Jaunākais izdevums

Darbaspēka nodokļu slogu ir nepieciešams mazināt, uzskata finanšu ministrs Jānis Reirs (JV).

Reira padomniece Mudrīte Grundule aģentūru LETA informēja, ka trešdien notikušajā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) Budžeta un nodokļu politikas apakšpadomes sēdē finanšu ministrs norādījis uz apņemšanos turpināt darbaspēka nodokļu samazināšanu, īstenojot ilgtermiņa programmu.

"Konsekventi pēdējos desmit gados nodokļu slogs ir būtiski mazināts no 43,3% līdz 36,7% no iekšzemes kopprodukta nelielo algu saņēmējiem, un starpība ar kaimiņvalstīm ir sarukusi," stāstījis Reirs.

Viņš pauda pārliecību, ka darbaspēka nodokļu slogu ir nepieciešams mazināt, īpaši mazo un vidējo algu saņēmēju grupā. "Vērtējam iespēju pakāpeniski palielināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa diferencētā neapliekamā minimuma apmēru līdz valstij noteiktās minimālās darba algas lielumam un iespēju mazināt valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) likmes," informēja Reirs vienlaikus piebilstot, ka jautājuma par VSAOI atlikšanu nav Finanšu ministrijas (FM) dienas kārtībā.

Jāskatās nevis kā patērētājiem, bet gan no biznesa iespēju viedokļa 

Mēs uzskatām, ka nevis jāceļ nodokļi un jāievaino mūsu konkurētspēja investīciju un...

Tāpat Reirs uzsvēra, ka sarunas par jebkādām nodokļu izmaiņām notiks nākamā gada budžeta sarunu kontekstā.

Ministrs atgādināja, ka valdība pērn septembrī FM uzdeva, konsultējoties ar sociālajiem un sadarbības partneriem un Latvijas Banku, līdz šā gada 1.jūnijam iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par tālāku darbaspēka nodokļu sloga mazināšanu, īpaši mazo un vidējo algu saņēmēju grupā.

FM minēto uzdevumu ir veikusi un primāri izvērtējusi variantus pakāpeniski palielināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) diferencētā neapliekamā minimuma apmēru līdz valstij noteiktās minimālās darba algas lielumam, kā arī tika vērtēti varianti mazināt VSAOI likmes.

FM aģentūru LETA informēja, ka trešdien NTSP tika informēta par ministrijas veikto iespējamo fiskālo ietekmi gadījumā, ja tiktu vērtētas darbaspēka nodokļu izmaiņas.

Ministrija aprēķinājusi, ka gadījumā, ja, piemēram, maksimālo diferencēto neapliekamo minimumu palielina no līdzšinējiem 300 eiro līdz 350 eiro, tas budžetam izmaksātu 28,2 miljonus eiro. Savukārt, nosakot diferencēto neapliekamo minimumu 350 eiro apmērā, vienlaikus paaugstinot ienākumu slieksni, līdz kuram piemēro diferencēto neapliekamo minimumu, no līdzšinējiem 500 eiro līdz 550 eiro, tas budžetam papildus izmaksātu 33,1 miljonu eiro.

Gadījumā, ja diferencētais neapliekamais minimums tiktu noteikts 350 eiro apmērā un ienākumu slieksnis - līdz 550 eiro, bet ienākumu slieksni, virs kura nepiemēro diferencēto neatliekamo minimumu, palielinātu no līdzšinējiem 1800 eiro līdz 2000 eiro, tas budžetam izmaksātu 45 miljonus eiro.

Savukārt, samazinot VSAOI likmi, piemēram, par vienu procentpunktu - no līdzšinējiem 34,09% līdz 33,09%, tad atkarībā no tā, kāds tiktu noteikts VSAOI likmē ietvertais darba devēja un darba ņēmēja maksājums, šādas izmaiņas budžetam izmaksātu ap 80 miljoniem eiro.

Kombinējot diferencētā neapliekamā minimuma paaugstināšanu un VSAOI likmes samazināšanu, FM aplēsusi, ka šīs izmaiņas, atkarībā no kombinācijas, budžetam izmaksātu no 112 miljoniem eiro līdz 124 miljoniem eiro.

FM uzsvēra, ka patlaban nenotiek sarunas par konkrētām izmaiņām nodokļos, bet ir sāktas diskusijas ar sociālajiem partneriem. Savukārt konkrētas izmaiņas nodokļos tiks skatītas kontekstā ar 2022.gada valsts budžetu.

Jau ziņots, ka koalīcija ir gatava vismaz apspriest Jaunās konservatīvās partijas (JKP) rosinājumu atlikt no 1.jūlija plānoto minimālo sociālo iemaksu ieviešanu, pirmdien, 17.maijā, pēc koalīcija sanāksmes žurnālistiem pavēstīja JKP līderis Jānis Bordāns.

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) mediju pārstāvjiem pirmdien atzina, ka koalīcijas partneri JKP priekšlikumu par nodokļiem varētu pārrunāt nākamnedēļ.

Likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" no 1.jūlija paredzētās minimālās iemaksas ir obligāts maksājums, ko par katru katru sociāli apdrošināmo personu jāveic vismaz no valstī noteiktās minimālās mēneša algas. Minimālo iemaksu objekts ir trīs minimālās algas - 1500 eiro ceturksnī.

Ja persona ir nodarbināta pie vairākiem darba devējiem vai arī vienlaikus ir darba ņēmējs un pašnodarbinātais, tad ienākumus summēs, lai noteiktu, vai tie sasniedz minimālo obligāto iemaksu objektu.

