz valsts un pašvaldību budžetiem, vajadzētu vērtēt un pieņemt jaunajai valdībai, norādīja Finanšu ministrijā (FM).

Komentējot Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšlikumu minimālo algu 2027. gadā palielināt vismaz par 55 eiro, nosakot to 835 eiro mēnesī, FM norādīja, ka seko līdzi diskusijām par minimālās algas palielināšanu, taču šajā jautājumā noteicošais ir nozares ministrijas jeb Labklājības ministrijas (LM) viedoklis, kā arī kopējie valdības lēmumi.

Tāpat FM atgādināja, ka Ministru kabinets 2024. gadā, izskatot informatīvo ziņojumu par valsts budžeta ieņēmumu un nodokļu politikas pārskatīšanu 2025.-2027. gadā, lēma par minimālās algas paaugstināšanu vidējā termiņā - 2026. gadā - līdz 780 eiro mēnesī, 2027. gadā - līdz 820 eiro mēnesī un 2028. gadā - līdz 860 eiro mēnesī.

Latvijas nefinanšu uzņēmumu peļņas daļa 2024. gadā piedzīvojusi lielāko kritumu Eiropas Savienībā par 5,39 procentpunktiem, liecina Eurostat dati.

Nefinanšu korporāciju (uzņēmumiem, kuru galvenā saimnieciskā darbība nav saistīta ar finansēm) Eiropas Savienībā (ES) peļņas daļa 2024. gadā bija 40,1%, kas ir par 1,6 procentpunktiem mazāk nekā iepriekšējā gadā.

Metodoloģija

Nefinanšu uzņēmumu peļņas daļu, par ko runājam, Eurostat definē kā bruto darbības rezultātu, kas dalīts ar bruto pievienoto vērtību. Šis ir rentabilitātes tipa rādītājs, kas parāda pievienotās vērtības daļu, kas radīta ražošanas procesā, atlīdzinot kapitālu. Proti, tas ir galvenais rādītājs tam, kā ienākumi tiek sadalīti ekonomikā.

Praktiskais skaidrojums

Lai gūtu praktisku priekšstatu par rādītāju, Dienas Bizness lūdza ZAB Sorainen partnera nodokļu un muitas jautājumos, zvērināta advokāta Jāņa Taukača padomu. Pēc viņa teiktā, zema peļņas daļa nozīmē zemu peļņas maržu vai darbietilpīgu ekonomiku, savukārt augstāks skaitlis norāda uz augstāku peļņas maržu vai kapitāla intensīvu ekonomiku. “Augstāks skaitlis nozīmē, ka produkcijas ražošanai vajag vairāk iekārtu, kā arī darbaspēku, bet mazāks skaitlis, kā Latvijas gadījumā, - ka vajag vairāk darbaspēka nekā kapitāla, lai saražotu to, ko mēs valstī ražojam,” tā J. Taukačs.

Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā samazinājās par 1,5 procentpunktiem salīdzinājumā ar gadu iepriekš un bija 21,4% no iekšzemes kopprodukta (IKP), ceturtdien ēnu ekonomikai Latvijā veltītā konferencē pavēstīja Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktors Arnis Sauka.

Tajā pašā laikā Igaunijā ēnu ekonomikas īpatsvars pieaudzis no 17,9% no IKP 2023.gadā līdz 19,5% no IKP 2024.gadā, bet Lietuvā 2024.gadā ēnu ekonomikas īpatsvars salīdzinājumā ar 2023.gada rādītājiem ir samazinājies par 1,7 procentpunktiem un veidoja 24,7% no IKP.

Ēnu ekonomikas indeksa pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijā nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente 2024.gadā bija "aplokšņu algas", kas Latvijā veido 50% no kopējās ēnu ekonomikas.

Savukārt cita komponente "neuzrādītie ieņēmumi" Latvijā 2024.gadā veidoja 23,6% no kopējās ēnu ekonomikas, bet "neuzrādīto darbinieku" komponente - 26,4%.

Vidējās algas daļa, ko uzņēmēji slēpj no valsts jeb aplokšņu algas, 2024.gadā Latvijā salīdzinājumā ar 2023.gadu samazinājās par 2,9 procentpunktiem un bija 20,7%.

