Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir daudz sasniegusi. Piemēram, ja deviņdesmito gadu vidū Latvijā ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija ap 30% no Eiropas vidējā līmeņa, tad pagājušajā gadā tie jau sasniedza 67%.

Pie noteiktas iedzīvotāju skaita attīstības augstāku ienākumu uz iedzīvotāju sasniegšanā nozīme ir tikai ekonomiskajai izaugsmei. Taču, lai gan izaugsme neapšaubāmi ir nepieciešams nosacījums iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanai, ar to vien nepietiek. Ir skaidrs, ka pie vienāda iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju kopējie tautsaimniecības ienākumi var būt salīdzinoši vienmērīgi sadalīti starp iedzīvotājiem vai arī koncentrēties nelielas cilvēku grupas rokās.

Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā ienākumu un bagātības koncentrācija šauras iedzīvotāju grupas rokās ir izteiktāka nekā citās Eiropas valstīs. Lai dzīves līmeņa uzlabojumu justu pēc iespējas plašāks iedzīvotāju loks un tādējādi visa sabiedrība kopumā būtu ieguvēja no izaugsmes, ir svarīgi izvairīties no augstas nevienlīdzības (gan iespēju, gan rezultātu nevienlīdzības, jo pirmā ir nesaraujami saistīta ar otro). Šajā rakstā apskatīsim ienākumu un bagātības nevienlīdzību Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, identificēsim atsevišķas apdraudētākās iedzīvotāju grupas un ar pieejamo modeļu palīdzību vētīsim, kāda veida politikas lēmumi varētu padarīt Latvijas sabiedrību vienlīdzīgāku. Viens no veidiem, kā mēra nevienlīdzību, ir ar Džini indeksa palīdzību.

Pašlaik plaši iedzīvotāju protesti notiek Čīlē. Nesen Parīzi plosīja dzeltenās vestes. Kas kopīgs šiem nemieriem un kādēļ par to vērts runāt Latvijā?

Iedzīvotāju neapmierinātībai gan Čīlē, gan Francijā nevis iegansts, bet dziļākais cēlonis ir kopējs – ģeogrāfiskā nevienlīdzība. Proti, Francijā par iemeslu dzelteno vestu kustībai kļuva degvielas cenas sadārdzinājums, kas īpaši sāpīgi skāra nabadzīgākos iedzīvotājus (turklāt daudzi no tiem – strādājošie) perifērijās, kuriem uz darba vietu jāpārvietojas ar auto. Savukārt Čīlē nemierus izraisīja metro biļešu cenas pieaugums, kas sāpīgi «sit» pa nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, kas koncentrējušies pilsētu nomalēs un uz centru var tikt, vienīgi izmantojot metro.

Tieši šī ģeogrāfiskā nevienlīdzība lielā mērā veido arī Latvijas nevienlīdzības seju. Arī mūsu valsts gadījumā taisnība ir pirms pāris gadiem Pasaules Bankas secinātajam, ka daudz izteiktāka ir nevienlīdzība valstu iekšienē nekā starp valstīm. Eiropā un ASV aktuālais jēdziens «spatial inequality» jeb «telpiskā nevienlīdzība» ir pilnā mērā attiecināms arī uz Latviju. Jo pārtikusī urbānā vidusšķira Rietumu metropolēs ir savstarpēji daudz tuvāka dzīves līmeņa ziņā nekā savas valsts attālāko reģionu un lauku iedzīvotāji. Proti, dzīves līmeņa ziņā (tajā, ko var atļauties un ko nē) Rīgas IT speciālists vai advokāts būs tuvāks saviem kolēģiem Polijā, Čehijā un Francijā nekā, piemēram, maza veikaliņa īpašniekam Latgales vai Vidzemes laukos.

Nevienlīdzība starp bagātajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem vairumā pasaules attīstīto valstu šobrīd ir rekordaugstā līmenī, liecina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ziņojums.

OECD norāda, ka vairumā no 34 organizācijas dalībvalstīm plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem ir lielākā pēdējo 30 gadu laikā, bagātākajiem 10% iedzīvotāju pelnot 9,6 reizes vairāk par nabadzīgākajiem 10% iedzīvotāju.

20.gadsimta 80.gados šis īpatsvars veidoja septiņi pret viens, vēsta organizācija.

OECD arī ziņo, ka turības plaisa ir pat vēl lielāka, 1% turīgāko iedzīvotāju 2012.gadā piederot 18%, bet 40% turīgo iedzīvotāju tikai 3% no mājsaimniecību bagātības.

Mēs esam sasnieguši augstāko punktu. Nevienlīdzība OECD valstīs ir augstākajā līmenī kopš brīža, kad tika sākta šādu datu apkopošana, vēsta organizācija.

