Turpinās Grūtupa iesākto

Vēl pirms bija aprāvusies advokāta Andra Grūtupa dzīve, viņa biroju jau kādu laiku de facto vadīja Viktors Tihonovs. Pēc Grūtupa aiziešanas aizsaulē tika nomainīta arī plāksnīte pie biroja durvīm, un viņa birojs pilnīgi oficiāli kļuva par Tihonova biroju.

Jūsu vadītā advokātu biroja darbu šobrīd var iedalīt divās daļās – pirms un pēc Andra Grūtupa. Vai pašreiz biroja darbā ir jūtamas kādas izmaiņas?

Var piekrist, ka no formālās puses viens posms ir noslēdzies, bet otrs iesācies, jo Grūtupa kunga biroja vairs nav, bet vai ir notikušas kādas kardinālas izmaiņas? Ceru, ka nē! Vismaz saistībā ar darba apjomu un lietu sarežģītību ceru, ka izmaiņas uz slikto pusi nebūs. Reāli es vadīju biroju jau kādu laiku pirms šī nelāgā notikuma. Mūsu prioritāte bija un būs civiltiesības. Tagad gan cenšamies paņemt arī kādu interesantu krimināllietu, un pēdējo gadu laikā apgriezienus uzņēmis arī darbs ar administratīvajām lietām, bet pamatdarbs vienmēr ir bijis civillietas.

Nākotnē šo biroju redzat kā Grūtupa biroja turpinājumu vai tomēr kā Tihonova biroju?

Nekādas kardinālas izmaiņas neplānoju. Esmu iecerējis veltīt spēkus zinātnei, publikācijām mūsu profesionālajā darbā.

Protams, nāksies paplašināties, ņemot vērā pēdējā laika izmaiņas, kas paredz, ka lietas tiek skatītas visā valstī. Tas nozīmē, ka, sākot skatīt kādu lietu Rīgā, vēl nevar zināt, kurā Latvijas pusē tā turpināsies. Zināt, izbraukāt uz Daugavpili, it īpaši, ja tas nav bijis plānots, nav nemaz tik vienkārši. Jā, pilsēta ir smuka, tomēr jārēķinās ar divarpus līdz trim stundām ceļā vienā virzienā, un tas paņem diezgan daudz laika. Savukārt sagatavošanās darbam atliek mazāk laika.. Tādējādi juridiskajā vidē vajadzētu notikt zināmai transformācijai.

Vai plānojat atvērt filiāles Daugavpilī, Liepājā vai kādā citā attālākā pilsētā?

Pārdomas šajā jomā ir, bet tas ir atkarīgs no Latvijas tautsaimniecības un likumdevēja pieņemto likumu kvalitātes. Jautājums ir par to, vai ikdienā būs tik daudz lietu, ko skatīt reģionālajām tiesām, un cik ilgi turpināsies iniciatīva par lietu novirzīšanu uz reģioniem, lai izlīdzinātu tiesu noslodzi – iespējams, tas pēc kāda gada vai diviem beigsies. Paskatīsimies, ko laiks rādīs. Piemēram, visi komercstrīdi tagad ir pārcelti uz Jelgavu, bet ir grūti spriest, vai tiešām Jelgava kļūs par komercstrīdu saimniecisko centru. Tāpat jārunā par to, vai valdība ir domājusi IKP un valsts budžeta kontekstā par tiesu strīdu risinājumu kā eksporta preci. Vismaz es par ko tādu neesmu dzirdējis. Piemēram, Lielbritānijā un Krievijā ir pat vesela budžeta sadaļa, kurā tiek plānots, cik valsts nopelnīs uz tā rēķina, ka pie viņiem notiek saimnieciskie strīdi. Arī Stokholmas šķīrējtiesa strādā kā neatkarīga, labi zināma un naudu nesoša institūcija. Personas, braucot uz turieni, saprot tiesas nolēmuma struktūru, būtību un tās argumentiem pārsvarā tomēr piekrīt. Un uz tā rēķina nopelna valsts. Ja šāda līmeņa šķīrējtiesa atrastos Rīgā un to izvēlētos kāda liela, ietekmīga Vācijas kompānija, šurp brauktu grupa ar juristiem, finansistiem, tulkiem, kas dotu valstij naudu nodokļu veidā. Lielās, attīstītās valstis to rēķina savos budžetos. Lai tas notiktu, strīdu risinājumiem jābūt saprotamiem abām pusēm.

