Tirdzniecība un pakalpojumi

Riska projekts «nekurienē» gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem

Monta Glumane, 31.05.2019

Jaunākais izdevums

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Kā jūs nokļuvāt šajā nozarē?

Pēc skolas vajadzēja izvēlēties, ko darīt tālāk. Neviens man nelika darīt to, ko es negribēju. Nevajadzēja iestāties kaut kādā universitātē, jo tā vecāki vēlējās un tā būtu labāk nākotnei. Tāpēc biju brīvs savā izvēlē un ilgi nedomāju. Patika kulinārija un visi procesi, kas saistīti ar ēdiena gatavošanu. Tāpēc izvēlējos aiziet mācīties uz «pavāriem».

Kāda ir jūsu pieredze ēdināšanas nozarē?

1998. gadā pabeidzu skolu Latvijā, tad sapratu, ka šeit saistībā ar kulināriju nekas nenotiek, aizbraucu uz ārzemēm un strādāju kopā ar ļoti daudziem un dažādiem pavāriem. Esmu strādājis arī Michelin restorānos, bet mācos katru dienu. Pirms septiņiem gadiem atgriezos no Londonas, palīdzēju cilvēkiem Rīgā atvērt dažādus restorānus, piemēram, arī Vīna studiju Rīgā, Tērbatas un Stabu ielas stūrī. Mans pēdējais projekts, kurā esmu iesaistījies, ir restorāns St.Petrus Skārņu ielā. Cilvēki atnāca pie manis un palūdza palīdzēt izveidot interesantu restorānu. Tas bija vairāk radīts tūristiem un cilvēkiem, kuriem patīk grila ēdieni. Kopumā esmu piedalījies sešu septiņu projektu izstrādē. Savā restorānā apvienoju iegūto pieredzi ārzemēs un Latvijā. Man ir vienalga, kur mans potenciālais darbinieks ir strādājis pērnajā gadā. Mani interesē, ko varam darīt kopā šeit un tagad. Cilvēki uz šo restorānu nāk, lai pagaršotu kaut ko jaunu, un viņiem ir vienalga, kāda ir personāla pieredze. Kad atvēru restorānu, bija aptuveni 5% cilvēku, kuri man prasīja – no kurienes jūs nākat. Tagad šis jautājums tiek uzdots ļoti reti, jo mani jau asociē ar manu restorānu.

Kā jūs nokļuvāt līdz Anglijai, Londonai? Ko no tā ieguvāt?

Pēc pavāru koledžas beigšanas izdomāju, ka nepieciešams iegūt profesiju un kvalifikāciju ārzemēs. Pirms Londonas bija ASV, kur arī strādāju par pavāru, tikai pēc tam aizbraucu un Londonu, jo tuvāk mājām. Lai atrastu tur darbu, izvēlējos labākos restorānus un sūtīju tiem savu CV. Viens no restorāniem (restorānu tīkliem), kas atbildēja, bija Gordona Remzija kompānija. Tā arī sākās mana dzīve Londonā, kur noteikti daudz ko iemācījos un ieguvu.

Kad dzīvo un strādā lielpilsētā, ir cits dzīves ritms, darbu restorānā tur nevar salīdzināt ar Latviju, jo mums, piemēram, nav tik liela cilvēku plūsma. Lai kaut ko sasniegtu un paliktu savā vietā, lielpilsētā jāstrādā un jāmācās visu laiku. Tur restorānā strādāju non stop, nebija pauzes, lai atpūstos, bet tā bija ļoti laba gan dzīves, gan kulinārijas skola. Visu laiku jābūt tonusā, nav laika atslābināties, jo atnāks cits un ieņems tavu vietu. Latvijā mums tā nav, cilvēki nesatraucas par savu vietu, jo tagad šajā nozarē pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums. Ieguvu ļoti daudz ko – gan pieredzi, gan varžacis uz pēdām. Protams, darbs Londonas restorānos iemācīja jaunas tehnikas, arī disciplīna tur ir nereāla. Sapratu, ka neviens manā vietā neko nedarīs, tikai es pats. Nebija tā, ka mani mācīja, kā gatavot, tur vajadzēja strādāt, un procesā es mācījos. Tur vienu mēnesi labā restorānā var pielīdzināt gadam šeit, Latvijā, gan zināšanu, gan darba ziņā.

Kādi klienti bija Londonā un kādi ir Latvijā? Kādas ir atšķirības?

Man šķiet, ka klienti ir vienādi, atšķiras restorānu un pavāru kultūra, viesmīļu attieksme un uzvedība. Jārunā, jākomunicē ar cilvēkiem, kas atnāk uz tavu restorānu, jādara tā, lai cilvēks jūtas kā mājās. Tas angliski saucas hospitality, pie mums vēl jāstrādā ar šo, bet ārzemēs viss ir pavisam citādi.

Kāda ir atšķirība būt par pavāru un restorāna īpašnieku?

Ir liela atšķirība, jo, ja paņemam pieredzi no labākajiem restorāniem citās valstīs pasaulē, secinām, ka tur īpašnieki ir šefpavāri. Tādā gadījumā koncepcijai nav nekādu rāmju un vari taisīt, ko vien vēlies. Ja ir ideja, visu pamēģināsi savā restorānā, bet, strādājot ar investoru, jārēķinās ar tā izvēlēto koncepciju. Tas aizrauj kādu brīdi, bet pēc tam kļūst garlaicīgi. Tas ir interesanti vienu gadu, bet pēc tam vēlies kaut ko jaunu.

Savā restorānā viss notiek pakāpeniski, uzreiz viss nevar būt, jo nepārtraukti rodas jaunas idejas, gribas attīstīties un pilnveidoties. Tam ir vajadzīgs laiks, un, iespējams, mums būs nepieciešami pieci gadi, lai izveidotu visu, ko vēlamies šajā restorānā, tas nevar notikt vienā dienā. Ja esi īpašnieks, neviens tev neteiks, ko darīt. Ja ir kļūdas, tad pats saproti. Man šķiet, ka tas ir labāk, nekā tad, ja kāds cits atnāk un pasaka – varbūt uztaisām kādu citu interesantu un garšīgu ēdienu. Varbūt esi gadu mēģinājis uztaisīt ēdienu, kas parasti cilvēkiem Latvijā negaršo. Protams, ja esi īpašnieks, arī atbildības ir vairāk. Pie mums šefpavārs restorānā atbild tikai par virtuvi, bet, pēc ārzemju pieredzes, viņa darbā ir ļoti daudz arī citu pienākumu.

Es atvēru restorānu, jo vēlos Latvijā piedāvāt kaut ko atšķirīgu, pamēģināt iedzīvināt koncepciju, par kuru šķiet, ka šajā vietā to nevar izveidot, ka tāda Latvijā vispār nevar izdzīvot. Parasti Rīgā restorānus atver, domājot, ka zina, ko vēlas klients, bet mēs atvērām tā, kā to paši redzam, un piedāvājam cilvēkiem pamēģināt kaut ko jaunu. Tas ir atšķirīgi, un tas ir liels risks, jo neviens nevar zināt, vai, piedāvājot tikai degustācijas ēdienkarti (testing menu), tā patiks cilvēkiem. Varbūt viņi vēlēsies tradicionālu ēdienkarti. Domāju, ka visiem jau apnikuši standarta ēdieni jaunajos restorānos. Nesaprotu, kādēļ jāatver jauns restorāns, kur pasniedz Cēzara salātus vai burgerus. Jāsāk attīstīties un domāt par to, ko jaunu var izveidot un piedāvāt. Šis ir riska projekts, kuru vēlējos realizēt tā, kādu jūs to varat redzēt tagad. Vieta ir «nekurienē». Kad īsteno ideju un domā par biznesu, jāzina, ka restorāns var arī neizdoties. Vislabākajiem šefpavāriem pasaulē nereti ir bijusi ideja, un tikai pēc tam – bizness. Es esmu fanāts tam, ko daru. Man nav bail, ka kaut kas nesanāks. Es varēšu pateikt saviem bērniem, ka to pamēģināju – atvērt restorānu Latvijā. Un es neraudu, ka ekonomika nav laba vai nesanāca. Mēs pamēģinājām, un domāju, ka strādāsim vēl piecus, desmit gadus.

Vai restorānu nebūtu bijis vieglāk atvērt Rīgas centrā?