Bagātākajam 1% pasaules iedzīvotāju tagad pieder vairāk bagātību nekā visiem pārējiem kopā, pirmdien paziņoja humānās palīdzības organizācija Oxfam dienu pirms Pasaules ekonomikas foruma, kas notiks Šveices pilsētā Davosā.

«Nevaldāmā nevienlīdzība ir radījusi pasauli, kurā 62 cilvēkiem pieder tikpat daudz kā pasaules iedzīvotāju nabadzīgākajai pusei,» savukārt pirms pieciem gadiem šāda bagātība piederēja 388 cilvēkiem, konstatēts Oxfam ziņojumā, kas publicēts pirms pasaules finansiālās un politiskās elites pārstāvju ikgadējā saieta Davosā.

Ziņojumā Ekonomika vienam procentam (An Economy for the 1%) arī atzīts, ka globālā nevienlīdzība nesamērīgi ietekmē sievietes.

«Viena no citām galvenajām tendencēm augošajā nevienlīdzībā, kuras noteiktas Oxfam International ziņojumā, ir tā, ka arvien mazāka nacionālā ienākuma daļa nonāk pie strādniekiem gandrīz visās attīstītajās valstīs un vairākumā jaunattīstības valstu ... Vairākums maz apmaksāto strādnieku pasaulē ir sievietes,» vēstīja Oxfam.

Kopš Lielās franču revolūcijas laika jēdziens vienlīdzība ir gluži kā sarkanais lakats Spānijas buļļu cīņās. Pavicināja, izaicināja un uzvarēja vai zaudēja. Skatītāji vēro arēnu un azartā aiztur elpu, lai uzgavilētu matadoram par izveicību vai noelstos par asiņaino spēles iznākumu. Vienkārša un dzīvnieciska cīņa, kas balstās uz veiksmi un pieredzi, nevis vienlīdzību. Gluži tāpat kā Latvijas vienlīdzības pretstati.

Mums ir Satversme, kurā teikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Mums ir Veidenbaums, kurš dzejojis, ka dūrei tik spēks. Kur mēs esam nonākuši? Nekur tālāk neesam tikuši, kaut gan jēdziens vienlīdzība ir kļuvis par brīvbiļeti uz eiropiešu sirdīm. Cilvēki grib dzīvot ar apziņu par sociālo taisnīgumu, kuru var izteikt arī matemātiskā izteiksmē, piemēram, ar Džini koeficientu. Latvija nav visnevienlīdzīgākā Eiropas valsts, taču nav arī starp valstīm, kur iedzīvotājiem ir vienlīdzīgi dzīves apstākļi, ienākumi, iespējas.

Salīdzināšanai - 2015. gadā Latvijai Džini koeficients bija ap 35%, un šis rādītājs bija viens no sliktākajiem Eiropā. Tas parāda, cik vienlīdzīgi ir ienākumi starp dažādām sabiedrības grupām un cik liela ir plaisa starp bagātākajiem un trūcīgākajiem. Piemēram, Zviedrijai Džini koeficients bija 25%.

Lai arī pērn ekonomikas izaugsme bremzējās, eksporta nozares turpināja palielināt devumu Latvijas iedzīvotāju ienākumos, secināts šodien prezentētajā "Luminor" bankas reģionu eksporta pētījumā. Rīgas un pārējās Latvijas ekonomikas struktūra ir ļoti atšķirīga – kamēr Rīgā izteikti dominē IT un biznesa pakalpojumu nozare, tikmēr reģionos lielāko ekonomikas daļu veido meža nozare, kā arī mašīnbūve un elektronika.

“Viens no pētījuma ieguvumiem ir iespēja gūt niansētu priekšstatu par Latvijas ekonomikas ģeogrāfiju, kas nav pieejams citur. Dažos gadījumos no tā var izdarīt secinājumus, dažos nē, bet iegūtā kopaina ir interesanta – tā ļauj novērtēt to, kā norit cilvēku dzīve dažādās Latvijas vietās. Pērn visstraujākais pieaugums starp jaunajiem jeb “topošajiem” novadiem, kas izveidosies administratīvi teritoriālās reformas rezultātā, bija vērojams Valkas novadā, kura eksporta ienākumi reālā izteiksmē pērn pieauguši par 15%.

Reģionu vidū, spītējot tranzīta svārstībām, visstraujāk eksporta nozares attīstījās Kurzemē. Savukārt Latgales nākotne ir ļoti lielā mērā atkarīga no rūpniecības attīstības Rēzeknē un Daugavpilī. Taču piecu gadu griezumā saskaņā ar pētījuma rezultātiem straujākais eksporta ienākumu pieaugums bija Ādažu novadam, strauji attīstījusies arī Kuldīga, Smiltene, Līvāni un Gulbene,” stāsta pētījuma autors, "Luminor" bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.

