Aprites ekonomika pieņemas spēkā, tomēr perspektīvā tās apjomi būs daudz lielāki, tāpēc ir būtiska ne tikai pieredzes apmaiņa, bet arī jaunu iespēju un arīdzan šķēršļu identificēšana.

To paredzēts risināt Latvijas aprites ekonomikas forumā, kurš ir pirmais tik plašs pasākums Baltijas valstīs, kas veltīts aprites ekonomikas tematikai. Paredzētas 37 tematiskās sesijas, diskusijas, prezentācijas un praktiskas darbnīcas, veltītas daudzām nozarēm: tekstilam, plastmasai, koksnei, pārtikas apritei, radošumam, izglītības un pasākumu organizēšanai, rīcībpolitiku izstrādei un praktiskai īstenošanai.

Spoguļa efekts

“Forums ir tā vieta, kur mēģināsim saprast, kāda ir situācija Latvijā, parādot savdabīgu mozaīku no visām nozarēm, uzņēmējiem, zinātniekiem vienlaikus cenšoties atbildēt uz jautājumu, vai ir nepieciešamas kādas pārmaiņas normatīvo aktu līmenī,” skaidro pasākuma organizatora Rīgas Enerģētikas aģentūras vecākais eksperts Tālis Linkaits.Viņš skaidro, ka foruma mērķis ir stimulēt aprites ekonomikas principu piemērošanu gan uzņēmumos, gan pašvaldībās, veicinot privātā un publiskā sektora, kā arī zinātnieku sadarbību. “Aprites ekonomika ir gudra saimniekošana visās jomās, patērējot mazāk resursu, vienlaikus radot vairāk produkcijas, bet tomēr mazāk atkritumu,” skaidro T. Linkaits. Viņš norāda, ka pašlaik bieži vien sabiedrībā valda īsti neatbilstošs priekšstats par aprites ekonomiku kā atkritumu sistēmas vēl vienu sadaļu, kaut arī būtībā runa ir par pilnīgi visiem resursiem, kuri ir cilvēku rīcībā. “Interese dalībai forumā bija tik liela, ka reģistrāciju nācās slēgt,” uz jautājumu par interesi atbild T. Linkaits.

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) pirmdien nedaudz uzlaboja šā gada pasaules ekonomikas izaugsmes prognozi, norādot uz atbalstu, ko sniedz investīcijas tehnoloģiju nozarē.

SVF prognozē, ka šogad pasaules iekšzemes kopprodukts (IKP) pieaugs par 3,3%, nevis par 3,1%, kā tika lēsts oktobrī.

Savukārt nākamajā gadā fonds pasaules ekonomikā prognozē 3,2% izaugsmi.

Vienlaikus gan SVF norāda, ka globālās ekonomikas noturību līdz šim galvenokārt ir nodrošinājušas vien dažas nozares, tai skaitā investīcijas ar mākslīgo intelektu saistītās tehnoloģijās.

Lai arī globālā ekonomika šķietami atgūstas no tirdzniecības politiku un tarifu radītajiem traucējumiem 2025. gadā, tas nenozīmē, ka tie nerada negatīvu ietekme, uzsver fonds.

Tiek prognozēts, ka Eiropas lielākajā ekonomikā Vācijā IKP šogad palielināsies par 1,1%, bet nākamgad - par 1,5%.

Latvijas reālās algas pieaugums no 1994. gada līdz 2024. gadam bijis 245%, Lietuvas – 290%, bet Igaunijas – 236%, liecina Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Marko Mikhelsona ieraksts sociālajā tīklā X, kuru izcēlis pašmāju rakstnieks un ekspolitiķis Māris Mičerevskis ar piebildi, ka vajadzētu izbeigt “vaidu kori”, kas dzied dziesmu, ka Latvijā viss ir slikti.

Dienas Bizness mēģināja noskaidrot - “Viss ir slikti” vai arī esam pilnīgā “Leiputrijā”?

Skaitļi runā – labi, slikti, patiesi?

Pirmais uzdevums bija konstatēt, vai M. Mikhelsons nav pārskatījies. Proti, reālo algu izmaiņas procentos Eiropas valstīs no 1994. gada līdz 2024. gadam tiek norādītas bez skaidri saskatāma avota, un pirmajā acu uzmetienā skaitļi Baltijā patiesi šokē, jo tuvākie sekotāji, piemēram, Polija, var lepoties vien ar 107,9% lielu reālās algas pieaugumu. Statistiskie dati ir atbilstoši OECD reālo algu aprēķiniem, ko starptautiskā organizācija veic jau ilgstoši visām OECD dalībvalstīm. Proti, tie ir patiesi uz papīra, bet jāteic, ka pirmā desmitgade atjaunotajā brīvvalstī nerit pēc normāliem ekonomikas likumiem, tādēļ atbildēt uz jautājumu skaidri un pārliecināti nav iespējams. Lai arī reālā alga nozīmē inflācijas iekļaušanu aprēķinos, vēl atliek jautājums - vai reālās algas pieaugums Latvijā nozīmē to, ka ikkatram cilvēkam ir iespēja nopirkt krietni vairāk preču un pakalpojumu? Ja tā būtu, mēs noteikti ēstu labāk, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ļaudis sūrojas par pārtikas cenām. Situāciju kopš 1994. gada kropļo gan ēnu ekonomika, gan enerģētikas sektora transformācija, gan virkne makroekonomisko procesu, kas izrietēja kā sekas sistēmas pārejai no sociālistiskā uz kapitālistisko modeli.