Man liekas, ja atver restorānu centrā, tad nedomā par vietējiem cilvēkiem, par attīstību, ideju, filozofiju, par pārmaiņām kulinārajā pasaulē. Tādā gadījumā izvēlas vieglāko ceļu un koncentrējas tikai uz biznesu. Es vēlējos izveidot vietu, uz kuru cilvēki brauktu speciāli – paša restorāna dēļ, lai viņi staigātu ne tikai pa centru. Arī ejot uz teātri, svarīga ir izrādes pamatdoma, un ir vienalga, kur pats teātris atrodas.

Domāju, ka mums kopumā ir nepieciešami vairāk restorānu, kur var aiziet ne tikai paēst, bet arī novērtēt ideju, ko īpašnieks vai šefpavārs ir centies iedzīvināt. Protams, koncepcijas izstrādāt var lūgt citiem cilvēkiem, bet, ja pats nevēlies uz tādu restorānu iet, labāk to nevērt vispār. Nepieciešams atrast vietu, kuru pats sajūti.

Vietu restorānam meklēju aptuveni piecus gadus. Nevēlos savu restorānu ielikt rāmjos, atrast dizaineru, kas visu izveido. Te atnākot, uzreiz sapratu, ka var radīt kaut ko pilnīgi nebijušu. Pasakot telpu īpašniekiem, ka vēlos šeit atvērt restorānu, viņi domāja, ka es jokoju, teica, ka tas nav iespējams, jo cilvēki šurp nebrauks.

Pirmos trīs mēnešus domājām, vai cilvēki vispār zina, kur tāda Jelgavas iela ir un ka tur ir restorāns. Nebiju domājis, ka tik daudz cilvēku nāks. Tas bija pozitīvi, cilvēkiem patika, un viņi atgriezās vēl un vēl.

Viesi ienākot jautā – kur ir restorāns? Otrajā stāvā! Domāju, ka ne katru dienu var redzēt tādas kāpnes, kādas restorānā ved uz otro stāvu. Tām ir aptuveni 100 gadu. Restorāniem ierasti griestu augstums ir pieci metri, bet šeit – astoņi metri.

Kas ir investori šajā projektā?

Šo jautājumu man bieži uzdod. Jā, es atvedu šurp investorus un godīgi sacīju – vēlos atvērt šeit restorānu, vai jūs man palīdzēsiet? Aptuveni desmit no viņiem man pateica – nē. Tāpēc, ka nesaskatīja potenciālu. Nav jēgas tērēt laiku un paskaidrot cilvēkiem savu ideju. Arī mākslinieks uzglezno gleznu, cilvēki nesaprot, bet pēc tam tā glezna var maksāt miljonu vai divus.

Viss, ko te var redzēt, ir mani un ģimenes privātie ieguldījumi. Tas ir ģimenes bizness. Darboties sākām pamazām, restorānu atvērām septembrī.

Protams, daži cilvēki domā – viņš ir krievs, tad jau laikam investori no Maskavas. Mana māte ir krieviete, tētis – ukrainis, 1983. gadā man bija trīs gadi, kad atbraucām uz Latviju. Esmu ieguvis izglītību šeit, un arī bērni piedzima šeit. Es vairāk esmu latvietis nekā krievs. Uzņēmēji ierasti domā, ka nepieciešami investori, tomēr, ja cilvēki nesaprot ideju, tad es nevēlos viņiem to paskaidrot un piespiest. Pēc pusgada investori gribēs palīdzēt, bet tad es negribēšu, jo viņi nesaprata, ko es vēlējos radīt. Tagad mēs nedomājam par naudu, tagad domājam par to, ko vēlamies mainīt, – Latvijas kulināriju, cilvēku vīziju par restorāniem. Mūsu restorānā ēdienkartes nekur nav iespējams apskatīt, vienīgi vakariņu laikā es pastāstu par katru ēdienu (kārtu) no degustācijas ēdienkartes. Šķiet, šis ir pirmais restorāns, kas piedāvā tasting menu. Es vēlos, lai mani viesi atnākot nedomā, ko ēst, ko dzert. Ir tikai trīs jautājumi – vai jums ir alerģijas, vai vēlaties pieskaņotus alkoholiskus vai bezalkoholiskus dzērienus un vai vēlaties vēl kaut ko – kafiju, stipros dzērienus. Citos restorānos nepieciešama aptuveni pusstunda, lai pieņemtu lēmumu, bet pie manis mēs viesu vietā par to esam jau padomājuši.

Restorāns ir vizītkarte manai vīzijai, un mēs esam tikai sākumā. Nākamajā gadā izveidosim banketu zāli, kurā varēsim uzņemt pat līdz 230 cilvēku. Izveidojām dārzu, lai paskaidrotu cilvēkiem, kā notiek produktu audzēšana. Nedomāju, ka visi to zina. Ja šī ideja sevi attaisnos, ārpus Rīgas iekopsim divu hektāru lielu lauku, lai audzētu garšvielas.

Ja piesaista investoru, tad par katru ideju, ko vēlēsies pamēģināt, būs jautājums – kā mēs ar to nopelnīsim, un tad tā ideja vairs nestrādās. Rīgā ir ļoti daudz restorānu, kafejnīcu, un man katru mēnesi kāds zvana un stāsta, ka vēlas atvērt jaunu vietu. Es uzreiz vaicāju – priekš kam? Vai jums ir ideja?

Telpas nomājam. To īpašniekam patika mūsu ideja, un viņš mūs atbalsta. Jau pirmajā tikšanās reizē teica – bez revolūcijas, uztaisīsim vienu telpu un tad soli pa solim. Ir izveidoti plāni jau nākamajiem pieciem gadiem. Šī vieta var veidoties kā kultūras centrs, iespējams, atvērsim vēl vienu dienas restorānu. Investīcijas noteikti būs, tāpēc vēl nevar pateikt, cik jau ir ieguldīts.

Kas veidoja šī restorāna interjeru?

Interjera izveidošanā mēģinājām iesaistīt vietējos dizainerus un dot iespēju izveidot kaut ko interesantāku nekā ierasts. Otrajā tikšanās reizē, redzot izmaksu tāmi, secināju, ka viņi nesaprot šo vietu, svarīgs ir tikai bizness. Mēs uzmeklējām Ņikitu Sujetinu, kurš strādā Londonā. Viņš mūs konsultēja, palīdzēja izveidot interjeru, ko klienti saprastu, izdarīt pareizo krāsu izvēli, kā arī izprojektēja, kur labāk izvietot galdiņus, lai viesi sākotnēji varētu baudīt aperitīvu un pēc tam – ēdienu.

Daļu dizaina izstrādājām arī paši, tika piesaistīti vietējie meistari – mākslinieki, kuriem interesēja ideja, un tikai pēc tam vienojāmies, cik tas izmaksās. Piemēram, restorāna galdi izveidoti no parketa, kam ir 50 gadu, bet citi to vēlējās sadedzināt kā pirts malku.

Vieta daudz ko pateica priekšā. Iepriekš te bija kokapstrādes rūpnīca, tāpēc nolēmām interjeru papildināt ar koka baļķiem, kā arī īstiem kokiem, lai saglabātu vietas vēsturi, nevis to iznīcinātu. Logu rāmji ir jauni, bet izveidoti tā, lai izskatītos seni. Svarīgi, lai saskan gan vieta, gan vīzija.

Esmu šefpavārs, un šis man bija jauns piedzīvojums. Tagad es daudz zinu arī par celtniecību. Bija izaicinājums ieskaidrot celtniekiem, ka sienām nav jābūt perfektām, ka vēlos, lai tiek saglabāta vēsture.

Svarīgi, lai cilvēki var atnākt vienalga kādās drēbēs. Šis nav fancy restorāns, te ir virtuve. Mēs nesaucam šo vietu par restorānu, jo stāsts ir par ēdienu un filozofiju. Viesi var nākt uz virtuvi un redzēt, ko mēs tur gatavojam.

Kas ir jūsu viesi?

Tie ir cilvēki, kuriem nav vienalga, ko viņi ēd, kuri vēlas zināt, no kurienes ir produkti, vēlas pagaršot kaut ko jaunu, neikdienišķu. Man šķiet, ka tie ir cilvēki, kuri noguruši no klasiskajiem restorāniem. Pirmajā mēnesī viņi jautāja – kur ir salvetes, zobu bakstāmie. Tas ir ierasts restorānos, kur viss ir vienāds.