Kādi jūsu skatījumā ir galvenie Latvijas tieslietu sistēmas mīnusi?

Daudz jau ir runāts par lietu izskatīšanas ātrumu. Zināmi risinājumi tur ir, soļi tiek sperti, un es ceru, ka jau ieviestās izmaiņas ļaus lietām uzņemt ātrumu. Augstākajā tiesā (AT) ir ārkārtīgi daudz neizskatītu lietu. Ir gan tendence, ka ir liels lietu īpatsvars, kas vispār netiek skatītas kasācijas instancē, uzskatot, ka tam nav juridiskas nozīmes. Rodas iespaids, ka dažkārt tiek izvērtēts, vai attiecīgā lieta atstās paliekošu iespaidu uz judikatūru, un, atbilstoši tam arī nolemts, vai pieļaut lietas virzīšanu kasācijas instancei. Ļoti šaubos, vai tiesai vajadzētu izmantot argumentu, ka jūsu jautājumam nav nozīmes un tādēļ mēs to neskatīsim. Tāpat prasītos noteiktu virsuzraudzību, jo šobrīd tas notiek tikai atsevišķos gadījumos, ja lieta nonāk izvērtēšanai ģenerālprokuroram. Bet zināms, ka vairākos gadījumos zemāka līmeņa tiesas nolēmumi līdz pārsūdzībai nenonāk.

Ko jūs redzat kā šādu lietu virsuzraugu?

Negribu teikt, ka vajag kādu jaunu institūciju. Agrāk ar to nodarbojās AT Senāta departamenta priekšsēdētājs – augsta līmeņa tiesnesis, pret kura lēmumiem cilvēki izturējās ar respektu. Ja šādam ekspertam iekrīt acīs kāds zemāka līmeņa tiesneša nolēmums, šad tad vajadzētu, lai viņš iejauktos, redzēdams, ka kaut kas nav kārtībā. Tagad ir likvidēts ne vien Senāts, bet atceltas tiesneša tiesības iesniegt protestu. Jāatzīst, ka nedaudz mulsina pašreizējā administratīvo lietu virzība Latvijā. Vispār jau administratīvās tiesas tika ieviestas ar mērķi palīdzēt cilvēkam, aizstāvēt viņa kā privātpersonas tiesības attiecībās pret valsti. Tā ietvaros vispirms tiesas lēmumi bija labvēlīgi pieteicējiem, pēc tam bija daudz lēmumu par labu valstij jeb tā dēvētie PVN darījumu ķēžu lēmumi. Tad nāca talkā ES tiesa, liekot treknu punktu un sakot, ka tā nebūs būt, ka valstij tomēr jāpierāda katras līdzdarbojošās personas vaina. Savukārt pēdējie divi trīs gadi liek domāt, ka privātpersonu tiesību aizsardzība nebūt netiek ņemta vērā, ka tas nav virsuzdevums. Valsts aizsargā valsti!

Lietu skatīšana joprojām ilgst ļoti ilgu laiku. Kur, jūsuprāt, ir galvenā problēma?

Tās tiesnešu noslodzes, kas ir vismaz Rīgā... Tās ir ļoti lielas! Katram tiesnesim to ir daudz. Tātad ir nepieciešams vairāk tiesnešu vai arī jāveic to pārdale pa reģioniem. Jāņem vērā, ka lietu daudzums valstī pieaug ģeometriskā progresijā. Valsts gan mēģināja ierobežot šo procesu, palielinot lietu skatīšanas nodevas, taču tas ir diskutabls solis. Lielākos ekonomiskos strīdos jau tagad valsts nodevu veidā jāmaksā milzīgas summas vairākos desmitos tūkstošos eiro. Lai piekļūtu Latvijas tiesām, jāsamaksā lielas summas – pat līdz 80 tūkstošiem eiro. Ja lieta nonāk līdz apelācijai – vēl tikpat. Tā spēle ar nodevām ir ļoti bīstama, jo kāds var vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā par personas tiesību ierobežošanu. Ja to latiņu pacels augšā, Eiropa atkal iejauksies.