Latvijā izaugušās biomasas apjoms pārsniedz pašmāju patēriņu siltumstacijās, tāpēc tā tiek eksportēta un rada papildu ienākumus, perspektīvā tiek prognozēts šī resursa patēriņa pieaugums valstī, ko nodrošinātu tā pārstrāde citos produktos.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu rīkotajā diskusiju ciklā Zaļā enerģija = konkurētspējīga Latvija. Šķelda ir atjaunīgs resurss, kurš izaudzis pašu zemē, kurš ļāvis samazināt fosilo energoresursu importa apjomus un tēriņus, vienlaikus ļaujot šai naudai palikt Latvijā un strādāt tautsaimniecības izaugsmei, kā arī paaugstināt energodrošību valstī.

Resursu pietiek

„Labā ziņa - Latvijai ir ilgtspējīga biomasa, kas ir pierādāms, un tādējādi mums ir vietējā atjaunojamā zaļā enerģija, tāpēc būtiskākais ir jautājums, kā šo resursu izmantojam,” uz jautājumu par biomasas - pašu zemē izaudzētās zaļās enerģijas - esamību Latvijā atbild Latvijas Biomasas asociācijas valdes priekšsēdētājs Didzis Palejs. Viņš atgādina, ka Latvijā vēsturiski ir izmantota pašu zemē izaugusī biomasa un arī pašlaik būtībā vairumā Latvijas pilsētu centralizētā siltumapgāde kā resursu izmanto pašu zemē izaudzēto. „Vienlaikus Latvijā ik gadu iegūstamās biomasas apjoms pārsniedz tos apjomus, ko patērējam Latvijā, tāpēc tā dažādos veidos tiek eksportēta uz ārzemēm,” norāda D. Palejs. Viņš gan piemetina, ka tieši šis ievērojamais biomasas eksports ir tas potenciāls, kuru izmantot pašu mājās, tādējādi stiprinot vietējo ekonomiku, vienlaikus paaugstinot energodrošību. „Biomasu var izmantot ne tikai kā energoresursu, bet arī kā izejvielu jaunajiem produktiem, kuru ražošana stiprinātu Latvijas tautsaimniecību,” uzsvēra D. Palejs.

Latvijas tautsaimniecības attīstības stāstā ir nozares, kas, neraugoties uz ekonomikas cikliem, notur savu nozīmību un sniedz stabilu ieguldījumu valsts labklājībā. Mežsaimniecība un kokrūpniecība ir viena no tām – tā ne tikai nodrošina tūkstošiem darba vietu reģionos, bet arī ir viens no Latvijas eksportspējas un inovāciju balstiem.

Meža nozare ir daudz vairāk nekā resursu ieguve – tā ir mērķtiecīga un uz zināšanām balstīta sistēma, kas ar pārdomātu pārstrādi un investīcijām rada augstu pievienoto vērtību un notur valsts ekonomiku starptautiskā konkurencē.

Nozare ar stabilu pienesumu valsts budžetā un ekonomikā

Oficiālā statistika skaidri parāda: meža un saistīto nozaru devums Latvijas budžetā un ekonomikā ir pieaudzis gandrīz divkārt. Ja 2018. gadā nozares iemaksas valsts budžetā bija aptuveni 263 miljoni eiro, tad 2024. gadā šis skaitlis sasniedza 537 miljonus eiro. Tas nozīmē, ka meža nozare sešu gadu laikā kļuvusi par vienu no dinamiskākajiem un stabilākajiem nodokļu maksātājiem valstī.

Latvijā nav būtisks iekšzemē veiktu noziedzīgu nodarījumu pret vidi rezultātā iegūtu līdzekļu legalizācijas risks, tomēr atsevišķi uzraudzības un kontroles mehānismu ierobežojumi un normatīvā regulējuma fragmentācija rada potenciālu risku nelikumīgām darbībām iekšzemē, secinājis Finanšu izlūkošanas dienests (FID) izvērtējumā par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riskiem saistībā ar noziegumiem pret vidi.

Saskaņā ar starptautisko institūciju atzinumiem noziegumi pret vidi ir viens no visstraujāk augošajiem un ienesīgākajiem noziedzības veidiem pasaulē, ar tiešām un netiešām sekām uz vidi, sabiedrību un valstu ekonomiku, klāsta FID.

FID analīze liecinot, ka Latvija nav uzskatāma par augsta riska jurisdikciju attiecībā uz ārvalstīs izdarītu vides noziegumu rezultātā iegūtu līdzekļu legalizāciju. Latvija vairs nav reģionāls finanšu centrs, kā arī tā ir ieguldījusi būtiskus resursus, lai mazinātu valsts kopējo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas ievainojamību.

Atbilstoši aktuālākajiem pētījumiem par vides noziedzības tendencēm, kā arī vērtējot Latvijas situāciju, FID secina, ka lielākie noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riski ir saistīti ar legāliem uzņēmumiem, kas sniedz daļu pakalpojumu nelikumīgi, gūstot peļņu no šīm darbībām vai nelikumīgi iegūtajiem dabas resursiem. Latvijas gadījumā tas vistiešāk izpaužas kā patvaļīga koku ciršana un nelikumīgas darbības, kas pārkāpj zemes, tās dzīļu, ūdeņu un mežu apsaimniekošanas un izmantošanas noteikumus, kā arī atkritumu apsaimniekošanas noteikumus.

