Tektoniskas pārmaiņas loģistikas sektors piedzīvo visā pasaulē, Eiropā un Baltijā. Globālo piegādes ķēžu pārkārtošanās un reģionalizācija, jaunu ekonomiskās attīstības centru veidošanās, Eiropas aizsardzības nozares renesanse, kā arī nepieciešamība modernizēt novecojušo loģistikas infrastruktūru nepieciešamība rada jaunas iespējas un izaicinājumus Baltijas valstīm.
Kamēr diskusijas Latvijā koncentrējas uz tādiem politiski jutīgiem jautājumiem kā airBaltic un Rail Baltica nākotne un citu starptautisko sadarbības projektu ģeopolitisko jutīgumu, paralēli notiek klusāka, bet daudz nozīmīgāka transformācija. Loģistika no fona nozares pamazām pārtop par vienu no valsts ekonomiskās politikas stūrakmeņiem.
Eiropā pieaug rūpniecības nearshoring jeb tendence uzņēmumiem pakāpeniski pārcelt ražošanu un pakalpojumu sniegšanu uz tuvākām reģiona valstīm. Mainoties piegādes ķēdēm, mainās arī Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu stratēģiskā loma. Valstis, kas izveidos atbilstošu ražošanas un loģistikas infrastruktūra, varēs veiksmīgi izmantot šīs jaunās tendences, piesaistot “mājup atgriezušās” rūpnīcas un uzņēmumus, kas tos apkalpo. Tiks būvētas jaunas un modernas rūpnīcas, kurām būs nepieciešama atbilstoša loģistikas infrastruktūra, kas var nodrošināt ātru un uzticamu izplatīšanu.
Varam novērot to, kā Eiropā jau veidojas jauni ekonomiskās izaugsme centri. Piemēram, Polijas straujā izaugsme un attīstība kā Eiropas mērogā nozīmīgam industriālajam un loģistikas centram rada papildu iespējas arī blakus esošajām Baltijas valstīm. Tuvums Polijai rada konkurences priekšrocības arī Latvijai, tomēr vienlaikus ir jārēķinās, ka šajā vidē panākumus nosaka ne tikai ģeogrāfija, bet arī infrastruktūras gatavība izmantot radušās iespējas. Tādi projekti kā Via Baltica nav jāuztver tikai par parastu transporta koridoru — tā ir ekonomiskās asinsrites artērija.
Arī diskusijas par airBaltic stratēģiju vai Rīgas kravas termināļu jaudu vairs nav jāuztver tikai kā izolēti nozares jautājumi. Tie ir signāli, kas norāda, vai Baltijas reģions vēlas nostiprināties Eiropas piegādes ķēdēs vai palikt perifērijā.Ilgtspēja no korporatīva termina ir kļuvusi par finanšu realitāti. Energoefektīvas ēkas ievērojami samazina ekspluatācijas izmaksas un arvien vairāk ietekmē piekļuvi kapitālam. Bankas arvien biežāk iekļauj ilgtspējas riskus aizdevumu lēmumos. Noliktavas, kas patērē mazāk enerģijas, ir lētāk uzturēt un arvien biežāk — arī lētāk finansēt.Loģistikas ēkas kļūst par kompleksām datu pārvaldības vidēm. Ēku vadības sistēmas, enerģijas patēriņa un mikroklimata monitorings nodrošina darbības pārredzamību, kas tieši ietekmē uzņēmumu rentabilitāti.
Noliktavas pakāpeniski pārtop par kontroles platformām, nevis tikai par ēkām produktu uzglabāšanai.Strauji kļūst aktuāls jautājums par atbilstošas valsts drošības infrastruktūras izveidi. Aizsardzība vairs nav tikai abstraktu politisku diskusiju tēma šaurā ekspertu lokā. Vajadzības pārvēršas reālā rūpnieciskā pieprasījumā. Ja reģionā tiks attīsta dronu ražošana, munīcijas noliktavas, apkopes centri vai NATO loģistikas koridori, pieprasījums pēc attiecīgās rūpnieciskās infrastruktūras ievērojami palielināsies.
Vai Rīga kļūst par Baltijas izaugsmes dzinējspēku?
Baltijas valstīm izaicinājums nav tas, vai ģeopolitika ietekmēs loģistiku. Tā jau to dara tagad. Īstais jautājums ir, vai reģions var pietiekami ātri un izlēmīgi būvēt, lai izmantotu šo iespēju. Kā piemēru varam minēt SIRIN Development 85 miljonu eiro investīciju programmu 2026.–2027. gadam Baltijas valstīs. Aptuveni 40 % šī kapitāla tiks ieguldīti Latvijā, tādējādi stiprinot valsts pieaugošo stratēģisko lomu reģionā. Latvijā ir skaidri redzama tirgus izaugsme.
Uzņēmumi paplašinās, modernizējas un meklē modernas telpas loģistikai, vieglajai rūpniecībai un ar aizsardzības nozari saistītām darbībām. Tā ir reakcija uz novecojušo infrastruktūru. Latvijā aptuveni puse noliktavu fonda ir vecākas par 20 gadiem.
Ar līdzīgu realitāti saskaras arī Lietuva un Igaunija. Mūsdienu rūpniecība nevar efektīvi darboties ēkās, kas projektētas citam laikmetam. Piemēram, SIRIN jaunās noliktavas Latvijā tiks būvētas ar 12 metru tīro griestu augstumu, kas pārsniedz pašreizējo reģiona standartu – 8 līdz 10 metrus. Šis uzlabojums palielina apjomu un ilgtermiņā samazina uzņēmumiem izmaksas uz vienu kubikmetru. Rietumeiropā 12 metri jau ir A klases noliktavu standarts. Šī standarta ieviešana Rīgā ir signāls tam, kā Latvija vēlas sevi pozicionēt. Tas atspoguļo plašākas strukturālas pārmaiņas visā Eiropā.
Spekulatīvu būvniecību aizstāj pielāgoti risinājumi. Baltijas valstīs gandrīz 60 % jaunā loģistikas pieprasījuma tagad veido build-to-suit (būvēts pēc pasūtījuma konkrētam nomniekam) un build-to-own (būvēts īpašniekam) projekti. Uzņēmumi vairs nemeklē vienkārši brīvas platības. Tie pieprasa energoefektivitāti, prognozējamas ekspluatācijas izmaksas, atbilstību ESG standartiem un tehnoloģisko kontroli.