Kad 2015. gada martā Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padome pieņēma lēmumu par valsts vērtspapīru pirkšanas programmas (PSPP) sākšanu, to pavadīja arī solījums programmu turpināt līdz 2016. gada septembra beigām vai līdz brīdim, kad ECB Padome būs pārliecinājusies, ka vērojama noturīga inflācijas līmeņa tuvināšanās cenu stabilitātes mērķim (inflācija tuvu, bet zem 2% līmeņa).

Šomēnes varam atzīmēt datumu, kad sākotnēji bija paredzēts eirozonas centrālo banku PSPP noslēgums.

Bet programma tomēr turpinās.

Varam konstatēt, ka acīmredzot nav izpildījies otrais priekšnosacījums: ECB Padome, kuras sastāvā ir arī Latvijas Bankas prezidents, nav guvusi pārliecību, ka vērojama noturīga inflācijas tuvināšanās 2%. Programmas izbeigšanas vietā tā ir pagarināta par sešiem mēnešiem, ir palielināts pirkto vērtspapīru mēneša apjoms, paplašināts pērkamo vērtspapīru loks, samazinātas procentu likmes un uzsākta jauna programma (TLTRO II). Arī 2016. gada 8. septembra sēdē ECB Padome apstiprināja, ka visi uzsāktie pasākumi turpinās. Un kāds ir tā visa rezultāts?

«Normālās valstīs, kur ir progresīvā nodokļu sistēma, tiek aplikti visi ienākumi: gan dividendes, gan ienākumi no īres vai vērtspapīru pārdošanas. Taču šis «solidaritātes nodoklis» attiecas tikai uz darbaspēku. Cilvēkam, kurš pelna 75 000 eiro gadā, faktiski būs jāmaksā 56% nodokļu likme. Vienlaikus mēs zinām, ka mums valstī ir 40% strādājošo cilvēku, kas saņem «aplokšņu algas» un nemaksā neko. Kādēļ cilvēkiem, kas daudz mācījušies, dienu un nakti strādājuši, investējuši savā izaugsmē, tagad būtu «jāsolidarizējas» ar tiem, kas saņem algu aploksnē? Kāpēc mums jāmaksā par tiem, kas nemaksā nekādus nodokļus? » intervijā žurnālam Sestdiena saka Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis.

Fragments no intervijas

Kādēļ esat vērsies pret valdības plānoto «solidaritātes nodokli», ko varētu apstrīdēt Satversmes tiesā?

Pirms gada sociālie partneri (darba devēji un arodbiedrības) vienojās ar valsti par nodokļu politikas stratēģiju. Vienošanās paredzēja, ka netiek ieviesti jauni nodokļi, jāsamazina darbaspēka nodokļu slogs, kā arī jāpaplašina nodokļu bāze uz citu avotu rēķina (nekustamais īpašums, kapitāls, patēriņš). Taču augustā Finanšu ministrija no atvilktnes izvilka «solidaritātes nodokli», kas ir pretrunā visiem šiem principiem: tas ir jauns nodoklis, ar ko aplikt darbaspēku, un tas nav ne progresīvs, ne solidārs.

Jau kopš pandēmijas sākuma tiek spriests par to, kādu burtu galu galā atgādinās notiekošais ekonomikā. Sākotnēji, esot aktuālai bezcerībai, tika runāts par burtu L, kas simbolizētu strauju ekonomikas kritumu, kam seko stagnācija.

Tiesa gan, pēc tam plauka pieņēmumi, ka drīzāk būs sagaidāma V, U vai W veida atgūšanās. Pēdējā laikā gan tiek norādīts, ka, iespējams, alfabētu vajadzētu papētīt vēlreiz. Nu ekonomistu izvēles kārts bieži krīt uz burtu K, kas simbolizē to, ka ekonomikas atgūšanās ne visiem būs vienāda. Proti, daļai sabiedrības materializēsies kaut kas līdzīgs V veida atgūšanās scenārijam, bet otrai daļai no šīs krīzes tik ātri izrāpties neizdosies, un viņu dzīves kvalitāte uz ilgu laiku var pat pasliktināties. Attiecīgi – Covid-19 pandēmijas pienesums var būt augoša nevienlīdzība gan sabiedrību, gan valstu vidū.