Atklājot jaunāko Dienas Biznesa speciālizdevumu TOP 500+, kas tapis sadarbībā SIA Lursoft IT un AS Olpha, tika pasniegtas īpašas TOP 500 godalgas deviņās nominācijās, kā arī SIA Lursoft IT specbalva. Šajā izdevumā iepazīstinām ar nominācijas Lielākais vietējā kapitāla ražošanas uzņēmums Latvijā balvas saņēmēju AS Latvijas Finieris.

Latvijas Finieris ir Eiropas līderis un viens no pasaulē vadošajiem uzņēmumiem mūsdienīgos un uz klientiem orientētos bērza koksnes izstrādājumu risinājumos. Ar zīmolu Riga Wood produkcija tiek realizēta 47 valstīs. Aptuveni 92% saražotā saplākšņa tiek eksportēts. Pārdošanu nodrošina 12 produktu attīstības un mārketinga uzņēmumi. Eiropā un citur pasaulē koncerna Latvijas Finieris uzņēmumi 2025. gada beigās nodrošina darbu kopumā vairāk nekā 2600 cilvēkiem.Latvijas Finieris ir nozīmīgs nodokļu maksātājs. 2024. gadā Latvijas valsts budžetam nodokļos tas ir samaksājis vairāk nekā 29 milj. Eiro, bet kopā valstīs, kurās darbojas koncerns, nodokļos samaksāts virs 40 milj. eiro.Uzņēmums aktīvi iegulda pētniecībā un jaunu sadarbību veidošanā.

Dabas resursu nodokļa ar likmi 800–1250 eiro/t piemērošana par nepārstrādāto plastmasas iepakojumu gada laikā ir būtiski palielinājusi savāktos un pārstrādātos apjomus, kā rezultātā valsts budžetā ienākušā nodokļa apmērs ir mazāks, nekā tika plānots, taču šī starpība ir palikusi Latvijas tautsaimniecībā.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Latvijas Zaļais punkts valdes loceklis Kaspars Zakulis. Viņš norāda, ka ražotāju atbildības sistēma pakāpeniski palielinās arvien jaunām precēm, jo, piemēram, Latvija to ir attiecinājusi arī uz tekstila izstrādājumiem.

Kāda ir pašreizējā situācija vairāk nekā gadu pēc dabas resursu nodokļa piemērošanas par nepārstrādāto plastmasas iepakojumu?

Būtībā visu pārmaiņu pamatā ir plastmasas piesārņojuma pieaugums, jo ne jau Eiropas Savienības direktīvas un regulas, kā arī tām pakārtotie Latvijas normatīvie akti top tikai tāpēc, lai visiem — ražotājiem, patērētājiem, atkritumu savācējiem un pārstrādātājiem – būtu, ar ko nodarboties. To, cik liels ir plastmasas piesārņojums, rāda daudzi pētījumi, taču visšokējošākie dati ir iegūti no urīna analīzēm, kas rāda mikroplastmasas klātbūtni.

Meža īpašnieku kooperatīvo sabiedrību izaugsmei nepieciešama ilgtermiņā prognozējama, stabila uzņēmējdarbības vide, kurā valsts politika vērsta uz ilgtspējīgu un racionālu resursu izmantošanu, nevis saimnieciskās darbības ierobežojumiem, liegumiem un vienpusēju izpratni.

Tādu ainu rāda Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas meža nozares darba grupas sēde, kurā tika apspriesti aktuālie izaicinājumi meža nozares kooperatīvu attīstībā un izskanēja priekšlikumi efektīvas, ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas veicināšanai. Jāņem vērā, ka Latvijā sekmīgi darbojas arī Zviedrijas meža īpašnieku kooperatīva Sodra (kuram ir gan koksnes mehāniskās, gan ķīmiskās pārstrādes rūpnīcas) meitas kompānija, kas var kalpot kā labs piemērs arī pašmāju meža īpašnieku kooperatīviem.

Specifiskas nianses

„Ja lauksaimnieku, jo īpaši piena un graudkopības segmentos, kooperācija ir gana plaši izplatīta un šo zemnieku kooperatīviem ir pat pārstrādes jaudas, tad mežu īpašnieku kooperācija Latvijā ir tikai sava veida sākumposmā, un tāpēc par kooperācijas iespēju plašu izmantošanu vismaz pagaidām nevar runāt,” situāciju meža īpašnieku kooperācijā analizē Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņš uzsver, ka meža īpašnieku kooperācijai ir specifiskas nianses, kādu, piemēram, nav lauksaimnieku kooperatīviem. „Latvijā ir vairāk nekā 100 000 meža īpašnieku, un atkarībā no meža augšanas apstākļiem (un tajos aug atšķirīgas koku sugas) ir atšķirīgi valsts noteiktie koksnes ieguves vecumi, kas nozīmē būtībā šo resursu ieguves iespēju pašreizējam īpašniekam reizi vai labākajā - divas reizes savā mūžā baudīt sava darba augļus, kamēr graudkopji ražu novāc reizi gadā, bet piensaimnieki - katru dienu,” skaidro R. Feldmanis. Viņš uzsver, ka mežu īpašniekiem ražas novākšanas specifika arī rada papildu riskus, kuru avots ir valsts politika, proti, lēmumi par jaunu — papildu – teritoriju iekļaušanu saimnieciskās darbības pilnīga vai daļēja aizlieguma zonās. „Lauksaimnieki un arī mežsaimnieki jau gadu desmitiem klauvē pie ministriju, iestāžu vadītāju, pie politisko spēku vadītājiem durvīm par neatbilstošu kompensācijas līmeni par liegumu izmantot savu īpašumu, taču naudas valstij nav, vienlaikus arvien jaunas teritorijas tiek izstumtas no saimnieciskās aprites, kas kopumā samazina ne tikai mežu īpašnieku ienākumus, arī peļņu, bet arī valstī pieejamos koksnes resursu apmērus un arīdzan maksājamo nodokļu apmērus valsts un pašvaldību budžetā,» norāda R. Feldmanis. Gan viņa, gan daudzu mežu īpašnieku ieskatā pašlaik, kad valstij ir akūti nepieciešama papildu nauda drošībai un veselības aprūpei, valdība nedrīkst noteikt kādus jaunus saimnieciskās darbības ierobežojumus, liegumus, tieši pretēji - jāmotivē mežsaimnieki efektīvi saimniekot savos īpašumos.