Ja viņi vēlas kaut ko citu, tie ir mani klienti. Viņiem nav bail runāt ar šefpavāru, jo es atnesu ēdienu un paskaidroju. Esmu gatavs runāt par ēdienu. Lielākais kompliments ir tas, ja cilvēki atgriežas. Tasting menu desmit ēdieni ietver dārzeņus, zivis, gaļu, desertus. Protams, viesi var vienkārši paēst kvalitatīvus un garšīgus produktus un ēdienus, bet var arī izbaudīt laiku un uzzināt kaut ko jaunu, parunāt ar mani vai ar komandu. Ja ej uz teātri, ne tikai redzi, bet arī domā par filozofiju, enerģiju. Šeit ir līdzīgi. Es atnesu ēdienu, nevis viesmīlis.

Cilvēki domā, ka iekasējam naudu par eksperimentiem. Ir jānotic šefpavāram, tam, ka esam pasnieguši labākās sastāvdaļas, kuras varējām atrast, un neizdomājām jaunu tehnoloģiju, lai tās sabojātu. Pie manis viesi neatradīs klasiskas garšvielas un mērces. Ja viņi vēlas pagaršot majonēzi vai kečupu, jādodas uz citu restorānu. Te neizmantojam sausās garšvielas, bet tikai svaigas, lai varētu sajust ēdiena garšu.

Vai šobrīd šo varētu saukt par dārgāko restorānu Rīgā?

Patlaban ēdienkarte, kurā iekļauti desmit dažādi ēdieni, maksā 85 eiro. Papildus jāpērk dzērieni. Mūsu someljē izveidojis degustācijas vīna karti.

Vai esam dārgākais restorāns? Tā nav. Prasām 85 eiro ne jau tāpēc, ka es gribētu nopelnīt daudz naudas, bet tāpēc, ka produkti tik daudz maksā. Citur, piemēram, par Cēzara salātiem prasa astoņus eiro vai zupa ir par 6–7 eiro, taču tas ir parasts ēdiens, tur nav mākslas un filozofijas. Ir tikai ēdiens, lai būtu enerģija strādāt un dzīvot.

Šeit ir citādi. Vīns maksā tik, cik maksā, jo cilvēki gadiem ir strādājuši, lai radītu ideālu dzērienu. Arī bezalkoholiskos dzērienus gatavojam tāpat kā ēdienu.

Cilvēki rēķina tikai produktu izmaksas, bet jādomā arī par to, cik daudz stundu pavadām, cik un kādus produktus izmantojam, lai radītu desmit ēdienu ēdienkarti. Es gribēju radīt 22 ēdienu ēdienkarti, bet sapratu, ka cilvēki tik daudz nespēj apēst. Ideju ir daudz.

Salīdzinot ar teātri – ejot uz amatieru izrādi, jūs maksājat piecus eiro, bet profesionālā teātra izrādē ir ideja, enerģija, jūs to saprotat un maksājat vairāk. Jūs saprotat, ko viņi vēlas jums pateikt, un novērtējat, ka tas nav viena gada darbs.

Bieži vien šefpavāriem jautā – kur jūs gūstat iedvesmu jauniem ēdieniem? Un viņi atbild: braucu uz tirgu un skatos labus produktus, paņemu vecu recepti un iedvesmojos. Nē, lai sasniegtu ideālo ēdienu, nepieciešams ļoti daudz strādāt un katru dienu par to domāt. Laiks, ko veltu, lai pagatavotu ēdienu un paskaidrotu ideju, cilvēkiem liek domāt, ka šis ir dārgs restorāns, bet cik daudz naudas viņi tērē restorānos, kur biznesa pusdienas ir piecu līdz septiņu eiro vērtībā un tās nav garšīgas? Cik cilvēku pazīstat, kuri spēj restorānā pateikt, ka nevēlas maksāt par pārdedzinātu, pārsālītu ēdienu vai salātiem, kas izskatās, ka nedēļu būtu stāvējuši ledusskapī? Un par šādu ēdienu mēs maksājam! Braucam arī uz McDonalds un ēdam tā ēdienu. Es arī, protams, braucu uz turieni, bet tad, ja man vispār nav laika. Atstājiet to ēdienu divas stundas aukstumā, vēlāk paskatieties uz to un vairs neēdīsiet.

Pie mums var redzēt, kā ēdieni tiek pagatavoti, mums nav noslēpumu, kurus cilvēki nedrīkstētu zināt. Ja ir jautājums, no kurienes ir produkti, es to zinu. Mums ir ļoti svarīga rezervācija, jo iepērkam tik produktu, cik ir rezervāciju. Piemēram, atved tik paipalu, cik man ir nepieciešams, jo nevēlos nogalināt vairāk putnu, nekā vajadzīgs.

Kā jūs raksturotu konkurenci starp Latvijas restorāniem?

Varu teikt, ka konkurences Latvijā nav, tāpēc arī tiek atvērti vienādi restorāni ar vienu un to pašu piedāvājumu. Neviens nevēlas attīstīt jaunas nišas un virzienus. Tādu uzņēmumu, kas dara kaut ko interesantu un jaunu, ir ļoti maz, un tiem pat nav konkurentu. Arī fine dining restorānu sarakstā ir tikai Vincents un mēs. Tā nav konkurence. No vienas puses, tas ir it kā labi, bet, no otras puses, tas nozīmē stagnāciju un stāvēšanu uz vietas. Es neskatos uz Latvijas restorāniem, pat nekonkurēju ar tiem, skatos plašāk – uz Eiropu. Es vēlos konkurēt ar TOP restorāniem, pat ar Michelin novērtētajiem. Kāpēc gan ne? Daudz jāstrādā, nepārtraukti jāattīstās, nevajag kautrēties pastāstīt par Latviju un par sevi skaļāk. Neviens nepamanīs, ja mēs te kaut ko klusi darīsim un cerēsim, ka kāds atnāks un iedos zvaigzni.

Ar komandu Austrijā piedalīšos konferencē, kur stāstīšu par Latviju, ka pie mums ir kulinārija un tā attīstās, par savu filozofiju, ko mēģinu īstenot savā restorānā. Tas ir liels izaicinājums un neliels solis, lai tiktu pamanīts, lai arī ārzemēs zinātu, kur atrodas Latvija.

Kurš, jūsuprāt, ir šā brīža labākais restorāns Rīgā?

Ja atbildētu provokatīvi, tad šis. Protams, es novērtēju pavārus un tos cilvēkus, kuriem ir savs bizness, – tāpēc, ka es saprotu, ka tas ir ļoti grūts darbs. Ja ir savs bizness, tad jādara viss – jābūt šefpavāram, menedžerim, biznesmenim, trauku mazgātājam. Visiem pavāriem, kuriem ir savs bizness, cepuri nost, jo tas ir ļoti grūts darbs. Es nevaru atbildēt, kurš ir labākais restorāns, tas ir jautājums cilvēkiem, kuri iet uz restorāniem. Esmu mākslinieks un domāju par savu darbu. Restorānos ir gan labi, gan ne tik labi ēdieni.

Domāju, ka būtu labāk, ja restorānu būtu mazāk un cilvēki ietu uz tādiem, kur taisa labu ēdienu. Vienalga, cik tas maksā. Normāls šefpavārs nedomā – es pagatavoju ideālus Cēzara salātus, uzlikšu 25 eiro, jo tie ir ideāli. Nē, mēs aprēķinām pašizmaksu un pieliekam nedaudz, lai varētu dzīvot. Kad strādāju, fokusējos uz savu darbu un nedomāju par tituliem. Protams, bijām pagodināti saņemt titulu Labākais jaunais restorāns, jo visi vēlas atzinību. Neesmu izņēmums.

Ja es vēlos kaut ko interesantu, braucu uz ārvalstīm. Uz turieni, kur neizmanto tādus pašus produktus kā es. Uzskatu, ka visiem šefpavāriem vajadzētu aizbraukt citur, – nevis tādēļ, lai atrastu jaunu recepti, bet lai saprastu filozofiju. Ne visiem restorāniem šobrīd tāda ir. Gribētu, lai visi pavāri Latvijā būtu vienoti, jo šis ir grūts bizness. Mēs nepērkam kaut ko gatavu un tad pārdodam.