Savukārt, ja darba ņēmējam vai darba ņēmējam, kurš vienlaikus ir pašnodarbinātais, summētais obligāto iemaksu objekts ceturksnī ir mazāks par 1500 eiro, obligātās iemaksas no saviem līdzekļiem piemaksās darba devējs.

Vairākas Saeimā pārstāvēto partiju frakcijas atbalstītu minimālo valsts sociālo apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) ieviešanas termiņa pārcelšanu no 1.jūlija uz vēlāku laiku, izriet no partiju politiķu paustā maijā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) organizētajā uzņēmēju un politikas veidotāju diskusijā "Vai esošā nodokļu politika veicina tautsaimniecības attīstību?".

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Nodokļi kā Ziemeļvalstīs, pirktspēja kā Rumānijā

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 12.10.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pamatojoties uz Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sanāksmēs izteiktajiem viedokļiem un priekšlikumiem, ir izstrādāts darbaspēka izmaksu esošās situācijas novērtējums un 15 potenciālie darbaspēka darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, informēja Finanšu ministrijas (FM) pārstāvji.

Ministrijā norāda, ka izvērtējumā ir iekļauti 15 darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, kas parāda pieejamās alternatīvas definēto mērķu sasniegšanai, kā arī to potenciālās ietekmes un izmaksas to ieviešanai.

Pirmais scenārijs paredz fiksēta neapliekamā minimuma ieviešanu no pirmā gada un progresīvāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmju piemērošanu. Šim scenārijam pirmā gada izmaiņu ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 4,2% jeb mīnus 114,3 miljoni eiro. Kumulatīvi kopējā ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 9,4% jeb mīnus 255,3 miljoni eiro.

Pirmajā scenārijā neapliekamais minimums pirmajā gadā tiek piedāvāts 620 eiro, otrajā gadā - 670 eiro un trešajā - 720 eiro, kā arī pirmajā gadā ienākumiem līdz 9240 eiro gadā paredzēts noteikt IIN 19% apmērā, ienākumiem no 9240 līdz 20 000 eiro - 26%, ienākumiem no 20 000 līdz 78 100 eiro - 29%, bet ienākumiem virs 78 100 eiro - 37,1%. Nākamajos gados plānots paaugstināt gada ienākumu summas attiecīgajām likmēm.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Baltijas valstis kļuvušas par viesstrādnieku tranzītvalsti

Armanda Vilciņa, 26.10.2022

Starptautiskā personāla nomas uzņēmuma SIA Aveluk grupa vadītāja Kristīne Kuļeva.

Publicitātes foto

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Arvien biežāk novērojama tendence, ka trešo valstu pilsoņi mūsu valsti izmanto kā platformu nepieciešamo darba atļauju saņemšanai un dodas labākas dzīves meklējumos uz bagātākām Eiropas valstīm.

To atzīmē starptautiskā personāla nomas uzņēmuma SIA Aveluk grupa vadītāja Kristīne Kuļeva. Lai risinātu darbaspēka trūkuma jautājumu, nereti vietēji uzņēmēji darba rokas meklē trešajās valstīs - Uzbekistānā, Tadžikistānā un Moldovā, taču nereti šie viesstrādnieki Latviju izmanto tikai kā tranzītvalsti, norāda K.Kuļeva. Viņa stāsta, ka gandrīz ikviens komersants, kurš kādreiz darbā ir pieņēmis viesstrādniekus, kaut reizi ir saskāries ar situāciju, kad darbinieki bez brīdinājuma pazūd, tādēļ uzņēmējs ir spiests steidzami meklēt jaunus strādniekus. To apstiprina arī robežsargi - trešo valstu pilsoņi izmanto Baltijas valstis, lai nokārtotu visus vajadzīgos dokumentus un dotos uz kādu attīstītāku valsti, piemēram, Vāciju, Nīderlandi vai Skandināviju, teic K.Kuļeva, apstiprinot, ka darbaspēka šobrīd trūkst visā Eiropā, ne tikai Latvijā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godinot Latvijas lielākos godprātīgos nodokļu maksātājus, Valsts ieņēmumu dienests (VID) sveicis 17 uzņēmumus. Tradicionālais VID apbalvojums šogad tiek veltīts lielākajiem darbaspēka nodokļu maksātājiem.

“Darbaspēka nodokļi ir viens no ilgtspējīgas Latvijas pamatiem un nobriedušas uzņēmējdarbības rādītājiem. Tā ir cilvēka drošības garantija un abpusējas atbildības uzņemšanās par brīžiem, kad darbiniekam būs nepieciešams atbalsts, jo ģimenē ienāk bērniņš, sašķobījusies veselība, uz laiku iestājies bezdarbs; tas ir ieguldījums viņa pensijā. Tā ir arī solidaritāte ar tiem, kam šo nodokli nav bijusi iespēja nomaksāt veselības, vecuma vai citu iemeslu dēļ. Mēs vēlamies pateikties un izcelt tos uzņēmumus, kas to novērtē un apzinās, ka tas ir ieguldījums viņu darbinieku un visas Latvijas labklājībā un nepārtrauktībā,” stāsta VID ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme.

Komentāri

Pievienot komentāru
Nodokļi

LDDK un LTRK iesniedz Finanšu ministrijai ieteikumus darbaspēka nodokļu politikas pārskatīšanā

Db.lv, 03.04.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) ir iesniegušas Finanšu ministrijai vienotu nostāju par darbaspēka nodokļu politikas pārskatīšanu ekonomiskās transformācijas veicināšanai.