Darba devēju aktivitāte, piesakot vasaras darba vietas skolēniem, visos valsts reģionos bijusi ļoti augsta - saņemti 939 darba devēju pieteikumi, informē Nodarbinātības valsts aģentūrā.

No 23. februāra līdz 15. martam darba devēji varēja NVA iesniegt pieteikumus skolēnu nodarbinātības pasākuma īstenošanai šī gada vasarā. Saistībā ar lielo darba devēju atsaucību otrās pieteikšanās kārtas izsludināšana nav nepieciešama, norāda NVA.

Darba devēju skolēniem piedāvāto darba vietu izvērtēšanas process vēl turpinās. Lielākā daļa jau apstiprināto darba vietu ir tirdzniecības, klientu apkalpošanas, ēdināšanas un izglītības jomā.

Visbiežāk piedāvātās profesijas ir palīgstrādnieks, pārdevēja palīgs, skolotāja palīgs, viesmīlis, labiekārtošanas strādnieks, mazumtirdzniecības pārdevējs, virtuves darbinieks, pavāra palīgs, sezonas strādnieks un bistro darbinieks. Skolēniem tiek piedāvātas darba vietas arī tādos amatos kā projektu vadītāja asistents, programmētājs, datorsistēmu administrators, jurista palīgs un loģistikas speciālists, norāda NVA.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) aicina virsstundu piemaksu noteikt 50% apmērā kā vispārīgu normu, teikts LTRK vēstulē Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai, kura sākusi darbu pie grozījumiem Darba likumā.

Pašlaik Darba likumā noteikts, ka piemaksa par virsstundām ir ne mazāka kā 100%.

LTRK aicina noteikt, ka koplīguma spēku pēc termiņa beigām saglabā uz vienu gadu, bet virsstundu piemaksa ir 50% apmērā kā vispārīga norma, savukārt arodbiedrības piekrišana atlaišanai būtu jāprasa tikai arodbiedrību vēlētām amatpersonām.

Tāpat LTRK rosina noteikt, ka atvaļinājuma naudu izmaksā kopā ar ikmēneša algu, lai mazinātu administratīvo slogu, kā arī tiek aicināts izslēgt vidējās izpeļņas konceptu, aizstājot to ar skaidrām algas likmēm. Ar priekšlikumiem LTRK aicina precizēt regulējumu par darba devēja tiesībām atgūt aprīkojumu, ieturēt tā vērtību no algas un skaidri noteikt atlīdzības samazināšanu dīkstāves laikā līdz 70% pēc piecām dienām.

Neraugoties uz darbaspēka trūkumu, atalgojuma līmenis Latvijā joprojām būtiski atpaliek gan no pārējām Eiropas Savienības (ES) valstīm, gan no Lietuvas un Igaunijas, liecina Eurostat dati.

Šobrīd minimālā alga Latvijā ir 740 eiro pirms nodokļu nomaksas, kas mūs ievieto to desmit ES valstu sarakstā, kur minimālais atalgojums joprojām nav sasniedzis 1000 eiro robežu. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati gan liecina, ka kopumā algas kļūst lielākas - gada laikā vidējais atalgojums privātajā sektorā pieaudzis par 9,4%, bet publiskajā sektorā - par 5,8%. Vislabāk atalgoto nozaru vidū pašlaik ir finanšu un apdrošināšanas, kā arī informācijas un komunikācijas pakalpojumu sniedzēji, bet zemākās algas novērojamas izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē.

Trūkst darbinieku

Lai gan kopumā algas aug, to līmenis Latvijā šobrīd ir nedaudz zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā, atzīmē Anta Praņēviča, darba tirgus pētījumu un konsultāciju kompānijas Figure Baltic Advisory valdes locekle. “Arī Eiropas līmenī Latvija ir starp valstīm ar zemāko atalgojumu, taču uz šo situāciju iespējams paraudzīties arī no cita skatupunkta - šādā veidā mēs varam veicināt uzņēmēju interesi par Latviju kā vietu, kur investēt un īstenot uzņēmējdarbību. Lielāku spriedzi Latvijā rada fakts, ka jau daudzus gadus atalgojuma līmenis pieaug straujāk nekā produktivitāte, un to lielā mērā ietekmē darbinieku trūkums. Šogad atalgojuma pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, gan ir palēninājies. Piemēram, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē mēneša pamatalgas pieaugums šogad ir 6,1%, kas ir zemākais vidējais pieaugums nozarē pēdējo piecu gadu laikā,” stāsta A.Praņēviča, neslēpjot, ka darba dēvēji joprojām izjūt darbinieku trūkumu.