Latvijas ekonomikas izaugsme ir lēna, joprojām atpaliekot no Lietuvas, turklāt ārējie riski pieaug – Vācijas un Polijas bremzēšanās, parādu kāpums eirozonā un iespējamā ASV recesija rada spiedienu 2026. gadā pārskatīt Latvijas eksporta prioritātes, nodokļu politiku un investīciju virzienus.

Vispirms apskatīsim, kā Latvijā veicies šogad. Centrālās statistikas pārvalde novembra beigās ziņoja, ka IKP izaugsmes temps trešajā ceturksnī pieaudzis līdz 2,5 %. Salīdzinājumā ar otro ceturksni tas palielinājies par 0,6 %. Dati rāda, ka, salīdzinot ar 2024. gada trešo ceturksni, lielāko pienesumu devusi tieši būvniecība (9,0 %), apstrādes rūpniecība (7,3 %) un izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozare (4,9 %).

Tikmēr Eiropas Centrālās bankas novērtējums ir nedaudz pieticīgāks, proti, pēc viņu datiem, šā gada trešajā ceturksnī Latvijas ekonomikas izaugsme bijusi 1,8 %, kas tik un tā ir mazliet straujāka nekā eirozonā vidēji – 1,4 % – un ievērojami straujāka nekā Igaunijā – 0,9 %. Protams, tas ir pozitīvi – jo īpaši pēc 2024. gadā piedzīvotās stagnācijas. Tomēr Latvija savā izaugsmē aizvien atpaliek no Lietuvas, kur IKP pieaudzis par 2,1 %.

Meža nozare pēdējo 30 gadu laikā ir kļuvusi par Latvijas tautsaimniecības stūrakmeni. Tā ne tikai “atved” naudu no ārzemēm, eksportējot visdažādākos koksnes izstrādājumus, bet ir arī ļoti nozīmīgs darba devējs, jo īpaši lauku reģionos, kur alternatīvu darba vietu faktiski nav. Var tīri spekulatīvi “izņemt” no nodarbināto skaita cilvēkus, kuri strādā gan koksnes pārstrādes un mežsaimniecības uzņēmumos, gan sniedz tiem dažādus pakalpojumus, rezultāts būs ļoti drūms. Būtībā meža nozare gan uztur pati sevi, gan dod darbu citām sfērām, kurās tāpat ir vajadzīgi darbinieki. Sava veida “atbalss” efekts.

Meža nozare ir nozīmīgs nodokļu pelnītājs un maksātājs. Aprēķini rāda, ka nozares uzņēmumi 2024. gadā nodokļos (neskaitot pievienotās vērtības nodokli) ir samaksājuši teju 391 milj. eiro, 2018. gadā tie bija ap 223 milj. eiro, kas nozīmē pieaugumu par 168 milj. eiro. Tas ir daudz.

Jā, ir uzņēmumi, kuru kopējais samaksāto nodokļu apjoms ir atšķirīgs, tas ir saistīts ar darbības specifiku; lielākoties šādu uzņēmumu samaksātie darbaspēka nodokļi mērāmi simtos tūkstošu vai pat miljonos eiro. Var izrēķināt, cik naudas nodokļos “atnes” viens kubikmetrs mežā iegūtas koksnes. Ja pērn ieguvām 16 milj. m³ koksnes, vidēji viens kubikmetrs valsts makā tikai darbaspēka nodokļos vien “atnesa” 24,5 eiro, kam pieskaitot pievienotās vērtības, nekustamā īpašuma un uzņēmuma ienākuma nodokļa maksājumus, summa krietni pieaugs. Piemēram, AS “Latvijas valsts meži” valsts budžetu nodokļu veidā 2024. gadā papildināja ar teju 49 milj. eiro + iespaidīgām dividendēm, kas (varbūt) ļāva nepalielināt kāda nodokļa likmi un deva papildus naudu valsts drošībai, veselības sfērai utt.

Valsts informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) vide gadiem ir funkcionējusi kā mozaīka bez kopīga rāmja. Katrai institūcijai ir savas sistēmas, pakalpojumu portāli, savi risinājumi un savas problēmas — taču nav vienotas atbildības un koordinācijas.

Šī sadrumstalotība rada milzīgus resursu zudumus un apgrūtina drošības standartu ieviešanu, ik gadu valstij izmaksājot miljonus. Mēs zaudējam naudu un riskējam ar valsts drošību.