Izgaismo nevienlīdzību

Augošu nevienlīdzību nosaka kaut vai tas, ka šī krīze vairāk ietekmējusi nozares, kuras jau tāpat parasti nevar izcelties ar lielām algām un gigantiskām peļņām. Faktiski Covid-19 primāri skāris zemu ienākumu, ierobežotu prasmju un nepieredzējušus darbiniekus, kuriem bieži vien sociālā aizsardzība nav tā augstākā. Piemēram, zemāka līmeņa atalgojums mēdz būt viesmīlības nozarē, kurai pandēmija norāvusi stopkrānu. Daudzās šādās nozarēs darbs no mājām īsti nav iespējams, kas nozīmējis, ka šiem cilvēkiem vai nu darbs zūd, paliek būtiski mazāk, vai kādā citā veidā tiek apgrūtināts. Savukārt biroju darbu no mājām veikt ir nosacīti vieglāk. Līdz ar to sitiens pa baltajām apkaklītēm bijis ne tik iznīcinošs.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Saskaņā ar starptautiskiem pētījumiem, pasaulē, tostarp Eiropas Savienībā (ES), pieaug nevienlīdzība. Taču nevienlīdzība ir ne tik daudz starp valstīm kā starp reģioniem, laukiem un pilsētām.

Ja Rīga aizvien vairāk tuvinās vidējam ES dzīves līmenim, tad to nevar teikt, piemēram, par Latgali. Līdz ar to, runājot par nevienlīdzību, noteikti ir jāņem vērā ģeogrāfiskais komponents. ES un ASV jau gadiem ekonomisti debatē, vai nevienlīdzības mazināšanai efektīvāka ir «teritorijā balstīta politika» (place based policy) vai cilvēkos balstīta (people based policy).

Pirmajā gadījumā atbalsts tiek sniegts atpalikušiem reģioniem kā ģeogrāfiskām vietām, otrajā gadījumā – cilvēkiem. Ir virkne ekonomistu ES un ASV, kuri uzskata, ka nav mākslīgi jācenšas uzturēt pie dzīvības ekonomiski mirstošas teritorijas, tā vietā jāpalīdz to iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā vairums ekonomistu uzskata, ka ir jāpielieto gan teritorijā balstīta politika, gan teritoriāli neitrāla, abas šīs pieejas kombinējot. Eiropas politikas pētījumu centra eksperti savos rakstos proponē, ka teritorijā balstīta politika noteikti ir piemērojama, tikai tajā vajadzīgas pārmaiņas. Vispirms jau, kā norāda vairāki ekonomisti, uzsvars ir jāpārliek no teritoriālās vienlīdzības uz reģionālo konkurētspēju. Tas varētu būt atbilstoši arī Latvijas situācijai. Tas nozīmē arī pārmaiņas izvēlētajos valsts politikas instrumentos. Primāri tā ir pāreja no teritoriālām subsīdijām uz investīcijām, lai sekmētu reģionālo konkurētspēju, balstoties uz reģionu specializāciju un tiem piemītošajām priekšrocībām. Tā ir arī pāreja no sektorālas uz multisektorālu pieeju.

Pandēmijas laika un Ukrainas kara krīzes ietekme vairojusi sabiedrības noslāņošanos, tostarp nabadzību kopumā, kas savukārt pastiprina dažādu cilvēktiesību neievērošanu.

To Dienas Biznesam norādīja Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas nodaļas vadītājas vietnieks Raimonds Koņuševskis, atbildot uz jautājumiem publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru Dienas Bizness realizē ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu. Eksperts uzsver, ka Tiesībsarga funkcijas ir cilvēktiesību un labas pārvaldības principu ievērošanas uzraudzība, nevis noslāņošanās sabiedrībā, kas vairāk ir sociālekonomiska parādība.

Ieņēmumi dilst - palīdzības saucienu vairāk

Publikāciju sērijā jau apskatījām Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datus par mājsaimniecību ieņēmumiem. Atbilstoši 2021. gada CSP datiem vairāk nekā piektdaļai Latvijas mājsaimniecību ir samazinājušies ienākumi, bet 18,5% tie ir pieauguši. Proti, pandēmijas laiks vairojis sabiedrības noslāņošanos. Pērnajā Tiesībsarga gada pārskatā ir norāde, ka jautājumi par sociālo nodrošinājumu ir otrajā vietā pēc skaita un konsultāciju daudzuma, kas gada laikā sniegts, piemēram, 253 juridiskās konsultācijas par šo tēmu, ko pārspēj vien jautājumi par tiesībām uz taisnīgu tiesu. Dienas Biznesa jautājums tiesībsargam ir: “Vai tā ir pieaugoša tendence, un kas tam par iemeslu? Vai sabiedrībā ir vairāk cilvēku, kuri zemāku ieņēmumu dēļ saskata grūtības realizēt savas tiesības?”

Latvija veselības jomā uz vienu iedzīvotāju tērē aptuveni trīs reizes mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), liecina jaunākais Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un Eiropas Komisijas pētījums.

