Video

VIDEO: Zemes aktīviem vajadzīgs saimnieks

Māris Ķirsons,14.10.2025

Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss: „Ilgstoši dzīvojām ilūzijā, ka savu ārējo drošību varam deleģēt kādam citam, tagad ir šoks, ka par to ir jāmaksā pašiem. Ilgstoši domājām, ka enerģētiku varam deleģēt kādam citam, tagad ir šoks par to, ka, atslēdzoties no BRELL, pašiem jāmaksā par elektroenerģijas balansēšanu.”

Jaunākais izdevums

Zeme ir aktīvs, kurš ir jāizmanto tautsaimniecībā, tādējādi radot ne vien produkciju, kuru patērēt pašu zemē, bet arī to eksportēt. Tas nodrošina darbavietas un apdzīvotību, jo īpaši lauku reģionos, rada arī nodokļu ieņēmumus valsts budžetam, tāpēc ierobežojumu politikai ne tikai jābūt saprātīgai, bet arī segtai ar kompensācijām.

Tādas atziņas skanēja Dienas Biznesa kopā ar portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā videodiskusijā Nodokļu politikas izaicinājumi - ekonomiskā attīstība un zemes resursu izmantošanas nozares. Zemes nozares ir galvenie darba devēji laukos, kas rada pieprasījumu pēc citu sfēru precēm un pakalpojumiem, kā arī tieši un pastarpināti ģenerē nodokļus valsts budžetam, kas ir finanšu avots sabiedrībai vajadzīgu pakalpojumu nodrošināšanai. Tika norādīts, ka vispirms ir nepieciešama Latvijas resursu racionāla un jēgpilna izmantošana un tikai tad - visa veida prasību, ierobežojumu, liegumu, tostarp Zaļā kursa minimālās programmas izpilde.

Zemes nozaru svars

„Meža nozarei kopā ar lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem būtu interesanti uzzināt, ko valsts varas pārstāvji domā par zemes nozarēm, jo brīžam diskusijās ir sajūta, ka meža un pārtikas nozare ir banānu republikas pārstāves, kuras dara kaunu Latvijas kopīgajai tautsaimniecībai, kaut arī kopumā zemes nozares Latvijai dod tuvu pie 60% no kopējā preču eksporta,” skaidro Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss. Viņš steidz piemetināt, ka līdztekus tam tiek pārmesta zema produktivitāte, kaut arī kokrūpniecība ir trešā produktīvākā no apstrādes rūpniecības sfērām, savukārt sadarbībā ar izglītības sektoru pārtikas nozare ir līdere ar būtisku atrāvienu, kokrūpnieki ir otrie.

Resurss ir jāizmanto

„Zeme ir pamata resurss, kas ir jāizmanto, lai tajā audzētu pārtikas produktus cilvēkiem un lopiem, audzētu mežus vai izmantotu citādi, piemēram, derīgo izrakteņu ieguvei, jo kapitāla ietilpīgās sfēras ar nelieliem izņēmumiem lielākoties bāzējas galvaspilsētā vai tas apkaimē,” uzsver Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. K. Klauss vērš uzmanību, ka kokrūpniecība pēdējo četru gadu laikā lielākoties laukos ir investējusi vairāk nekā vienu miljardu eiro ražošanas ēkās un tehnoloģijās, līdzīgi rīkojušies arī pārtikas pārstrādātāji. „Ja gribam redzēt cilvēkus dzīvojam laukos, tad ir jābūt gan nozarēm, kuras balstās uz zemi – lauksaimniecībai, mežsaimniecībai -, gan arī pārstrādes rūpniecībai – kokapstrādei, pārtikas pārstrādei, gan arī citām apstrādes rūpniecības nozarēm, jo apstrādes rūpniecība ir vienīgā, kuru ir sarežģīti atņemt Rīgai,” tā K. Klauss. Viņš atzīst, ka arī kokapstrāde lielākoties atradīsies ap attīstības centriem. „Kokrūpniecība ir viens no patīkamajiem izņēmumiem, kas veido industriju ārpus Rīgas, jo aptuveni 2/3 IKP top Rīgā un tās apkaimē,” tā R. Feldmanis.

