Saules elektrostacijas Latvijai dažu gadu laikā kļuvušas par nozīmīgu elektroenerģijas ģenerācijas avotu, tādējādi paaugstinot energodrošību un neatkarību, taču perspektīvā šīs atjaunīgās enerģijas jaunu jaudu ienākšanai būtisks būs elektrifikācijas temps.
Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu rīkotajā cikla Zaļā enerģija = konkurētspējīga Latvija diskusijā par saules enerģijas nozīmi un tās nākotnes iespējām. Dažu gadu laikā saules elektrostacijās saražotās elektroenerģijas apjoms pieaudzis teju 23 reizes, un saulainā dienā šīs stacijas var ar šo enerģiju nodrošināt visas Latvijas patēriņu. Vienlaikus saules elektrostacijas ir nozīmīgs Latvijas energoneatkarības un energodrošības elements.
No eksotikas līdz spēlētājam
“Šobrīd saules enerģija Latvijas enerģētiskajai neatkarībai ir kļuvusi par ļoti nozīmīgu avotu,” secina Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Irbe. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka pašlaik lielu ģeopolitisko satricinājumu laikā novērtējam, cik labi, ka Latvijā ir attīstījusies saules enerģija un nav tādas elektroenerģijas cenas, kādas ir tajās valstīs, kur primārais energoresurss ir nafta. “Saules enerģija ir būtiska, taču tās ieguvei jābūt līdzsvarotai ar citiem enerģijas ražošanas veidiem, piemēram, vēja enerģiju, kurai jāattīstās Latvijā,” skaidro J. Irbe. Saules enerģijas pienesums elektroenerģijas ražošanā dažu gadu laikā ir būtiski pieaudzis. “Latvijas minimālais patēriņš ir 500 MW, bet šobrīd pie AS Augstsprieguma tīkls pieslēgtas ir saules elektrostacijas ar jaudu apmēram 1000 MW, kam līdztekus jāņem vērā arī saules paneļu pieslēgumi pie AS Sadales tīkls, kas konkrētos brīžos ļauj visas valsts elektroenerģijas patēriņu nodrošināt ar saules enerģiju,” uzsver Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianses valdes priekšsēdētājs Alnis Bāliņš. J. Irbe steidz piemetināt, ka 2026. gada martā jau ir bijušas konkrētas stundas vairākas dienās, kad visu Latvijas elektroenerģijas patēriņu sedz saule. “Saules enerģijas ražošana gandrīz 1000 MW spēja nodrošināt visas vajadzības pēc elektroenerģijas,” tā J. Irbe.
Cenu šoks veicināja strauju izaugsmi
AJ Power uzņēmumu grupas vadītājs Roberts Samtiņš atgādina, ka 2022. gads atnāca ar ļoti augstām enerogoresursu - elektroeerģijas, dabasgāzes - cenām, kas veicināja interesi gan no mājsaimniecībām, kuras steidza pievienot saules paneļus energobilancei, tādējādi rūpējoties par enerģētisko neatkarību, gan arī otro vilni no uzņēmumiem, kuri šos peneļus uzstādīja pašpatēriņam, izmantojot dažādas atbalsta programmas, kam sekoja jau lielas jaudas saules elektrostaciju attīstītāji. “Pateicoties tam, arī sākās saules uzvaras gājiens Latvijā, kas atspoguļojās arī valsts energobilancē, un no saules 2026. gada 1. līdz 30 martā saražotas apmēram 107 GWh elektroenerģijas, kas ir tuvu piektdaļai no kopējā patēriņa,” tā R. Samtiņš. Viņš uzsver, ka ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā ir novērots saules enerģijas pieaugums, turklāt arvien biežāk Baltija kļūst par elektroenerģijas eksportētāju - šobrīd uz Skandināviju, visvairāk uz Zviedriju. “Tas ir noticis, pateicoties saules enerģijai,” tā R. Samtiņš. Viņš pieļauj, ka bez 2022. gada cenas šoka elementa saules elektroenerģijas apjoms šobrīd būtu bijis daudz mazāks un izaugsmes ātrums daudz lēnāks. “Tas veicināja arī kopējo sabiedrības izpratni par to, ka nevar paļauties tikai uz fosilajiem importētajiem energoresursiem un atjaunojamai enerģijai ir vieta kopējā Latvijas energobilancē,” tā R. Samtiņš. Viņaprāt, augstākas enerģijas tirgus cenas 2022. gadā palīdzēja pieņemt lēmumus par ieguldījumiem saules enerģētikā. “Varu piekrist, ka cenu šoks bija grūdiens saules elektrostaciju attīstībai, taču ne tik liels, ja paraugāmies uz kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, no kurām Latvija būtiski atpalika. Vai tad Lietuvā un Igaunijā pirms tam bija notikuši kādi grūdieni? Nē, nebija,” stāsta A. Bāliņš. Viņaprāt, Latvija stratēģiski skatījās nākotnē un saprata, ka atjaunīgie (saule un vējš) energoresursi būs vislētākie. “Latvijā sakrita vairāki faktori — augstās cenas, arī saules jaudu vakuums, tāpēc vienā gadā notika uzrāviens un 2024. gadā pieauguma gaitā tika apsteigta gan Igaunija, gan Lietuva,” skaidroja A. Bāliņš. J. Irbe secina, ka Lietuva Latvijai joprojām ir priekšā, bet Igauniju izdevās apsteigt. “No Lietuvas pašlaik vēl atpaliekam teju divas reizes, taču līdz 2026. gada nogalei Latvijā uzstādītās jaudas būs tuvu dienvidu kaimiņvalstī esošajām,” tā J. Irbe. Viņš atzīst, ka tādējādi Latvija savu stratēģisko mērķi uz 2030. gadu būs izpildījusi ar uzviju.