Digitālās infrastruktūras fragmentācijas galvenais risks - drošība

Sadrumstalota infrastruktūra būtiski palielina izdevumus, bet vēl svarīgāk — vājina valsts digitālās pārvaldības drošību. Kritiskajām informācijas sistēmām ārkārtas situācijās ir jāstrādā nepārtraukti, taču pašlaik tās tiek pārvaldītas atšķirīgi un nereti bez savstarpējas saskaņotības. Viena vājākā posma kļūme var paralizēt veselu valsts pakalpojumu ķēdi.Lai to novērstu, valstij ir jāievieš vienots datu centru pārvaldības un resursu izmantošanas modelis. Vienam kompetences centram ir jāuzņemas datu centru pakalpojumu brokera funkcija visām valsts un pašvaldību iestādēm, nodrošinot vienotu drošības politiku, kapacitātes plānošanu un incidentu vadību. Tajā pašā laikā ir jāuztur vairāki ģeogrāfiski neatkarīgi tehniskie resursi, nodrošinot slodzes balansēšanu un infrastruktūras rezerves jaudu. Tāpat arī jāvērtē rezerves iespēja izmantot starptautisko datu centru mākoņpakalpojumus.

Lai arī 2022. gadā sāktās valsts pārvaldes atlīdzības sistēmas reformas tiesiskais ietvars ir izveidots, tostarp noteikta kārtība, kā nosaka mēnešalgu, tomēr reformas mērķi praksē nav sasniegti, revīzijā secinājusi Valsts kontrole (VK).

Reformas mērķis bija vienots, caurskatāms un konkurētspējīgs atalgojums. Lai gan kopējie atlīdzības izdevumi ir būtiski pieauguši, atalgojuma nevienlīdzība starp resoriem un iestādēm saglabājas. Darbinieku atalgojumu joprojām nosaka vēsturiski izveidojies bāzes finansējums, nevis amata vērtība un darba saturs, secinājusi VK.

Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins norāda, ka atlīdzības sistēmas reforma bija nepieciešama, taču izveidotā sistēma nenodrošina vienlīdzīgu un konkurētspējīgu atalgojumu, ja, to ieviešot, visā valsts pārvaldē konsekventi neievēro reformas mērķi.

"Revīzijas rezultāti rāda, ka problēma nav pieejamās naudas apmērā valsts pārvaldei kopumā, bet gan tās sadalē. Kamēr darba samaksu nosaka vēsturiski izveidojies bāzes finansējums, vienlīdzīga darba samaksa par līdzvērtīgu darbu valsts pārvaldē nav iespējama," stāsta Litvins, pēc kura vārdiem, revīzijas ziņojums esot "par vērtībām - taisnīgumu un cieņpilnu attieksmi pret ikvienu".

Latvijai ir iespējas atrast atbilstošākos un veiksmīgākos risinājumus zemes apsaimniekošanā, vienlaikus sasniedzot labklājības pieaugumu, atstājot pozitīvu ietekmi uz sociālo vidi un nenodarot kaitējumu dabas aizsardzībai.

Tādas atziņas skanēja Dienas Biznesa kopā ar portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā videodiskusijā Meža resursu pieejamības ekonomiskie un tiesiskie aspekti Latvijā. Kā būtiskākā šī mērķa sasniegšanai tika minēta vienota izpratne un spēja sarunāties dažādām sabiedrības grupām, kā arī spējas vadīt diskusijas.

Katram sava izpratne

“Ir grūti adaptēties nevis jaunajos ekonomiskajos un politiskajos apstākļos, bet gan informācijas apmaiņas, zināšanu pārneses jautājumos, kas ir daudz svarīgāk, jo viedoklis par īpaši lielajām nozarēm ir daudziem un tur arī veidojas viedokļu sadursme, bet šos procesus novadīt nav tik vienkārši,” skaidro AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis. Savukārt bijušais Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Arvīds Ozols norādīja, ka diskusija varbūt nav tik daudz par nozares adaptāciju jaunajai realitātei, bet par to, kā Latvijā jēgpilni apsaimniekot resursus, tostarp zemi. “Tā nav jauna diskusija, taču paradokss slēpjas tajā apstāklī, ka Latvijā ir daudzas dažādas politikas, taču zemes politikas nav, pamatvērtības katrs saprot citādi, un nav pārsteigums, ka šādos apstākļos arī nav bijis normālas dažādu izpratnes grupu sarunas,” tā A. Ozols.

Ap 20% no IKP rodas no zemes izmantošanas Latvijā, tāpēc lēmumu pieņēmējiem ir jāspēj pieņemt lēmumi, kuri vērsti uz visas sabiedrības ieguvumiem, nevis atsevišķu nelielu interešu grupu vēlmēm.

Tādi secinājumi skanēja Latvijas Mežu sertifikācijas padomes 10 starptautiskajā konferencē Ilgtspēja un resursi zemes pārvaldībā: sadarbība krīzes un pārmaiņu laikā. Zemes nozares ir nozīmīgs Latvijas resurss, kuru var izmantot dažādām vajadzībām, vienlaikus uz tās izaudzētais - lauksaimniecības produkti, koksne - kalpo kā nozīmīgs resurss apstrādes rūpniecībai, vienlaikus šis zemes komplekss ir nozīmīga tautsaimniecības sfēra, kas nodrošina darbavietas, nodokļu ienākumus un arīdzan mazina dažādus riskus.