Noskaidrots, ka visvairāk veselības jomā uz vienu iedzīvotāju tērē Luksemburga, kura atvēl 6023 eiro, Vācija - aptuveni 4000 eiro -, Nīderlande - 3983 eiro -, Zviedrija - 3937 eiro -, kā arī Īrija - 3922 eiro. Vismazāk uz vienu iedzīvotāju atvēl Rumānija - 816 eiro -, kurai cieši seko Latvija ar 1030 eiro. Vidēji Eiropā tēriņi 2015.gadā bija 2781 eiro. Tikmēr Šveicē, kura ir ārpus ES, tie bija 5354 eiro, bet Norvēģijā - 4681 eiro. Pārējās Baltijas valstis uz vienu iedzīvotāju atvēlēja vairāk nekā Latvija: Igaunija - 1348 eiro, bet Lietuva - 1364 eiro.

Attiecībā uz izdevumiem pret iekšzemes kopproduktu (IKP) Latvijai izdevumi bija 5,6%, Lietuvai - 6,5%, bet Igaunijai - 6,3%. ES vidēji pagājušajā gadā tie gan bijuši 9,9% no IKP, salīdzinot ar 8,7% 2005.gadā. Pētnieki prognozē, ka visās valstīs veselības aprūpes izdevumu daļa IKP turpmākajos gados palielināsies, galvenokārt saistībā ar sabiedrības novecošanu un jaunu diagnostikas un ārstniecības tehnoloģiju izplatīšanu, kā arī valdības būs arvien vairāk spiestas reaģēt uz pieaugošajām ilgtermiņa aprūpes vajadzībām.

Saskaņā ar Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksu (DESI) Latvijas iedzīvotājiem ir ievērojami sliktākas digitālās prasmes nekā pārējā Eiropā. Šokējoši ir tas, ka tas attiecas arī uz jauniešiem vecuma grupā no 16 līdz 24 gadiem.

Digitālo prasmju indekss Latvijas jauniešiem (75%) ir nepieņemami zems salīdzinājumā ar Eiropas vidējo rādītāju – 80%. Nomācoši kļūst arī, palūkojoties uz mūsu Baltijas kaimiņvalstīm – Igauniju un Lietuvu –, kur šis rādītājs ir 93%.

Ja esam vienisprātis, ka digitālās prasmes, vismaz pamata līmenī, kļūst tikpat svarīgas kā lasītprasme un rēķināšanas prasme, tad Latviju sagaida sarežģīti laiki, kur ceturtdaļai jauniešu trūkst šo būtisko prasmju. Nākotnē šiem jaunajiem cilvēkiem būs teju neiespējami konkurēt darba tirgū un pilnībā realizēt savu potenciālu. Kā mēs nokļuvām šajā situācijā? Lai atrisinātu problēmu, vispirms jāizprot tās pamatcēloņi.

Komercbanku pakalpojumu pieejamība reģionos turpina samazināties – jo tālāk no Rīgas, jo grūtāk saņemt kredītu bankā. Diemžēl bankas Latviju neformāli ir sadalījušas perspektīvās un mazāk perspektīvās zonās.

Daudzās ES valstīs komercbanku nevēlēšanos darboties reģionos veiksmīgi kompensē krājaizdevu sabiedrības, taču Latvijā tas notiek ļoti fragmentāri un nelielā apjomā. Lai reģionālā ekonomika turpinātu augt un tajā tiktu veidoti un attīstīti uzņēmumi, nepieciešams veicināt jaunas, alternatīvas uzņēmumu kreditēšanas formas, kam jo īpaši svarīgs ir valsts un likumdevēju atbalsts. Taču kādi ir iemesli tam, ka, par spīti pieprasījumam un nepieciešamībai, krājaizdevu sabiedrību un citu alternatīvo aizdevēju attīstība reģionos kavējas?

Krājaizdevu sabiedrībām Latvijā ir diezgan sena vēsture – jau 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā tas bija pamata finansēšanas veids. Tas bija veids, kā latvieši palīdzēja viens otram un sabiedrībai kopumā – būvēja īres namus, veidoja uzņēmumus, kultūras iestādes, citiem vārdiem sakot – uzlaboja dzīves kvalitāti. Tolaik krājaizdevu sabiedrības populāras bija visur Eiropā – īpaši rietumos. Atšķirībā no Rietumeiropas, kur tās nekad nav pārtraukušas savu darbību un joprojām ir nozīmīgs ekonomikas dzinējspēks, Latvijā to attīstība drīzāk ir stagnējusi.

Džini koeficients, kas, tuvināti runājot, parāda iedzīvotāju ienākumu atšķirības valstī Latvijā, 2016. gadā bija 34,5, bet 2022. gadā tikai 34, kas ir zemākais koeficients pēdējos 20 gados, tomēr kopumā Latvija paliek nevienlīdzīgāko Eiropas valstu galvgalī.

