Starptautiska finanšu konsultāciju uzņēmuma SIA “Grant Thornton Baltic” partneris Raitis Logins norāda, ka šobrīd nav saprotams, kāpēc Rīgas pašvaldības uzņēmums “Rīgas namu pārvaldnieks” ir izvēlējies IPO stratēģiju ar 51% akciju kotēšanu biržā, kas nozīmē, ka Rīga zaudētu jebkādu kontroli pār uzņēmuma vadības lēmumiem.
Ja apskata Lietuvas un Igaunijas valsts vai pašvaldību uzņēmumu piemērus biržā, tad tomēr tiek saglabātas kontrolpaketes.
Biržā darbojas tādi kaimiņvalstu smagsvari kā Ignitis Grupe (enerģētika, Lietuvas valstij 74,99%), Klaipedos nafta (enerģētika, Lietuvas valstij 72,47%), Tallinna Vesi (ūdens komunālsabiedrība, Tallinas pašvaldībai – 55%), Tallina Sadam (Tallinas osta, tranzīts, Igaunijas valstij 67%), Litgrid (enerģētika, Lietuvas valstij 97,5%), Amber Grid (enerģētika, Lietuvas valstij 96,58%) un citi. Visos šajos gadījumos valsts vai pašvaldība ir saglabājusi vairākumakcionāra statusu un to mērķis atrasties biržā ir piesaistīt papildu līdzekļus attīstībai.
“Šobrīd rodas jautājums, kādi būtu pašvaldības argumenti palikt mazākumakcionāra statusā, jo tam nekad nebūs noteicošas ietekmes pār uzņēmuma stratēģisko virzību, finanšu vai operatīvajiem lēmumiem, kā arī par tik svarīgu lēmumu kā peļņas izmaksu. Protams, pats uzņēmums no šīs stratēģijas iegūst – pašvaldība kā īpašnieks biržā ir pievienotā vērtība un lielākas uzticības garants investoriem, arī visticamāk garants iedzīvotājiem nemainīt māju apsaimniekotāju, tai pat laikā pašvaldībai vairs nav ietekmes pār tā operatīvajiem un stratēģiskajiem lēmumiem. Bet no šāda sadalījuma neredzu ieguvumus pašai pašvaldībai. Vai nu tad bija jāsaglabā kontrolpakete vai arī tad jāpārdod lielāka akciju proporcija vai pat viss, bet tad jau tas vairs nebūs IPO veiksmes stāsts, uz ko Latvija tā cer publiskajā sektorā, it īpaši pēc “airBaltic” neveiksmīgās biržas sāgas,” norāda Raitis Logins, starptautiska finanšu konsultāciju uzņēmuma SIA “Grant Thornton Baltic” partneris.
Turklāt parasti valsts vai pašvaldības uzņēmumu iziešana biržā ir cieši saistīta ar mērķi iegūt finanšu līdzekļus attīstībai. Šajā gadījumā nav dzirdēti mērķi, kam tieši vēlas piesaistīt līdzekļus, piemēram, lai izveidotu iedzīvotāju līdzfinansējuma programmas ēku renovācijai un dzīvojamā fonda kvalitātes uzlabošanai vai būvētu īres namus. Arī arguments, ka iedzīvotāji varēs kļūt par akcionāriem un tādā veidā lemt par pakalpojumu kvalitāti dzīvē neatbildīs solītajam un būs maldīgs, jo to iegādāto akciju apjoms būs sadrumstalots un niecīgs lēmumu pieņemšanai vai ietekmēšanai.
Pērn uzņēmums strādāja ar 80,57 miljonu eiro lielu apgrozījumu un 9 miljonu eiro peļņu. Zaudējot kontrolpaketi, tas nozīmē, ka pašvaldībai vairs nebūs noteikšanas pār peļņas izlietojumu – uzņēmuma vadība būs daudz brīvāka lēmumos par peļņas sadali, piemēram, primāri to novirzot investīcijās.
Turklāt “Rīgas namu pārvaldnieka” izvirzītā versija – pārdot pašvaldības akcijas pilnībā biržā trīs gados - noteikti nevar dēvēt par publiskās pārvaldes veiksmes stāstu saistībā ar uzņēmumu kotēšanu biržā. Citu Baltijas valstu pieredze ir par veiksmīgu piederošo uzņēmumu kotēšanu akciju tirgū pastāvīgi, saglabājot kontrolpaketi un sekmējot papildu finanšu resursu piesaisti, kā arī gudru pārvaldību.
Tāpat nav skaidrs, kāpēc obligāti pašvaldībai ir jāpārdod labi funkcionējošs uzņēmums, kas ir ieguvums arī iedzīvotājiem, jo līdzīgs brīvā tirgus regulējums skāris arī citus valsts uzņēmumus, piemēram, “Latvenergo”, bet tas tāpat brīvās tirgus konkurences apstākļos nodrošina pakalpojumus un sniedz būtisku pienesumu valsts budžetam. “Rīgas namu pārvaldnieks” jau šobrīd darbojas brīvas tirgus konkurences apstākļos, turklāt nodrošina pakalpojumus apmēram tikai trešdaļai tirgus.