Jādomā ar savu galvu

„Latvijas divas nelaimes ir pārregulācija, kad cenšamies pārņemt visu, ko vien iesaka, bet nedomājam ar savu galvu un šos ieteikumus neadaptējam Latvijas apstākļiem, kā arī pārspīlēta demokrātija, kad atsevišķu nelielu grupu iebildumu dēļ tiek nobremzēti projekti,“ uzsvēra SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. Viņš norādīja, ka ļoti liela nozīme ir politikas un plānošanas dokumentiem. „Konkrētās teritorijas attīstībai būtiskākais dokuments ir teritorijas attīstības plāns, kuram jābūt skrupulozi izvērtētam, tādējādi nodalot tās teritorijas, kuras paredzētas ražošanai, no tām, kuras paredzētas citam — dabas aizsardzībai,“ uzsver U. Ameriks. Viņaprāt, Latvijā ir jābūt tādiem normatīvajiem aktiem, lai varētu ātri pieņemt lēmumus un realizēt sabiedrībai nozīmīgas ieceres. „Zemes izmantošana - tā ir ne tikai resursu ieguve, kas ir labklājības pamats, bet arī valsts drošības pamats,“ tā U. Ameriks. Viņaprāt, zeme ir resurss un ne tikai tas, ko uz tās var izaudzēt, bet arī tas, kas atrodas zem zemes un kas atrodas virs zemes.

Publiskajā telpā periodiski tiek aktualizēts jautājums par klimata pārmaiņām un zemes izmantošanu Latvijā. Pēdējā laikā šīs tēmas vizionēšanā padziļināti iesaistījušies Latvijas Bankas eksperti. Noliekot malā metodoloģiskās nianses un zinātnieku sāncensību, nereti uztrauc raksta autoru neiedziļināšanās jautājuma būtībā – zemes ilgtspējīga izmantošana ir daļa no risinājuma, nevis problēmas.

Turklāt ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un visā pasaulē, ja vien vēlamies paskatīties patiesībai acīs.

Ja balstām klimata mērķu sasniegšanu uz atteikšanos saimniekot arvien vairāk platībās, mēs būtībā izvēlamies “strausa politiku” – īstermiņā SEG emisijas samazinās, bet vidējā un ilgākā termiņā mēs zaudējam potenciālu piesaistīt vairāk un dzīvot apritīgāk. Tādējādi mēs pagarinām fosilo resursu izmantošanu, kas pašā saknē nav ilgtspējīgi. Izvēloties šādu ceļu, mēs neizmantojam iespējas, ko piedāvā moderna bioekonomika, kas ir patiesais risinājums cilvēcei, “lai neapēstu zemeslodi”.

Rakstu sērijas autori norāda, ka pārāk intensīva mežizstrāde ir galvenais iemesls, kāpēc zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) sektors Latvijā pēdējos gados pārvērties no neto piesaistītāja par neto emitentu. Un tāpēc mežizstrādi vajag pēc iespējas vairāk samazināt – neskarti meži vislabāk spēs piesaistīt oglekli. Vai tiešām?

Latvijā virsstundu regulējums ilgu laiku ir bijis labs piemērs tam, kā norma var izskatīties ļoti cienīgi uz papīra, bet praksē radīt problēmas, kas samazina uzņēmumu konkurētspēju, kavē pamata algu pieaugumu un nereti veido situāciju, kur darbinieku motivācija tiek balstīta nevis produktivitātē, bet pārslodzē.

Šobrīd Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā tiek skatīti grozījumi Darba likumā, kas paredz noteikt minimālo virsstundu piemaksu 50% apmērā, bet darbam svētku dienās – 75%. Šāda pieeja komisijā ir guvusi atbalstu otrajā lasījumā. Tas ir pirmais solis mēģinājumā sakārtot regulējumu, kura nepilnības darba tirgū jūtamas jau gadiem.

Minimālais slieksnis, nevis samazinājums

Darba likuma grozījumi nevis samazina virsstundu apmaksas apjomu, bet nosaka zemāko slieksni, kas neierobežo virsstundu apmaksas apjomu. Proti, 50% nav griesti. Tas ir minimums.Sabiedriskajā telpā šī diskusija bieži tiek vienkāršota līdz vienam apgalvojumam – tiek samazināta virsstundu apmaksa, taču tas neatbilst realitātei. Netiek runāts par virsstundu samazināšanu, bet par zemāka minimālā sliekšņa noteikšanu likumā – pamatu, virs kura darba devēji un darbinieki var vienoties par labākiem nosacījumiem individuāli vai ar koplīguma palīdzību kolektīva ietvaros. Darba tirgus šādas situācijas spēj regulēt pats. Darba devējam ir svarīgi, lai darbs tiktu izdarīts, savukārt, darbiniekam vienmēr ir iespēja pateikt, par kādiem nosacījumiem viņš ir gatavs to darīt. Tieši šādā vienošanās procesā arī veidojas reālā darba samaksa. Līdzīga loģika jau darbojas citur darba tirgū.

Nodokļu ieņēmumos pagājušajā gadā iekasēti 15,173 miljardi eiro, kas ir par 194 miljoniem eiro jeb 1,3% mazāk, nekā plānots, informē Finanšu ministrijā.

Vienlaikus nodokļu ieņēmumi 2025. gadā bija par 768,8 miljoniem eiro jeb 5,3% lielāki nekā 2024. gadā.

Valsts kopbudžetā nodokļu ieņēmumi 2025. gadā veidoja 14,369 miljardus eiro, kas ir par 183,3 miljoniem eiro jeb 1,3% mazāk, nekā plānots.

Tostarp valsts budžetā nodokļu ieņēmumi veidoja 11,948 miljardus eiro, kas ir par 202,8 miljoniem eiro jeb 1,7% mazāk, nekā plānots, bet pašvaldību budžetā nodokļu ieņēmumi bija 2,421 miljarda eiro apmērā, kas ir par 19,5 miljoniem eiro jeb 0,8% vairāk, nekā plānots.