Džini koeficients ir statistikas paņēmiens ieņēmumu nevienlīdzības mērīšanai, kuru savulaik radījis itāļu sociologs Kornado Džini, to aprakstot 1912. gadā. Tā vērtība ir diapazonā no 0 līdz 100 un sākotnēji tiek aprēķināta procentos. Koeficienta vērtību iegūst, reizinot ar 100. Nulles vērtība nozīmē absolūtu ienākumu vienlīdzību, proti, ka visi valsts iedzīvotāji saņem vienādus ieņēmumus un ir līdzvērtīgi pēc īpašumu piederības. Savukārt koeficienta vērtība 100 nozīmētu, ka kādā valstī visus ienākumus saņem viens cilvēks, bet pārējie nesaņem neko un viņiem arī nekas nepieder. Praktiski, protams, nav sastopama nedz nulles vērtība, nedz arī kāda valsts, kurā Džini koeficients būtu 100. Vienlīdzīgāko valstu sarakstā ir Dānija, starp citu, arī Čehija, kur Džini koeficients turas krietni zem 30 punktu vērtības. Savukārt koeficienta vērtība ap 70 punktiem turas Namībijā. Ļoti liela nevienlīdzība sastopama Āfrikā un Dienvidamerikā, bet Eiropā, Džini koeficientam pārsniedzot 30 punktu vērtību, var runāt par negatīvām ekonomikas izmaiņām, bet tikpat labi arī par pozitīvām pārmaiņām.

Iekšzemes kopprodukta (IKP) izmaiņas ir visaptverošākais ekonomiskās situācijas raksturotājs, taču tās nav perfekts mērinstruments, norāda DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.

Šeit nav runa par to, vai IKP pietiekami ņem ietekmi uz vides un sociālo kapitālu, kas svarīgi un populāri globālo diskusiju temati. IKP izmaiņas kļūs arvien mazāk informatīvas tieši par Latvijas tautsaimniecībā notiekošo, jo mūsu ekonomikā runāt par vidējo kļūst arvien grūtāk.

Vidējais pieauguma temps turpmākajos gados arvien mazāk raksturos to, kas notiek dažādās Latvijas ekonomiku veidojošajās daļās — reģionos un nozarēs.

Arvien krasāk nodalīsies veiksmīgie attīstības centri un pārējā teritorija. Ar attīstības centriem šeit pirmkārt ir domāta Rīga, bet ne tikai tā. Arī nozaru likteņstāsti būs ļoti atšķirīgi. Augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksports baros strauju finanšu starpniecības, informācijas un sakaru, biznesa pakalpojumu attīstību. 2015.gada pirmajos deviņos mēnešos

Latvijas ekonomikai turpinot stabilu izaugsmi, pēdējo gadu laikā auguši gan iedzīvotāju ienākumi, gan kopējais labklājības līmenis valstī, ļaujot sabiedrības vidusslānim pakāpeniski kļūt spēcīgākam.

Šobrīd vairāk nekā puse jeb 53% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka pieder pie sabiedrības vidusslāņa, tomēr pašu izvirzītos vidusslāņa mājsaimniecības kritērijus izpildīt var vien retais – liecina Swedbank Finanšu institūta veiktais pētījums.

Saskaņā ar pētījuma rezultātiem, Latvijā visvairāk vidusslānim piederīgi jūtas iedzīvotāji vecumā līdz 45 gadiem, ar augstāko izglītību un vidēji augstiem vai augstiem ienākumiem. Krietni retāk šādu viedokli pauž seniori, iedzīvotāji ar pamatizglītību, kā arī ar vidēji zemiem un zemiem ienākumiem. Savukārt starp dažādu Latvijas novadu iedzīvotājiem viedokļu atšķirību nav un jautājumā par piederību vidusslānim valda zināma vienprātība. Interesanti, ka, lai gan vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju sevi asociē ar vidusslāni, vērtējot kopainu valstī, vairums iedzīvotāju jeb 60% norāda, ka Latvijā vidusslāni veido ne vairāk kā 30% mājsaimniecību.

Mūsdienu Latvijā nevienlīdzība ir ieguvusi jaunu seju un vaibstus. Proti, atšķirībā no pagājušā gadsimta, kad nevienlīdzības galvenā izpausme un dalījuma līnija bija cilvēku mantiskais stāvoklis – turīgs vai trūcīgs, pašlaik jaunā dalījuma līnija ir izglītība un zināšanas, un mantiskais stāvoklis ir tikai sekas tam, vai cilvēks pieder zināšanu sabiedrībai vai nē.

