Saskaņā ar Darba likuma normām darba devējam ir pienākums nodarbinātajiem regulāri izmaksāt darba samaksu. Tas, jādomā, nevienam strādājošajam nav nekas jauns. Tomēr darba samaksas izmaksas veidu regulējums normatīvajos aktos gan daudziem varētu izrādīties kas neparasts.
Darba likuma 70. pants noteic, ka darba samaksa darbiniekam aprēķināma un izmaksājama skaidrā naudā. Un darba devējam ir tiesības izmaksāt darba samaksu bezskaidrā naudā ar pārskaitījumu uz darbinieka norēķinu kontu tikai tad, ja darbinieks un darba devējs par to ir vienojušies. Tātad saskaņā ar Darba likuma normām galvenais veids, kā darba devējam jāizmaksā darba samaksa, ir skaidrā naudā.
Tiesa gan, praksē šāda rīcība jau ir kļuvusi par retumu gluži racionālu un loģisku iemeslu dēļ. Lai izmaksātu darba samaksu skaidrā naudā, darba devējam ir pienākums nodrošināt, ka darba devēja pilnvarots pārstāvis (grāmatvedis, kasieris) fiziski izmaksā darbiniekam skaidru naudu un darbinieks ar savu parakstu apliecina tās saņemšanu. Šāds process mūsdienās kļuvis mazefektīvs un, piemēram, uzņēmumos ar lielu darbinieku skaitu, arī sarežģīts un novecojis – gan no darba devēja, gan darbinieka viedokļa (jo īpaši, ja darbinieki strādā vairākās uzņēmuma struktūrvienībās, kas ģeogrāfiski atrodas dažādās vietās).
Gan darba devējam, gan darbiniekiem daudz ērtāks darba samaksas izmaksas veids ir tās pārskaitījums bezskaidrā naudā. Turklāt domstarpību gadījumā, piemēram, par izmaksātās darba samaksas apmēru bankas norēķinu sistēmas sniegtā informācija ir objektīvs un efektīvs apliecinājums faktam, kādu tieši summu darba devējs izmaksājis darbiniekam.
Tomēr, ņemot vērā pašreizējo normatīvo regulējumu, lai izmaksātu darba samaksu bezskaidrā naudā, darba devējam par to īpaši jāvienojas ar darbinieku. Praksē tas visbiežāk tiek nodrošināts, iekļaujot attiecīgu normu darba līgumā vai slēdzot atsevišķu vienošanos par darba samaksas izmaksu bezskaidrā naudā.
Lai mainītu šo situāciju saskaņā ar mūsdienu dzīves realitātēm, nepieciešami grozījumi Darba likuma 70. pantā, kas noteiktu, ka darba devējam ir pienākums darbiniekam izmaksāt darba samaksu bezskaidrā naudā ar pārskaitījumu un, tikai abām pusēm īpaši vienojoties, darba samaksa var tikt izmaksāta arī skaidrā naudā. Šī norma tuvinātu normatīvo regulējumu reālajai situācijai praksē, kā arī atvieglotu darba samaksas izmaksas procesu gan darba devējam, gan darbiniekam. Turklāt tās ieviešana Darba likumā nemainītu darba samaksas jēdzienu un citas likuma normas, kas uz to attiecas.
Ņemot vērā darba samaksas izmaksu bezskaidrā naudā īpatsvaru, minētā sistēma noteikti būtu nostiprināma Darba likumā kā galvenā, nevis tikai atsevišķi vienojoties pieļaujamā iespēja.