Savukārt valsts fondēto pensiju shēmā ieņēmumi pagājušajā gadā bija 803,8 miljonu eiro apmērā, kas ir par 10,7 miljoniem eiro jeb 1,3% mazāk, nekā plānots.

Pilsētu ieinteresētību uzņēmējdarbības attīstībā piedāvā stimulēt ar uzņēmumu ienākuma nodokļa daļas atskaitījumiem un iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdali starp deklarētās darbinieka dzīves un darba vietas pašvaldībām, kā arī pilsētu mēru tiešajām vēlēšanām.

Ar šādu iniciatīvu klajā nākusi domnīca Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūts (LaSER), kurš veicis pētījumu Latvijas pilsētas 2040: izaugsme, konkurētspēja, pārvaldība.

Četri virzieni

Pētnieki piedāvā četrus Latvijas pilsētu attīstības scenārijus, ņemot vērā pētījumā analizētos priekšlikumus izmaiņām pašvaldību pārvaldīšanas modelī, kā arī finansēšanas mehānismā. Scenārijs Plaukstoša pilsēta paredz gan uzņēmumu ienākuma nodokļa un iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdali par labu pašvaldībām, gan tieši vēlētu pilsētas mēru. LaSER pētījums šajā scenārijā prognozē strauju un ilgtspējīgu attīstību, nodrošinot investīcijas gan uzņēmējdarbības vidē, gan iedzīvotāju labklājībā. Pēc šī scenārija pilsētas mērs ir ieņēmis proaktīvu lomu investīciju piesaistē, bet uzņēmējdarbības attīstība radījusi vietējās darbavietas.

Investējot apmēram 100 miljonus eiro jaunas lielformāta bērza saplākšņa produktu rūpnīcas izveidē, radītas 80 jaunas darbavietas, kas SIA Verems dod iespēju ražot inovatīvus produktus un teju dubultot ražošanas jaudas.

Pašlaik Rēzeknes speciālās ekonomiskas zonas SIA Verems jaunā ražotne strādā testa režīmā. Tā ir lielākā investīcija vienas ražotnes izveidei Latgalē un lielākā arī uzņēmuma darbības laikā, jo tādējādi līdzās jau esošajai bērza saplākšņa ražotnei ir izveidota vēl viena, tikai izejvielas taupošāka, ar augstāku darba ražīgumu un lielākām tehnoloģiskajām iespējām jaunu saplākšņa izstrādājumu ražošanā. „Ideja par Verems otro ražotni jau bija pirms daudziem gadiem, taču jaunā ražotne tapa aptuveni divu gadu laikā no projekta saskaņošanas līdz gatavam pirmajam saplākšņa produktam,” vērienīgā projekta īstenošanas laiku skaidro Rēzeknes speciālās ekonomiskas zonas SIA Verems padomes priekšsēdētājs Jānis Staris.

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) ir ieteicis Lietuvai paaugstināt nodokļus, jo valstij ir nepieciešami papildu nodokļu ieņēmumi, lai nodrošinātu budžeta ilgtspēju, ņemot vērā pieaugošos aizsardzības izdevumus un iedzīvotāju novecošanos, vēsta lietišķais laikraksts "Verslo žinios".

Kā liecina SVF dati, Lietuvas nodokļu ieņēmumu līmenis ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā (ES) - 22,3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) salīdzinājumā ar bloka vidējo rādītāju 26,1%.

Fonds lēš, ka valstij ir neizmantots nodokļu potenciāls līdz 9% no IKP, ko varētu iekasēt, veicot reformas.

Paredzams, ka valdības pašreizējie nodokļu grozījumi, kas stāsies spēkā 2026.gada janvārī, sniegs aptuveni 0,6% no IKP papildu ieņēmumu, norāda SVF.

Jau vasarā Seims apstiprināja izmaiņas ienākuma un nekustamā īpašuma nodokļos, paaugstināja uzņēmumu ienākuma nodokli un ieviesa jaunus nodokļus cukuram un apdrošināšanai, paredzot papildu ieņēmumus novirzīt aizsardzībai.

Mūsdienu sabiedrībā atkritumu šķirošana ir kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu, taču joprojām pastāv daudz mītu un pārpratumu, kas traucē efektīvai atkritumu apsaimniekošanai. Viens no izplatītākajiem jautājumiem ir – vai tiešām visi šķirotie atkritumi galu galā nonāk vienā izgāztuvē? Šajā intervijā ar Ekobaze Latvia ekspertu atklājam patiesību par atkritumu šķirošanas procesu Latvijā, lai kliedētu šaubas un veicinātu atbildīgu resursu izmantošanu.

Mīts par šķiroto atkritumu nonākšanu vienā izgāztuvē

Cik izplatīts ir mīts, ka visi šķirotie atkritumi galu galā nonāk vienā izgāztuvē?

"Šis mīts joprojām ir izplatīts, taču tas patiesībā neatbilst patiesībai," apstiprina Ekobaze Latvia eksperts. "Ekobaze Latvia ikdienā pārstrādā gan šķirotus materiālus — papīru, kartonu, plēvi, stiklu, riepas — gan arī celtniecības atkritumus, nodrošinot to atkārtotu izmantošanu vai pārstrādi. Ja materiāli ir nepareizi šķiroti vai piesārņoti, tie var tikt novirzīti uz poligonu, bet pareizi sašķiroti atkritumi tiek pilnvērtīgi pārstrādāti. Izglītība un atbildīga attieksme ir būtiska, lai šo mītu mazinātu."