Mazāk procedūru – ātrāka īstenošana
Viens no aspektiem saules enerģijas izmantošanas lēcienam ir arī tas fakts, ka atšķirībā no citiem elektroenerģijas ģenerācijas veidiem šādu ieceru īstenošanai nav nepieciešamas garas saskaņošanas procedūras un nav nepieciešami arī milzīgi kapitālieguldījumi. “Pašpatēriņa stacijas mājsaimniecībam un arī uzņēmumiem bija salīdzinoši vienkārši finansējamas, taču industriālos objektos, kuru jauda ir 50 MW vai vēl augstāka - 100 MW, izņemot nacionālos čempionus Ignitis, Enefit un Latvenergo, neviens cits īsti finansēt nespēj, un tāpēc to izveidei nepieciešams bankas aizdevums – kredīts, taču kredītiestādes šādu saules elektrostaciju izveidotājiem, lai varētu saņemt kredītu, pieprasa pat vēl stingrāku ietekmes uz vidi novērtējumu nekā vēja parkiem, kaut arī Latvijas normatīvā vide to neprasa,” skaidro A. Bāliņš.
Savukārt R. Samtiņš uzsver, ka lielajām – industriālajām - saules elektrostacijām prasības ir atšķirīgas no mazajām. “Turklāt 2022. un 2023. gadā tas bija realitīvi viegli, jo saules enerģijas ieguve bija salīdzinoši jauna un tā arī bija jauna sfēra pašvaldībām, un tāpēc dažādu novadu skatījums uz to, vai tajā vēlas vai nevēlas saules elektrostacijas, bija atšķirīgs. Vairums vietvaru savulaik nebija pret saules stacijām, tagad šis skatījums nedaudz mainās,” secina R. Samtiņš. Viņš atgādina, ka pēc jauds nelielās saules elektrostacijas bija ne tikai vielāk saskaņot, bet arī uzbūvēt, arī īstenot pieslēgumus. “Rodoties arvien jaunām saules elektrostacijām, radās arī lielākas vēlmes par to regulāciju — kur var būvēt, kā var būvēt,” tā R. Samtiņš.
Savukārt J. Irbe atzīst, ka ļoti daudz kas bija atkarīgs no vietējās varas, tās izdotajiem saistošajiem noteikumiem. “Bija būvvaldes, kuras agrāk pieprasīja veikt dažāda veida izpētes un sniegt attiecīgus pamatojumus, jo pašvaldības saistošie noteikumi neļāva īstenot šādas ieceres ikvienā vietā, kur kāds tādas vēlējās, tas attiecās arī uz saules paneļu izvietošanu uz privātmājām,” tā J. Irbe. Viņš atzīst, ka šobrīd regulējums likumdošanā ir daudz stingrāks, nekā tas bija pirms dažiem gadiem. J. Irbe norāda, ka ir vadlīnijas saules elektrostacijām, jo savulaik bijuši precedenti, kur attīstītāju un vietējo iedzīvotāju intereses ir bijušas pretēji vērstas. “Tāpat bija un ir diskusijas par ainavu elementiem, kā labāk saules parkus iekļaut ainavā, lai tie nebūtu vienkārši kā spoguļvirsma,” uz vēl vienu jautājumu bloku norāda J. Irbe.