Gatavojoties Finanšu ministrijas Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sēdei, kurā ir iekļauts jautājums par “Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2024. - 2027.gadam izstrādi”, LDDK un LTRK vēlas uzsvērt, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta darbaspēka nodokļiem, jo tie ir būtisks instruments Latvijas ekonomiskās transformācijas veicināšanai. Attiecībā uz darbaspēka nodokļiem LDDK un LTRK pauž vienotu nostāju par izmaiņām darbaspēka nodokļu politikā, jo tie ietekmē tautsaimniecības konkurētspēju. Latvijas darbaspēka nodokļi un tiem pielīdzināmie maksājumi šobrīd ir augstākie starp Baltijas valstīm, kā arī ir vieni no augstākajiem tuvākā reģiona līmenī. Uz to norāda gan sociālo un sadarbības partneru veiktā analīze, gan starptautisku ekspertu (Ernst & Young, OECD) aprēķinātie salīdzinājumi. Jāatzīmē, ka korektai salīdzināšanai starp valstīm būtu jāvērtē kopējo darbaspēka nodokļu slogs (kopējās nodokļu izmaksas) pret neto algu. Kā iespējamie darba nodokļu sloga samazinājuma risinājumi varētu būt:

Komentāri

Pievienot komentāru
Nodokļi

Darbaspēka nodokļu sloga čempioni

Māris Ķirsons, 05.10.2022

Latvijā nodarbināt cilvēkus izmaksā dārgāk, un potenciālie investori māk rēķināt un nereti met līkumu Latvijai,” situāciju skarbi vērtē SIA Smart Law valdes loceklis, nodokļu eksperts Kaspars Rumba.

Foto: Ritvars Skuja, Dienas Bizness

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, kas gan bija mazāks nekā 2020. gadā, taču tas netraucēja saglabāt Baltijas valstu čempiona titulu šajā disciplīnā un ieņemt trešo vietu Ziemeļeiropā aiz Somijas un Zviedrijas.

Tādu ainu rāda Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati. Pārsteidzoši, ka 2021. gadā turīgajā Dānijā darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu bija 35,4%, nebūt ne nabadzīgajā Norvēģijā – 36%, Lietuvā – 37,6%, Igaunijā 38,1%, bet Polijā pat 34,9%.

DB jau vairākārt vēstījis par uzņēmēju aicinājumiem valdībai samazināt darbaspēka nodokļu slogu, tādējādi nodrošinot līdzvērtīgus konkurētspējas nosacījumus vismaz ar ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstīm.

Nepietiekama dinamika

“Lai gan OECD dati rāda, ka Latvijā darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu 2021. gadā ir sarucis par nedaudz vairāk kā diviem procentpunktiem salīdzinājumā ar 2019. gadu, Latvija joprojām atrodas Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Par laimi Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija ziemeļu kaimiņvalsti apsteidz par vairāk nekā diviem procentpunktiem, bet dienvidu kaimiņvalsti – pat par vairāk nekā trijiem procentpunktiem,” skaidro SIA Smart Law valdes loceklis, nodokļu eksperts Kaspars Rumba.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Neizlīdzinot konkurences nosacījumus, turpināsim stagnēt

Māris Ķirsons, 13.06.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Darba devējiem Latvijā salīdzinājumā ar Lietuvā un Igaunijā strādājošu tādu pašu uzņēmumu ir visgarākais darbinieku slimības lapu apmaksas termiņš un arī vislielākās nodokļu izmaksas, kas negatīvi ietekmē mūsu tautsaimniecības konkurētspēju.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors, bijušais Latvijas Futbola federācijas prezidents Kaspars Gorkšs. Viņš atzīst, ka slimības lapu apmaksas kārtības maiņa, darbaspēka pieejamība, birokrātiskā sloga mazināšana, darbaspēka nodokļu izmaiņas, uzņēmējdarbības veicināšana reģionos, neapliekamās brīvprātīgās veselības apdrošināšanas prēmiju limita palielināšana, kā arī uzņēmējdarbības vides un konkurētspējas uzlabošana ir darba devēju uzmanības fokusā.

Fragments no intervijas

Cik viegli vai grūti no vienas sporta spēļu organizācijas problēmu loka pārslēgties uz visiem darba devējiem svarīgo jautājumu risināšanu?

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Darbaspēka problēmu tūrismā var risināt ātri un efektīvi

Ēriks Lingebērziņš, Biznesa augstskolas Turība Starptautiskās tūrisma fakultātes dekāns; Anna Medne, Biznesa augstskolas Turība Uzņēmējdarbības vadības fakultātes pasniedzēja, 21.03.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas uzņēmēji arvien skaļāk zvana trauksmes zvanus par darbaspēka trūkumu. Diemžēl vai par laimi tā nav tikai uzņēmēju problēma – jo mazāk nodarbināto, jo mazāk ieņēmumu valsts budžetā, jo lēnāka valsts izaugsme. Lai likvidētu problēmu kopumā, iespējams, nepieciešami dziļāki un asāki skalpeļa griezieni, taču tūrisma nozarē, ņemot vērā tās izteikto sezonalitāti, bez tiem var arī iztikt, vien nedaudz pamainot jau spēkā esošos normatīvos aktus.