Nodokļu ieņēmumos šogad astoņos mēnešos iekasēts 10,041 miljards eiro, kas ir par 99,3 miljoniem eiro jeb 1% mazāk, nekā plānots, pavēstīja Finanšu ministrijā.

Vienlaikus nodokļu ieņēmumi 2025.gada astoņos mēnešos bija par 525 miljoniem eiro jeb 5,5% lielāki nekā 2024.gada attiecīgajā periodā.

Valsts kopbudžetā nodokļu ieņēmumi šogad astoņos mēnešos veidoja 9,501 miljardu eiro, kas ir par 90,1 miljonu eiro jeb 0,9% mazāk, nekā plānots.

Tostarp valsts budžetā nodokļu ieņēmumi veidoja 7,944 miljardus eiro, kas ir par 70,4 miljoniem eiro jeb 0,9% mazāk, nekā plānots, bet pašvaldību budžetā nodokļu ieņēmumi bija 1,556 miljardu eiro apmērā, kas ir par 19,7 miljoniem eiro jeb 1,2% mazāk, nekā plānots.

Savukārt valsts fondēto pensiju shēmā ieņēmumi 2025.gada astoņos mēnešos bija 540,2 miljonu eiro apmērā, kas ir par 9,2 miljoniem eiro jeb 1,7% mazāk, nekā plānots.

Laikā, kad daudzas valsts iestādes un kapitālsabiedrības cīnās par funkciju saglabāšanu vai racionālu mazināšanu, Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) veido jaunu biznesa virzienu, ceļ fiziski drošāko datu centru 150 km ārpus Rīgas, īsteno valsts jaunlaiku vēsturē apjomīgāko tehnoloģisko risinājumu valsts robežas apsardzībai, bet šovasar LVRTC vārds plašāk izskanējis saistībā ar potenciālo Telia Company piederošo SIA LMT un SIA Tet daļu izpirkšanu.

Sarunā ar LVRTC valdes priekšsēdētāju Ģirtu Ozolu Dienas Bizness skaidro, kas virza vērienīgās ambīcijas un kā tās plānots sasniegt.

Jau pērn rudenī LVRTC pauda gatavību investēt līdzekļus informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozares attīstībā. Kāpēc LVRTC tas nepieciešams?

Pērn tā bija tikai izpētoša interese, kas nenoliedzami korelēja arī ar jau sen ilgušajām sarunām un pieņēmumiem par Tet un LMT nākotnes attīstību. Kā jau vairākkārt publiski esmu uzsvēris – potenciālā daļu iegāde ir LVRTC vēlme un vienlaikus arī vajadzība paplašināt savus aktīvus. Lai to izprastu, ir būtiski saprast, kas ir LVRTC šodien. LVRTC šodien ir labi kapitalizēts uzņēmums. Vairākus gadus mums ir izdevies palielināt gan uzņēmuma apgrozījumu, gan peļņu. Arī šī gada pirmajos sešos mēnešos apgrozījumu esam palielinājuši par 10%, bet peļņu - par 9%. Tas nepretendē uz rekordu, bet šis ir turpinājums loģiskai izaugsmei, ko piedzīvojam, paplašinot ne vien darbību, bet arī uzlabojot pakalpojumu klāstu, kvalitāti un piegādi klientiem. Lai gan pēdējo desmit gadu laikā esam būtiski paplašinājuši LVRTC darbības jomas, ir izdevies izveidot un noturēt salīdzinoši nelielu, bet ļoti efektīvu speciālistu komandu. Mums ir 300 miljonu eiro liels projektu portfelis, kas ietver ne vien sakaru tīklu paplašināšanu, bet arī valsts mērogā šobrīd lielāko mākslīgā intelekta risinājuma pielietojuma izstrādi valsts austrumu robežas apsardzībai. Tajā pašā laikā, ja skatāmies uz mūsu pozīciju tirgū, tad, piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu komisijas regulēto pakalpojumu klāstā pēc mūsu aprēķiniem LVRTC tirgus daļa pērn nesasniedza pat 2,5%. Tas nozīmē, ka pretēji nereti izskanējušiem apgalvojumiem LVRTC faktiski nekonkurē ar komersantiem.

Lai gan nespeciālista acij varētu šķist, ka papīra un plēves iepakojuma savākšana un pārstrāde ir viena no vienkāršākajām atkritumu pārstrādes sadaļām, patiesība ir pilnīgi pretēja – tā ir viena no sarežģītākajām un grūtākajām.

Problēmas šajā jomā rada vesela virkne aspektu – gan milzīgais šādu atkritumu apjoms, gan tas, kāds mūsdienās ir reālais “papīra” vai “plēves” iepakojuma sastāvs, gan tas, kādā stāvoklī tas nonāk līdz atkritumu šķirošanas un pārstrādes uzņēmumiem, gan tas, cik motivēti šķirot ir gan uzņēmumi, gan iedzīvotāji, gan arī tas, ka iepakojuma savākšanas tirgus ir sadalīts vairākās sastāvdaļās.

2023. gadā Eiropas Savienība radīja 79,7 miljonus tonnu iepakojuma atkritumu jeb 177,8 kg uz katru iedzīvotāju, liecina “Eurostat” dati. Tas bija par 8,7 kg mazāk nekā 2022. gadā, taču par 21,2 kg vairāk nekā 2013. gadā. No visiem iepakojuma atkritumu veidiem 40,4% veidoja papīrs un kartons, 19,8% — plastmasa, 18,8% — stikls, 15,8% — koksne, 4,9% — metāls un 0,2% — citi materiāli.