Pieslēgumu jautājumi
Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārais sekretārs atzīst, ka saules parku kontekstā ir arī to atrašanās vieta un būtisks jautājums par attālumu (tuvumu) līdz elektrolīnijām: jo tuvāk, jo zemākas pieslēguma izmaksas. “Viens stāsts ir par nosacīti mazajiem (2 līdz 3 MW) saules paneļu parkiem, kuri pieslēdzas pie sadales tīkla, kas gan nozīmē sadales un pārvades tarifa esamību, bet lielas elektrostacijas ir novietotas gana tālu no augstsprieguma tīkla pieslēguma vietām, jo, piemēram, SIA Europen Energy Latvia, lai pieslēgtu saules paneļu parku ar jaudu 148 MW, vilka kabeli apmēram 5 km garumā pāri 23 zemes gabaliem, tādējādi pieslēguma izmaksas tuvojās vēja parku līmenim,” skaidroja A. Bāliņš. R. Samtiņa ieskatā attālums no elektrolīnijas ir svarīgs, taču investīciju pieņemšanas laikā tiek vērtēti dažādi apstākļi, tostarp zemes cena vai arī tās nomas maksa, būvniecības apstākļi. “Nenoliedzami, ka pirmās saules elektrostacijas radās tajās vietās, kur bija elektrotīklu infrastruktūra vai arī tāda bija salīdznoši netālu,” tā R. Samtiņš. J. Irbe skaidro, ka pašlaik sadales tīklam ir pieslēgtas saules elektrostacijas ar jaudu apmēram 750 MW, kurām vēl jāpieskaita mājsaimniecību stacijas (213 MW), un prognozes šim gadam ir vēl 150 MW jaudas no uzņēmumiem un arī 15 MW mājsaimniecībām.
Sasniegti pašreizējā patēriņa griesti
“Pēc tā, ko redzam prognozēs attiecībā uz pieslēgumiem un nodošanu eksplutācijā, tad 2027. gadā ir nulle,” uz jautājumu, vai nākamgad varētu tikt pieslēgtas vēl jaunas saules elektrostacijas, atbild J. Irbe. Viņaprāt, tas tikai apliecina to, ka Latvijā ir sasniegts piesātinājums, jo saulainā laikā jau varam visu Latvijas patēriņu segt ar saules elektrostacijās saražoto un elektroenerģijas cenas tirgū šādā situācijā arī tiecas uz nulli,” uz jautājumu par jaunu saules elektrostaciju iedarbināšanu perspektīvā atbild J. Irbe. A. Bāliņš varot piekrist šim skatījumam, ja uz to raugās no šodienas skatupunkta. “Nākotnes skatījumā ir vēl gana daudz vietas lieljaudas saules elektrostacijām, jo augošai ekonomikai un cilvēku vēlmei dzīvot labos apstākļos enerģija būs vajadzīga,” tā A. Bāliņš. Viņš norāda, ka nāk jauni investīciju projekti ražošanā, jo īpaši datu centri, kur viens tāds spēj apēst 400 MW, bet nevienas tādas jaudas saules spēkstacijas Latvijā nav. “Jā, bija plāns par tādas īstenošanu, taču tādas netiek realizētas, jo pašlaik nav tāda patēriņa,” skaidro A. Bāliņš. Viņaprāt, pie šāda līmeņa projektiem atgriezīsimies ja ne nākamgad, tad aiznākamgad. “Šobrīd neviens nepieņems jaunus investīciju lēmumus par papildu jaudu uzstādīšanu saules elektrostacijās, jo cenas dienas vidū ir ļoti zemas, kaut arī cenas ir augstākas no rīta un vakarā, un tāpēc šo elektrostaciju īpašnieki rēķinās ar darbības ierobežošanu tieši zemo cenu laikā, un tas arī tiek iekļauts nākamajos biznesa modeļos,” skaidro R. Samtiņš. Viņš norāda, ka saules enerģijas kļūst vairāk un perspektīvā tieši tādu pašu ainu varēs novērot ar vēja enerģiju, kas veicinās šādas elektroenerģijas cenu svārstīgumu — saulainā un vējainā laikā cenas krīt, vienlaikus ļoti būtisks faktors būs patēriņa spējas pielāgoties, piemēram, elektrokatli siltuma razošanai, kas darbojas ļoti dinamiski: kad ir zemas elektroenerģijas cenas, tad siltuma ražošanai izmanto tieši šo resursu. “Visticamāk, siltuma sektors būs pirmais, nākamais - transports (elektroauto), kurš sāk ļoti fleksibli izmantot šo cenu izmaiņu dinamiku, tādējādi patēriņš sāks pieaugt tieši tad, kad ir zemas cenas, un rezultātā tās atkal sāks augt,” prognozē R. Samtiņš.
