Eiropas valstu pieredze un OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) jaunākie pārskati nepārprotami apliecina — ilgtermiņā digitālās pārvaldības efektivitāti nosaka trīs savstarpēji cieši saistīti virzieni: vienota koordinācija, kompetence un drošība.
Tās valstis, kuras šos principus ievieš konsekventi, spēj efektīvāk izmantot resursus, nodrošināt augstāku infrastruktūras drošības līmeni un ieviest kvalitatīvus, uz iedzīvotāju vajadzībām vērstus digitālos pakalpojumus.Latvijā digitālās pārvaldības sistēma joprojām atgādina mozaīku bez vienota rāmja.
Pēdējo mēnešu laikā daudz diskutēts par Eiropas Digitālās identitātes maka (Digital Identity Wallet) ieviešanu Latvijā, kas saskaņā ar ES regulējumu jānodrošina līdz 2026. gada nogalei. Tomēr projekta īstenošana pat vēl nav reāli sākusies, un nav skaidrs — kurš par to atbild, kādi resursi nepieciešami un kā nodrošināt drošu un efektīvu rezultātu. Pat vēl vairāk! Domāju, ka absolūti lielākajai Latvijas sabiedrības daļai nav priekšstata, kas ir digitālās identitātes maks un kādas ikdienas priekšrocības tas var sniegt (dažādu papīra un reģistru apliecinājumu pieejamība vienviet savā telefonā).
Lai gan tas skars katru Latvijas iedzīvotāju un ļoti lielā mērā tieši no iedzīvotāju informētības būs atkarīgs arī projekta ieviešanas veiksmes faktors. Šī situācija spilgti parāda valsts digitālās pārvaldības realitāti: ir aptuvena vīzija par vienotu valsts pieeju un izpratni par digitālo pakalpojumu stratēģisko nozīmi valsts līmenī, tomēr trūkst stratēģiska atbalsta un izpratnes par profesionāli spēcīga valsts digitālās kompetences centra vajadzību, kas spētu koordinēt pārresoru procesus un nodrošināt drošību visā sistēmā.
Laiks spēcīgam IKT kompetences centram
Digitālās politikas veidošanu Latvijā vada Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), bet īsteno Valsts digitālās attīstības aģentūra (VDAA) — bijusī Valsts reģionālās attīstības aģentūra (VRAA). Reformas brīdī valdīja cerības, ka tiks izveidots mūsdienīgs digitālās pārvaldības līderis.
Diemžēl praksē aģentūra, ar nelielām izmaiņām, ir saglabājusi iepriekšējo struktūru, mainījusi nosaukumu, bet nav ieguvusi pietiekamu jaudu, lai kļūtu par digitālās transformācijas virzītāju, ko ir iespējams realizēt, nodrošinot stratēģisku valdības atbalstu IKT centralizācijai un aģentūras kapacitātes stiprināšanai, apstiprinot jaunu stratēģiju periodam līdz 2030.gadam.Latvijai nepieciešams spēcīgs Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju kompetences centrs (IKT kompetences centrs) — institūcija, kas apvieno valsts, akadēmiskā sektora un privātā tirgus ekspertīzi. Šāds centrs nodrošinātu vienotu pārresoru pieeju - valsts digitālās pārvaldības koordināciju un atbalstītu gudru, drošu un stratēģiski pamatotu lēmumu pieņemšanu.
Pieredze Igaunijā un Lietuvā apliecina, ka šāda pieeja darbojas: digitālās attīstības centri šajās valstīs īsteno valdības politiku, vienlaikus saglabājot elastību un konkurenci tirgū. Kompetences centrs nav birokrātiska iestāde, bet intelektuāls motors, kas nodrošina zināšanas, cilvēkresursus un inovāciju vadību valsts interesēs.
No decentralizācijas uz centralizāciju
Informācijas tehnoloģiju sistēmu un platformu pārvaldība Latvijā ir ļoti decentralizēta (lai arī pēdējo trīs gadu laikā daudz ir darīts šā jautājuma sakārtošanā, cenšoties ar IKT jomas “būvvaldēm” atsevišķās nozarēs un valstī kopumā veidot tehnoloģisko risinājumu teorētisku saskaņotību), līdz ar to valstij kopumā trūkst vienotas pieejas IKT pārvaldībai un attīstībai, tajā skaitā vienotu drošības standartu ieviešanā.
