Latvija ierindojas starp valstīm ar vislielāko svētku dienu skaitu Eiropā – katru gadu mums ir 15 svētku dienas, bet gadā, kad norisinās Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, – 16 svētku dienas. Saskaņā ar Darba likumu par virsstundu darbu un darbu svētku dienās ir jāmaksā dubultā.
No malas tas izklausās godīgi un saprotami, bet daudzās nozarēs, tostarp ēdināšanas nozarē, šādas dienas ir ļoti neefektīvas dienas. Piemēram, realitātē bieži vien izmaksas par darbu svētku dienās ir finansiāla katastrofa, jo, lai svētku dienā paveiktu tieši to pašu darbu, uzņēmuma darbaspēka izmaksas pēkšņi kļūst divas reizes lielākas.
Ēdinātāji ļoti labi zina, kuri mēneši nesīs zaudējumus. Tie parasti ir klusie nesezonas mēneši ar “bagātīgu” svētku kalendāru. Daudzi patiesībā ir pārsteigti, uzzinot, cik un kādas ir likumā noteiktās svētku dienas. Piemēram, maijs, kurā ir četras svētku dienas. Par 1. un 4. maiju viss ir skaidrs. Arī Mātes diena ir saprotama. Bet pārsteigums parasti sākas maija beigās. Piemēram, Vasarsvētki, kuri var būt maija beigās vai jūnija sākumā – arī ir oficiāla svētku diena ar dubulto samaksu. Un pēkšņi izrādās, ka mēnesī jau ir četras dienas, kurās darbaspēka izmaksas ievērojami pieaug. Tāpat marts vai aprīlis, kas “atnes” vēl trīs dubultās samaksas dienas – atkarībā no tā, kurā mēnesī ir Lieldienas.
Personāla izmaksas veido 35-40 % no pārdošanas cenas
Parasti personāla izmaksas ēdināšanas nozarē veido apmēram 35-40 % no pārdošanas cenas. Tiesa, šie procenti ēdinātājiem var atšķirties. Tas atkarīgs no specifikas, ēdienkartes plašuma, apkalpošanas veida, cenu līmeņa un citiem faktoriem. Ja klients samaksā 10 eiro par maltīti, apmēram 1,74 eiro veido PVN. No atlikušās summas ap 40 % tiek izmaksāti algās, kas ir 3,30 eiro. Par atlikušo ir jāsedz pārējās izmaksas – ēdiena izejvielas, elektrība, ūdens, tīrīšanas līdzekļi, noma un vēl desmitiem citu pozīciju. Un ideālajā gadījumā – jāpaliek arī kaut kam pāri attīstībai.
Ja parastā dienā personāla izmaksas ir 40 %, tad, dubultojot atalgojumu, tās ir divas reizes augstākas – līdz pat 80 %. Vai pēc tam vēl paliek pietiekami, lai samaksātu par produktu un citām izmaksām? Godīgi – visbiežāk nē. Šajā brīdī uzņēmumiem rodas loģisks jautājums – kāpēc vispār strādāt svētku dienās? Kāpēc vienkārši neaizvērt durvis un neļaut visiem atpūsties? Daži tā arī dara, un arī mēs mēdzam svētku laikā vairākas lokācijas aizvērt.
Nozare, kas strādā tad, kad citi atpūšas
Ēdināšanas nozare nav gluži tāda kā citas – tā ir nozare, kas strādā tad, kad citi atpūšas. Ne tikai svētku dienās, bet arī svētku vakaros un naktīs – tieši tad, kad cilvēki vēlas iet uz restorāniem, satikties un svinēt. Ja restorāns šajos brīžos nestrādā, tas ļoti ātri kļūst “nemīlēts”. Klienti to pamana, atceras un, ja durvis ir ciet, viņi vienkārši aiziet citur.