Tūrisma nozare pandēmijas laikā cieta visvairāk, darbu zaudējot simtiem cilvēku. Tagad šīs nozares uzņēmēji būtu gatavi daudzkāršot pakalpojumu eksportu, ja vien būtu iespējas. Diemžēl uzņēmēji atturas strādāt vairāk, jo nav darbinieku, turklāt viņus ir grūti noturēt, un situācija ar katru mēnesi kļūst arvien sliktāka.

Šīs samērā nelielās izmaiņas likumdošanā ļautu tūrisma nozarei neatteikties no savām ambīcijām – veikt pakalpojumu eksportu 2 miljardu eiro apjomā, kam nākamajos 2–3 gados būtu nepieciešams līdz 5000 darbinieku. To vidū varētu būt gan mūsu pašu, gan ārvalstu studenti, tos nodarbinot sezonas laikā, piemērojot jauna veida īstermiņa risinājumus nodarbinātībai (līdzīgi kā tas jau šobrīd ir lauksaimniecībā), gan pensijas vecuma cilvēki, radot arī viņu nodarbināšanai pievilcīgākus noteikumus.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Līdz 2024.gada maija beigām jāizstrādā nodokļu politikas pamatnostādnes, liecina Finanšu ministrijai (FM) izvirzītais mērķis valdības rīcības plāna projektā.

Sadarbībā ar valdības sociālajiem un sadarbības partneriem FM jāizstrādā vidēja termiņa valsts nodokļu politikas pamatnostādnes, ar kurām nodrošināta izsvērta nodokļu politika vidējā termiņā, ņemot vērā valdības deklarācijas prioritātes - reģionālā konkurētspēja, nevienlīdzības mazināšana, un nodokļu ieņēmumi attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP).

Nodokļu politikas pamatnostādņu uzdevums ir nodrošināt ekonomisko izaugsmi atbalstošu nodokļu politika, kas stimulē darbaspēka mobilizāciju, investīcijas produktivitātes pieaugumā un veicina akumulētā kapitāla uzkrāšanos.

Jau ziņots, ka decembra sākumā sarunā ar žurnālistiem finanšu ministrs Arvils Ašeradens sacīja, ka būtiskākas nodokļu izmaiņas gaidāmas no 2026.gada.

Komentāri

Pievienot komentāru
Nodokļi

Nodokļu reformai čika efekts

Māris Ķirsons, 05.10.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi, kā arī dārzeņi un augļi 2024. gadā kļūs dārgāki, jo tiem tiks piemērotas augstākas nodokļu likmes, vienlaikus darba devējiem nebūs jāmaksā darbaspēka nodokļi, kad apmaksās darbinieka studijas augstākās izglītības mācību iestādēs.

Tādu iespējamo izmaiņu buķeti iezīmē Dienas Biznesa aptaujātie, vērtējot valdībā izskatīto informatīvo ziņojumu Par valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2024. – 2027. gadam izstrādes virzību, vienlaikus norādot, ka galīgo lēmumu pieņems Saeima.

Interesanti, ka pēc vairāku aptaujāto sacītā attiecībā uz vairāku pozīciju, piemēram, akcīzes nodokļa likmju paaugstināšanu cilvēku veselībai kaitējumu radošajiem produktiem, šaubu par to ieviešanu neesot, bet ir jautājums par PVN samazinātās likmes 5% augļiem un dārzeņiem darbības termiņa, kurš beidzās 2023. gada 31. decembrī, pagarināšanu.

SIA Smart Law valdes loceklis, nodokļu eksperts Kaspars Rumba, uzskata: "Diemžēl jau no paša skaļi pieteiktās nodokļu reformas sākuma bija skaidrs, ka zilonis, visticamāk, izrādīsies pārāk liels, lai to apēstu vienā kampienā. Rezultātā esam jaudīgi nokurinājuši ierēdņu un sociālo partneru laiku, lai nonāktu pie secinājuma, ka ne par kādām būtiskām pozitīvām pārmaiņām vienoties nespējam. Manuprāt, vislabāk šī procesa sauso atlikumu raksturo piedāvājums par pāris centiem pacelt akcīzes nodokli alus bundžai, lai finansētu veselības aprūpi un valsts aizsardzību. Lielais jautājums par darbaspēka nodokļu samazināšanas nepieciešamību kārtējo reizi ir palicis atvilktnē. No vienas puses tēlojam, ka ļaunās bankas ir jāsoda ar jaunu nodokli, no otras puses turpinām grūst sociālo nodokli 2.pensiju līmenī, vienlaikus nespējot atrast līdzekļus veselības apdrošināšanai. Imitējot uz izaugsmi vērstas darbības, būsim beidzot nonākuši pie tā, ka ar nodokli neapliek mācību maksu augstskolās, lai gan par privātiem darbinieku kursiem nodoklis nebija jāmaksā arī iepriekš! Jā, protams, virkne piedāvājumu ir pozitīvi un bija nepieciešami. Tomēr būtu laiks saprast, ka, šādā tempā risinot sasāpējušus tautsaimniecības jautājumus, Latvijas izaugsme būs drīzāk tīras veiksmes, nevis mērķtiecīga valdības darba rezultāts".

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Saeima šodien pieņēma grozījumus likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas paredz 2022.gadā palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu līdz 500 eiro pensionāriem.

Vienlaikus Saeima arī noteica, ka ar Ministru kabineta noteikumiem nepieciešams līdz 500 eiro paaugstināt arī diferencēto neapliekamo minimumu strādājošajiem. Minētie noteikumi gan vēl ir izstrādes procesā un nav apstiprināti.

Deputātu atbalstītās izmaiņas ir daļa no 2022.gada valsts budžeta projektu pavadošās likumprojektu paketes.