Cik bieži cilvēki varētu atļauties atnākt uz šāda veida restorānu?

Uzskatu, ka cilvēkiem ir nauda, studentiem arī. Ja viņi saprastu, cik daudz tērē par negaršīgu ēdienu vai aiziet uz restorānu paēst tikai tāpēc, ka kaut kur ir lētāk! Cilvēki pārtikai mēnesī iztērē vairāk nekā 300 eiro. Ja maksā ar karti, vispār nezina, cik viņi iztērē. Piemēram, liels kapučīno maksā vairāk par četriem eiro, bet tur ir tikai piens un mazliet kafijas, savukārt vienas kafijas porcijas pašizmaksa ir maksimums 48 centi. Sasaldēta kruasāna pašizmaksa ir septiņi centi, bet cilvēki tos pērk par 1,50 vai pat diviem eiro.

Atnākot uz šādu restorānu kā manējais, cilvēki nepārmaksā, jo saņem kvalitāti. Nav dārgi, aprēķinot produkta un restorāna izmaksas, mēs neņemam daudz naudas. Šāda ēdienkarte Londonā vai kādā citā vietā maksātu 150 vai 250 eiro. Tas, ko darām šeit, ir tiešām lēti.

Sākumā mūsu piedāvājums maksāja mazāk, jo neizmantojām dārgus produktus. Tagad vismaz pusgadu cenu nemainīsim. Ja es izmantotu melnos ikrus, baltās trifeles, ēdienkartes cena būtu 150 eiro, bet mana pieeja nav izmantot dārgākos produktus. Tagad baltās trifeles maksā aptuveni 5000 eiro kilogramā.

Šis nevarētu būt dārgākais restorāns, jo, ejot uz jebkuru citu, var samaksāt vairāk.

Cik bieži ieteiktu apmeklēt šādas vietas?

Ja uz parastu restorānu nedēļā iet 2–3 reizes, šurp varētu atnākt reizi divās nedēļās. Tas gan ir atkarīgs no tā, vai vēlaties tikai paēst vai arī pasēdēt, pagaršot kaut ko jaunu, gūt jaunu pieredzi. Šāda ēdienkarte, kāda ir, piemēram, šodien, pēc mēneša vairs nebūs. Protams, daži ēdieni cilvēkiem ir iegaršojušies, tāpēc, iespējams, atvērsim dienas restorānu, kurā visi labākie ēdieni tiks apkopoti ēdienkartē.

Ja es aizeju uz jaunatvērtu restorānu un ieraugu piedāvājumā šokolādes fondantu vai siera kūku, rodas jautājums, kāpēc šāda vieta ir atvērta? Man tas nav pieņemami. Vai arī ir lasis, zandarts, steiks un burgers. Katram restorānam tagad piedāvājumā ir burgeri. Nopietni? No kurienes mēs esam? Burgerus var nogaršot Amerikā, un tur pamatā ir filozofija. Man garšo burgeri, bet negribu katrā jaunā restorānā tos redzēt. Tas nav latviešu ēdiens. Nesen desertā ieliku pelēkos zirņus, bet cilvēki jautā – kāpēc? Kāpēc ne, kāpēc jūs domājat, ka pelēkie zirņi ir paredzēti tikai kopā ar bekonu? Un tas ir viss? Vai arī kefīrs – es no tā varu pagatavot saldējumu.

Man šķiet, ka iet uz restorānu un nezināt, ko tur saņems, ir ideāli. Atverot restorānu, gribēju, lai cilvēkiem ir pārsteigums.

Vai jums nemaz nav bail, ka interese par jūsu restorānu kādā brīdī varētu noplakt un tas būtu jāslēdz?

Nav bail, jo dzīve mainās visu laiku un neviens nevar zināt, kas būs tālāk. Ja beigsies interese, sāksies kaut kas jauns. Nekad tā nenotiek, ka vieta paliek tukša. Pārmaiņas ir visu laiku un tikai uz labu, bet to mēs saprotam nedaudz vēlāk. Pašlaik vēl daudz kas jāizdara, lai Max Cekot Kitchen strādātu ar pilnu jaudu, lai par mums uzzinātu arī ārzemēs, par mūsu vērtībām un idejām. Ja es baidītos, tad vispār nebūtu Max Cekot Kitchen. Katru dienu izdarām izvēles, un katra diena mums dod kaut ko jaunu. Mans plāns ir attīstīties un mainīt tagadējo situāciju kulinārijā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Restorāns «KOYA» Andrejsalā vēlas kļūt brīvāks un pieejamāks, mainot gan restorāna interjeru, gan piedāvājumu, biznesa portālam Db.lv pastāstīja restorāna «KOYA» īpašnieks Māris Kreilis.

Uzņēmējs restorānu iegādājies pirms četriem gadiem, sākotnēji tas piederēja futbolistam Kasparam Gorkšam un, pēc M.Kreiļa stāstītā, bijis ļoti pieprasīts restorāns. Gadu gaitā jaunais īpašnieks nolēmis restorānu padarīt brīvāku un pieejamāku apkārtējiem cilvēkiem, kā arī vēlas, lai cenas būtu demokrātiskākas.

Laikā, kad nolēmis iegādāties restorānu «KOYA», viņa īpašumā jau bija kafejnīca un bārs «Andalūzijas suns». «Vienu brīdi man likās, ka vēlos kaut ko citādu – restorānu. Bija jau domas – meklēt esošu vai veidot jaunu. Tajā brīdī man piezvanīja Kaspars Gorkšs, sakot, ka viņa dzīves mērķis nav nodarboties ar restorānu biznesu un varbūt es vēlos iegādāties. Vienojāmies par abpusēji izdevīgiem nosacījumiem un es nošāvu divus zaķus ar vienu šāvienu – ieguvu to ko gribēju un man nebija jāmeklē jauns restorāns, jāriskē ar jaunatvērtu vietu, kad nevar zināt - aizies vai nē. Ar tirgū jau esošu restorānu ir vieglāk. Protams, tā pārveidošana ir daudz smagāka, ar cilvēku pieradināšanu ir daudz grūtāk, nekā izveidojot jaunu,» teic M.Kreilis.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Madonas pusē tiks atvērts ziemas pop-up restorāns «Tas nav tas, ko tu domā», biznesa portālam db.lv pastāstīja organizatori.

«Tas nav tas, ko tu domā» piedāvās maltīti meža vidū, esot harmonijā ar dabu. Organizatoru piedāvājumā būs «spirgtais ziemas gaiss, sniegotas koku galotnes, gaismu spēles un sildošas uguns liesmas krāsniņā». Mežā rosīsies Latvijā populāri šefpavāri, kuri turpat uz vietas gatavos.

Kā atklāj pasākuma organizatori, radošā apvienība #VIEDI, no aukstuma nebūšot jābaidās, jo pop-up restorāns atradīsies apsildāmā kupolveida teltī. Telts ir caurspīdīga, kas ļaus vērot apkārt esošo ziemas ainavu.

Pirmais pasākums plānots 5.janvārī, un tajā piedalīsies šefpavārs Dzintars Kristovskis, kas ikdienā darbojas «Annas Design Hotel & Spa» virtuvē.

Pop-up restorāna nosaukums - «Tas nav tas, ko tu domā», liecinot, ka pasākuma tematikā būs jaušama neliela mistērija un noslēpumi.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Iveta Zāģere pirms diviem gadiem nolēma izkāpt no komforta zonas – atvērt M.Pūres restorānu gandrīz 40 kilometru attālumā no Rīgas.