Šobrīd ir īstais brīdis rīkoties IKT jomas centralizācijas un kopīgas pārvaldības virzienā. Valsts politikai šajā jomā vajadzētu būt mērķtiecīgākai - sistēmas, kas skar kritisko infrastruktūru, būtu jānodod centralizētai pārraudzībai, piemēram, valsts datu centriem vai Valsts digitālās attīstības aģentūrai (VDAA). Ir svarīgi saprast, ka drošības stiprināšanai paredzētā nauda nav tas pats, kas finansējums ikdienas funkciju nodrošināšanai - šeit ir runa par sistēmām, kuras kara vai krīzes apstākļos nedrīkst pārtraukt darbību.Latvijas realitāte, ka valsts un pašvaldību iestādes attīsta un uztur savas atsevišķas IT sistēmas, veicot iepirkumus pēc individuālas izpratnes. Tas nozīmē milzīgus, sadrumstalotus tēriņus, kur ievērojama daļa līdzekļu tiek izlietota administrēšanai, nevis attīstībai un drošībai.
Šī problēma īpaši redzama pašvaldībās, kur, atkarībā no iestādes lieluma un pieejamajiem resursiem, IKT atbalsts un drošības kapacitāte būtiski atšķiras. Centralizēta pieeja tehniskā atbalsta funkcijās un pašvaldību datu migrācijā uz valsts vai privātajiem sertificētajiem datu centriem ļautu samazināt izmaksas, novērst dublētu infrastruktūru un nodrošinātu vienotu drošības līmeni visā valstī. Lai šāds process varētu noritēt profesionāli, caurspīdīgi un ciešā sadarbībā ar nozari, būtu jāveido konsultatīvā padome, iekļaujot tajā VARAM, pašvaldības, VDAA un IKT nozares pārstāvjus.
Šis solis dotu būtisku ieguldījumu Latvijas digitalizācijas attīstībā.Centralizācijas princips ir attiecināms, piemēram, arī uz vienotu licenču iegādi un citiem pakalpojumiem - vienots iepirkums, zemāka cena, mazāka administratīvā slodze, lielāka caurspīdība. Piemēram, vienota dažādu ikdienas darbam paredzētu programmatūru licenču iegāde visām valsts pārvaldes iestādēm gadā ļautu ietaupīt vairāk nekā 10 miljonus eiro, kurus varētu novirzīt kiberdrošības, cilvēkresursu un infrastruktūras stiprināšanai.Šobrīd valsts IT pakalpojumu nodrošināšanā dominē modelis, kur liela daļa risinājumu tiek piegādāti ar kapitālsabiedrību starpniecību, kas pašas tos neattīsta, bet iepērk no privātā sektora ar uzcenojumu.
Tas sadārdzina pakalpojumus un neveido valsts pusē ilgtermiņa kompetenci – publiskais sektors maksā, bet zināšanas un pievienotā vērtība paliek ārpakalpojumos. Pretēja pieeja būtu investēt valsts IKT kompetences centrā, kas, pietiekamas kapacitātes gadījumā, varēs gan uzraudzīt tirgus piegādātājus, gan iepirkt pakalpojumus tieši, vienlaikus veidojot profesionālu komandu, kas spēj nodrošināt atbalstu visām iestādēm vienlīdzīgi, nevis tikai tām, kuras to var atļauties.
Digitālās drošības jautājumi - “pabērna” lomā
Centralizācija nevar notikt mehāniski. Tā ir jāvada profesionāli, caurspīdīgi un ciešā sadarbībā ar nozari, lai lēmumi tiktu pieņemti ne tikai pēc administratīvā skatījuma, bet arī balstoties tirgus pieredzē un reālajās uzņēmējdarbības iespējās. Tieši valsts IKT kompetences centra modelis ļauj šo pieeju īstenot praksē – risinājumus veidojot kopā ar nozari jau idejas stadijā, saskaņojot tehniskās iespējas, izmaksas un lietojamību, nevis pasūtot tos starpniekiem ar uzcenojumu. Tieši šāda pragmatiska, tirgum un valstij izdevīga pieeja ļauj ieviest efektīvas inovācijas, kas darbojas.