J. Irbe gan vērš uzmanību, ka Latvijas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ saulainu dienu nav ļoti daudz. “Ja tiek uzstādītas plānotās saules elektrostaciju jaudas un klimatiski nākamā gada marts ir līdzīgs 2026. gada martam, tad brīdī, kad būs pietiekami daudz uzstādītu jaudu, lai elektroenerģiju pārvērstu siltumenerģijā, tad visu Rīgu varētu nodrošināt ar šādu siltumenerģiju,” prognozēja R. Samtiņš.
Patērētāju faktora loma
“Gribu dzēst maldu, ka Latvijā nav pietiekami daudz saules radiācijas, mums tās ir pat vairāk nekā Dānijā, kurai nāk pāri vairāk Atlantijas ciklonu nekā Latvijai. Saules elektrostacijām efektīvo noslodzi mēra efektīvajās stundās, kuru skaits Latvijā ir 1000 - 1100, bet Dānijā - tikai 1000,” uz staciju darba efektivitāti norāda A. Bāliņš. Viņš arī norāda, ka Dānijā uzstādītās jaudas (MW) uz teritoriju un to attiecība pret iedzīvotāju skaitu ir vairākas reizes lielāka nekā Latvijā, kas savukārt parāda, kāds šeit ir potenciāls. “Potenciāls ir tikai atšķirībā no Dānijas, Latvijā neattīstās tie sektori, kuros ir patēriņa izaugsme Dānijā,” piebilst J. Irbe. Viņš pieļauj, ka elektroenerģijas patēriņa pieauguma prognoze 2-3% gadā var nepiepildīties, jo daudzi taupīs to, cik vien spēs, tam pamatā ir krīze Persijas jūras līcī un ar to saistītais visa veida energoresursu cenu kāpums. “Pateicoties saules elektrostaciju attīstītājiem, Latvijā notikusi ļoti strauja šī sektora attīstība, taču industriālā patēriņa pusē šāda attīstība nav novērota,” tā J. Irbe. A. Bāliņš gan uzskata, ka potenciālajiem investoriem ir jādot politiskie signāli — Latvija dara visu, lai būtu zemākas elektroenerģijas cenas. “Potenciālie investori jau jautā, kad būs zemākas elektroenerģijas cenas, tad viņi solās nākt,” tā A. Bāliņš. Viņš arī norāda uz vēl kādu problēmu. “Ir liela neizpratne no vietējiem patērētājiem, jo tie nespēj ieviest kompleksās elektroenerģijas cenošanas risinājumus un diskusijās ar tiem notiek mētāšanās ar saukļiem – dodiet lēto, subsidēto enerģiju u.tml.! -, kaut arī būtu jārunā par risku mazināšanu nākotnes darījumu līgumu kontekstā gan no patērētāju, gan elektroenerģijas jaudu attīstītāju (lai piesaistītu finansējumu iecerēto projektu īstenošanai) skatupunkta. “Mudinu publisko sektoru sākt runāt par ilgtermiņa (5 – 10 gadi) līgumu slēgšanu, jā, var būt šodien tāda slēgšana, nezinot, kas notiks pēc mēneša vai dažiem, šķiet pārāk garš termiņš, taču attīstītāji par tādiem runā,” tā A. Bāliņš.
J. Irbe norāda, ka ir daudz dažādu nianšu, kāpēc šāda prakse Latvijā nav attīstījusies. “Jā, ir uzņēmumi, kuri ir attīstījušies un redz savu nākotni, taču daudzi uzņēmumi lielākoties nejūtas stabili savā attīstībā, viņi neredz nākamos 10 gadus, jo dzīvo no vienas krīzes līdz nākamajai un ikviens pat vissīkākais šķērslis ietekmē biznesu,” secina J. Irbe. R. Samtiņš norāda uz vēl vienu nereti kultivētu mītu, ka elektrība drīz daudz nemaksās, jo ļoti daudz ir investēts saules un tiks investēts vēja elektrostaciju izveidē. “Kāpēc lai kāds gribētu slēgt līgumu uz 10 gadiem, ja skan šādas atziņas?” jautā R. Samtiņš. Viņš norāda uz izpratnes trūkumu, ka var fiksēt daļu ilgtermiņa patēriņa, daļu pirkt tirgū u.tml.