Vēl pirms četriem gadiem notika pirmais Ogres uzņēmējas lēciens ar galvu aukstā ūdenī, atverot Ogrē beķereju. Ar gadiem cilvēku plūsma Ogres promenādē palielinājusies, biznesa plānā ierakstītie mērķi saistībā ar beķereju ir sasniegti, taču restorāns ir kā tāds dzeguzes bērns – dzīvesstila uzņēmums, kas pašlaik spēj pastāvēt vienīgi beķerejas siltajā paspārnē. «Matemātika ir nepielūdzama, lai kā tu gribētu «izvilkt». Esam pamanījušies atvērt restorānu sarežģītā brīdī,» atzīst Iveta. Ivetas vīrs Māris Bulats, ar kuru viņa iepazinās, studējot pirmajā kursā Latvijas Mākslas akadēmijā, ir dzimis Ogrē. Sākotnēji ģimene dzīvoja Rīgā, bet vēlāk pieņēma lēmumu pārcelties uz klusāko un zaļāko Ogri.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Restorāna īpašnieks: Galvenais, lai nauda paliek Latvijā

Valters Zirdziņš, Valtera restorāna īpašnieks, 13.03.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pavisam nesen Latvijas Restorānu biedrība publiskajā telpā iezīmēja satraucošu informāciju, norādot, ka virkne restorānu pērn ir apturējuši savu darbību, un izsakot bažas, ka tas varētu būt nozares beigu sākums. Uzsākot savu biznesu, vienmēr pastāv risks, taču galvenais, lai nauda paliek Latvijā. Tieši tāpēc galvenā Valtera restorāna ideja ir tikai tādu produktu izmantošana, kas nāk no Latvijas laukiem.

Vide, kur gūt prieku un smelties enerģiju

Uzsākot savu biznesu, risks pastāv vienmēr, it sevišķi, atklājot jaunu restorānu - nekad nevar zināt, kāda būs cilvēku atsaucība. Pēc pavāra/konditora profesijas apgūšanas, jau 22 gadus esmu strādājis šajā arodā. Sākotnēji vēlējos būt tieši konditors, jo tas šķita daudz saistošāk un interesantāk. Deviņdesmito gadu vidū pavāra darbs nebija tik aizraujošs – gulašs, rosoļniks, kotletes, kamēr konditori gatavoja un cepa dažādas kūkas, eklērus un citus brīnumus, kas noteikti izklausījās daudz labāk par pavāra gatavotajiem ēdieniem. Esmu strādājis par pavāru vairākos restorānos, izmēģināju veiksmi arī ārzemēs, taču dzīvē pienāca brīdis, kad vēlējos kaut ko savu. Nevēlējos būt liels uzņēmējs, bet gribēju radīt darba vidi, kurā būtu patīkami strādāt, rast prieku ik dienas, lai varētu darīt to, ko patiešām vēlos. Tāda bija galvenā motivācija sava restorāna izveidē. Vēlējos darīt to, ko uzskatu par pareizu, dzīvojot saskaņā ar saviem principiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

No 7. līdz 13.oktobrim Rīgā norisināsies gadskārtējā Restorānu nedēļa. Tā ir jau sešpadsmitā Live Rīga organizētā Restorānu nedēļa, kurā šoreiz pieteikušies 40 galvaspilsētas restorāni.

Kā ierasts, pasākumā piedalās vairāki desmiti labāko pilsētas restorānu ar īpaši izstrādātu ēdienkarti, kuras pamatā vismaz pusei jābūt Latvijā audzētiem vai ražotiem produktiem. Tāpat ir padomāts par apmeklētājiem ar ēdienu ierobežojumiem.

Šefpavāri priecēs ar tādiem ēdieniem kā kūpināts baklažāns ar pelēko zirņu humusu, cidonijām un sēņu buljona mērci, uz oglēm cepts asaris ar kaņepju sviestu, pasniedz ar marinētu rudens sakņu salātiem, kūpināta sama fileja, cidoniju biezenis, marinētas cidonijas, diļļu emulsija, ogu marmelādes ar lazdu riekstu biskvītu un skuju saldējumu u.c.

Rudens Rīgas restorānu nedēļā piedalās šādi restorāni un kafejnīcas: AC Lounge, Amber, Annas dārzs, Astor, Atelpa, Avalon, B-Bārs restorāns, Bon vivant, C.U.T., Čarlstons, Čemodāns, Duvel’s Pub, Elements, Equus, Fifty Six°N Twenty Four°E Restorāns, Hercogs Ķīpsala, Hercogs Mežaparks, Laivu centrs, Mielotava, Mio, Moltto Grill&Wine, Muzeja restorāns, Osta, OZO restorāns, Piramīda, Sokrāts, Steiku Haoss un Tinto. Tāpat arī 3 Pavāru restorāns «Tam labam būs augt!», Bibliotēka No.1 Restorāns, Dome, Entresol, Garage, Gutenbergs terase, Kaļķu vārti, Kolonāde. Mūsu stāsti.., MUUSU, Restorāns 3 un Stage 22.

Komentāri

Pievienot komentāru
Tirdzniecība un pakalpojumi

Uz laiku slēgts restorāns 36.līnija

Zane Atlāce - Bistere, Žanete Hāka, 15.01.2020

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Populārais Jūrmalas restorāns "36.līnija" (SIA Lauris Restaurant Service) ir slēgts, liecina informācija restorāna mājaslapā.

Restorāna īpašnieks Lauris Aleksejevs Db.lv apliecināja, ka restorāns slēgts uz laiku, lai vēlāk atgrieztos turpat un turpinātu darbu.

Viņš uzsvēra, ka risina radušos situāciju, lai restorāns atkal tiktu atvērts.

"Vēlamies informēt mūsu restorāna pastāvīgos viesus, mūsu uzticamos piegādātājus – ar kuriem kopā esam pārdzīvojuši krīzes brīžus, kuri vienmēr ir uzticējušies mums un atbalstījuši katrs kā varējis, lojālos darbiniekus – kuri ir uzticīgi mums līdz pēdējam un nav pametuši mūs šajā situācijā, bez kuriem mēs nekad nebūtu sasnieguši savus panākumus un atzinību no vairāku ārzemju valsts tūrisma ceļvežiem, par apstākļiem, kuru ietekmē esam spiesti pret savu gribu aizvērt restorānu. Gribam vērst Jūsu uzmanību, ka esam kopā ar Jums, risinām esošo situāciju un cīnīsimies par mūsu restorānu, darīsim visu, lai nepieviltu savus mīļos viesus un ilggadīgos piegādātājus, kurus vairāk uztveram kā partnerus.

Komentāri

Pievienot komentāru
Pakalpojumi

Godīgas cenas restorāna izveidē Rīgā investēti 65 000 eiro

Zane Atlāce - Bistere, 25.01.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Februāra pirmajās dienās durvis vērs Baltijā pirmais godīgo cenu koncepta restorāns, kurā ēdienus un dzērienus klienti varēs baudīt par pašizmaksas cenām, teikts paziņojumā medijiem.

Tiesa, jebkuram apmeklētājam (izņemot bērnus līdz 7 gadu vecumam) būs jāiegādājas ieejas biļete divu līdz piecu eiro apmērā, atkarībā no dienas un laika, kad restorāns tiek apmeklēts, liecina informācija topošā restorāna mājaslapā.

Restorāns ATVĒRTS veidots kā godīgas cenas restorāns ar vīziju, ka klientam jāmaksā tikai par maltīti. Koncepta izstrādē ieguldīti 65 000 eiro, un viens no koncepta autoriem Pēteris Ozols apliecina, ka jaunā restorāna atvēršana Latvijā ir tikai pirmais solis iecerētā koncepta attīstībā.

Restorāns ATVĒRTS vēlas paskatīties uz restorānu biznesu no jauna skatu punkta. «Apzināmies, ka restorānu un ēdināšanas industrija darbojas pēc viena pārbaudīta biznesa modeļa, bet ir pienācis laiks iepazīstināt šo sfēru ar citādāku pieeju. Ienākt šajā nozarē ar vēl nebijušu konceptu ir liels risks, taču mēs esam gatavi pierādīt, ka arī, viesiem nepārmaksājot, restorāns var sniegt kvalitatīvu ēdienkarti un patīkamu atmosfēru,» tā viens no jaunā restorāna koncepta autoriem Pēteris Ozols.

Komentāri

Pievienot komentāru
Pakalpojumi

Viesmīlības nozares restartam rīkos divas Rīgas restorānu nedēļas

Zane Atlāce - Bistere, 18.06.2020

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lai atbalstītu galvaspilsētas viesmīlības nozari, no 29.jūnija līdz 12.jūlijam notiks Vasaras Rīgas restorānu nedēļas, informē Rīgas Tūrisma attīstības birojā.