Algu iesaldēšana ministriem un citām valsts augstākajām amatpersonām būtu simbolisks žests, ceturtdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta panorāma" sacīja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Komentējot Ministru prezidentes Evikas Siliņas (JV) aicinājumu koalīciju lemt par algu iesaldēšanu ministriem un citām valsts augstākajām amatpersonām, Kazāks norādīja, ka tas ir īstermiņa risinājums un simbolisks žests, lai gan arī ieekonomēs valsts pusē zināmus resursus.

Viņš atzīmēja, ka Latvijai ir nepieciešams rast līdzekļus aizsardzībai, medicīnai un izglītībai ilgtermiņā, bet nav iespējams sabiedriskajā sektorā iesaldēt algas ilgstoši. Latvijai būtu vairāk jādomā par ražīgumu, jāpārskata esošos izdevumus, domājot par to efektivitāti.

"Bez apjomīgas esošo izdevumu pārskatīšanas, bez apjomīgas efektivitātes uzlabošanas un diemžēl arī bez būtiskas nodarbināto skaita samazināšanas sabiedriskajā sektorā mēs neiztiksim, jo demogrāfijas tendences ir tādas kādas ir," sacīja Kazāks.

No pagājušā gadā noslēgtā memoranda par pārtikas cenām labums ir bijis, bet vienlaikus ir skaidrs, ka cenas veikalu plauktos pamatā ietekmē pārtikas cenas pasaules tirgos, nevis dažādi memorandi, intervijā sacīja Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja, vadošā pētniece Ingūna Gulbe.

"Visvairāk cenu, kāda tā ir veikala plauktā, nosaka pasaules pārtikas cenu līmenis. Mēs neko tur neietekmējam. Ja pasaulē olīveļļai ir uzkāpusi cena, tā uzkāps arī Latvijā, mēs tur neko nevaram darīt. Mēs varam rakstīt memorandus, rīkojumus, bet tā tas būs," norādīja eksperte.

Lūgta vērtēt, kāda gada laikā ir bijusi Ekonomikas ministrijas un vairāku pārtikas ražošanā un tirdzniecībā iesaistīto organizāciju parakstītā memoranda ietekme, Gulbe norādīja, ka no tā jēga bija kaut vai tādēļ, ka "brīvprātīgi obligāti" pie viena galda tika nosēdinātas visas pārtikas ķēdē iesaistītās puses - ražotāji, pārstrādātāji un tirgotāji, lai gan "viņi viens otru ļoti nemīl". Līdz ar to tika atrasti saskarsmes punkti, kurus mainot, situācija uzlabojās visiem. Tāpat augstā līmenī tika aktualizēts jautājums par cenām, par konkurenci, par to, kas notiek gan ražotāja pusē, gan tirdzniecības pusē.

Lietuvas Seims ceturtdien atbalstīja trīs progresīvo ienākuma nodokļa līmeņu ieviešanu no nākamā gada, taču nolēma uz lauksaimniekiem attiecināt atvieglojumus.

Galīgajā balsojumā ienākuma nodokļa likuma grozījumus atbalstīja 78 Seima deputāti, bet 48 bija pret. Seimā ir 141 deputāts.

No 2026.gada Lietuvā 20% nodokļa likme tiks piemērota, ja gada ienākumi nepārsniedz 36 vidējās algas. Aprēķināts, ka nākamgad šī summa būs 82 900 eiro. 25% nodokļa likme būs noteikta ienākumiem no 36 līdz 60 vidējām algām. Savukārt, ja ienākumi pārsniedz 60 vidējās algas, tiks piemērota 32% nodokļa likme. Nākamgad visaugstākā nodokļa likme tiks attiecināta uz ienākumiem virs 138 200 eiro gadā.

Ienākumiem, kas nav saistīti ar darba attiecībām un nepārsniedz 12 vidējās algas (nākamgad - 27 500 eiro) gadā, piemēros 15% nodokli.