Buma laiks ir pagātnē
“Bija brīdis, kad saules elektrostacijās vēlējās investēt teju vai ikviens, to var salīdzināt ar 2006. - 2007. gadu, kad teju visi vēlējās būvēt dzīvokļu mājas un tās pārdot, taču, kā zināms, tas beidzās ar milzīgu cenu kritumu un krīzi, kuras sekas ļoti smagi izjuta Latvija,” tā R. Samtiņš. Viņš norāda, ka saules enerģijā arī ir bijusi līdzīga aina — bija investori, kas īsti neapzinājās, ko dara. “Savukārt profesionāli investori un uzņēmumi saprot, ko un kāpēc viņi dara, kāds ir biznesa modelis, sākot ar ilgtermiņa līgumiem ar patērētājiem, adekvātu elektroenerģijas tirdzniecības sistēmu, bateriju sistēmu uzstādīsanu pie saules elektrostacijām, tādējādi spēs nodrošināt šo staciju rentabilitāti ilgtermiņā, jo šādu ieguldījumu atpelnīšana nav iespējama ne divos, ne arī trijos gados, bet gan daudz garākā temiņā, kurā lielākoties ir arī kādas krīzes,” tā R. Samtiņš. Viņš atgādina, ka Covid-19 pandēmijas laikā bija ļoti lēti energoresursi, taču jau divus gadus vēlāk tieši pretēji – ļoti dārgi un arī nākotnē, visticamāk, no šādām situācijām izvairīties nebūs iespējams. “Būs arī tādi saules elektrostaciju projekti, kuri nespēs pildīt savas saistības, un pieredzēsim arī to bankrotus,” prognozē R. Samtiņš.
A. Bāliņš aicina nelolot ilūzijas, ka Latvijā būs daudz stundu, kad elektroenerģijas cena būs zemāka par nulli. “Nopietni attīstītāji līdzās savām saules elektrostacijām veido elektroenerģijas uzkrājošās sistēmas, kas nozīmē, ka brīdī, kad būs ļoti zemas cenas, elektroenerģija tiks uzkrāta un laista tirgū, kad ir augstākas tās cenas, vienlaikus nebūs tik milzīgu cenu svārsību amplitūdas,” prognozē A. Bāliņš. Viņš un J.Irbe uzskata, ka Latvijā ir nepieciešama diversifikācija, kuru var sniegt tikai vēja elektrostaciju izveide, kuru pirmo staciju veikumu jau šogad varēs ieraudzīt. “Sava vieta elektroenerģijas ražošanā ir arī TEC-iem, kad saule nespīd tik spoži, ir mazāks vējš un maz ūdens,” tā A. Bāliņš.
Saule aizstās fosilos resursus
“Jo vairāk uzstādīsim saules elektrostacijas, jo mazāks būs dabasgāzes patēriņš elektroenerģijas ražošanai, un ir liela iespējamība, ka no marta līdz septembrim dabasgāze elektroenerģijas ražošanai būs nepieciešama minimāli vai pat nemaz,” tā R. Samtiņš. Viņš norāda, ka tādējādi tiek palielināta ne tikai enerģētiskā neatkarība, bet arī radīta savdabīga cenu stabilitāte, jo īpaši, ja dabasgāzes cenu līmeni ietekmē ģeopolitiskie notikumi. “Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianses ietvaros tika veikts aprēķins, kāda ir nepieciešama zemākā – grīdas – jauda (saule+ vējš+ hidro+ akumulatori), lai 24. jūnijā sešos no rīta varētu apmierināt elektroenerģijas patēriņu 500 MW, tas nenozīmē, ka pilnībā jāizslēdz fosilo energoresursu izmantošana, kam ir sava vieta un nozīme,” uzsver A. Bāliņš.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
#1/3
AJ Power uzņēmumu grupas vadītājs Roberts Samtiņš: “Ja tiek uzstādītas plānotās saules elektrostaciju jaudas un klimatiski nākamā gada marts ir līdzīgs 2026. gada martam, tad brīdī, kad būs pietiekami daudz uzstādītas jaudas, lai elektroenerģiju pārvērstu siltumenerģijā, visu Rīgu varētu nodrošināt ar šādu siltumenerģiju.”
#2/3
Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Irbe: “Pašlaik lielu ģeopolitisko satricinājuma laikā novērtējam, cik labi, ka Latvijā ir attīstījusies saules enerģija un nav tādas elektroenerģijas cenas, kādas ir tajās valstīs, kur primārais energoresurss ir nafta.”
#3/3
Latvijas Atjaunīgas enerģijas alianses valdes priekšsēdētājs Alnis Bāliņš: “Jo vairāk uzstādīsim saules elektrostacijas, jo mazāks būs dabasgāzes patēriņš elektroenerģijas ražošanai, un ir liela iespējamība, ka no marta līdz septembrim dabasgāze elektroenerģijas ražošanai būs nepieciešama minimāli vai pat nemaz.”