No politiskā skatu punkta raugoties, būtu loģiski, ja VDAA darbība atrastos tiešā premjera vai Valsts kancelejas pārraudzībā - kā valsts centrāla prioritāte. Līdzvērtīga aizsardzībai. Tikmēr aģentūra ir tikai viena no daudzu ministriju iestādēm. Digitālajai attīstībai un drošībai jābūt vienai no valdības galvenajām tēmām, nevis fragmentētai starp resoriem. Digitālā pārvaldība nav tikai tehnisks jautājums vai ES projektu īstenošana — tā ir valsts drošības un noturības stratēģijas daļa. Tikai augstākajā līmenī iespējams nodrošināt ātru reaģēšanu, lēmumu pieņemšanu un resursu pārvaldību krīzes situācijās.
Šobrīd digitālās drošības jautājumi atrodas “pabērna” lomā – tie netiek risināti pietiekami prioritāri, turklāt VDAA tiek samazināts finansējums, lai gan šī aģentūra pārvalda vairāk nekā 40 informācijas sistēmas un tehnoloģisko resursu, tostarp vienotās pieteikšanās modulis, maksājumu modulis un e-pakalpojumu portāla Latvija.gov.lv, kas ir būtiski koplietošanas risinājumi un atzīstami par nozīmīgu IT kritisko infrastruktūru. Ja kāds no šiem risinājumiem apstājas, valsts digitālo pakalpojumu funkcionēšana burtiski tiek paralizēta.
Digitālais identitātes maks – kā kārtējais “eksāmens”
Eiropas digitālās identitātes maka projekts ir skaidrs piemērs tam, cik cieši saistīta ir valsts drošība ar katra indivīda digitālo drošību. Šāda risinājuma ieviešana nav tikai tehnoloģisks uzdevums – tā ir nacionālas nozīmes pārvaldības sistēma, kas veidos Latvijas iedzīvotāju digitālās identitātes pamatu.Tāpēc ir būtiski, lai šī platforma tiktu pārvaldīta valstiski, nevis uzticēta komercstruktūrām vai valsts kapitālsabiedrībām.
Kapitālsabiedrības darbojas pēc biznesa loģikas, savukārt VDAA (VARAM pakļautības iestāde) modelis ļauj pieprasīt finansējumu kā valstiskas nozīmes prioritātei un nodrošina vienotu, drošu pārvaldību visam sektoram.Svarīgi atcerēties, ka LVRTC (plānots, ka identitates maku ieviesīs VARAM pakļautības iestāde VDAA sadarbība ar LVRTC) deleģējums e-paraksta uzturēšanai beidzas 2026. gadā. Tas nozīmē, ka valstij jau šobrīd jāpieņem lēmums par jaunas platformas izstrādi un deleģējuma piešķiršanu nākamajam periodam.
Ja tas netiks izdarīts laikus, pastāv reāls risks, ka kādā brīdī valstij vienkārši nebūs e-paraksta pakalpojuma.Šobrīd galvenais jautājums ir skaidrība – kas būs atbildīgā iestāde par digitālā maka ieviešanu, kā tiks nodrošināta e-paraksta pēctecība un vai valsts saglabās pilnīgu kontroli pār šo kritisko infrastruktūru. Ja šie lēmumi netiks pieņemti savlaicīgi, Latvija riskē nepaspēt ieviest Eiropas digitālās identitātes maku noteiktajā termiņā.Kad termiņi sāk “spiest”, tiek pieļautas kļūdas – bieži rupjas un neatgriezeniskas. Pieredze ar pašvaldību vēlēšanu IT risinājumiem spilgti parādīja, kādas sekas rada pēdējā brīža lēmumi.
Jaunas platformas izstrāde tika sākta pārāk vēlu – aptuveni gadu pirms termiņa, lai gan tikai testēšanai vien bija nepieciešami vismaz trīs mēneši.Līdzīga situācija šobrīd veidojas arī ar digitālo identitātes maku. Projekta mērķis ir stratēģisks – nodrošināt, lai Latvijas iedzīvotāji varētu apliecināt identitāti un parakstīt dokumentus visās ES dalībvalstīs. Tomēr, ja kavēšanās un neskaidrība turpināsies, valsts riskē ar tādu pašu krīzi, kāda piedzīvota vēlēšanu sistēmā.Kamēr digitālās attīstības politika tiek uztverta kā “tehniska lieta”, nevis valdības stratēģiska prioritāte, šādi scenāriji var atkārtoties.
Digitālajai pārvaldībai jābūt valsts augstākajā dienaskārtībā – tā ir drošības, suverenitātes un uzticēšanās infrastruktūra. Jo digitālā pārvaldība vairs nav IT jautājums. Tas ir valsts drošības un iedzīvotāju apkalpošanas jautājums
