Fragments no laikraksta Dienas Bizness sarunas ar bijušo Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.
Runājot par ieguldījumiem Latvijā, kā jūs vērtējat šejienes investīciju vidi ar pēdējiem lielākajiem darījumiem Liepājas metalurgā, Citadelē, AirBaltic?
Ar jebkuriem lieliem projektiem, tostarp arī ar ES naudām, baidos, ka mums te atkal notiek šī feodālā sadale pēc principa: tev no šī katliņa un man no tā katliņa. Vienam tādējādi veidojas pustukšītis un aiztukšītis, bet citam vispār nekas netiek. Šī feodālā sadale, kas notiek, savstarpēji vienojoties un ar korupcijas starpniecību, ir redzama visur pasaulē, taču, jo vairāk tā ir kaut kur izplatīta, jo mazāk šī valsts attīstās. Šādai valstij ir arī lielāks risks nonākt līdz iekšējai nestabilitātei un pat līdz karadarbībai un vardarbībai. Taču cilvēki to neapjēdz, viņi iesaistās šādās shēmās un domā: es dabūšu savu procentiņu tur un šeit, un viss būs kārtībā, brīnišķīgi un skaisti – mēs tā vienmēr esam darījuši, tā visi dara un es darīšu tāpat. Tā ir ļoti liela kļūda. Sabiedrībai ir jāsasniedz zināma kritiskā masa gan politiķu, gan darījumu cilvēku vidū, kas saprot, ka darīt lietas pēc likuma burta un priekšrakstiem ir izdevīgāk un beigu beigās lētāk nekā mēģināt visādus apvedceļus, kas it kā pareizā grupā esošos cilvēkus noved pie zināmām priekšrocībām un tie var visu pievākt sev, kaut vai no tiem pašiem ES fondiem. Es domāju, ka visi šie paradumi mums nav tik izteikti kā dažā labā zemē, ar kurām es esmu iepazinusies, mēs balansējam uz robežas, tomēr mums šīs feodālās tendences nav vēl izzudušas pavisam. Pirms dažiem gadiem kāds lielījās, ka oligarhi esot aprakti, bet es varētu pārfrāzēt Džordžu Bernardu Šovu un teikt, ka ziņas par viņu nāvi ir bijušas priekšlaicīgas.
Vai bez bēgļu uzņemšanas Latvijai ar esošo iedzīvotāju skaitu ir iespējama būtiska ekonomiskā attīstība?
Domāju, no ekonomiskā viedokļa ir vietas, kas varētu labi attīstīties, ja tur atnāktu pietiekami daudz ļaužu, kuri būtu gatavi darīt to darbu, ko mūsējie nav spējīgi darīt. Līdzīgi ir arī citur Eiropā, kurp ir devušies mūsējie darīt darbus, ko vietējie negrib veikt, saņemot par to lielāku algu nekā Latvijā. Brīvajā tirgū ar šādiem ekonomiskajiem procesiem ir jārēķinās. Valsts sniedz atbalstu, ja cilvēks nonāk zem zināma nabadzības sliekšņa, un tad iestājas kolektīvā atbildība pret viņu. ES īpaši uzsver, ka te šī sistēma ir labāka nekā Amerikā. Neesmu droša, vai objektīvi tas tā ir vai nav. Taču gādāšanas filozofija par cilvēkiem Eiropā pastāv, jo neviens nedrīkst būt badā, bez medicīniskās palīdzības un bērns – bez skolas. Taču, runājot par attīstību, visai Eiropai rādītāji ir dramatiski, jo pietrūkst darbaroku. Kaut kad būs tā, ka 2/3 iedzīvotāju būs pensijā, bet strādājošo būs pārāk maz, lai spētu to visu uzturēt, un situācija kļūs nepanesama. Protams, notiks kaut kāda automatizācija un daļu darba veiks roboti, taču demogrāfiskā līkne visā Eiropā slīd uz leju, izņemot Franciju, pateicoties musulmaņu iebraucējiem, kam ir daudz bērnu. Tas ir ļoti biedējoši un Latvijai jo īpaši, jo, ja tendence nemainīsies, tad iedzīvotāju skaits šeit turpinās sarukt.
Iespējams, iebraucēji nepamatoti tiek saistīti arī ar terorisma pieaugumu. Kā, jūsuprāt, risināt starptautiskā terorisma draudus?
Terorisms ir ļoti grūti kontrolējama lieta, jo tas notiek līdzīgi kā zibens. Varam uzstādīt zibensnovedējus, bet pilnībā izvairīties no tā, ka zibens kaut kur iespers, nav iespējams. Terorisms šobrīd ir kļuvis par tik izplatītu risinājumu cilvēku dažāda veida neapmierinātībai ar sevi un ar pasauli, ka tas ir tiešām biedējoši. Redzam, ka ir cilvēki, kas ir iesaistījušies pseidoideoloģiskā karā, lai gan šī ideoloģija ir vienkārši izsmiekls un ar reliģiju tai ir īpaši mazs sakars. Jebkuram fanātismam nav sakara ne ar prātu, ne ar loģiku, ne ar reliģijām šī vārda normālā izpratnē, taču fanātiķi pēc būtības ir ļoti neprognozējami. Grūti ir aptvert to, ka fanātiķi caur internetu piesaista arvien vairāk it kā normālos Eiropas apstākļos augušus jauniešus. Tādās nedrošās zemēs kā Sīrija, kur valda civilkarš un sausums, kur cilvēki tiek bombardēti no visām iespējamām pusēm, tur var saprast, ka cilvēki vai nu mūk prom, ko daudzi vidusšķiras cilvēki ar labu izglītību arī dara, vai arī aiz šausmām radikalizējas, un bieži tie ir jauni vīrieši. Viņu asins sastāvs hormonu ziņā vedina uz agresivitāti, tas ir bioloģisks fakts, kam pieliekot klāt fanātisku uzkurināšanu un aizraušanos, galvu griešana un vispārēja vardarbība dažam labam kļūst par kaifu. Tā tas ir bijis vienmēr – arī Ādolfs Hitlers atrada savām vajadzībām šāvējus un mocītājus, Josifs Staļins tādus atrada, tādi darbojas arī Ziemeļkorejā, padomju laikā bija čekas pagrabi un spīdzināšanas kambari. Sabiedrībā zināms skaits sadistu statistiski ir paredzams. Normāli sabiedrība viņus kontrolē. Runājot par terorismu, ir jautājums, vai valsts ar moderniem līdzekļiem to spēj. Nelaimīgā kārtā jebkura paaugstinātas kontroles cena ir valsts iejaukšanās mūsu privātajā dzīvē. Te nu mums ir tagad jāizsver, cik daudz no savas privātās dzīves esam gatavi upurēt, lai valsts kā lielais brālis tomēr sekotu katrai indivīda kustībai un telefonu zvaniem, nerunājot par pirkstu nospiedumiem, lai varētu terorisma draudus mazināt. Ir neskaitāmas terora akcijas, kas ir sekmīgi apturētas, tāpēc ka bija šie līdzekļi un mēri ir tikuši pieņemti.
Visu interviju Trauslais līdzsvars starp «jā» un «nē» lasiet 23. decembra laikrakstā Dienas Bizness.
#1/2