Projektā pieteikušies 32 restorāni. "Nav noslēpums, ka viesmīlības nozare ir viena no tām, kas šo pēdējo mēnešu laikā cietusi vissmagāk, tāpēc brīdī, kad restorāni nesen ir vēruši savas durvis un ar nepacietību gaida apmeklētājus, ir īstais laiks Restorānu nedēļām. Šoreiz gardēžu svētki norisināsies divas nedēļas, lai varētu apkalpot visus viesus, kā arī piesaistīt vairāk kaimiņvalstu tūristu. Restorānu nedēļas laikā lūdzam cilvēkus būt saprotošiem, ja rezervāciju nevar veikt vēlamajā laikā katru dienu - restorāni vēl atkopjas no krīzes ierobežojumiem," uzsver Rīgas Tūrisma attīstības biroja valdes priekšsēdētājs Jānis Jenzis.

Jau ziņots, ka RTAB ir uzsācis kampaņu "Rīga bez Tevis nav Rīga", kuras uzdevums ir mudināt cilvēkus apmeklēt jau iecienītas Rīgas vietas, kā arī atklāt jaunas galvaspilsētas garšas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pirms trīs gadiem latviete Marta Rožkalne vēl neplānoja Šrilankā uzsākt biznesu. Šodien viņa ir saimniece jau diviem restorāniem un neizslēdz iespēju nākotnē atvērt vēl kādu.

Pirmo reizi M.Rožkalne Šrilanku iepazina 2016. gada augustā, kad trīs nedēļas ceļoja apkārt pa salu. Iemīlēja tās dabu, kultūru un cilvēkus. Latvietei tā šķitusi kā paradīze - kalni, okeāns, safari. Nepagāja ilgs laiks, kad jau divu mēnešu laikā M.Rožkalne bija pārcēlusies uz Šrilanku.

"Sākumā mans plāns nebija atvērt šeit restorānu, jo pieredze tajā jomā man bija īsti nekāda, taču tad satiku savu esošo draugu, kura plāns bija atvērt pludmales restorānu/bāru skaistā sērferu ciemā - Arugam bay. Sāku apsvērt domu, ka mēs varētu kļūt par biznesa partneriem. Jau pēc divām nedēļām tika nokārtotas visas nepieciešamās formalitātes un lielie darbi varēja sākties," stāsta M.Rožkalne.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Šefpavārs Valters Zirdziņš: Viss vēl ir tikai priekšā

Ilze Žaime, 18.03.2020

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

"Restorānu īpašnieki un vadītāji šobrīd aktīvi savā starpā apspriežas, un visi esam vienisprātis, ka viss vēl ir tikai priekšā," tā, prognozējot koronavīrusa Covid-19 ietekmi uz restorānu biznesu, teic "Valtera restorāna" saimnieks un šefpavārs Valters Zirdziņš.

Viņš sociālajos tīklos paziņojis par restorāna slēgšanu uz nenoteiktu laiku.

V. Zirdziņš akcentē, ka tikpat svarīgi kā vienmēr arī šajā laikā būtu nodrošināt, ka katrs apmeklētājs vēl joprojām justos gaidīts un restorāna apmeklējums būtu īpašs. Lēmumu durvis aizvērt pieņemts kopā ar kolektīvu. Tāpat uzņēmējs norāda, ka šis laiks būs iespēja paveikt to, kam līdz šim laika vienmēr pietrūcis, tai skaitā, atrodoties mājās, apgūt jaunas receptes.

Ja sezona no janvāra līdz pat maija sākumam lielākajai daļai Vecrīgas restorānu ik gadu paiet mierīgi un klusi, šogad - pēdējās pāris nedēļās - bijis izjūtams vēl mazāks apmeklējums, kas saistīts tieši ar grupu rezervāciju atcelšanu.

Komentāri

Pievienot komentāru
Nekustamais īpašums

Izsludināts ideju konkurss par restorāna Sēnīte attīstību

Zane Atlāce - Bistere, 04.12.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Maizes un konditorejas izstrādājumu ražotājs SIA «Liepkalni» izsludinājis ideju konkursu par restorāna «Sēnīte» restaurāciju, pārbūvi un teritorijas attīstīšanu, liecina informācija uzņēmuma mājaslapā.

Konkursa priekšmets ir attīstības ideju koncepts Ēku kompleksa Restorāns Sēnīte Inčukalna novadā restaurācija, pārbūve un teritorijas attīstīšana, tajā ietverot arhitektonisko risinājumu un teritorijas labiekārtojumu. Piedāvājumi tiks vērtēti, ņemot vērā idejas oriģinalitāti un māksliniecisko kvalitāti, kā arī funkcionalitāti, objekta plānojuma atbilstību videi un izmantošanas mērķim.

Kopējais godalgu fonds ir 2000 eiro. Plānots, ka attīstības koncepcijas uzvarētājs saņems 1500 eiro, bet otrās vietas ieguvējs - 500 eiro.

Konkursā var piedalīties Latvijā vai ārvalstī reģistrēta juridiska vai fiziska persona - speciālists vai speciālisti, kā arī šādu personu apvienība jebkurā to kombinācijā. Piedāvājumi jāiesniedz līdz 2019.gada 20.janvārim «Liepkalnu» birojā, Garajā ielā 7, Valmierā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pirms aptuveni mēneša Rundāles pils apkārtnē atvērts restorāns «Rezidence», kas saviem viesiem piedāvā baudīt ne vien ēdienu, bet arī industriālu interjeru un mākslas galeriju.

Ideja par restorāna izveidošanu pieder «Rezidences» īpašniekam Guntim Celmam, kura īpašumā ir ēka, kurā šobrīd atrodas restorāns. Savukārt ar pieredzi viesmīlības nozarē piesaistīti Kristīne Lazdiņa un Andis Levītis. G.Celms norādīja, ka nams ilgstoši bijis neizmantots un atradies sliktā stāvoklī.

Šobrīd restorāns vēl nestrādā pilnā režīmā, taču to jau apmeklē nelielas ārzemju tūristu grupas, kā arī interesi izrāda vietējie iedzīvotāji.

Db.lv pastāstīja K.Lazdiņa, restorānā izveidots industriāls interjers, kas nozīmē, ka tas nav pārāk romantisks, tika saglabātas ķieģeļu sienas, koka konstrukcijas. Tāpat restorānā izveidota mākslas galerija, kurā iespējams aplūkot un iegādāties mākslinieces Gundegas Dūdumas mākslas darbus. Nākotnē plānots organizēt arī mākslas plenērus un meistarklases.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Siguldas pilsdrupu teritorijā šajā nedēļas nogalē tiks atvērts Siguldas brīvdabas restorāns, atbalstot vietējos ēdināšanas uzņēmējus un radot jaunu atpūtas objektu pilsētas iedzīvotājiem un viesiem.

Akcijas laikā pilsdrupu teritorijā izvietoti galdiņi un krēsli, lai novadniekiem un pilsētas viesiem būtu iespēja ieturēt maltīti ar skatu uz Gaujas senleju.

Vienlaicīgi izveidota arī tīmekļa vietne www.restorani.sigulda.lv, kur apkopoti Siguldas ēdinātāji un to īpašie piedāvājumi Siguldas brīvdabas restorānam.

Restorāns startē kā daļa no Siguldas šā gada svētku "Mīlētākās pilsētas svētki. Cita frekvence" daļas, taču savu darbību turpinās vēl vismaz mēneša garumā. Mainoties pulcēšanās ierobežojumiem, brīvdabas restorāns vasaras laikā attīstīsies un pārtaps jaunā formā, pieļaujot plašāku publikas apmeklējumu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Rafaēla Terlici (Raffaele Terlizzi) ģimene jau piecus gadus par savām mājām sauc Latviju, kur izveidojusi itāļu restorānu "Sale & Pepe" un piedāvā tradicionālos ēdienus.

Pirmo reizi Terlici ģimene Latvijā ieradās 2013. gadā ceļojumā un viņiem šī valsts radīja interesi. "Pirmajā reizē tas bija tūrisma brauciens. Mūsu bērniem tolaik bija 9 un 11 gadi un mums šķita, ka ir labi parādīt, ka ārpus Itālijas ir cita realitāte. Latvija kā Ziemeļvalsts ir atšķirīga no tām, ko zināju, piemēram, Vācijas. Kad atgriezāmies Itālijā, aizdomājāmies, ka varētu mēģināt veidot biznesu Latvijā. Pirms tam mums nebija mērķa pārcelties," stāsta R. Terlici. Viņa un sievas aizraušanās ir ēdiens, tāpēc radās doma atvērt restorānu.