Nereti dzirdēts, ka Latvijā daudzos gadījumos ir teju vienalga, kāds ir pirmās tiesu instances lēmums, jo kāda no pusēm to vienalga pārsūdzēs, tādējādi novelcinot lietas izskatīšanas laiku. Cik lielā mērā varat tam piekrist?

Juristu vidē ir teiciens, ka lieta tiek sākta skatīt no apelācijas instances. Bet tas, protams, ir šaržs.

Katrā šaržā ir sava daļa patiesības...

Jāņem vērā, ka likumdevējs ir pielicis pūles, panākot, ka ir arvien plašākas kategorijas lietas, kurās pirmais tiesu instances lēmums ir arī pēdējais. Ir saprasts, ka Eiropā gluži kā Amerikā tiesājas visi par visu, un tiesvedības trīspakāpju sistēma tādējādi vairs neesot obligāta. Tādējādi vairs nevar pateikt, ka pirmās instances tiesa ir tikai sagatavošanās process.

Slikta situācija ir gadījumos, kad ir 15 līdz 20 atbildētāji, un tādas lietas ir. Panākt, lai uz sēdi atnāk visi atbildētāji, ir teju neiespējami. Jebkurš komercstrīds starp akcionāriem ir ilgs. Vai nu jāpiespiež, ka šāds cilvēks atnāk, vai arī jāpanāk, ka izvirza vienu – to, kuram ir labāka veselība.

Vai pats esat kādreiz apzināti novilcinājis kādas lietas izskatīšanu?

Šādā formulējumā, protams, nē.

Bet citādā formulējumā?

Nu, kādreiz ir vajadzīgs laiks, lai klients varētu sagādāt kādu papildu pierādījumu, it īpaši, ja ir aizdomas, ka tas varētu neizdoties nozīmētajā tiesas sēdē. Savukārt, ja pie manis atnāktu klients un prasītu, lai konkrētajā datumā es saslimtu... Tā nekad neesmu darījis un nedarīšu.

Skatoties rietumvalstu ziņu raidījumus, nereti var konstatēt, ka dažādu smagu lietu gadījumā lietas skatīšana tiesā sākas jau tūlīt pēc iespējamā vainīgā identificēšanas, un jau drīz vien ir arī spriedums. Latvijai līdz tādam līmenim ir cerības tikt?

Es gan tik lielā mērā to neuzskatītu par tiesas problēmu, bet gan izmeklēšanas. Piemēram, ir tāds aspekts, kā izmeklēšanas ekspertīze, padziļināta nozares ekspertīze... Mums taču nemaz nav pietiekami attiecīgi kvalificētu ekspertu! Izmeklēšana bieži vien nevar sagatavot pierādījumus tā, lai tie atbilst noteiktām prasībām. Bijuši gadījumi, kad jāaicina eksperts no Igaunijas vai Vācijas, bet tam valstij nav naudiņas – izmeklēšanas iestādei piešķirtie līdzekļi beidzas jau pirmajā ceturksnī vai pusgadā, naudas nav, un lietas izmeklēšana stāv uz vietas. Protams, dažus skaļākos reiderisma gadījumus policija nosaka kā prioritārus, bet lielākajā daļā lietu līdzekļu trūkuma dēļ izmeklēšana gaida. Piemēram, lai varētu veikt datortehnisko ekspertīzi, izmeklētājam rindā jāstāv divi gadi.

