Šonedēļ pēc valdības sēdes ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens pauda «piesardzīgu optimismu» par iespēju atjaunot ražošanu Liepājas Metalurgā.
Lai gan situācija it kā jau nav bezcerīga, pēc ministra vārdiem, esot uzrunāti vairāk nekā 130 iespējamie ieguldītāji, seši potenciālie investori iesnieguši piedāvājumus, un Ministru kabinets devis svētību tālākām sarunām. Nozīmīgs šī jautājuma kustināšanā varētu kļūt arī tajā pašā valdības sēdē pieņemtais lēmums saistībā ar energoietilpīgo ražotāju iespējām saņemt elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atlaidi. It kā celiņš jaunajam investoram formāli ir izritināts, pretimnākšana ir. Skaidrs, ka bez tās «iesaldētās» darbavietas Liepāja neatgūs. Caur uzņēmuma glābšanas un glābēju iepriekšējās pieredzes kapakmeņiem kaut kādu cerību stariņu zibina fakts, ka līdztekus OIK skrūvspīļu palaišanai vaļīgāk lielajiem uzņēmumiem (citādi elektroizmaksas Latvijas ražotnes ne vien padara impotentas konkurences jomā, bet OIK maksājums nopietni spiež pārcelt ražošanu ārpus Latvijas) vieta tirgū parādījusies arī Liepājas Metalurga iepriekš ražotajam pamatproduktam – armatūrai. To intervijā apstiprināja SIA Severstal Distribution valdes priekšsēdētājs Andrejs Aleksejevs (DB 30.05.2017.). Tiesa, jauna investora ceļa bruģētājiem jeb valsts vadītājiem A. Aleksejevs pārmet neizlēmību un neveselīgu lēnprātību. Domājot par jauno investoru un ģeopolitiskajiem aspektiem, kas izriet no ekonomiskajiem un otrādi, grūtsirdīgi gribas teikt, ka investors, kuram nerūp Liepāja un Latvija, bet tikai peļņas shēma, nebūs ilgtspējīgs investors un piedāvājums var atkal pārvērsties par «kāršu namiņu». Pēc A. Aleksejeva domām, Latvijas valsts kā lielākā Liepājas Metalurga kreditora ziņā ir atrast iespējami labāko risinājumu, jo pašlaik metalurģijas milža dziļais miegs ir nonsenss, kam nav nekāda sakara ar tirgus situāciju. Tā kā Liepājas Metalurgs ir ne tikai Latvijā, bet arī visā Baltijā vienīgais šāda profila uzņēmums, tad, citējot A. Aleksejevu, ir jautājums, vai Latvijas valsts vispār vēlas tā darbības turpināšanu. Kā jau minēju, tirgus situācija armatūrai ir labvēlīga. Te nu jāatgriežas pie ievadā minētajiem ekonomikas ministra izteikumiem. Kā tad ir – piesardzīgais optimisms ietver vai neietver reālu iespēju atjaunot ražošanu Liepājas Metalurgā, un vai tiešām tas ir Ministru kabineta mērķis? Kļūdīties nedrīkst, atvedot šurp kārtējo investoru - piesmējēju. Miljoni jau ir zaudēti. Tādēļ jācer, ka investoru nosacīti dzīvā interese spēs atdzīvināt rūpnīcu, nevis butaforiju. Lai nepiepildās ļaunākais scenārijs, ko piemin Severstal Distribution vadītājs, ka desmitus miljonu vērtā kausēšanas krāsns savu eksistenci varētu beigt kāda konkurenta kausēšanas iekārtā, pieliekot punktu Liepājas Metalurga brīžam veiksmes, brīžam šausmu stāstam. Turēsim politiķus un viņu darbus uz grauda, jo runa nav par sīknaudu, bet nacionālas nozīmes ražotnes atjaunošanu vai nogremdēšanu uz visiem laikiem.