Biznesa uzsākšanas izmaksas Itālijā esot augstākas un tur ģimene to nevarētu atļauties. "Mēs daudz domājām un nolēmām mainīt savu dzīvi un pieņemt izaicinājumu. Pārdevām māju Itālijā un šo naudu ieguldījām restorāna atvēršanā," teic R. Terlici.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vasaras sākumā Rīgas pieczvaigžņu viesnīcā Hotel Bergs tiks atvērts jauns restorānu grupas Resto-Rātors restorāns Trends.

Restorāna ēdienkarti veidojis Resto-Rātors dibinātājs un vadītājs Viktors Ravdive kopā ar grupas šefpavāriem. Ēdienkarte apvieno pasaules tendences un nacionālo virtuvi – mūsdienu fusion-cuisine receptes, Āzijas virtuvi ar šefpavāru receptēm, latviešu virtuvi, kas pasniegta fusion stilā, un International Rīga restorāna labākās receptes. Ar laiku restorānā parādīsies arī hot pot galds, kur būs iespējas baudīt speciāli radītu ēdienkarti.

Līdz ar jauna restorāna atvēršanu Resto-Rātors pieņēmis lēmumu slēgt restorānu International Rīga. Trends ēdienkartē tiks iekļauti International Rīga visu laiku labākie ēdieni, kuru receptūra nav mainījusies no 2012. gada. Trends strādās International Rīga pavāru komanda, kas darbojas restorānā no atvēršanas brīža.

Komentāri

Pievienot komentāru
Pakalpojumi

Mana pieredze: Londonas koncepciju iedzīvina Liepājā

Monta Glumane, 17.01.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Liepājnieks Dāvids Jansons, rīdzinieks Olafs Saulriets un viņa dzīvesbiedrene Elīna Zālīte Liepājā ir īstenojuši Londonā noskatītu ideju.

Viņu izveidotais WunderBar piedāvā kokteiļus savienojumā ar tā saukto street food. Bārs atvērts aizvadītā gada nogalē, bet ideja radusies pirms vairāk nekā gada. «Sēdējām kādā Liepājas restorānā, dzērām alu, skatījāmies uz tiem cilvēkiem, kas aiz bāra letes strādā, un Dāvids pateica – kā gribētos savu bāru! Manuprāt, Dāvids nepārspīlējot ir viena no Liepājas dvēselēm – viņš pazīst visus, un viņu pazīst visi. Mani šī ideja vairs nelaida vaļā, un es teicu, ka viņam ir jābrauc uz bārmeņu kursiem Rīgā. Savukārt mēs ar dzīvesbiedreni sākām domāt, kā īstenot ideju par bāra izveidi,» stāsta WunderBar valdes loceklis Olafs Saulriets. Bāra direktors un līdzīpašnieks D. Jansons neslēpj, ka pieredzes šajā jomā nav bijis. «Es tikai zināju, ka vēlētos atvērt bāru. Kā tas viss notiek? Ne mazākās nojausmas. Draugi varēja iedomāties, ka esmu šajā pusē bāra letei, bet ne otrpus. Viens no mūsu bārmeņiem – Edgars Riekstiņš – ir ar lielu pieredzi ne tikai Latvijā, bet pasaulē. Gan es, gan pārējie darbinieki no viņa daudz mācījāmies,» stāsta D. Jansons.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ādažos šonedēļ atklāts ceturtais zīmola Hercogs restorāns.

Restorāna īpašnieks Andris Rūmītis jaunajā restorānā sola godīgas cenas un gardu mājas ēdienu. Līdz šim Hercogs zīmola restorāni atklāti Mārupē, Mežaparkā un Ķīpsalā.

Rūmītis DB pastāstīja, ka jau ilgu laiku cilvēki viņu aicināja atvērt restorānu Ādažos, jo šajā vietā trūkst ģimenes restorāna. Viņš uzskata, ka jaunā restorāna atrašanās vieta ir pievilcīga: «Tuvumā ir Saulkrasti, Tallinas šoseja, militārā bāze – arī karavīriem labi jāpaēd, lai viņi būtu stipri.»

Ieguldīto līdzekļu apmēru Rūmītis neatklāj, atzīstot, ka investēts daudz naudas, taču investīcijas vēl nav noslēgušās. «Aprēķins ir vienkāršs: trīs gadu laikā restorānam jāatpelna ieguldītās investīcijas. Parasti nomas līgums ir uz pieciem gadiem, un pēdējos divus gadus vari sākt pelnīt,» viņš skaidro. «Šo telpu remontu sākām pirms gandrīz diviem gadiem un bija paredzēts to atvērt pērnā gada martā, taču tas neizdevās. Atvēršana aizkavējās vairāku iemeslu dēļ – atļauju, finanšu un citu,» piebilst A. Rūmītis.

Komentāri

Pievienot komentāru
Tirdzniecība un pakalpojumi

Viesnīca ar individuālu pieeju – arī četrkājainajiem draugiem

Kristīne Stepiņa, 08.05.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Jūrmalā viesnīcu netrūkst, tāpēc ir jāspēj atšķirties – viesnīca un restorāns MaMa priecē ar izteiksmīgām dizaina odziņām un individuālu pieeju – arī četrkājainajiem draugiem.

Dizaina viesnīca un restorāns MaMa, kas jau vienpadsmit gadus mājo kādā atjaunotā koka ēkā Majoros, uz pārējo fona izceļas ar savu stilu, kas radies, saplūstot dažādu krāsu, formu un interjera risinājumiem, kā arī īpašo viesmīlību pret astaiņiem – šeit var atrast speciālu ēdienkarti suņiem un kaķiem, tie tiek laipni gaidīti un arī bez maksas izmitināti, mājvieta netiks atteikta arī citiem dzīvniekiem, pienācīgi uzņemts tiks pat sesks.

Jābūt visdarim

Dizaina viesnīca un restorāns MaMa atvērts 2008. gadā, Ilzes Kīkstes–Vaivaras ģimene jau pirms vairāk nekā 20 gadiem bija iegādājusies divas vecas koka ēkas Majoros. «Sākumā dzīvojām paši, bet vasarās, kā jau tas Jūrmalā pieņemts, visu otro stāvu izīrējām vasarniekiem. Tā kā mājas bija jāremontē un bija parādījušies pastāvīgi īrnieki, nolēmām taisīt dizaina viesnīcu, kādas tolaik Latvijā bija tikai dažas. Vēlējāmies veidot paši savu stilu un atšķir-ties no visām citām viesnīcām,» atceras viesnīcas un restorāna MaMa līdzīpašniece I. Kīkste–Vaivara. Tapa ģimenes uzņēmums, kurā saimnieko trīs sievietes: I. Kīkste–Vaivara, viņas mamma un māsa. Tāpēc sievišķais tēls atspoguļojas arī viesnīcas nosaukumā. Un ne tikai. Simboliski sievietes motīvs iepīts arī dizaina elementos, netrūkst ābolu, sarka-nu rožu un attēlu ar Ādamu un Ievu paradīzes dārzā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Tirdzniecība un pakalpojumi

VIDEO: Buržuja komplekts klauvē pie durvīm

Ilze Žaime, 07.04.2020

Restorāna "Buržujs" austeru eksperts Renārs Purmalis (no kreisās), piegādes speciālists Jānis Žīgurs un vadītājs Gaitis Burba

Foto: ILZE ŽAIME

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pateicoties spējai iedrošināt klientus nebaidīties ēdienu līdz galam pagatavot pašiem, restorāns "Buržujs" atradis veidu, kā līdz klientu mājām nogādāt restorāna kvalitātes maltīti.

2012.gadā dibinātā SIA "Jummis" darbu uzsāka ar veikalu "Idille" izveidošanu un pirms pieciem gadiem tiem piepulcēja arī restorānu "Buržujs".

Uzņēmuma vadītājs Gaitis Burba stāsta, ka kopš tā laika uzņēmums strādājis divos virzienos. Viens ir Latvijas mazo uzņēmumu un mājražotāju bioloģiskās pārtikas un ekoproduktu mazumtirdzniecība, otrs - klientu apkalpošana restorānā, kas piedāvāja gan jūras veltes, gan citas maltītes. Patreiz restorāns ir slēgts, bet tā virtuvē rosība turpinās.