Salīdzinot, cik valsts tērē konsultantu algošanai trīs četros slavenajos komercstāstos... Ar to naudu būtu vairāk, nekā nepieciešams, lai atrisinātu minētās problēmas. Budžeta nauda tiek tērēta konsultantu algošanai gan Latvijas krājbankas, gan airBaltic, gan Citadeles gadījumā. Scenārijs visos gadījumos ir faktiski vienāds, bet pa ceļam tiek algots konsultants. Pati valsts ir radījusi tik daudzus interesantus skatījumus uz likumiem, ka grūti pat tam visam izskriet līdzi.

Pāris lietās, ko jūs nosaucāt, ir viens un tas pats konsultants – Prudentia...

Dzīve rādīs, kāds būs rezultāts, bet vismaz pēdējos divus trīs gadus pozitīvo nemana, izņemot to, ka katru mēnesi tiek maksāts konsultantiem. Man nav izskaidrojuma, kāpēc tas tiek darīts.

Pēc kādiem principiem izvēlaties, ar kuriem klientiem strādāt, bet ar kuriem – ne? Proti, visu izsaka viņu maksātspēja vai tomēr ir arī kādi citi aspekti?

Tas bija savulaik izplatīts neveiksmīgs šaržs, ka advokāti pieņem klientus tikai par lielām naudām, bet tā nav. Izvēles pamatkritērijs ir – lai lieta šķiet cerīga. Tai jābūt cerīgai, tai jābūt pieņemamai no taisnīguma viedokļa. Ejot uz tiesu, ir jābūt pārliecībai, ka klientam konkrētā lieta ir jāuzvar.

Svarīgi ir saprast, ka divi plus divi ir četri un citādi nevar būt. Piemēram, Zemesgrāmata ir kā Bībele. Ir bijušas lietas, kuru ietvaros mums pateikts – nu, kas gan tā Zemesgrāmata rāda ir, dažas lietas skatīsim savādāk... Bet tā nevar būt! Vai nu mēs mainām konkrēto ierakstu Zemesgrāmatā, vai arī atzīstam, ka tas ir viltots, bet ignorēt to nevar. Interesanti ir tas, ka šādi strīdi ir bijuši vēl pat pagājušajā gadā. Tāpat ir lietas, kad pret konkrētu personu tiek uzbūvēts process, pierādījumu īsti nav, bet ir mērķis pateikt, ka šis cilvēks ir slikts. Tagad mums ir klients, kurš ir apcietināts tieši viņa vadītā uzņēmuma audita laikā, kratīšanā izņemti visi dokumenti, kuri turklāt netiek iesniegti audita veicējiem. Bet sakarā ar to, ka šis cilvēks nav iesniedzis vajadzīgos dokumentus un nesniedz skaidrojumus auditam, viņa vadītajai sabiedrībai ir piemērots uzrēķins. Un tas nekas, ka cilvēks atrodas ieslodzījumā, kur viņš nonācis tieši audita laikā. Tie nav nekādi deviņdesmitie gadi, bet gan mūsdienas. Nu, kā tādu lietu varam neņemt?! Valsts, ja jau šis cilvēks ir blēdis, pastrādājiet, savāciet pret viņu pierādījumus, safasējiet to kārtīgi un tad mēģiniet kaut ko darīt. Ja redzēsim, ka lieta ir bezcerīga, mēs to neņemsim. Protams, mēs arī negribam, ka mūsu darbu nenovērtē, un sāk uzskatīt – advokāta pienākums ir pakalpot klientam jebkurā diennakts laikā. Klientam jāsaprot, ka lietas risināšanai viņam jāveltī pašam savi resursi, jābūt aktīvam, jādomā par pierādījumiem. Nevar tā, ka cilvēks nomet advokāta priekšā lietu un pasaka – ej, vāc pierādījumus!

Vai ir bijuši gadījumi, kad, izvērtējot lietu, atsakāties no tās kā no pilnīgi bezcerīgas?

