Nav pārliecības, vai lēmums par iedzīvotāju ienākuma nodokļa palielināšanu bija pareizs. Tā intervijā atzīst finanšu ministrs Einars Repše (JL) — politiķis, kura ietekmi uz Latvijā notiekošajiem ekonomiskajiem procesiem 2009. gadā Dienas biznesa lasītāji novērtējuši kā vienu no lielākajām.
Kāds, jūsuprāt, ir bijis aizejošais gads?
Smags! Dievs dod katrai tautai pārciest 18 % kopprodukta kritumu - tas ir dramatiski. Protams, kritums bija no tā saucamā burbuļa, nevis reālas ekonomikas, kas pastāvēja iepriekšējos gados un bija smagi uzpūsta. Līdz ar to ražojošā ekonomika nemaz tik daudz nav kritusi. Tomēr kopumā ekonomikas kritums par 18 %, ziniet, ir neikdienišķa parādība, kas gadās labi ja pāris reizes gadsimtā. Jāteic arī, ka nav daudz tautu, kas šādas neveiksmes būtu sekmīgāk pārcietušas. Šobrīd par Latviju starptautiskajā finanšu presē jau sāk runāt nevis kā par krīzes skartu nelaimi, kā tas bija vēl pirms pāris mēnešiem, bet gan kā, iespējams, paraugu citām ES valstīm, tostarp Grieķijai. Tas ir svarīgi, jo līdz ar uzticību atgriežas arī iespējas, tostarp aizņemties naudu biznesa attīstībai. Ne tikai valsts, bet arī privātā biznesa iespējas aizņemties ir saistītas ar mūsu starptautisko reputāciju. Un patlaban šī reputācija piedzīvo ļoti jūtamu pagriezienu no negatīvā uz pozitīvo.
Prognozējat, ka tuvākajā laikā varētu uzlaboties Latvijas starptautiskais kredītreitings?
Tas nenoliedzami sekos. Domāju, ka mēs stingri esam nostājušies ceļā uz to.
Atskatoties uz šogad pieņemtajiem lēmumiem — kuri no tiem ir bijuši veiksmīgākie, bet kuri, gluži pretēji — neveiksmīgākie?
Un tomēr — kuri no šogad pieņemtajiem lēmumiem ir tādi, kurus, jūsuprāt, būtu vajadzējis risināt citādāk?
Lēmumi koalīcijā ir ne tikai jāpieņem, bet pirms tam arī rūpīgi jāizstrādā. Es varbūt būtu vēlējies, lai lēmumi veselības aprūpē būtu pieņemti ātrāk un konsekventāk, lai šajā jomā mēs straujāk virzītos uz tirgus bāzētām reformām. Taču tas tomēr ir nozares ministra kompetencē.
Attiecībā uz Finanšu ministrijas kompetencē esošiem jautājumiem…
Manuprāt, bija jāpieņem lēmums par Eiropas struktūrfondu administrēšanas vienkāršošanu. Mēs bijām sagatavojuši šādu piedāvājumu, paredzot samazināt to administrējošo institūciju skaitu, bet diemžēl katrs resors saredz, ka arī viņa lauciņā tur kaut kas ir dalāms, un grib paturēt sev kontroli un ietekmi pār notiekošo.
Ja es varētu lemt vienpersoniski, lielāku uzsvaru būtu licis uz izdevumu un birokrātijas samazināšanu, nevis uz nodokļu palielinašanu.
Uzskatu, ka pareizākais būtu bijis katram ministram iedot savu maciņu un uzdot atrast risinājumu piešķirtā finansējuma ietvaros. Tādējādi mēs, iespējams, būtu varējuši visu budžeta samazinājumu īstenot tikai uz izdevumu samazināšanas rēķina. Realitātē mēs atdūrāmies pret to, ka šāda konsekventa nostāja neguva lielu atbalstu, jo katrs ministrs nāca ar, iespējams, ļoti objektīvu stāstu par to, ka viņa nozarē finansējums jau ir tā samazināts, ka tālāk vairs nav kur.
Rezultātā tika īstenots tāds kā hibrīdpriekšlikums, kad noteikti maciņi tika doti nevis ministriem, bet gan noteiktām valsts realizējamām funkcijām. Tālāk jau nozaru ministri skatījās, kā šo naudu racionālāk sadalīt pa apakšfunkcijām.
Tajā pašā laikā mēs uzmanīgi raudzījāmies, vai šādas rīcības rezultātā nebūs jāslēdz kāda vēstniecība, skola vai slimnīca. Rezultātā uzskatu, ka tas budžets, kas tika pieņemts, nav slikts — tas ved mūs pretī krīzes pārvarēšanai. Tomēr diemžēl mums nācās arī palielināt atsevišķus nodokļus. Piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) palielināšana ir viens no tiem lēmumiem, par ko man šobrīd īsti nav pārliecība, lai neteiktu vairāk, ka tas varbūt ir kļūdains. Droši vien nākotnē mums šis nodoklis būs atkal jāsamazina.