Turklāt bieži vien izvēles nemaz nav. Daudzi ēdinātāji strādā tirdzniecības centros, kur darba laiku nosaka centrs, nevis pats uzņēmējs. Un nestrādāt svētku dienās arī nav risinājums, jo izmaksas jau nekur nepazūd. Noma, komunālie maksājumi un citi fiksētie izdevumi turpina augt arī tad, kad durvis ir ciet. Ēdināšana arī nav nozare, kur var vienkārši pārtraukt darbu uz vienu dienu un atstrādāt to citā. Klienti neatnāks dubultā nākamajā dienā tikai tāpēc, ka vakar bijām ciet.
Šajā nozarē darba laiku nenosaka uzņēmējs – to nosaka patērētājs. Ja cilvēki dodas ēst ārpus mājas vakarā, restorāns strādā vakarā. Ja nāk brīvdienās, tas strādā brīvdienās. Normāls darba laiks šajā nozarē bieži vien nav mazāks par 12 stundām dienā. Tas nav birojs, kur var aizvērt durvis piecos pēcpusdienā un visu atlikt uz rītdienu. Maltītes nevar “saražot uz priekšu”, lai pēdējās stundās puse komandas varētu doties mājās. Ja virtuve ir vaļā, tai jāstrādā ar pilnu jaudu līdz pat pēdējam klientam. Realitātē šāds scenārijs sagādā problēmas, jo darbiniekiem nākas strādāt virsstundas.
Strādājot virsstundas, zaudē visi
Darba grafiku saplānot tā, lai nebūtu virsstundu un vienlaikus visiem darbiniekiem būtu pietiekami daudz darba stundu, ir gandrīz neiespējama misija. Vienā brīdī cilvēku ir par daudz, citā – par maz. Un bieži tas rezultējas virsstundās. Paradoksāli, bet virsstundu likme ne vienmēr strādā par labu pašam darbiniekam. Nav noslēpums, ka ēdināšanas nozarē algas nav augstas. Un tas nav tāpēc, ka uzņēmēji būtu izlēmuši “maksāt mazāk”. Tas ir valstiski nesakārtotu jautājumu rezultāts. Tāpēc darbinieki paši bieži vēlas strādāt vairāk stundu, lai vairāk nopelnītu. Tā ir pilnīgi loģiska vēlme. Bet vai uzņēmēji var atļauties strādāt svētku dienās vai nodarbināt darbiniekus virsstundu darbā? Noteikti ne ēdināšanas nozarē. Rezultātā veidojas absurda situācija. Strādāt vienā darba vietā vairāk par 40 stundām nedēļā skaitās slikti, un tas netiek atbalstīts. Bet, strādāt divos vai trīs darbos, ir pilnīgi pieņemami. Tā vietā, lai cilvēks varētu vienā vietā nostrādāt nedaudz vairāk, nopelnīt vairāk un pārējo laiku pavadīt atpūšoties vai ar ģimeni, viņš bieži vien spiests tērēt laiku, pārvietojoties no vienas darba vietas uz otru, un tad strādāt vēl vairāk. Vai tas tiešām ir darbinieka interesēs? Protams, likumi tiek veidoti ar domu pasargāt vājāko pusi – darbinieku. Un tas ir pareizi. Bet, ja šajā sistēmā pazūd saprātīgs balanss, tad cieš ne tikai uzņēmēji, cieš arī darbinieki un pazūd ekonomikas attīstības iespējas.
Nepārprotiet – svētku dienas ir vajadzīgas. Un ir tikai godīgi, ka cilvēkiem maksā vairāk par darbu laikā, kad citi svin. Bet, ja svētku dienā redzat pilnu restorānu, nevajag automātiski domāt, ka tas nozīmē peļņu. Ļoti bieži tas nozīmē tieši pretējo. Tāpēc rodas jautājums – vai visas likumā noteiktās svētku dienas tiešām ir nepieciešamas kā oficiālas svētku dienas ar dubulto samaksu? Par dažām – noteikti jā, savukārt par citām neesmu tik pārliecināts. Uzņēmējiem ir nepieciešama lielāka elastība – gan attiecībā uz piemaksām par darbu svētku dienās, gan virsstundu regulējumā, lai spētu nodrošināt labāku atalgojumu un iespēju uzņēmumam izdzīvot.