To, ka cerību nav, nesakām. Ja redzam, ka izredžu nav, parasti neuzsākam ciešāku sadarbību. Šobrīd gan tiek prasīts, lai klientam ar advokātu iespējami ātrāk būtu rakstveida līgums, kas gan nedaudz ir pretrunā ar advokatūras likuma būtību, jo pirms lietas uzņemšanās un attiecīga līguma noslēgšanas es tomēr gribētu zināt, par ko lieta ir, un dažreiz tas aizņem pat veselu mēnesi. Savukārt, slēdzot līgumu uzreiz, lietu neizvērtējot, būs klienti, kuri negatīvos aspektus atstieps vēlāk – ir bijis arī tā.

Minējāt jēdzienus «taisnīgums» un «cerības vinnēt». Vai starp tiem vienmēr var likt vienādības zīmi?

Jums var būt taisnība, bet nebūt cerību vinnēt lietu.

Bet otrādi?

Var būt. Situācijas var būt visādas. Piemēram, tagad Satver- smes tiesa ir ierosinājusi skatīšanai jautājumu par šķīrējtiesu klauzulām. Redz, labie laiki beidzās, parādījās dziļa krīze, radot ziediņus dadža izskatā. Piemēram, noteikta persona kā šķīrējtiesnesis paziņoja, ka jums esot noslēgts šķīrējtiesas līgums ar prasītāju, jūs to neesot pildījis, un tāpēc jāmaksā 160 tūkstošus eiro. Jūs, protams, vienkāršā valodā sakot, paskaidrojat, ka viņš var iet ieskrieties ar visiem 160 tūkstošiem, jo nekāda līguma nemaz nav un tā vietā ir tikai viltota faksa kopija. Tomēr vispārējā jurisdikcijas tiesa ņem un izdod izpildrakstu, balstoties uz minētā šķīrējtiesneša lēmumu. Šāda valsts tiesas atzinuma rezultātā parādījās vēl vairāki līdzīgi gadījumi, un ne viens vien dabūja uz sava kakla šķīrējtiesas lēmumu, par to neko nezinot. Tādējādi Satversmes tiesai jāizšķir, vai vispārējās jurisdikcijas tiesai vispār ir tiesības skatīt jautājumu par šķīrējtiesas līguma esamību kā tādu, ja kāda no pusēm uzstāj, ka dokumenti ir viltoti, un līguma nav vispār. Un vai valsts tiesai būtu jāpiešķir šādam apstrīdētam šķīrējtiesas nolēmumam valsts tiesas pieņemta nolēmuma spēks.

Grūtups bija zināms arī kā cilvēks, kurš aktīvi iestājās par lietām, kas viņam šķita svarīgas. Arī šajā jomā plānojat iet viņa pēdās?

Principā jau kopēt kādu es negribētu, bet domāju, ka mans skatījums uz lietām ļoti sakrīt ar patrona skatījumu. Vai sakritīs arī spējas, laiks rādīs. Bet diez vai – kaut kādās lietās manas spējas ir mazākas. Savā ziņā viņš bija viens no cilvēkiem, kurš atjaunoja valsti – man tādas iespējas nav, un es pat nezinu – diemžēl vai par laimi. Noteikti par lietām, kas man šķitīs svarīgas, centīsimies iestāties. Patrons bija par latviešiem, un arī es esmu par latviešiem. Redz, mēs tagad varam paanalizēt, kādi vēsturiskie procesi bija noteiktā jomā – bija nacionalizācija, denacionalizācija, un tas periods savā būtībā ir beidzies. Tātad vajag nākamo posmu, un uzsvars tagad tiek likts uz ES fondu apguvi. Jāatzīst, ka iepriekšējā periodā, piemēram, rūpniecisko uzņēmumu pāreja privātās rokās bija kļūdains process – daļēji tiem bija jāpaliek valsts rokās. Raugoties no šodienas viedokļa, turpina strādāt tie uzņēmumi, kas tika sastrukturizēti tajā pašā periodā, bet nekādi jauni uzņēmumi, kas tagad veidotu mūsu IKP, faktiski nav radīti, jo tagad svarīgākais ir vienkārši apgūt, sadalīt Eiropas naudu. Valstiskā līmenī nekādas politikas šajā jomā nav.