Rīt svinam svētkus. Sev un savai valstij. Šajā datumā 1990. gadā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Zinu jau zinu, ka, šo datumu pieminot, dau­dzi sāks kliegt par noziedzīgo 4. maija režīmu, par 300 000 emigrējušo, par korupciju, mazām pensijām un ci­tām negācijām.

Taču es gribu runāt par labo. Mums ir pašiem sava valsts, un domāju, ka pietiekami daudzi Latvijas ie­dzīvotāji mīl un novērtē ne tikai šo zemi, bet arī valsti. Labklājības līmenis kopš 1990. gada ir pieaudzis galvu reibinošā ātrumā. Taču pats galvenais, par ko ir vērts priecāties šodien un bija vērts cīnīties vakar, ir iespējas, kas pieejamas katram neatkarīgi no tā, vai protam un vēlamies tās izmantot.

Vispirms jau tā ir iespēja brīvi paust savas domas un uzskatus, nebaidoties no represijām, tā ir iespēja stu­dentiem doties Erasmus programmā uz sev tīkamāko ārvalstu augstskolu, tā ir iespēja baudīt ārvalstu profe­soru lekcijas pašmāju augstskolās, tā ir iespēja jauniem cilvēkiem uzsākt pašiem savu biznesu, jo labai idejai un pamatīgam biznesa plānam Altum naudu aizdos vien­mēr, tā ir iespēja garajās brīvdienās iekāpt lidmašīnā un doties ceļojumā, turklāt lielā daļā pasaules bez vīzu prasīšanas, tā ir iespēja jaunām ģimenēm un jauniem speciālistiem saņemt atbalstu no Altum mājokļu prog­rammā, tā ir iespēja jaunuzņēmumiem baudīt atvieglo­ta nodokļu režīma priekšrocības, tā ir iespēja veidot ne­valstiskas organizācijas savu interešu aizstāvībai, tā ir iespēja sūdzēt valsti tiesā, tā ir iespēja iesniegt sūdzību par kādu likuma normu Satversmes tiesā, tā ir iespēja sev netīkamu politiķi izsvītrot no vēlēšanu saraksta, tā ir iespēja tepat, Latvijā, baudīt pasaulslavenu mūzi­ķu uzstāšanos, tā ir iespēja doties uz vasaras mūzikas festivālu jebkur pasaulē, tā ir iespēja ziedot un palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams, tā ir iespēja cienīt un mīlēt sevi, savu ģimeni un savu valsti.

Pats galvenais, par ko ir vērts priecāties šodien un bija vērts cīnīties vakar, ir iespējas, kas pieejamas katram neatkarīgi no tā, vai protam un vēlamies tās izmantot.

Protams, kā jau tas ierasts brīvā valstī, tā ir arī iespēja nestrādāt un dzīvot no pabalstiem, tā ir iespēja nemācī­ties vairāk par obligāto pamatskolu, strādāt mazkvali­ficētu darbu un pelnīt mazu algu, tā ir iespēja kukuļot, tā ir iespēja mantrausības vārdā pārkāpt likumu, tā ir iespēja nospēlēt dzīvi azartspēlēs vai nogremdēt alko­holā, tā ir iespēja izkrāpt PVN, cerot uz to, ka nepieķers, tā ir iespēja nelasīt grāmatas un neiet uz izstādēm, tā ir iespēja nemīlēt šo valsti un pamest to.

Tas, kādas ir mūsu izvēles, kādas iespējas izmanto­sim, kādas ne, ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Valsts mums ir piešķīrusi visdažādāko iespēju spektru – sākot no bomžošanas, par ko atšķirībā no padomju laikiem neliek cietumā, līdz darbam starptautisku uzņēmumu vadībā. Līdz ar to 4. maija svētkos es gribu visus sveikt ar iespējām, kuras neierobežo kāds totalitārs režīms, un vienīgais šķērslis garām palaistai iespējai esam mēs pa­ši, nevis ļaunais liktenis.