Būve

Straujā izaugsme būvniecībā nenozīmē, ka brauksim pa labiem ceļiem un tiltiem

Žanete Hāka, 16.05.2019

Foto: Paula Čurkste/LETA

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

Pievienot komentāru

Nelīdzsvarotā būvniecības attīstība ar straujiem kāpumiem un kritumiem un atkarība no ES fondu naudas veicina nekvalitatīvu un nesamērīgi dārgu būvniecību - secināja eksperti Citadele Index diskusijā, uzsverot, ka valstī nepieciešama pārdomāta nozares ilgtermiņa plānošana, lai sabalansētu izaugsmi un nepārkarsētu izmaksas.

Jaunākais bankas Citadele un SKDS veiktais uzņēmēju noskaņojuma pētījums Citadele Index rāda, ka vislielākās svārstības ilgstoši ir novērojamas būvniecības nozares uzņēmēju noskaņojumā – jau gadiem absolūta pesimisma periodi mijas ar optimisma uzliesmojumiem. Šobrīd būvnieki ir vispozitīvāk noskaņotā nozare, un to optimisms sasniedzis pēckrīzes periodā sen neredzētu līmeni - 54.22 punktus.

Vienlaikus būvnieki biežāk nekā citu nozaru pārstāvji atzīst, ka uzņēmumam trūkst darbinieku – tā norāda 62% būvniecības uzņēmumu. Turklāt būvnieki biežāk nekā citu nozaru uzņēmēji atzinuši, ka ir saskārušies ar korupciju valsts un pašvaldību iestādēs – tā norāda 22% šīs nozares aptaujāto uzņēmēju. Savukārt attiecībā uz ēnu ekonomiku būvniecības nozares uzņēmēji visbiežāk atzinuši, ka ēnu ekonomika viņu pārstāvētajā nozarē samazinās – tā norādījuši 57% būvnieku.

Diskusijā eksperti atzina, ka diemžēl optimisms un straujā izaugsme būvniecības nozarē nenozīmē, ka brauksim pa labiem ceļiem un tiltiem, dzīvosim kvalitatīvos mājokļos, bet gan gluži pretēji – strauji tuvojamies brīdim, kad kādreiz būvētā ceļu infrastruktūra un mājokļi būs sasnieguši kritisko nolietojumu, jo līdzšinējos gados nav mērķtiecīgi ieguldīts to uzturēšanā un jaunu būvēšanā.

Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretāra vietnieks Edmunds Valantis: «Būves dzīves ciklā būvniecības izmaksas ir trešdaļa, pārējās ir ekspluatācijas izmaksas. Šobrīd mēs neesam izpratuši uzturēšanas izaicinājumu – piemēram, cik daudz un cik bieži jāiegulda, lai ceļus un daudzdzīvokļu mājas uzturētu pienācīgā kvalitātē, nevis remontētu tikai tad, kad jau nepieciešams kapitālais remonts. Tas diemžēl izmaksā daudz vairāk.»

Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš diskusijā uzsvēra, ka ikviena infrastruktūras objekta uzturēšana ir arī būvniecības kvalitātes jautājums. «Darbu apjomiem, ko uzņemas būvnieki, nepietiek kapacitātes. Būvdarbi tiek veikti nekvalitatīvi, aizkavējas objektu nodošana. Jelgavas problēma ir vēl viena tilta nepieciešamība, jo esošie tilti pār Lielupi un Driksu iztur milzīgu satiksmes slodzi, kas aizvien palielinās, un krīzes situācijas gadījumā viena pilsētas daļa būs izolēta no otras. Sakārtoti infrastruktūras objekti ir arī mūsu aizsardzības jautājums.»

Bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš uzsvēra, ka būvniecība Latvijā ir daudz svārstīgāka nekā ekonomika kopumā. Turklāt šobrīd Latvija atrodas ES fondu cikla maksimuma punktā: «Būvnieku optimismam un pesimisma periodiem ir cieša korelācija ar ES fondu naudas pieejamību. Latvijas izvēli, kādiem mērķiem novirzīt finansējumu infrastruktūrai, ietekmē ES fondu izlietojuma izmantošanas nosacījumi. Tāpēc, lai arī kopumā Latvijā būvniecībai tiek tērēts daudz, nereti tiek investēts projektos, kuros var novirzīt ES līdzekļus, nevis primāri tur, kur tas patiešām visvairāk ir nepieciešams.»

Izmaksas dzen uz augšu arī valsts nespēja pietiekami ātri izveidot vadlīnijas, kur un kā ES fondu naudu ieguldīt, atzina Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš: «Kamēr ar valsts iestādēm saskaņojam, jau pienācis fondu naudas izlietošanas beigu termiņš. Būvnieki apzinās, ka mums nav kur sprukt, un piestādītās izmaksas ir augstas.»

EM pārstāvis atzīmēja, ka ES valstīs būvniecības nozares kāpums ir vidēji 2-3% robežās un valstis to kontrolē: «Pēdējo 15 gadu laikā Latvijā tikai vienu reizi bija šāda situācija, kad pieaugums ir 3% robežās. Citos gados ir strauji kāpumi un kritumi. Rezultātā par būvdarbiem tiek pārmaksāts un vislielākā problēma - cieš kvalitāte, jo periodos, kad nav darba, būvnieki aizbrauc un pēc tam būvē nespeciālisti. Valsts pusē daudz nopietnāk jāpiedomā, kā saplānot struktūrfondus, lai neesam situācijā, ka 7 gadiem paredzēto fondu naudu nākas izlietot trīs vai četros gados. Ceru, ka turpmāk atradīsim iespējas saplānot vienlīdz līdzsvaroti pa gadiem.»