Rīgas attīstības vīzija paredz, ka 2030. gadā Latvijas galvaspilsēta būs “starptautiski atpazīstama Ziemeļeiropas metropole.”
Attīstības stratēģijas autori paredz, ka Rīgai piemitīs Ziemeļeiropas lielpilsētām raksturīga dzīves kvalitāte, inovatīva ekonomika, vieda un resursus taupoša saimniekošana un moderna pārvalde ar aktīvu iedzīvotāju līdzdalību. Lai iedzīvinātu šo visnotaļ pievilcīgo un atbalstāmo redzējumu, ir jānovērš kāds būtisks šķērslis – straujais iedzīvotāju skaita kritums. Ir jāizmaina apstākļi, kas cilvēkiem pēdējās desmitgadēs liek pamest Rīgu.
Pēdējo 23 gadu laikā Rīgas centru ir atstājuši aptuveni 20 tūkstoši iedzīvotāju – ja šī gadsimta sākumā centrā dzīvoja nedaudz virs 50 tūkstošiem cilvēku, 2023. gada beigās – nepilns 31 tūkstotis. Ievērojama daļa no viņiem ir devušies uz kādu no Pierīgas rajoniem, lai dzīvotu privātmājā. Tendence atspoguļo norises Rīgā kopumā, taču centra “iztukšošanās” ir notikusi daudz straujāk. Ja Rīga kopumā divās desmitgadēs zaudējusi ap 20% iedzīvotāju (no 762 tūkstošiem 2000. gadā līdz 614 tūkstošiem 2023. gadā), centrā šis samazinājums bijis aptuveni 40% liels. Visai iespaidīgs apjoms! Par laimi, - lejupejošā līkne pēdējos gados ir apstājusies, tāpēc, nu, būtu īstais brīdis domāt par cilvēku piesaisti Rīgas centram.
Starp nozīmīgākajiem faktoriem, kas kavē Rīgas centra attīstību, jāmin daudzveidīgi ierobežojumi nekustamā īpašuma projektiem Rīgas vēsturiskajā centrā; izteikta pašvaldību cīņa par iedzīvotājiem, lai papildinātu iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus; pandēmijas radītās, paliekošās pārmaiņās darba tirgū, kas mazina birojos, un līdz ar to – pilsētas centrā – pavadīto laiku; ārkārtīgi augstais transporta piesātinājums, kas negatīvi ietekmē vidi un cilvēku drošību. Ja, piemēram, Pārdaugavā ģimene ar bērniem var justies visai komfortabli, pilsētas centrā izbraukums ar velosipēdiem vai pat pastaiga ir nedrošs pasākums. Protams, minētie faktori nav vienīgie, – jāņem vērā arī valsts ekonomiskā situācija kopumā, taču ar minētajiem jautājumiem būtu jāstrādā, lai atgrieztu cilvēkus Rīgas centrā.
Rīgas attīstības kontekstā nevar izvairīties no demogrāfijas tendenču pieminēšanas – sabiedrībai novecojot, ir jādomā gan par senioriem draudzīgu vidi, gan īpaši par jaunajām ģiemenēm, kuras ir un būs galvenais pilsētu attīstības dzinējspēks (radot pieprasījumu, ienesot jaunas idejas, maksājot nodokļus, piesaistot uzņēmējus un citus iedzīvotājus). Vai Rīgas centrs šobrīd ir pievilcīgs ģimenēm ar maziem bērniem? Drīzāk nē.
Valdība aprīļa sākumā pieņēma informatīvo ziņojumu par to, ka būtu mazināms administratīvais slogs nekustamā īpašuma attīstīšanā, ieviešot izmaiņas likumdošanā. Ieceres par procesu atvieglošanu attiecas gan uz būvniecību pilsētās, gan ārpus tās. Runa ir, piemēram, par vienkāršāku un fleksiblāku nekustamā īpašuma reģistrāciju, par atvieglotu kadastrālo uzmērīšanu vai reģistrāciju, par teritorijas plānošanas un būvniecības procesu dublējošo funkciju un pienākumu izskaušanu, par plašāku elektroniskā paraksta izmantošanu, par arhitektūras konkursu norisi, arī par būvmateriālu un būvizstrādājumu apriti, paredzot, ka būvniecībā var izmantot arī vecos būvmateriālus (ķieģeļi, koka un metāla detaļas utt.). Šīs jomas regulējuma atvieglošana ir vērsta uz to, lai nekustamā īpašuma projekti noritētu vienkāršāk un ātrāk, kas piesaistītu investīcijas un līdz ar to – iedzīvotājus. Tāpēc Rīgas centra attīstības kontekstā iecerētās izmaiņas likumos ir īpaši nozīmīgas.