Kā skaidroja Finanšu ministrijā (FM), šajos grozījumos ir noteikts tikai pensionāra neapliekamais minimums no nākamā gada 1.janvāra 350 eiro mēnesī un no 1.jūlija - 500 eiro mēnesī. Savukārt strādājošiem diferencētais neapliekamais minimums vēsturiski tiek noteikts ar Ministru kabineta noteikumiem, kuri šobrīd tiekot izstrādāti.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Vai jauno mājokļu tirgus ir jau pārdzīvojis "viss slikti" laikus?

Mareks Kļaviņš, “Bonava Latvija” valdes priekšsēdētājs, 13.06.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Jauno mājokļu tirgus un nekustamo īpašumu nozare kopumā ir pārlaidusi izaicinājumiem bagātu ziemu ar milzīgu inflāciju, pieaugošām banku procentu likmēm un paaugstinātu piesardzības līmeni patērētāju vidū. Un, lai arī vēl pāragri teikt, ka pašlaik situācija ir būtiski mainījusies, atsevišķas indikācijas liecina, ka šīs krīzes smagākais posms varētu jau būt aiz muguras.

Pēdējā pusgada laikā lielus pārsteigumus nekustamo īpašumu tirgū neesam piedzīvojuši: kā jau tika prognozēts pagājušā gada nogalē, Euribor pieaugums ir piebremzējis vai mazinājis Latvijas iedzīvotāju iespējas iegādāties jaunu mājokli, tomēr vajadzība pēc jauna mājokļa nebūt nav zudusi. To uzskatāmi parāda arī “Bonava Latvija” šī gada pārdošanas rādītāji – iedzīvotājiem joprojām ir liela interese par energoefektīviem un funkcionāliem mājokļiem lokācijās ar pieejamu un sakārtotu infrastruktūru un zaļu apkaimi. Tāpat, novērtējot ilgtspējīgas būvniecības priekšrocības funkcionāla telpu plānojuma un kontrolējamu, paredzamu komunālo maksājumu veidā, pie mums arvien biežāk vēršas klienti, kas vēlas pārcelties ne tikai no pirmskara un padomju laiku dzīvojamā fonda, bet arī no 2000. gadu sākumā celtajiem projektiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Saeima šodien plkst.9 galīgajā lasījumā sāks skatīt 2021.gada budžeta likumprojektu pakotni. Darbs pie budžeta notiks daļēji attālināti e-Saeimas sistēmā.

Paši politiķi pieļauj, ka budžeta likumprojektu skatīšana varētu prasīt vismaz visu darba nedēļu, ja ne ilgāku laiku. Gaidāmas debates par 28 saistītajiem likumprojektiem, tāpēc parlaments šodien var netikt līdz lemšanai par nākamā gada valsts budžeta likumprojektu un vidēja termiņa budžeta ietvara likumprojektu 2021., 2022. un 2023.gadam.

Nākamgad konsolidētā budžeta ieņēmumi plānoti 9,58 miljardi eiro, bet izdevumi - 10,76 miljardi eiro apmērā. Pamatbudžetā ieņēmumi plānoti 6,68 miljardi eiro, bet izdevumi - 7,84 miljardi eiro. Savukārt speciālajā budžetā ieņēmumi plānoti 3,15 miljardi eiro, bet izdevumi - 3,17 miljardi eiro.

Ieņēmumu samazinājums nākamgad plānots 328 miljonu eiro apmērā, bet izdevumu palielinājums - 744 miljonu eiro apmērā, savukārt budžeta deficīts paredzēts 3,9% apmērā no iekšzemes kopprodukta.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Salīdzinot 2022. un 2023. gadu, Latvijā nodokļu jomā notikušas vien nelielas izmaiņas bez visaptverošas ietekmes uz iedzīvotāju ienākumiem, galvenokārt domājot par zemāku ienākumu saņēmējiem: palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums un minimālā darba alga. Arī Lietuva un Igaunija gada laika piedzīvojušas līdzīgas pārmaiņas, noskaidrots “Swedbank” Finanšu institūta veiktajā Baltijas valstu nodokļu sloga salīdzinājumā.

Šogad visās trīs Baltijas valstīs ir palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums – Latvijā līdz 500 eiro, Lietuvā līdz 625 eiro, bet Igaunijā līdz 654 eiro mēnesī. Arī minimālā alga pieaugusi visās trīs valstīs, attiecīgi Latvijā līdz 620 eiro, Lietuvā līdz 840 eiro, bet Igaunijā līdz 725 eiro mēnesī. Ja ņem vērā katrā valstī piemērotos nodokļus, minimālās algas saņēmējs bez reģistrētiem apgādājamiem Latvijā “uz rokas” saņem nepilnus 535 eiro, kamēr Lietuvā 633 eiro, bet Igaunijā teju 690 eiro.

Lai novērtētu, cik konkurētspējīga šobrīd ir Latvijas un kaimiņvalstu realizētā darbaspēka nodokļu politika no darbinieka un arī darba devēja skatu punkta, “Swedbank” Finanšu institūts veicis salīdzinājuma aprēķinus diviem algu līmeņiem – 750 eiro un 1500 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Saeima šodien galīgajā lasījumā pieņēma 2021.gada budžetu, paredzot kopējos izdevumus 10,758 miljardu eiro apmērā, bet ieņēmumus 9,579 miljonu eiro apmērā.

Par budžeta pieņemšanu nobalsoja 63 deputāti, bet 32 politiķi nobalsoja pret to.