Izglābšanos tur savās rokās

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Jau 25 gadus Rojā attīstās ģimenes bizness - viesnīca «Roja», bet pirms aptuveni 10 gadiem atvērts restorāns un atpūtas centrs «Otra puse».

1995.gadā tika atvērta viesnīca «Roja», bet vēlāk - arī restorāns un atpūtas centrs. «Sapratām, ka ar nakšņošanas iespējām nepietiek. Visi viesi vēlas ne tikai paēst, bet arī kaut ko darīt. Vēlējāmies, lai mūsu viesi uzturētos šeit ilgāk. Šobrīd pat varam teikt, ka mēs varam izvēlēties savus viesus, un sakām, ka divas naktis ir kā minimums. Tam ir pamatots iemesls, ne tikai finansiālu apsvērumu dēļ,» biznesa portālam Db.lv stāsta viesnīcas «Roja» un restorāna, atpūtas centra «Otra puse» vadītāja Zane Vaivode. Pēc viņas domām, Rojas bagātība ir tās apkārtnē - jūrā un mežos.

Viņa stāsta, ka sākumā uzņēmums aktīvi centās aizpildīt rudens, ziemas un pavasara periodu, bet saprata, ka to nevar ietekmēt, tāpēc tagad fokusējas uz tūrisma sezonu, kas rit no maija līdz oktobrim. Šajā laikā laikā tiek darīts viss, lai apkalpotu pēc iespējas vairāk klientu. Bieži vien tie ir lietuvieši.

Komentāri

Pievienot komentāru
Pakalpojumi

Biznesa vieta: Dzirnavu ielas posms klusajā centrā

Elīna Pankovska, 14.12.2018

Kafejnīcas arbOOz īpašniece un restorāna Mr. Fox līdzīpašniece Karīna Krasovicka saredz lielu potenciālu Dzirnavu ielai un kaimiņus neuztver kā konkurentus

Foto: Zane Bitere/LETA

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Dzirnavu ielas posmā no Antonijas līdz Krišjāņa Valdemāra ielai Rīgā rosība valda gan no rītiem, gan pusdienlaikā, gan arī vakara stundās.

Vēl 18. gadsimtā vietā, kur Dzirnavu iela krustojas ar Krišjāņa Barona ielu, bijis dīķis, kura krastā atradās dzirnavas. Tieši šo dzirnavu dēļ iela tikusi pie sava vārda, kuru tā nes vēl šodien. Dzirnavu iela ir viena no nedaudzajām pilsētas centra ielām, kurai nav nācies piedzīvot pārāk biežas vārda maiņas. Politiski neitrālās dzirnavas par labām atzina gan cariskā valdība, gan pirmskara laika pilsētas valde, gan arī padomju vara. Izņēmums bija vien vācu okupācija, kuras laikā to uz diviem gadiem pārdēvēja par Vāgnera ielu jeb Wagnerstrasse, liecina Rīgas pašvaldības sniegtā informācija. Dzirnavu iela sākas pie krustojuma ar Pulkveža Brieža ielu, un posms līdz pat Antonijas ielai nav stipri apdzīvots, raugoties no uzņēmējdarbības skatu punkta.

Komentāri

Pievienot komentāru
Atpūta

Mārtiņš Rītiņš kļuvis par restorāna Bibliotēka No1 vadītāju

LETA, 19.02.2020

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Līdz ar restorāna "Bibliotēka No1" īpašnieku maiņu šefpavārs Mārtiņš Rītiņš no trešdienas kļuvis par restorāna vadītāju, pastāstīja komunikācijas speciāliste Margrieta Akmens.

Iepriekš restorāna vadītāja amatā bija restorāna pārvaldnieka SIA "Tūrisma infrastruktūras attīstības fonds" valdes loceklis Oskars Skara.

Akmens norādīja, ka apmeklētājiem restorāns durvis atkal vērs marta otrajā nedēļā.

Viņa skaidroja, ka sākotnēji restorāns turpinās darbu ar līdzšinējo nosaukumu, taču ar jaunu ēdienkarti. Līdz šā gada beigām restorānam tiks izstrādāts jauns zīmols un koncepcija.

Savukārt Rītiņš atklāja, ka ēdienkarte tiks veidota "kā viņa paraksts".

"Patlaban kopā ar "Bibliotēka No1" komandu veiksim restorāna apmeklētājiem pirmajā acu uzmetienā neredzamus uzlabojumus. Atjaunosim restorāna sirds - virtuves - inventāru, un izveidosim jaunu produktu piegādātāju tīklu, lai restorāns iespējami ātri atkal var uzņemt viesus," sacīja Rītiņš.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Jau rīt, 21.martā, Norvēģijā, Lindesnesā, dienvidrietumos no Oslo apmeklētājiem durvis vērs zemūdens restorāns Under, kas ir Eiropā pirmais šāda veida restorāns.

Ziemeļatlantijas ūdeņos daļēji iegremdētā restorāna platība ir aptuveni 500 m2. Tas izvietots trīs līmeņos. Skaisto zemūdens ainavu viesi varēs baudīt, veroties caur 11 metru plašo panorāmas logu.

Db.lv jau vēstīja, ka restorāna dizainu veidojusi Norvēģijas kompānija Snohetta, kas zināma ar tādiem projektiem kā Aleksandrijas bibliotēka Ēģiptē, Oslo Opera, Taimskvēra renovācija Ņujorkā un citiem.

Under būvēts no dzelzsbetona, lai spētu izturēt Norvēģijas krasta laikapstākļus. «Pirmā problēma ir ūdens spiediens, taču lielākais izaicinājums ir viļņi. Vējš un viļņi šeit ir ekstrēmi. Lai restorāns tos spētu izturēt, ēka ir diezgan ieliekta un bieza,» skaidrojis Snohetta vecākais arhitekts Rune Grasdals.

Komentāri

Pievienot komentāru
Mazais bizness

No Spānijas uz Purvciemu

Kristīne Stepiņa, 15.06.2020

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Krīzes laikā pašā Purvciema centrā tika atvērts ģimenes restorāns "Purch", kuru izveidoja burgernīcas "Lielais Kristaps" saimnieks Kristaps Linde un pavārs Ričards Vēciņš.

Pēc trim Spānijas viesmīlības biznesā pavadītiem gadiem, R. Vēciņš atgriezās Latvijā, lai pievērstos uzņēmējdarbībai un savai sirdslietai - ēst gatavošanai. Tāpēc restorānā "Purch", kas durvis vēra 1. maijā, jūtams spāņu virtuves piesitiens.

"Kad dzīvoju Tenerifē un strādāju dažādos restorānos, apguvu spāņu virtuves nianses. Šobrīd "Purch" piedāvā gaspačo, tapas, jūras velšu uzkodas, desertu - brulē, kādu gatavo tikai Katalonijā u.c.," klāsta "Purch" šefpavārs, atzīstot, ka Purvciems par biznesa vietu izvēlēts, jo šajā mikrorajonā nav bijis neviens restorāns.

Ēdināšanas iestādes nosaukums ir saīsinājums no vārda "purčiks", kādā šo rajonu dēvē vietējie iedzīvotāji.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Kamēr esi jauns, tev ir svarīgi, ka tevi sauc par šefpavāru. Kad esi ar šo titulu kādu laiku dzīvojis, atkal spēj būt vienkārši par pavāru.»

Tā atzīst mūsdienīgi latvisko garšu meistars un pašmāju bioloģiskās pārtikas «advokāts» Ingmārs Ladigs.

Viņš ir viens no pamanāmākajiem plīts pavēlniekiem Latvijā. Viņa profesionālā kaislība ir labas kvalitātes produkti, kas auguši vietējās bioloģiskajās saimniecībās. Viņš prot pagatavot omāru un ir to darījis gadiem ilgi, tomēr priekšroku dod mūsdienu versijai par latviešu virtuvi. Pašlaik Ingmārs saimnieko restorāna Aprika virtuvē, pa kura logiem burtiski līst iekšā Prezidenta pils dzeltenā krāsa.

Fragments no intervijas, kas publicēta 1. marta laikrakstā Dienas Bizness:

Nozares runasvīri izsakās, ka šis nu beidzot varētu būt tas gads, kad valdība nolems restorāniem piemērot samazināto PVN likmi un pat sauc šo par «būt vai nebūt gadu». Vai, esot nozarē iekšā, jūti šādu skarbumu?

Komentāri

Pievienot komentāru