Cik tālā nākotnē?
Domāju, ka pēc diviem, trīs gadiem mēs pie šā jautājuma atgriezīsimies. Mēs atgriezīsimies pie visiem nodokļiem, kas saistīti ar darbu — sociālā nodokļi un IIN. Šie divi nodokļus būtu pirmām kārtām jāsamazina, līdz to ļauj valsts finanses.
Uzņēmēji bieži ir kritizējuši tieši valdības realizēto nodokļu politiku, veidojot nākamā gada budžetu, norādot, ka tā var izrādīties tautsaimniecību bremzējoša. Cik lielā mērā varat tam piekrist?
Nodokļu palielinājums un budžeta izdevumu samazināšana vienmēr īstermiņā ir ekonomiku bremzējoša. Tā ir ābeces patiesība. Taču bremzes reizēm ir vajadzīgas, lai izvairītos no sadursmes. Mūsu līdzšinējā politika «gāzi grīdā!» ir izrādījusies ļoti netālredzīga.
Patlaban mums tiešām ir jāspiež bremzes — laikā, kad tas nebūt nav piemērotākais brīdis, kad spēku jau tāpat ir palicis nedaudz. Agrāk, kad spēka bija daudz, mēs stipri gāzējām, tagad, kad spēciņu ir pamaz — bremzējam. Viss ir tieši otrādāk, nekā vajadzētu. Diemžēl, ja mēs šodien tās bremzes nebūtu nospieduši, tūlīt pat aiz līkuma izrādītos aiza, kurā iekrist mēs nevēlamies un arī nedrīkstam. Tāpēc budžeta samazināšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu mūsu valsts un tautsaimniecības izdzīvošanu.
Jāatzīst, ka visā budžeta apstiprināšanas laikā neviena sakarīga priekšlikuma, kas izturētu dziļāku analīzi par to, kā samazināt izdevumus, nepalielinot nodokļus, nav bijis. Pirmajā brīdī, skatoties pavirši, varētu atrast daudz iespēju samazināt finansējumu. Taču, paanalizējot, kādas blakusparādības tas izraisa, bieži izrādās, ka situācija tomēr ir sarežģītāka. Nenoliedzu, ka budžetā, visticamāk, vēl ir kādi nelietderīgi tēriņi, bet tad, strādājot jau nākamajā gadā, ir jārunā par katru «izgriežamo» posteni konkrēti.
Vienu no lielākajam diskusijām sabiedrībā izraisīja lēmums ieviest tā saucamo dienesta auto nodokli, vienlaikus nosakot, ka tas nebūs jāmaksā Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam un premjeram. Kāpēc šādi izņēmumi?
Tas, kas ir noticis, ir galējas muļķības. Manuprāt, šīm amatpersonām vajadzēja būt pirmajām, kas paziņotu, ka arī uz viņu auto šis nodoklis attiecas. Vai tad Valsts prezidents vai premjers nevar atļauties samaksāt 50 latus mēsī? Var! Taču nu šis jautājums, līdzīgi kā viss, kas saistās ar deputātu atalgojumu, pilnīgi nevajadzīgi ir kļuvis par pēdējā mēneša sensāciju. Vienkārši attiecīgajos noteikumos ir noteikts, ka šis nodoklis nebūs jāmaksā par operatīvo transportu, bet pirmajām trīs valsts amatpersonām tas skaitās operatīvais.
Apzīmējumus jau var piemērot dažādus…
Pilnīgi pareizi. Domāju, ka attiecīgajām amatpersonām vienkārši vajadzētu pateikt, ka, neraugoties uz to, ka viņu auto skaitās operatīvais, viņi šo nodokli tomēr maksās. Nodokļi ir jāmaksā visiem. Te ir jābūt solidaritātei no pilnīgi visiem sabiedrības slāņiem — arī ietekmīgiem ļaudīm.
Nupat noslēgušās kārtējās sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem. Kuri ir tie nodokļi, kas tuvākajos pāris gados vēl var tikt mainīti, bet kuri nekādā gadījumā netiks «aiztikti»?
Nav parādījies nekas jauns. Tieši pretēji — dažas lietas ir izdevies mīkstināt, salīdzinot ar iepriekšējo nodomu vēstules redakciju. Salīdzinot visas trīs līdz šim parakstītās nodomu vēstules, var redzēt ļoti nopietnu progresu. Piemēram, pirmajā vēstulē tika paredzēts, ka PVN tiek paaugstināts, turklāt jau no 2010. gada. Otrajā — lielie nodokļu paaugstinājumi tika minēti kā varbūtība gadījumā, ja ar citiem pasākumiem nepanāksim nepieciešamo fiskālo efektu. Pēdējā vēstulē šis formulējums ir vēl mīkstāks — nodokļu paaugstināšana var izrādīties nepieciešama. Tas nozīmē, ka tā var arī neizrādīties nepieciešama.