Raksturojot nākamā gada budžetu, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) pateicās visiem šajā procesā iesaistītajiem un atzina, ka likums tapis bezprecedenta apstākļos, kad Covid-19 pandēmija ir būtiski ietekmējusi dzīves.

"2020.gads iezīmējies pandēmijas zīmē. Budžetu sākām veidot pavasarī, un šis tas būtisks ir uzlabots pa tā izstrādes laiku," teica politiķis.

Kariņš atgādināja, ka nākamajā gadā, neskatoties uz pandēmiju un grūtībām ekonomikā, budžeta izdevumi tiek palielināti par vairāk nekā 300 miljoniem eiro. "Šajos apstākļos kopējais nodokļu slogs tiek samazināts, minimālā alga tiks palielināta līdz 500 eiro, mediķiem un pedagogiem būs pilnais algu pieaugums, tiks palielinātas minimālās pensijas un garantētais minimālais ienākums. No 1.jūlija ieviesīs minimālās sociālās iemaksas, un cilvēkiem, kuri nenopelna minimālo algu, būs nodokļos jāmaksā proporcionāli nopelnītajam," stāstīja premjers.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Par 13 500 nodarbināto, kas nemaksā sociālo nodokli Latvijā, vairāk! Kas tie ir?

Jānis Goldbergs, 13.06.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2022. gada 1. ceturksnī Latvijā bija nodarbināti 869,3 tūkstoši jeb 63,2% iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) darbaspēka apsekojuma rezultāti.

Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datiem cilvēki, kas Latvijā maksāja sociālo nodokli, ir par 67 849 mazāk, turklāt starpība aug. Iespējams, ka liela daļa no CSP jaunuzskaitītajiem nodarbinātajiem cilvēkiem sociālo nodokli maksā ārvalstīs, tomēr konkrētas atbildes uz šo jautājumu nav ne CSP, ne VID, ne VSAA.

Atbilstoši VID datiem tādi nodarbinātie, kas ir maksājuši sociālo nodokli, pērnā gada pēdējā ceturksnī vidēji ir 809 963, kas ir par 8512 nodarbinātajiem vairāk nekā šā gada pirmajā ceturksnī. Savukārt, ja salīdzina ar pērnā gada pirmo ceturksni, kad vidēji ceturksnī bija 798 873 cilvēki, kas maksāja sociālo nodokli, tad šā gada pirmajā ceturksnī pret pērnā gada pirmo ceturksni ir pieaugums par 2578 nodarbinātajiem. Jāteic, ziemas mēneši ir vislabāk salīdzināmie šajā ziņā, jo vasarā parādās sezonas strādnieki, kas maina ainu par aptuveni 20 tūkstošiem strādājošo. Parādība ir ikgadēja. Salīdzinoši ar pirmspandēmijas laiku 2020. un 2019. gadā ir redzams, ka nodarbināto skaits, kuri maksā sociālo nodokli, vai tādu skaits, kas saucami par reāli strādājošiem Latvijā, ir nedaudz samazinājies. Tajā pašā laikā šā gada nodarbināto skaits vēl aizvien ir lielāks nekā 2018. gadā vai 2017. gada pirmajos ceturkšņos.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Latvijas darba nodokļu sistēma veicina zemas pievienotās vērtības un aplokšņu algu ekonomiku

Pēteris Leiškalns, LDDK Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts, 18.10.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas valdībai ir divi sociālie partneri jautājumos par ekonomiskās politikas veidošanu - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Darba devēju izsenis rosinātie un pēdējā laikā plaši apspriestie grozījumi darbaspēka nodokļu jautājumos turpina ar plašu rezonansi izskanēt dažādos plašsaziņas līdzekļos, nereti ar ievērojamu devu emocionāliem un tēlaini izteiksmīgiem līdzekļiem.

Un patiesi – LDDK ar LBAS un citām uzņēmēju organizācijām ir vienā laivā, jo mūsu visu interesēs ir Latvijas cilvēku labklājība, ko var nodrošināt tikai ekonomikas izaugsme. Tomēr pagaidām mēs domājam un spriežam atšķirīgās kategorijās. Lai šī publikācija kalpo kā sociālā dialoga turpinājums plašākā sabiedriskajā telpā, jo slēgtās darba grupās pie kompromisiem nudien neizdodas nonākt.

Viena no metodēm, kā tirgus ekonomikā novērtēt valstī pastāvošo uzņēmējdarbības vidi kopumā, tostarp nodokļu sistēmu un darba attiecību regulējumu ir ekonomikas rezultāts, ko var novērtēt pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju. Latvijas rezultāts, maigi izsakoties, nav labākais Baltijā (pēc Eurostat datiem1, IKP uz vienu iedzīvotāju (pret ES vidējo) Lietuvā ir 90%, Igaunijā 86,5%, bet Latvijā 73,1%. Par mums sliktākā situācijā ir tikai Slovākija, Grieķija un Bulgārija). Un tam ir konkrēti iemesli, ko uzņēmēji, konkurējot ar citu valstu komersantiem gan starpvalstu tirgū, gan tepat Latvijā, ir apzinājuši. Ja gribam, lai kaut kas mainītos, nosacījumi ir jāmaina. Un tas ir gan darba devēju, gan darba ņēmēju interesēs. Bet, ja nosacījumi netiks mainīti, tad ir diezgan naivi cerēt, ka mainīsies ekonomikas rezultāts.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vienīgais instruments valdībai, lai cīnītos pret inflāciju, ir virsplāna budžeta nodokļu ieņēmumus nelaist apgrozībā un tādējādi nebarot inflāciju.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta finanšu ministrs Jānis Reirs. Viņš atzīst, ka citas valstis ir pierādījušas skarbu patiesību: samazinātās nodokļu likmes nav garantija, ka preces vai pakalpojumi patiešām kļūs lētāki, turklāt valstij vajag naudu, ar ko finansēt drošību, izglītību, veselību u.tml., bet zemākas nodokļu likmes samazina finansējumu šīm svarīgajām sfērām.