Minētais piemērs ir cerīga un laba lieta, taču Rīgas attīstības kontekstā ir vajadzīgs daudz vairāk. Piemēram, reālistiska mājokļu politika, kurā paredzēta gan esošo māju renovācija (jāņem piemērs no citām Latvijas pilsētām!), gan jaunu mājokļu tapšana. Jāņem vērā, ka nekustamo īpašumu attīstītājiem ir laba pieredze un kompetence, lai piesaistītu ģimenes pilsētām, piedāvājot īpašumus, kas atbilst šā brīža cilvēku vajadzībām un prioritātēm. Attīstītājiem būtu jāļauj plašāk izmantot šīs zināšanas un potenciāls, nevis nevajadzīgi te jāierobežo ar birokrātiskiem procesiem. Diskutējams jautājums ir elastīgāka pieeja arhitektoniskajām un kultūrvēsturiskajām vērtībām, jo, arī tās saglabājot, var rast veidus jaunu projektu tapšanai. Piemēram, būtu jāpārvērtē regulējums attiecībā uz vēsturisko zemes gabalu robežām, kuras šobrīd nevar mainīt, bieži vien radot neloģiskas situācijas.
Lielas pilsētas attīstība vienmēr prasa politiskus lēmumus un izšķiršanās, kas nekad nevar patikt visiem. Rīgai pietrūkst skaidra redzējuma par dažām prioritāri attīstāmām teritorijām un mērķiem, kā savulaik to definēja, piemēram, Kopenhāgena, nosakot, ka mājokļi attīstīsies tikai ap piecām dzelzceļa līnijām. Ne visiem patīk dzelzceļš, tomēr kādam ir jādefinē “spēles noteikumi”, ar kuriem rēķinās gan uzņēmēji, gan iedzīvotāji. Saistībā ar transportu un tā iebraukšanas noteikumiem pilsētas centrā un cilvēku mobilitāti agri vai vēlu būs jāpieņem iespējams nepopulārs lēmums, jo Rīga nevarēs izvairīties no zemu emisiju zonas ieviešanas. Centrs ir jāatbrīvo no automašīnām (vai ievērojami jāsamazina to plūsma), – pilsētai un cilvēkiem tas nāks tikai par labu.
Tomēr emocionālu piesaisti pilsētai cilvēkos veido ne tik daudzi “lielie jautājumi”, bet salīdzinoši mazākas, ikdienišķākas lietas. Piemēram, atbalsts mazajam biznesam, kas būtu gatavs aizpildīt tukšos skatlogus Rīgas centrā. Parku attīstība (šobrīd tik dzīvīgais Uzvaras parks ir labs piemērs). Rīgas gadījumā – piekļuve Daugavai, kas ir lielisks resurss, bet pagaidām pilnībā netiek izmantots, bet vēl ļaunāk – tiek bloķēts ar būtisku autosatiksmi.
Rīga un īpaši tās centrs ir zaļš, kājām izstaigājams vai ļoti piemērots mazajiem mobilitātes risinājumiem, un tas būtu jāizmanto un jāattīsta pilsētas vadībai. Jārada apstākļi, lai bērni uz skolu varētu doties kājām vai ar divriteni un lai vecākiem nebūtu jābaidās par bērnu drošību satiksmē. Jau pieminētā Kopenhāgena vienā brīdī saprata, ka pilsētā ieguldījumiem jābūt cilvēkos un cilvēkiem draudzīgā infrastruktūrā, nevis lielajos infrastruktūras objektos, kuru izbūve un vēlāk uzturēšana izmaksā nesamērīgi dārgi, pat dažreiz nepaceļami pilsētas budžetam. Un tagad mēs visi varam pārliecāties, cik ērti un droši ir pārvietoties Kopenhāgenas centrā un cik patīkami šādā vidē piesēst ielas malas kafejnīcā. Šeit noteikti minama arī Parīze, kas pēdējos gados ir ievērojami uzlabojusi centra pieejamību gājējiem un riteņbraucējiem, tādējādi padarot pilsētu vēl dzīvīgāku un patīkamāku. Un šādus piemērus, lai no tiem mācītos, Rīga Eiropā var atrast vēl un vēl un var pārliecināties par šādu risinājumu labvēlību cilvēku piesaistei.
Apburtais loks, kur negatīvās demogrāfijas tendences bremzē jaunu īpašumu attīstību, bet tas savukārt rada cilvēkos skepsi par to, vai varēs atrast ģimenei piemērotu, kvalitatīvu īpašumu par adekvātu cenu, ir pārcērtams. Tam vajadzīga politiska griba, ilgtermiņa vīzija un pieturēšanās pie tās, un pašvaldību spēja sadarboties. Mūsu valsts galvaspilsēta ar tās unikālo kultūrvēsturisko mantojumu un atrašanās vietu ir reti labvēlīgā situācijā. Rīga savā attīstībā ir aizkavējusies, ir laiks šo tendenci mainīt, lai centrā mēs redzētu daudz priecīgu cilvēku, nevis korķos nīkstošus auto.