Īsto nevienlīdzību šodien definē (ne) iegūtās zināšanas un profesija. Darbspējīgiem veseliem cilvēkiem nabadzība nav kāds ļauns liktenis, ar ko pazemīgi jāsamierinās. Parasti tās ir sekas sliktai izglītībai un nepietiekamām prasmēm. Ja jaunietis pēc pamatskolas vai pat vidusskolas beigšanas nemācās tālāk un neapgūst profesiju, tad viņš sevi nolemj nabadzībai. Labā ziņa gan ir tā, ka jauniem cilvēkiem ir visas iespējas no šāda likteņa izbēgt vai nu mācoties, vai apgūstot profesiju.

To, ka nevienlīdzības galvenais iemesls ir nepietiekama izglītība un prasmes, apliecina arī Nodarbinātības valsts aģentūras dati. Saskaņā ar tiem tikai ļoti neliels procents bezdarbnieku ir ar augstāko izglītību, un viņu bezdarba periods ir ļoti īss. Visvairāk bezdarbnieku ir ar vidējo izglītību, viņiem ir tikai vidusskolas izglītība bez profesionālās.

Kurp ejam? Kas mūs – valsti, tautu – sagaida nākotnē? Kādi ir Latvijas attīstības mērķi un kas tiks darīts, lai tos sasniegtu? Un vai vispār valstī īstenotā politika ir mērķtiecīga? Bet, ja ir, tad aktuāls jautājums: vai tie mērķi ir labākie iespējamie un sabiedrības akceptēti?

Šādus un līdzīgus jautājumus, ikdienā runājot ar ļoti daudziem uzņēmējiem, nākas dzirdēt aizvien biežāk. Jā, valstī ir pieņemts gan Nacionālais attīstības plāns, gan daudzi citi plānošanas dokumenti, taču kā agrāk, tā arī tagad tie tapuši un apstiprināti bieži vien tikai tāpēc, ka tādiem esot jābūt, nevis lai, līdzībās runājot, būtu par tādu kā koka stumbru ar augšup vērstu galotni, ap ko tad veidoties normatīvu sazarojumam. Tas, kas redzams šobrīd, drīzāk atgādina krūmāju. Ir milzum daudz dažādu mērķu, kuru vārdā kaut kas tiek lemts, kaut kas mainīts, tostarp biznesa spēles noteikumos, taču tas viss nav savstarpēji saistīts, nav virzīts vienā, kaut vai valsts līdzsvarotas, bet straujākas attīstības virzienā. Tad nu nav brīnums, ja ik pa brīdim ar tikpat vērā ņemamiem argumentiem kā pieņemot kāds lēmums tiek atcelts, grozīts vai atlikts.

Ir sliktas un ir labas ziņas. Sliktās - vīruss ir atpakaļ, un nākamajos mēnešos pret mums spēlēs arī laikapstākļi.

Labās ziņas - pasaules ekonomika šī gada laikā pierādījusi iespaidīgu spēju pēc nokdauna strauji piecelties kājās. Jāatzīst gan, ka bez centrālo banku un valdību atbalsta tas nebūtu bijis iespējams.

Arī turpmāk ekonomikas attīstība būs atkarīga no vīrusa izplatības, valsts atbalsta un valdību spējas skaidri komunicēt spēles noteikumus. Prognozējam, ka kopumā šogad iekšzemes kopprodukts (IKP) saruks par 5%. Tā kā ziemā redzēsim aktivitātes sarukumu gan Latvijā, gan lielākajā daļā partnervalstu, atgūšanās 2021.gadā būs lēnāka nekā iepriekš prognozēts (3,1%). Savukārt, neskaidrībai mazinoties, 2022.gadā izaugsmes tempi būs strauji (4,1%).

Vīruss ir atpakaļ, frontes līnijā - valdības

Lai gan Latvijā ir krietni augstāka ienākumu nevienlīdzība nekā vidēji Eiropas Savienībā, ko atspoguļo arī viens no augstākajiem Džini koeficientiem, tomēr nodokļu reformas ietvaros ieviesto Iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitāti uzņēmēju organizācijas uzņēmušas ar lielu pretestību.

Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera pat ir aicinājusi no tās steidzami atteikties. Galvenie argumenti pret progresivitāti tradicionāli saistīti ar to, ka pieaugs ēnu ekonomika un tas būs šķērslis labi atalgotu darba vietu izveidei. Izskan arī viedokļi, ka tādējādi tiek sodīti uzņēmēji, kas maksā lielas algas. Bet pats galvenais – vajagot vispirms uzkrāt bagātību un tikai tad domāt par tās pārdali.

Uzņēmēju, kas maksā lielas algas saviem darbiniekiem un ir efektivizējuši ražošanu vai sniedz augstas pievienotās vērtības pakalpojumus, nepatiku pret augstāku nodokļu slogu, protams, var saprast. Jo sevišķi tāpēc, ka Latvijā šis slogs ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Līdz ar to tā mazināšana vieniem uzņēmējiem uz citu rēķina, protams, sajūsmu neizsauc.