Arī runājot par fiskālās konsolidācijas apjomu, ir panākts zināms uzlabojums. Uz 2011. un 2012. gada budžetu mums vairs nav noteikts konkrēts deficīta samazinājums latu izteiksmē kā absolūts akmenī iecirsts skaitlis. Mērķis ir budžeta deficīta lielums. 2011. gadā tam ir jābūt 6%, bet 2012. gadā — 3%. Protams, tas uzliek papildu atbildību nemēģināt pašiem sev aizmiglot acis un iztēloties, ka vajadzēs samazināt mazāk, nekā realitāte to rādīs. Atbilstoši šābrīža novērtējumam, nākošo divu gadu laikā budžeta mazinājumam jābūt 700 - 800 miljonu latu, un to vajadzētu uztvert nopietni. Lielākā daļa būs jāmazina 2011. gadā, atlikušo «astīti» atstājot 2012. gadam.
Uz kā rēķina vēl redzat iespēju mazināt budžetu nākamos divus gadus?
Būs jāmeklē izdevumu samazināšanas iespējas. Droši vien ir ministri, kas jau tagad varēja samazināt izdevumus vairāk, nekā to izdarīja, kā arī atteikties no atsevišķām valsts funkcijām. Līdz nākamā gada budžeta sastādīšanai un pieņemšanai ir gandrīz gads, un būtu labi, ja šajā laikā pamazām veidotos konkrēti priekšlikumi šajā jomā. Situācija būs vieglāka nekā šobrīd, jo ministrijas un nozares pieradīs pie mazāka finansējuma. Cilvēki var knapināties ar 3000 latu lielu mēnešalgu un sekmīgi dzīvot ar 500 latiem. Jautājums ir par pieeju dzīvei. Ja samazināšanas process notiek pakāpeniski, cilvēks pie tā pieradinās. Tas, kas mums tagad šķiet neiespējami, pēc gada jau šķitīs iespējami. Mēs pamazām pielāgojamies, kā saimniekot, tērējot mazāk.
Tāpat jāņem vērā deflācijas faktors. Ja mēs rēķināmies, ka nākamgad būs aptuveni 4% deflācija, tad nauda par šiem procentiem kļūs vērtīgāka. Teorētiski viss maksās par šiem 4% lētāk un izdevumus varēs samazināt uz deflācijas rēķina. Ļoti gribētos cerēt, ka izdosies iztikt bez nopietniem nodokļu paaugstinājumiem. Bet ir skaidrs, ka iztikt gan bez izdevumu samazinājuma, gan nodokļu kāpuma nevarēs.
Tātad — kuri ir tie nodokļi, kas, veidojot nākamo gadu budžetus, tomēr var tikt palielināti?
Slavenais motociklistu nodoklis. Šeit ir iespējas attīstīties vēl tālāk.
Kas vēl?
Nu… Ir skaidri zināms, ka nekustamā īpašuma nodoklis mums arvien ir ļoti neliels. Ja nu attiecībā uz kādu nodokli mēs vispār varam ieviest progresivitāti, tad tas ir šis maksājums. Par lielām dzīvojamām platībām būtu pamats prasīt jūtami lielāku nodokli.
Noteikti nevajadzētu palielināt nodokļus darbam — sociālo nodokli un IIN. Tāpat nevajadzētu palielināt PVN. Taču es uzsveru — garantēti ir tikai tas, ka mums ir jāsamazina deficīts! Tādējādi garantēt «lielo» nodokļu nepaaugstināšanu varēs tikai tad, ja mēs kopīgiem spēkiem un nekurnot samazinām izdevumus.
Nu jau par ievilkušos var uzskatīt neskaidro situāciju ar VID vadītāja Dzintara Jakāna turpmāko likteni. Kādu jūs redzat risinājumu ?
Tur šobrīd viss iet savu tiesisko gaitu, un līdz ar to atsevišķus aspektus es nekomentēšu. Domāju, ka VID patlaban strādā ļoti labi, konstruktīvi un mierīgi. Sava tiešā vadītāja prombūtni VID īpaši sāpīgi neizjūt. Savukārt pats Jakāna kungs intervijās ir vairākkārt uzsvēris, ka droši vien kopā ar mani viņš nespēs strādāt. Nu ko lai dara… Tur lietas iet savu gaitu un rezultāts agri vai vēlu būs.
Kas, jūsuprāt, sagaida Latvijas tautsaimniecību 2010. gadā?
Ja mēs nepieļausim kādas smagas kļūdas, nevajadzīgas neprecizitātes turpmākajā rīcībā un komunikācijā ar starptautiskajiem aizdevējiem, nākamajā gadā pasaules finanšu tirgus uzticība Latvijai var atgriezties. Tas nozīmētu atbilstoši labāku vidi un iespējas mūsu biznesam. Pati ekonomika tuvojas pagrieziena punktam, ko vēl nav sasniegusi, un pagaidām ir jāprognozē vēl neliels kopprodukta kritums. Tomēr var redzēt pirmos stabilitātes asnus. Tas viss mums ļauj uz nākamo gadu raudzīties optimistiski.
