Nesenais sociālā tīkla Facebook skandāls, kad kāda privāta kompānija nesankcionēti izmantojusi miljoniem šī sociālā tīkla lietotāju datus, lai atbalstītu ASV prezidenta Donalda Trampa vēlēšanu kampaņu, sagrāvusi vēl vienai daļai pasaules sabiedrības ilūzijas par interneta drošību.
Vēl viena daļa no aptuveni divus miljardus lielās Facebook lietotāju auditorijas ir apjautusi, ka šī vietne var tikt izmantota kam vairāk, nekā tikai personīgu fotogrāfiju un video izplatīšanai vai nevainīgai laika pavadīšanai, skatoties smieklīgas vai sirdi plosošas filmiņas. Diemžēl šī atskārsme vēl joprojām ir pārāk nedaudziem un lielākā daļa Facebook turpina lietot, kā lietojuši, un uz brīdinošām ziņām par šī soctīkla manipulatīvo dabu attrauc, ka visu kontrolē, un kāpēc gan aktīvi tajā nepostot katru savu soli, ja cilvēks galu galā neko kriminālu nedara? Šis ir dalīšanās ekonomikas laikmets. Mums patīk apziņa, ka varam nodibināt kontaktu ar ikvienu, neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā atrodamies un vai personīgi maz esam ar šo cilvēku pazīstami. Ir taču tik skaisti, ka labi cilvēki ir izveidojuši tik gudru meklētāju kā Google, kas visu zina, un tik jauku soctīklu kā Facebook, kurā būdams, cilvēks nekad nejūtas vientuļš. Turklāt tas viss ir pieejams par baltu velti!
Vienalga, vai mēs to apzināmies vai nē, par bezmaksas interneta iespējām mēs patiesībā maksājam augstu cenu, un šī cena ir mūsu privātā dzīve.
Taču, protams, ka vecajam teicienam par to, ka bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā, ir taisnība arī šajā gadījumā. Jau kādu laiku dati ir kļuvuši par mūsdienu izejvielu, un nākotnē datu komerciālā nozīme tikai pieaugs. Tas nozīmē, ka par preci ir kļuvis jau pilnīgi viss – mūsu draudzība, mīlestība, bērni, mūsu skaistie un nozīmīgie brīži, ceļojumi un atmiņas. Vienalga, vai mēs to apzināmies vai nē, par bezmaksas interneta iespējām mēs patiesībā maksājam augstu cenu, un šī cena ir mūsu privātā dzīve. Pat ja cilvēkam tajā nav nekā slēpjama, risks pastāv tur, ka tas, kurš šai informācijai piekļūst, ar to var manipulēt un var to arī falsificēt, ja tas kaut kādā brīdī kļūst izdevīgi.
Facebook skandāls kā uz delnas parādīja vēl vienu faktu – šis tīkls ir uzbūvēts ar ļoti spēcīgu arhitektūru un to vada slēpti algoritmi. Pat šī tīkla izveidotājiem, kuri ar to pelna lielu naudu, līdz galam nav skaidrs, kā šie algoritmi katrā konkrētā gadījumā darbojas, bet eksperimenta izmēģinājuma trusīši ir visi šī tīkla lietotāji. Bez asas pretreakcijas visaugstākajā Eiropas Savienības un ANO līmenī, kas aizliegtu cilvēku privāto datu izmantošanu, notikušais precedents ir nopietns drauds demokrātijas vērtībām. Notikušais rada lielu risku datu turpmākai ļaunprātīgai izmantošanai gan globālā, gan nacionālā līmenī. Tāpēc gribētos dzirdēt nozīmīgu vēstījumu šajā sakarā gan no Latvijas politiķiem un atbildīgajām ministrijām, gan arī plašākas sabiedrības diskusijas, jo drošība pirmām kārtām sākas no indivīda katra paša, sākot ar apziņu, ka interneta bezmaksas iespējās viss nebūt nav tik nevainīgi, kā pirmajā acu uzmetienā izskatās.