2015. gadā, salīdzinot ar 2014. gadu, vislielākais ienākumu pieaugums par 10,6 % bija trūcīgākajās jeb 1. kvintiļu grupas mājsaimniecībās, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2016. gadā veiktās aptaujas dati.

Vidēji valstī ienākumu pieaugums gada laikā bijis 7,6 %, bet vislēnāk ienākumi pieauga 2. kvintiļu grupas mājsaimniecībās – par 4,8 %. Turīgākajās jeb 5. kvintiļu grupas mājsaimniecībās ienākumi gada laikā pieauga lēnāk nekā vidēji valstī – par 5,7 %.

2015. gadā, salīdzinot ekonomiskās krīzes zemāko punktu – 2010. gadu, visstraujāk ienākumi pieauga trūcīgākajās (1. kvintiļu grupas) mājsaimniecībās (par 54,4 %) un turīgākajās (5. kvintiļu grupas) mājsaimniecībās (par 44,4 %). Ievērojami lēnāk ienākumi pieauga 2. un 3. kvintiļu grupas mājsaimniecībās (par 32,2 %).

Latvijā ir samazinājusies ienākumu nevienlīdzība. 2015. gadā Džini koeficients bija 34,5 %, kas ir par 0,9 procentpunktiem mazāk nekā 2014. gadā. 2015. gadā 20 % visturīgāko iedzīvotāju ienākumi bija 6,2 reizes lielāki nekā 20 % vistrūcīgāko iedzīvotāju (2014. gadā – 6,5 reizes lielāki)

Latvijai jāuzlabo nodokļu sistēma, lai saviem pilsoņiem sniegtu labākus pakalpojumus, uzskata Pasaules Bankas (PB) speciālisti, kas gatavo ziņojumu par Latvijas nodokļu sistēmu. Sociālās nevienlīdzības mazināšanai PB rosina ieviest iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitāti apvienojumā ar sociālo atbalstu cilvēkiem ar zemiem ienākumiem.

Kā aģentūru LETA informēja organizācijas pārstāvji, PB norāda - ja Latvijas vēlas piepildīt pilsoņu arvien augošās cerības uz labākiem publiskajiem pakalpojumiem veselības, izglītības un transporta jomā, tai būtu jāapsver iespēja palielināt budžeta ieņēmumus, veicot uzlabojumus nodokļu sistēmā.

Ziņojumā teikts, ka vispiemērotākie instrumenti nevienlīdzības mazināšanai ir ienākumu nodokļi un pabalsti. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitāte apvienojumā ar sociālo atbalstu cilvēkiem ar zemiem ienākumiem varētu mazināt nevienlīdzību Latvijā.

Saskaņā ar PB aprēķiniem, ieviešot trīs līmeņu iedzīvotāju nodokļa likmes skalu - 19%, 23% un 33% - apvienojumā ar neapliekamo minimumu, Latvija varētu gan mazināt nevienlīdzību, gan palielināt budžeta ieņēmumus.

Vien nepilni 4% Latvijas mājsaimniecību ar maksājumiem tiek galā viegli

Izdevumi pamatvajadzībām prasa nesamērīgi lielu ienākumu daļu, tādējādi pusei Latvijas iedzīvotāju vēl arvien ir grūti un pat ļoti grūti nomaksāt mājsaimniecības (MS) ikdienas izdevumus. Tiesa, iedzīvotāju rocību palielina algu kāpums pret zemo inflācijas līmeni un naftas cenu samazinājumu, zemās EURIBOR likmes un pakāpeniska MS kredītu uzsūkšanās. Tāpat ievērojamu atspaidu MS sniedz emigrējušo tautiešu naudas pārskaitījumi. Tomēr vidējais MS ienākumu apjoms vēl aizvien nepārsniedz minimumu, kas nepieciešams ikdienas izdevumu segšanai.

Mazumtirdzniecības apjoma pieaugumam pirmajā ceturksnī sekoja tirdzniecības tempu bremzēšanās nākamajā, ko ekonomisti pavadīja ar spriedumiem par to, ka tēriņu izaugsme, visticamāk, tomēr atpaliek no kāpuma iedzīvotāju pirktspējā. Tomēr tā vien šķiet, ka visdrīzāk tā ir vien mazas iedzīvotāju daļas pirktspēja. Kā liecina, piemēram, Swedbank klientu informācija, tās turīgo klientu īpatsvars Baltijā nepārsniedz 1% no visiem bankas klientiem, Latvijā šo klientu aktīvu līmenis 70 reižu pārsniedz vidējo bankas klientu aktīvu līmeni.