Zeme baro

„Patīk šī diskusija, jo, tā turpinot, nonāksim līdz klasiskās ekonomikas teorijas pamatiem, kur saka – vērtība rodas no zemes — gan ieguves rūpniecība, gan lauksaimniecība, gan mežsaimniecība, tām seko pārtikas pārstrāde, kokapstrāde,” secina Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis. Viņš uzsver, ka pareiza ir arī tā teorijas daļa, ka katram reģionam — apdzīvotai vietai - ir sava loma tautsaimniecībā. „Teorija jau saka un prakse tikai to apliecina, ka tālākie reģioni ir atkarīgi no ieguves rūpniecības, lauksaimniecības un mežsaimniecības — klasiskajām zemes nozarēm, kuras papildina attiecīgās sfēras apstrādes rūpniecība,” tā J. Miezainis. Viņš norāda, ka resursi rodas, vai nu uz zemes izaudzējot kaut ko (lauksaimniecības produkciju, mežu), vai arī izrokot derīgos izrakteņus. „Pateicoties politikas iniciatīvām, kā papildus resurss ir otrreizējā (atkārtota) izmantošana — proti, izmantojam to, ko iepriekš varbūt neesam izmantojuši, kas ir aprites ekonomikas daļa,” skaidro J. Miezainis. Viņš norāda, ka zemes nozaru ietekmi uz tautsaimniecību un nodarbinātību jau iezīmēja K. Klauss. „Nevar no vērtību ķēdes izņemt vienu posmu un cerēt, ka viss turpinās funkcionēt tāpat kā iepriekš, nevis sabruks,” tā J. Miezainis. Viņš skaidro, ka nevar raudzītes uz kādu sfēru ļoti šauri, piemēram, ieraugot devumu 0. vai 001%, vai pat 2% no IKP līmenī, taču tās kumulatīvais efekts ir daudz lielāks. Kokapstrāde ir tā joma, kura rada miljardus eiro eksporta ienākumu, pārtikas rūpniecība ir vēl īpašāka nozare.

„Tā ir stratēģiski svarīga nozare, kuru visa pasaule būtībā baro ar subsīdijām, jo bez pārtikas nevar iztikt neviens cilvēks, bet globālu kataklizmu gadījumos valstīm, kurām nav lauksaimniecības, pārtikas pārstrādes pietiekamā apmērā, atveras būtisku risku jūra. Faktiski ārkārtas apstākļos tie, kuriem nebūs, būs spiesti maksāt jebkādu cenu (samaksu), lai pārtika būtu, un galu galā tas produkts, kurš visvairāk pavelkas līdzi inflācijai, ir tieši pārtika,” uzsver J. Miezainis. R. Feldmanis steidz piemetināt, ka bez minētā subsīdijas lauksaimniekiem savā ziņa ir kompensācija par to, ka zemnieki ievēro Zaļā kursa izvirzītās prasības, ierobežojumus, liegumus un saglabātu savu konkurētspēju ar trešajās valstīs (kurās nav tādu prasību, kādas ir ES) ražotajiem produktiem. „Zemi Latvijā varētu izmantot pat intensīvāk, palielinot tās ražību, taču produkcija tiek saražota ar tiem nosacījumiem, kādus vēlas sabiedrība. Protams, vienmēr ir jautājums, vai patiešām visa sabiedrība vēlas. lai lauksaimnieki saražotu produkciju tieši ar tādām metodēm (ierobežojumiem, prasībām, liegumiem),” tā R. Feldmanis.

Viņš norāda, ka lauksaimnieki jau principā var pārstāt lietot minerālmēslus, taču tad jārēķinās ar zemāku ražu. „Tas pats attiecas arī uz meža audzēšanu, jo to var cirst nevis tad, kad to vēlas zemes īpašnieks, bet gan, tad, kad tas sasniedzis valstī noteikto ciršanas vecumu,” tā R. Feldmanis. Viņš gan aicināja finansiāli izvērtēt meža audzēšanu. „Vidēji koksnes apjoms ik gadu pieaug par 3 līdz 4% atkarībā no zemes, uz kuras aug konkrētais mežs un koku sugas, kas tajā aug, no meliorācijas esamības un darbības, līdztekus tam saglabājas vējgāžu, kukaiņu savairošanās un arī ugunsbīstamības riski, taču, ieguldot naudu akciju indeksā, birža ik gadu vidēji var nopelnīt 6 līdz 8%. Tāpēc ir loģisks jautājums, kāpēc būtu jānodarbojas ar mežu audzēšanu, vēl jo vairāk, ja mežs nekad nebūs tik likvīds, kāds ir akciju portfelis, vēl jo vairāk, ja neviens nav garantējis, ka pēc gadiem attiecīgajai audzei netiks noteikti kādi ierobežojumi vai pat pilnībā liegta iespēja iegūt koksni,” stāsta R. Feldmanis.

