Laiku pa laikam valdības līmenī rodas doma stingrāk kontrolēt, pārraudzīt, ietekmēt vienu vai otru nozari. Piemēram, lombardu darbību Latvijā.
Doma jau nav nepareiza, ņemot vērā, ka lombardi faktiski ir kreditēšanas uzņēmumi un teju vienīgā atsķirība ir tā, ka, piemēram, nekustamo īpašumu vietā ķīlā tiek ņemti pulksteņi, mobilie telefoni, datori un pat krūšu palielināšanas pumpītis. Tādējādi ir skaidrs, ka runa ir par uzraugāmu nozari. Tomēr šeit ir jārunā vismaz par pāris nopietnām problēmām.
Pirmkārt, lombardu kontrolēšana šodienas Latvijā vistiešākajā mērā atgādina krīzes gados īstenoto nodokļu ieņēmumu plānošanu. Proti, tika uzskatīts, ka, ieviešot, piemēram, tā dēvēto dienesta auto nodokli, noteikti tiks iegūta summa, kas ir atbilstoša valstī esošajām darba automašīnām. Bet nekā! Izrādījās, ka ekseļtabulas aprēķini un reālā dzīve ir divas pilnīgi dažādas lietas. Arī, pastiprinot prasības un dažādus maksājumus lombardiem, reāli notiek vēršanās pret uzņēmumiem, kuri pilnīgi legāli ir pozicionējuši sevi kā lombardi, nevis attiecīgās darbības veic pa kluso, maskējoties, piemēram, par antikvariātiem un vēl šo to. Tēlaini sakot, runa ir par melna kaķa meklēšanu izgaismotā istabā, jo līšana tumšā pagrabā ir pārāk bailīga. Nav jau vairs noslēpums, ka policijas darbiniekiem bieži vien nav nepieciešamo prasmju, lai atšķirtu, piemēram, vienkāršus preču uzpircējus no nelegāla lombarda.