Baltijas valstīs šogad notikušas vairākas izmaiņas darbaspēka nodokļu un minimālās algas jomā, kas tieši ietekmē iedzīvotāju ienākumus un uzņēmēju izmaksas. Lai gan minimālās algas pieaugušas visās trīs valstīs, Latvijā strādājošie ar minimālo algu joprojām saņem ievērojami mazāk nekā kaimiņvalstīs, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā analīze.

Lietuvā izmaiņas bijušas visvienkāršākās – palielināta minimālā darba alga, kas pieaugusi par 115 eiro un šogad sasniedz 1153 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Latvijā šogad ieviestas mērenas, jau iepriekš plānotas darbaspēka nodokļu izmaiņas. Minimālā darba alga pieaugusi par 40 eiro, sasniedzot 780 eiro pirms nodokļiem. Vienlaikus par 40 eiro palielināts arī ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums, kas šobrīd ir 550 eiro.

Savukārt Igaunijā izmaiņas ir plašākas. Tur šogad atcelts diferencētais neapliekamais minimums, atgriežoties pie vienotas fiksētas summas 700 eiro apmērā visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no ienākumu līmeņa. Papildus tam no 1. aprīļa minimālā darba alga palielināsies par 60 eiro un sasniegs 946 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Latvijas augstākās izglītības ainava, raugoties no malas, šķiet harmoniska un sakārtota – studenti katru dienu piepilda auditorijas, pasniedzēji publicē pētījumus, kas atspoguļojas ziņu virsrakstos, un mūsu zinātnieku panākumi lepni atgādina par akadēmiskā darba nozīmi.

Viss šķiet ritam savā kārtībā, gluži kā labi ieeļļots mehānisms. Taču aiz šīs fasādes slēpjas dziļa, sistemātiska krīze, kas pakāpeniski iznīcina nozari no iekšpuses.

Pēdējos divus gadu desmitus Latvijas augstākā izglītība ir atradusies inerces režīmā – tā turpina darboties pēc vecām shēmām, nespējot pielāgoties globālajām izglītības tendencēm. Rezultātā mēs vērojam ne tikai studentu skaita kritumu, bet arī zināšanu kvalitātes dilšanu, akadēmiskā personāla novecošanu un inovāciju trūkumu. Ja šī tendence turpināsies, līdz 2035. gadam Latvijas augstākās izglītības iestāžu tīkls var sarukt vēl par 30%, bet valsts ekonomika zaudēs vēl vairāk jauno talantu.

Aptuveni četras piektdaļas jauniešu Latvijā kritiski vērtē darba iespējas Latvijas darba tirgū, liecina uzņēmuma Alma Career Latvija veiktā tiešsaistes aptauja. Savukārt CSP dati, kurus apkopojis LDDK eksperts Jānis Hermanis, liecina, ka reāli vecumā no 20 līdz 24 strādājošo lielākais vairākums saņem mazāk par 1500 eiro (bruto).

„Lielākā daļa jauniešu Latvijā nejūtas pārliecināti par savām iespējām darba tirgū,” pēc aptaujas rezultātu apkopošanas secina Alma Career Latvia Komunikācijas un mārketinga daļas vadītāja Krista Roziņa. “Tikai 10% darba ņēmēju vecumā līdz 25 gadiem uzskata, ka jauniešiem ir plašas un daudzveidīgas darba iespējas, kamēr 79% atzīst – piemērotu darba piedāvājumu trūkst un atrast darbu ir sarežģīti,” uzsver K. Roziņa.

Citi jauniešu iespējas vērtē optimistiskāk

Alma Career Latvia veikusi arī darba ņēmēju pēc 25 gadu vecuma un darba devēju aptauju. Proti, citi darba ņēmēji, kas vecāki par 25 gadiem, lielā daļā gadījumu (49%) uzskata, ka jauniešiem Latvijā ir plašas darba iespējas, trešdaļa (33%) uzskata, ka tās neatšķiras no citām vecuma grupām. Savukārt darba devēju aptaujas rezultāts ir šāds – 39% uzskata, ka darba iespējas ir plašas, 22%, ka tās neatšķiras, bet 39% uzskata, ka jauniešiem ir pagrūti atrast darbu.