Kāda ir situācija valsts makā?

Laba, jo ieņēmumu daļa pildās labi — iekasēts par 13,4% jeb 688,7 milj. eiro vairāk, nekā plānots. Tas notiek ne tikai, pateicoties inflācijai, bet jo īpaši, pateicoties pieaugušajai ekonomiskajai aktivitātei. Protams, februārī, iestājoties ģeopolitiskajai krīzei, ekonomiskās aktivitātes uz apmēram divām nedēļām pieklusa, taču pēc tam strauji atjaunojās, ko apliecina ne tikai eksporta pieauguma rādītāji. Lielāki ienākumi, nekā tika prognozēts pirmajā pusgadā, ir iedzīvotāju ienākuma nodoklī - par 26,6% ( jeb par 213,1 milj. eiro), pievienotās vērtības nodoklī - par 13,2% (jeb par 190,1 milj. eiro) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajās iemaksās - par 13,2% (jeb par 248,7 milj. eiro). Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu procentuālais pieaugums, kas ir būtiski lielāks nekā otrā darbaspēka nodoklī – valsts sociālās apdrošināšanas obligātajās iemaksās, pamatots ar diviem faktoriem: pirmkārt, cilvēku ienākumiem, kas nav saistīti ar darba algu, piemēram, nekustamā īpašuma u.tml. pārdošanu, izīrēšanu, par ko maksā tikai iedzīvotāju ienākuma nodokli; otrkārt, ir noteikti valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu griesti, virs kuriem šis maksājums nav jāveic, bet ir jāmaksā jau ievērojami lielāks iedzīvotāju ienākuma nodoklis, piemērojot likmi 31% apmērā, bet līdz attiecīgajai summai tiek piemērota likme tikai 23% apmērā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Uz Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Zemgales reģiona padomes (ZRP) sēdi un Zemgales Biznesa klubu aizvadītajā nedēļā attālināti sanāca Zemgales uzņēmēji, uzmanību pievēršot vairākiem uzņēmējdarbības videi būtiskiem jautājumiem, tostarp – nodokļu politikai un "zaļajai" domāšanai.

“Nodokļiem ir jābūt samaksājamiem, viegli administrējamiem un konkurētspējīgiem vismaz ar kaimiņvalstīm. Diemžēl Latvijas nodokļu sistēma tāda vēl nav, īpaši, ja runājam par šogad īstenoto nodokļu reformu, kuras sagatavošanā daudzi uzņēmēju ierosinājumi netika vērā ņemti. Piemēram, mikrouzņēmuma nodokļu režīms līdz ar reformu praktiski tiek likvidēts, taču alternatīva netiek piedāvāta. Mazie uzņēmumi ir būtiska Latvijas ekonomikas sastāvdaļa, ko apliecina arī fakts, ka 2019.gadā mazā biznesa uzņēmumi Valsts ieņēmumu dienesta (VID) administrētajos nodokļos samaksājuši 2,95 miljardus eiro, tāpēc nepieciešams, lai šī joma tiktu sakārtota, ļaujot tai attīstīties,” atklājot Zemgales Biznesa klubu, uzsvēra LTRK Zemgales reģiona padomes vadītājs Imants Kanaška.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai, paceļot algas, mēs neesam spiesti atkal pacelt cenas un līdz ar to nokļūt tādā apburtajā lokā, no kura ir grūti pēc tam tikt ārā, intervijā atzina Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs.

Viņš norādīja, ka kopējais inflācijas rādītājs Eiropā ir ar tendenci samazināties. Tomēr Latvijā inflācijas līmenis tik un tā ir viens no augstākajiem Eiropā šobrīd. Ir jābūt arī ļoti precīzam izvērtējumam, kāpēc mēs esam nokļuvuši šādā situācijā.

Vienlaikus valstij viennozīmīgi ir jāmeklē veids, kā rast kompensācijas iedzīvotājiem, jo "pretējā gadījumā riskējam saskarties ar lielu, neapmierinātu cilvēku daudzumu. Turklāt šajā brīdī valsts patiesībā "pelna" uz inflācijas rēķina, jo tās dēļ ieņēmumu sadaļa budžetā ir krietni pieaugusi - tieši tādēļ ir jāmeklē veidi, kā arī saviem iedzīvotājiem palīdzēt," sacīja Gorkšs.

Savukārt runājot par darbaspēka pieejamību Gorkšs sacīja, ka tad, kad analizējam kādu no jautājumiem, svarīgi ir paskatīties, kas notiek Eiropas kontekstā. Redzam, ka darbaspēka trūkums ir daudzās Eiropas valstīs un nekas cits neatliek, kā risināt darbaspēka pieejamību ar darbiniekiem, kuri nāk no citām valstīm.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Ko par to saka banku analītiķi?

