Latvijā virsstundu regulējums ilgu laiku ir bijis labs piemērs tam, kā norma var izskatīties ļoti cienīgi uz papīra, bet praksē radīt problēmas, kas samazina uzņēmumu konkurētspēju, kavē pamata algu pieaugumu un nereti veido situāciju, kur darbinieku motivācija tiek balstīta nevis produktivitātē, bet pārslodzē.

Šobrīd Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā tiek skatīti grozījumi Darba likumā, kas paredz noteikt minimālo virsstundu piemaksu 50% apmērā, bet darbam svētku dienās – 75%. Šāda pieeja komisijā ir guvusi atbalstu otrajā lasījumā. Tas ir pirmais solis mēģinājumā sakārtot regulējumu, kura nepilnības darba tirgū jūtamas jau gadiem.

Minimālais slieksnis, nevis samazinājums

Darba likuma grozījumi nevis samazina virsstundu apmaksas apjomu, bet nosaka zemāko slieksni, kas neierobežo virsstundu apmaksas apjomu. Proti, 50% nav griesti. Tas ir minimums.Sabiedriskajā telpā šī diskusija bieži tiek vienkāršota līdz vienam apgalvojumam – tiek samazināta virsstundu apmaksa, taču tas neatbilst realitātei. Netiek runāts par virsstundu samazināšanu, bet par zemāka minimālā sliekšņa noteikšanu likumā – pamatu, virs kura darba devēji un darbinieki var vienoties par labākiem nosacījumiem individuāli vai ar koplīguma palīdzību kolektīva ietvaros. Darba tirgus šādas situācijas spēj regulēt pats. Darba devējam ir svarīgi, lai darbs tiktu izdarīts, savukārt, darbiniekam vienmēr ir iespēja pateikt, par kādiem nosacījumiem viņš ir gatavs to darīt. Tieši šādā vienošanās procesā arī veidojas reālā darba samaksa. Līdzīga loģika jau darbojas citur darba tirgū.

Likums nosaka minimālo algu, bet reālo atalgojumu nosaka darba tirgus. Eurostat dati rāda, ka Latvijā minimālās algas līmenī strādā tikai neliela daļa darbinieku – aptuveni 5-6% pilnas slodzes darbinieku. Tas nozīmē, ka minimālais slieksnis nosaka robežu, bet faktisko algu līmeni nosaka darba tirgus un vienošanās starp darba devēju un darbinieku.Būtisks Eurostat rādītājs – Latvijā tikai ap 1% nodarbināto strādā garas stundas, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā (ES). Papildu CSP dati norāda, ka virsstundas parādās tikai nozarēs, kur darba laika uzskaite ir stingri regulēta – azartspēles un apsardze, kā arī ražošanas sektorā. Tas liek uzdot vienkāršu jautājumu: virsstundas patiešām netiek strādātas vai arī tās vienkārši netiek pilnvērtīgi uzskaitītas? Tieši tāpēc regulējumam jābūt praktiski piemērojamam – ar realitātē balstītu minimālo slieksni, nevis normu, kas labi izskatās tikai uz papīra.Jau pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem ekonomists Ādams Smits, modernās ekonomikas domas pamatlicējs, rakstīja, ka valsts labklājības pieaugumam patiesībā vajag ļoti maz - mieru, saprātīgus nodokļus un samērīgu tiesiskumu. Citiem vārdiem sakot, ekonomika aug tad, ja tai lieki netraucē.

Privātais un publiskais sektors – divas atšķirīgas diskusijas

Darba likuma grozījumu kontekstā mēs nerunājam par mediķiem, policistiem vai ugunsdzēsējiem. Šo profesiju atalgojumu regulē cits tiesiskais ietvars – Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums un tā normas netiek šobrīd grozītas. Tāpēc diskusija par virsstundu piemaksas minimālo slieksni primāri attiecas uz privāto sektoru, kur darba organizācija un uzņēmumu konkurētspēja ir cieši saistīta ar spēju elastīgi plānot darbu.Gan privātajā, gan publiskajā sektorā virsstundām nevajadzētu būt normai un kļūt par regulāru darba organizācijas modeli. Virsstundu, kā daļas no atalgojuma, normalizēšana liecina par problēmām darba plānošanā un slodzes sadalē. Tieši šis būtu jārisina darbinieku pārstāvjiem, lai nemotivētu darbiniekus pārslodzei. Regulējumam šeit būtu jāveicina līdzsvarota darba organizācija, kur virsstundas ir izņēmums, nevis norma. Un tieši šeit būtiska loma ir arī vienošanās mehānismiem starp darba devējiem un darbiniekiem.

Koplīgumi kā instruments darba tirgus attīstībai

Jau sākotnēji nebija atbalstāms Labklājības ministrijas un arodbiedrību piedāvājums samazināt darbinieku apstākļus ar koplīguma palīdzību, nosakot tajos zemāko virsstundu likmi 50% apmērā, kas būtu pretēji koplīguma būtībai. Ieviešot šādu likuma normu varētu panākt pilnībā pretējo, un jau tā nefunkcionējoša norma nestrādātu vispār. Regulējumam ir jābūt loģikai. Princips ir jābūvē otrādi – likuma norma, kuru ar koplīgumu var uzlabot.Latvijā koplīgumu pārklājums joprojām ir salīdzinoši zems. Saskaņā ar OECD datiem koplīgumi Latvijā aptver aptuveni 27% nodarbināto, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES. Tas nozīmē, ka Latvija joprojām atrodas būtiski zem līmeņa, uz kuru virzās Eiropas darba tirgus politika. 2022. gadā pieņemtā ES Direktīva par adekvātām minimālajām algām paredz, ka valstīm, kur koplīgumu pārklājums ir zem 80%, jāizstrādā rīcības plāns sociālā dialoga un koplīgumu pārklājuma stiprināšanai.

Pašlaik Latvijā nav skaidra plāna kā to sasniegt, jo, pirmkārt, nav precīzas koplīgumu pārklājuma statistikas, un šeit jau norit darbs ar Centrālo statistikas pārvaldi un Valsts ieņēmumu dienestu, lai šādu sistēmu izveidotu. Otrkārt, līdz šim “bezgalīgo” koplīgumu ietvars atturēja darba devējus no vēlmes šādās attiecībās iesaistīties. Saeimas komisijā apstiprinātie grozījumi, gan risina koplīgumu, kuriem beidzies termiņš problēmu, gan veido motivējošu mehānismu darbiniekiem vienoties koplīgumā par virsstundu apmaksas apmēru. Tieši šeit koplīgumiem var būt būtiska nozīme. Ja likums nosaka minimālo virsstundu piemaksas slieksni, bet labākus nosacījumus iespējams panākt koplīgumos, sociālais dialogs kļūst par praktisku instrumentu, ar kura palīdzību iespējams atrast piemērotāko risinājumu konkrētā uzņēmumā vai nozarē. Citiem vārdiem sakot, koplīgumi ļauj darba attiecību regulējumu pielāgot darba tirgus realitātei.

Kā potenciālais ieguvums Darba likuma grozījumiem jāpiemin arī pats dialogs starp darba devēju un darba ņēmēju. Visi darba devēju priekšlikumi ir vērsti uz dialoga veicināšanu un tā kvalitātes uzlabošanu. Savlaicīgas sarunas par koplīgumu saturu un regulārs dialogs par darbinieku apstākļiem, kamēr arodbiedrības mēģina monopolizēt šo dialogu, radot labvēlīgus apstākļus nevis visiem darbiniekiem, bet tieši arodbiedrībām. Grozījumi liks uzlabot arī darbinieku pārstāvju darba kvalitāti, un tas būs ieguvums darbinieku pārstāvībai Latvijā un sociālajam dialogam kopumā.Diskusija par virsstundu piemaksām nav tikai par procentiem. Tā ir diskusija par to, vai Latvija vēlas saglabāt regulējumu, kas uz papīra izskatās pieņemams, bet praksē bieži neatbilst darba tirgus realitātei, vai arī veidot sistēmu, kas palīdz uzņēmumiem un darbiniekiem godīgi vienoties par darba organizāciju un atalgojumu.

Darba likuma grozījumiem ir vairāki skaidri ieguvumi – veidojas korekta virsstundu uzskaite, palielināts koplīgumu pārklājums Latvijā un tuvošanās Labklājības ministrijas uzdevuma izpildei par koplīgumu skaita palielināšanas plānu. Virsstundas vairs nav norma, kas atalgojuma apjomu veido tādu, kādam tam jābūt pamatā bez virsstundām un darbinieks var atteikties tās strādāt, uzlabojas darbinieku pārstāvības kvalitāte. Tiek noteikts ar kaimiņvalstīm konkurētspējīgs regulējums, kas palīdz investīciju piesaistei un valsts ekonomiskajai attīstībai, kā arī veidojas aktīvs un regulārs dialogs darba devējam ar darbiniekiem, diskutējot par koplīguma nosacījumiem.Elastīgs un realitātei atbilstošs darba tirgus nav pašmērķis – tas ir priekšnoteikums ekonomikas izaugsmei, uzņēmumu konkurētspējai un cilvēku labklājības pieaugumam. Pieaugot ekonomikai, pieaug iespējas uzņēmumiem maksāt lielākas algas un cilvēkiem labāk dzīvot. Ja Latvija vēlas konkurētspējīgu un elastīgu darba tirgu, Saeimas šobrīd izvēlētais virziens ir loģisks solis šī mērķa virzienā.