Viņš norāda, ka piemērā skaudri parādīta situācija, kad meža īpašnieks Latvijā ir nostādīts ievērojami sliktākā situācija nekā tas, kurš investē naudu biržas indeksu akciju portfeļos. „Tas ir tikai taisnīgi, ja tiek noteikti kādi ierobežojumi vai vēl jo vairāk - liegumi, tad tiem jābūt segtiem ar atbilstošām kompensācijām mežu un visiem zemes īpašniekiem, galu galā citās zemēs jau ir daudz agresīvāka lauksaimniecības atbalsta politika, jo šai nozarei ir un būs stratēģiska nozīme,” tā R. Feldmanis. Savukārt K. Klauss vērš uzmanību, ka mežsaimniecība un kokrūpniecība nesaņem nekādas subsīdijas, bet ES zaļā kursa prasības ievēro, taču meža nozarei atšķirībā no lauksaimniekiem nav izdevies parādīt, cik tas īsti maksā, jo pretī vienmēr tiek likti citi argumenti (tas neskaitās, un jādara citādi).

Izpratnes deficīts

„Diemžēl liela sabiedrības daļa nesaprot, kas ir pievienotā vērtība — peļņa, nodarbinātība (samaksātā alga, nodokļi) un amortizācija, tieši tāpēc skumji jāsecina, ka bieži vien pievienotā vērtība tiek asociēta tikai ar dziļāku (tālāku) pārstrādi, tādējādi iznāk, ka dārgs produkts – augsta pievienotā vērtība, ja izejviela - tad zema pievienotā vērtība. Jā, attiecībā uz produktu tā var spēlēties, taču to nevar darīt attiecībā uz procesu, kā rodas attiecīgais produkts, jo nereti pirmapstrādes segmentā uzņēmēji spēj samaksāt augstākas algas saviem darbiniekiem nekā tā dēvētās dziļākās pārstrādes segmentā strādājošie,” skaidro K. Klauss. Viņš kā piemēru min sabiedrības daļas pārmetumus lielajiem lauksaimniekiem par ļoti automatizētu sistēmu izveidi, kas ļauj sekmīgi strādāt, izmantojot ļoti nelielu darbinieku skaitu, taču ļauj šo zemnieku darbiniekiem saņemt ļoti labas algas.

„Vienlaikus visi mīl mājražotājus, kuri pēc sabiedrības ieskata rada daudz augstāku pievienoto vērtību, taču viņi ir uz izmisuma robežas, jo bieži vien nespēj īsti nopelnīt sev algu. Tieši tāpēc ir jautājums, vai pareizi izprotam, kas tad īsti ir pievienotā vērtība. Secinājums: mēs mīlam lietas, bet nesaprotam procesus,” tā K. Klauss. Viņš pieļauj, ka Latvijā bija gaidas — atnāks bagātie ārzemnieki ar savu milzīgo kapitālu un zināšanām un izvietos ražotnes. „Tas nepiepildījās gan lauksaimniecībā, gan mežsaimniecībā, gan arī kokrūpniecībā un pārtikas rūpniecībā, jo to attīstība tika veidota ar pašmāju kapitālu. Piemēram, kokrūpniecībā līdz nesenai pagātnei 2/3 neto apgrozījuma un peļņas, kā arī nodarbinātības deva tieši vietējā kapitāla uzņēmumi,” stāsta K. Klauss. Viņš aicināja atcerēties, kāda rocība (cik daudz naudas bija, ko varēja investēt) bija 90. gadu vidū Latvijā. „Bija laiks, kad vienu kokvedēja baļķu kravu mainīja pret motorzāģi, un neviens neiedomājās, ka, piemēram, tā laika 10 000 Vācijas marku būtu brīvi investējamas, gadsimtu mijā jau bija kapitāls uzkrāts, un 10 milj. ASV dolāru investīcijas bija milzīgs notikums visas valsts mērogā, kas tika atspoguļots Dienas Biznesa pirmajās lapās, bet šodien jau atsevišķiem uzņēmumiem ir plāni par investīcijām, kas pārsniedz 100 milj. eiro. Taču pat pie šāda izmēra investīcijām joprojām nav iespējams, ka viens ieguldītājs varētu atļauties uzbūvēt celulozes rūpnīcu, kura izmaksā vairāk nekā vienu miljardu eiro,” tā K. Klauss. Viņš uzsver, ka tieši tāpēc ir jābūt pacietīgiem.