Mārtiņš Āboliņš, Citadeles ekonomists:

COVID-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde un bezdarba pieaugums pagaidām nav būtiski ietekmējis darba samaksas pieaugumu Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pieauga par 10,2 % salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni un sasniedza 1237 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir kārtējais signāls, ka situācija Latvijas darba tirgū uzlabojas un iedzīvotāju ienākumu kāpumu redzam arī Citadeles privātpersonu klientu kontu datos.

Tomēr kopējā situācija Latvijas darba tirgū joprojām ir neskaidra, jo darba tirgus rādītājus ietekmē ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un valsts atbalsta pasākumi. Piemēram, dīkstāves pabalstu saņēmēji netiek uzskaitīti kā nodarbināti un no dīkstāves pabalstu vidējā apjoma ir redzams, ka dīkstāves pabalstus pārsvarā ir saņēmuši strādājošie ar relatīvi zemiem ienākumiem, jo vidējā pabalsta apmērs bija tuvs minimālā pabalsta lielumam. Tādēļ daļa no vidējās algas kāpuma, visticamāk, ir statistikas ilūzija un zīmīgi, ka vidējā darba samaksa Latvijā ir augusi straujāk nekā Igaunijā, lai arī ekonomikas pieaugums Igaunijā šogad ir bijis straujāks nekā Latvijā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

2,39 reizes augstāka inflācija nekā vidēji eirozonā

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 15.09.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Līdztekus zemākiem ienākumiem un vienam no augstākajiem darbaspēka nodokļu slogam Eiropā Latvijas iedzīvotāju pirktspēju šobrīd iznīcina vairāk nekā 21,3% augstā vispārējā inflācija. Jebkuram vietējā tirgus uzņēmumam ir jautājums, kurš varēs nopirkt viņa ražojumu vai pakalpojumu ziemā pie jaunajiem tarifiem.

Paradoksāli, ka vidēji inflācija eirozonā ir tikai 8,9%.

Kā pēc izstāšanās no Savienības

Šogad Latvijā, kā arī Lietuvā un Igaunijā pieredzētā inflācija vairāk atgādina pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades sākumu, kad valstis «stājās» ārā no PSRS. Situācijā, kad PSRS rubļa emisiju Baltijā kontrolēt neviens vairs nespēja, loģisks solis bija pāriet uz savu naudu, kuras emisiju kontrolētu paši un līdz ar to arī «iegrožotu» inflāciju. Vienlaikus tobrīd bija citi faktori – sociālisma sistēmā saimniekojošu, bet tirgus ekonomikā strādāt nespējošu vai neprotošu uzņēmumu slēgšana, darba vietu samazinājums, nespēja konkurēt, patērētāju dzīšanās pēc krāsaina iepakojuma, neraugoties uz produktu kvalitāti un ražošanas valsti, pāreja no deficīta pie šķietamas pārpilnības. Daļēji tā laika notikumu sekas ir jūtamas arī šodien, tomēr atliek cerēt, ka inflācijai šodien ir citi cēloņi. Kādēļ cerēt? Ja cēloņi ir tie paši, tad pēc noklusējuma iznāk, ka mēs pametam Eiropas Savienību vai arī Savienība pamet mūs!

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Stājas spēkā vairākas izmaiņas nodokļu jomā, kuras skars darba devējus, mikrouzņēmuma nodokļa maksātājus, saimnieciskās darbības veicējus, autoratlīdzības saņēmējus un izmaksātājus, un akcīzes nodokļa maksātājus, aģentūrai LETA pavēstīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pārstāvji.

Tostarp no 1.jūlija tiek ieviestas minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (minimālās obligātās iemaksas). Ja darbinieka alga ceturksnī ir mazāka par trim Ministru kabineta noteiktajām minimālajām mēneša darba algām (2021.gadā - 500 eiro mēnesī, attiecīgi 1500 eiro ceturksnī), darba devējam no saviem līdzekļiem būs jāveic minimālās obligātās iemaksas no starpības starp 1500 eiro un deklarēto darbinieka darba algu (obligāto iemaksu objektu).

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra aprēķinās minimālās obligātās iemaksas, kas papildus jāveic darba devējam, un paziņos par šīm iemaksām Elektroniskās deklarēšanas sistēmā.

No 1.jūlija no mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja darbinieku darba algām turpmāk ir jāmaksā darbaspēka nodokļi vispārējā kārtībā, proti, iedzīvotāju ienākuma nodoklis un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) pilnā apmērā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

AS "Valmieras stikla šķiedra" kā darba devēju pārstāvis un Latvijas Industriālo nozaru arodbiedrība kā darba ņēmēju pārstāvis 5.aprīlī ir noslēguši stikla šķiedras nozares ģenerālvienošanos, liecina paziņojums oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".

Puses vienojās stikla šķiedras nozarē strādājošo darba ņēmēju minimālo bruto darba samaksas apmēru mēneša normālā darba laika ietvaros noteikt atbilstoši darbinieku kvalifikācijas līmeņiem.

Tostarp puses vienojās augstākajam kvalifikācijas līmenim paredzēt darba samaksu, kuras minimālais līmenis, attiecībā pret 2024.gadā valstī noteikto minimālo darba algu, ir divas reizes lielāks jeb 1400 eiro, vidējam kvalifikācijas līmenim paredzēt darba samaksu, kuras minimālais līmenis, attiecībā pret 2024.gadā valstī noteikto minimālo darba algu, ir par 50% lielāks jeb 1050 eiro, bet zemākajam kvalifikācijas līmenim paredzēt atalgojumu, kuras minimālais līmenis, attiecībā pret 2024.gadā valstī noteikto minimālo darba algu, ir par 20% lielāks jeb 840 eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru