Aiz daudzajām ziņām par pārmaiņām ASV un to ietekmi globāli ēnā palikušas pārmaiņas, kas tieši skar mūs pašus. Praktiski. Vismaz tos, kuri dzīvo privatizētos dzīvokļos daudzdzīvokļu mājās. Drīzumā Saeimā galīgajā lasījumā tiks pieņemts likumprojekts “Valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšanas likums”, kam vajadzētu nākt ar būtiskām izmaiņām vispirms jau šādu ēku apsaimniekošanā. Jautājums vien: vai šīs izmaiņas būs pietiekamas, lai tās tiešām veicinātu privatizācijas pabeigšanu? Un vai atkal nebūs paredzēti pārejas periodi, ko vajadzības gadījumā varēs pagarināt?

Likuma pieņemšana jau krietni aizkavējusies – to Saeimā skata kopš 2023. gada novembra. Likumprojektā minētie termiņi jau mainīti un vēl tiks mainīti. Bet, ja tā padomā, arī pats privatizācijas noslēgums nepiedodami aizkavējies – kopš valsts neatkarības atjaunošanas pagājušas jau trīs ar pusi desmitgades. Mājokļu privatizācijai jau sen bija jānoslēdzas. Vai ar šo likumu tas beidzot notiks? Daļēji.

Dzīvokļu īpašniekiem ļoti būtisks ir 11. pants par privatizēto dzīvojamo māju pārvaldīšanu. Kā zināms, pārvaldīšanas tiesību nodošana pašvaldību privatizētajās dzīvojamās mājās sākotnēji nebija prioritāte, līdz ar to nostiprinājās šobrīd vērojamais aplamais priekšstats, ka dzīvokļa īpašniekam pieder tikai konkrētā dzīvojamā platība, bet par pārējo – kāpnēm, jumtu, inženiertīkliem, komunikācijām un pagalmu utt – jārūpējas kādam citam – “namu pārvaldei”, pašvaldībai vai valstij. Tā rezultātā tūkstošiem dzīvojamo māju pārvaldīšanas tiesības dzīvokļu īpašniekiem joprojām nav nodotas. Un galvenais iemesls – dzīvokļu īpašnieku nezināšana, neizpratne par saviem pienākumiem vai nevēlēšanās tos ievērot. Vai beidzot tas tiks atrisināts? Drīzāk ir bažas, ka būs vien skaists likums ar skaistām frāzēm, kā jābūt, bet bez striktām prasībām.

Pagaidām akceptētā šī panta redakcija ir visai nekonkrēta: “Ja dzīvokļu īpašumu īpašnieki nav pārņēmuši pilnībā vai daļēji privatizētas dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesības, dzīvojamās mājas valdītājs vai pašvaldība (persona, kura uzdevumu pārvaldīt dzīvojamo māju saņēmusi no valsts dzīvojamās mājas valdītāja vai pašvaldības) Dzīvokļa īpašuma likumā noteiktajā kārtībā līdz 2025. gada 1. jūlijam sasauc dzīvokļu īpašnieku kopsapulci vai rīko dzīvokļu īpašnieku aptauju, kurā ierosina dzīvokļu īpašnieku kopībai izlemt, vai dzīvojamo māju turpmāk pārvaldīs pati dzīvokļu īpašnieku kopība.”.

Izskatās, ka termiņš tiks mainīts uz vēlāku, bet tas nav būtiskākais. Daudz lielāka problēma, ka šī panta formulējums nedod risinājumu. Proti, ja no visas mājas tikai daži dzīvokļu īpašnieki atsauksies, viss paliks kā bija. Ko likumdevējs grib panākt, ierakstot šādu nekonkrētu normu? Būtisks un acīmredzams fakts ir arī tajā, ka dzīvokļu īpašniekiem ir jāpieņem lēmums ne tikai par mājas pārvaldīšanas tiesību pārņemšanu no pašvaldības, tādējādi pabeidzot privatizācijas procesu, bet arī par to, kam šīs iegūtās pārvaldīšanas tiesības nodot tālāk? Ir pilnībā skaidrs, ka lielākā daļa māju īpašnieku nebūs tik kompetenti, lai paši spētu pārvaldīt un apsaimniekot savus namus, bet jo vairāk ir skaidrs, ka māju kopīpašniekiem nav izpratnes par māju pārvaldīšanas formām un veidiem. Klasiskā māju apsaimniekošanas un pārvaldīšana, kā to redz un saprot, ir tikai viena no iespējamām izvēlēm, taču ne visefektīvākā.

Tikmēr, piemēram, Igaunijā kopš 2018. gada spēkā ir Dzīvokļu īpašnieku un dzīvokļu biedrību likums, saskaņā ar kuru dzīvokļu īpašnieku biedrības biedri automātiski (!) ir visi dzīvokļu īpašnieki. Proti, tiklīdz tiek iegādāts dzīvoklis, īpašnieks automātiski kļūst par biedrības biedru. Un cilvēks tad saprot, ka viņam jārūpējas ne tikai īpašumu iegādātā dzīvokļa robežās, bet gan kopā ar citu dzīvokļu īpašniekiem – par visu māju un tai pieguļošo teritoriju. Attiecīgi viņu nolīgtais apsaimniekotājs ir vien konkrēta pakalpojuma sniedzējs, no viņa nesagaida darbības, ko ēkas īpašnieki nebūtu gatavi apmaksāt. Un attiecīgi – apsaimniekotāji darbojas brīvas konkurences apstākļos, tirgu nekropļo pašvaldību uzturēti šīs jomas uzņēmumi.

Pozitīvi vērtējams, ka ar jauno likumu iecerēts risināta problēmu, ka ļoti liela daļa privatizēto dzīvokļu īpašnieku ilgstoši nenostiprina īpašumtiesības zemesgrāmatā. Tas nozīmē, ka daudzi dzīvokļu īpašnieki iegūs balss tiesību kopībā, taču... vai viņi šīs balss tiesības izmantos? Kā teikts, nav mehānisma, lai iesaistītu. Un, kas notiks ar daudzdzīvokļu mājām, kuru dzīvokļu īpašnieki būs tikpat kūtri kā līdz šim? Kurš šos namus apsaimniekos? Pašvaldības uzturēts uzņēmums? Kādā stāvoklī pēc gadiem 10 vai 20 būs šie nami, ja to dzīvokļu īpašnieki investēs vien savu dzīvojamo telpu sakopšanā? Kāda būs dzīvokļu vērtība tajos? Šie ir jautājumi, ko sev būtu jāuzdod likumdevējam, formulējot topošā likuma pantus.

Un – plašāk raugoties - kāda loma pārvaldīšanas biznesā būs pašvaldību kapitālsabiedrībām? Vai tās turpinās kropļot mājokļu apsaimniekošanas tirgu? Arī uz šiem jautājumiem nav atbilžu. Bet tikmēr liela daļa daudzdzīvokļu dzīvojamo namu (pārsvarā padomju gados būvēto) stāv bez renovācijas un tas nozīmē, ka nākotnē to uzturēšanai būs nepieciešami aizvien lielāki līdzekļi. Kur tie radīsies kamēr tiks saudzēta padomiskā attieksme pret mājokli?