„Tas ir tāpat, kā pirmās klases skolniekam prasīt, lai viņš saprot augstāko matemātiku, bet tieši tā arī nereti attiecas pret kokrūpniekiem — sak’, jums vajadzēja šajos 10- 15 gados sasniegt to, ko citas valstis sasniegušas 100 un vairāk gadu laikā. Tas tā nenotiek, kaut arī kokapstrāde Latvijā aug daudz straujāk nekā vidēji konkurenti ārzemēs,” uzsver K. Klauss. Viņš atzīst, ka vienīgais, kas ir nepieciešams, ir laiks un netraucēta attīstība.

Zaļā kursa anatomija

„Eiropas Savienība, kas ir liels ekonomiskais centrs pasaulē, bija uztaisījusi biznesa plānu, domājot, ka, izmantojot savu maku, varēs visai pasaulei nodiktēt noteikums. Proti, Zaļā kursa tehnoloģijas būs radušās Eiropā un tad tiks pārdotas visai pasaulei, taču rezultātā ES uzlika pati saviem ražotājiem ļoti augstas prasības, bet to izpildei nepieciešamo vairumu saražoja kompānijas Ķīnā (saules paneļi, elektroauto akumulatori un pat paši auto u.tml.). Raugoties no biznesa loģikas skatupunkta, Zaļā kursa rezultāts ir milzīga izgāšanās, taču to negrib atzīt, turpina uzturēt daudz augstākus standartus ražotājiem Eiropā, kas sadārdzina izmaksas un vienlaikus ļauj trešo valstu ražotājiem, kuri nepilda attiecīgas prasības, kādas ir ražotājiem Eiropas Savienībā, strādāt Eiropas tirgū un tādējādi izkonkurēt no tirgus vietējos ražotājus. Vēl skarbāka aina ar Eiropā strādājošu ražotāju konkurētspēju ir citos pasaules reģionu noieta tirgos,” stāsta K. Klauss.

Viņš uzsver, ka tieši tāpēc vēlmju domāšanas modelis un Zaļais kurss ir pamatīgi izgāzies, tātad jāpāriet uz reālpolitiku. „Nereti vēlētāji un diemžēl arī politikas veidotāju daļa nezina likumsakarības, un tāpēc visu laiku ir vēlme deleģēt kādam citam. Ilgstoši dzīvojām ilūzijā, ka savu ārējo drošību varam deleģēt kādam citam, tagad ir šoks, ka par to ir jāmaksā pašiem. Ilgstoši domājām, ka enerģētiku varam deleģēt kādam citam, tagad ir šoks par to, ka, atslēdzoties no BRELL, pašiem jāmaksā par elektroenerģijas balansēšanu. Skumji, ka pat no Latvijas Bankas augsta līmeņa darbiniekiem nākas sajust vēlmi deleģēt mežsaimniecību, lauksaimniecību, pārtikas pārstrādi, kokrūpniecību kādam citam, nesaprotot, kādi riski iestājas pie aizvērtām robežām, ko ieraudzījām Covid-19 pandēmijas laikā,” stāsta. K. Klauss. Viņš uzsver, ka attīstību pašlaik visvairāk traucē šī vēlme deleģēt kādam citam.

Šķēršļi savējiem, ne citiem

„Būtiskākais šķērslis ir ierobežojumi izmantot tos resursus, kas Latvijai ir, bet tai pašai Ķīnai šādu ierobežojumu nav, turklāt atšķirībā no Latvijas daudzviet pasaulē attīstība notiek straujāk un arī kapitāls jau ir uzkrāts,” tā R. Feldmanis. Viņš norāda, ka, pateicoties zemes nozaru saimnieciskajai darbībai, pastāv infrastruktūras tīkls, kura citādi daudzviet vienkārši nebūtu. „Ceļu infrastruktūra pilda ne tikai zemes nozaru produkcijas transporta artērijas lomu un šo attālo apdzīvoto vietu savienošanu ar lielākiem attīstības centriem, bet dod iespēju ne tikai mūsu pašu cilvēkiem, bet arī ārzemniekiem apceļot mūsu valsti,” stāsta R. Feldmanis. Viņš norāda, ka darbavietas laukos rada vajadzību pēc kultūras, bibliotēkām, bērnudārziem, skolām, feldšerpunktiem, veikaliem, aptiekām u.tml. „Viens piemērs: kooperatīvās sabiedrības Straupe biznesa vērtība ir 3 līdz 4 miljoni eiro, taču tās sociāli ekonomiskais devums ir 5 līdz 6 miljoni eiro, jo ap šo uzņēmumu ir izveidojies savdabīgs klasteris un attiecīga infrastruktūra, kura bez šī uzņēmuma konkrētajā vietā nespēs pastāvēt,” tā R. Feldmanis.

Viņš atzīst, ka sabiedrībai nepietiek tikai ar tautsaimniecību, kur nozīmīgākais ir darba vietas, eksporta ienākumi, peļņa, lai būtu nauda attīstībai, jo tās daļa vēlas dzīvot zaļi, patērēt bioloģisku pārtiku, taču jautājums, kurš par to maksā un kāda ir šādu vēlmju cena. „Vai savu valsti tādējādi nepārvērtīsim par parku, kurā galu galā nebūsim saimnieki, jo to izpirks ārzemnieki, kuriem ir gadu desmitos un simtos uzkrāts kapitāls?” retoriski jautā R. Feldmanis. Viņaprāt, Latvijas sabiedrībai ir pārāk maz skaidrots, cik kas maksā un kurš par ko maksā. „Tas, ka cilvēki vēlas dzīvot zaļi, ir pašsaprotami, taču vai ikviens būtu gatavs maksāt par to, lai gar šosejas būtu mežu tuneļi, jo mežs kādam pieder un īpašnieks no sava īpašuma vēlas ievākt ražu. „Par ainavu apkārt ir jāmaksā, to saprot ārzemēs, un arī Latvijā ir jāspēj pateikt, cik konkrēta ainava maksā, un pats būtiskākais - kurš to uztur un apmaksā,” tā R. Feldmanis. Viņš norāda, ka ikviena putna ligzdai ir cena un, ja to būs ļoti daudz, tad būs jautājums, vai tajā mītošajiem ir attiecīga barības bāze un vai šo ainavu varam apmaksāt un vienlaikus nodrošināt sabiedrībai svarīgus pakalpojumus, piemēram, izglītību bērniem utt. „Bagātības pamats ir zemes resursi un to adekvāta izmantošana, tai skaitā kapitāla uzkrāšana, jo ir jau pieredze Latvijā ar tā dēvēto staigājošo ārvalstu kapitālu, kur vienu ārzemnieku vietā nāk citi, kuri vēlas nopelnīt no Latvijā esošo zemes resursu daļas,” tā R. Feldmanis.

Trauslais līdzsvars

Lēmumu pieņēmējiem ir jāspēj savienot trīs dažādas pretēji vērstas pozīcijas — Latvijai ir jāļauj attīstīties, jāsaglabā dabas vērtības un cilvēku vēlme dzīvot zaļi. J. Miezainis atzīst, ka dialogs ar sabiedrību ir viens no būtiskākajiem aspektiem. „Arī kokrūpniecībai ir atbalsts — kapitāla investīcijās tieši pārstrādes sadaļā, kas ir ceļš uz papildu pievienotās vērtības radīšanu tepat, Latvijā, tādējādi mazinot izejmateriālu eksportu,” tā J. Miezainis. Viņš atzīst, ka eksporta produkts (pakalpojums) uz Latviju atved eiro, kuram sākas dzīvescikls mūsu valstī, jo tam pašam eksportētājam ir nepieciešams samaksāt algas darbiniekiem un nodokļus valstij, jāpērk daudz dažādi pakalpojumi, piemēram, grāmatvedība, preces — izejmateriāli. Jāņem vērā, ka bez tiešajiem pakalpojumiem jau vēl šī no eksporta atvestā nauda nonāk pie tiem, kuri attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam vai izejmateriālu piegādātājam sniedz pakalpojumus vai realizē kādas nepieciešamas preces.

„Tādas privilēģijas kā laika diemžēl mums nav, un prioritāte pašlaik Nr.1 ir drošība, un visa nauda, ko valsts sadala, ir uzņēmēju ģenerētā nodokļu nauda, kam pieskaitīti arī iedzīvotāju samaksātie nodokļi,” tā J. Miezainis. Viņš uzsver, ka arī šajos sarežģītajos apstākļos valstī ir saglabāts investīciju budžets, kas tiek novirzīts pievienotās vērtības kāpināšanai Latvijā. „Valsts rīcībā ir tikai daži instrumenti, kā ietekmēt (regulēt) tautsaimniecību, no kuriem divi nozīmīgākie ir fiskālā un monetārā politika. Monetārā politika pašlaik visai eirozonai ir kopīga, tas nozīmē, ka paliek fiskālās (nodokļu) politikas instruments, kurš ļoti labi var motivēt samazināt izejvielu eksportu,” skaidro J. Miezainis. Viņaprāt, izejvielu eksporta samazināšanas ieguvums ir jaunas ražotnes, jaunas darba vietas, taču valsts nedrīkst radīt pārlieku lielu slogu, lai uzņēmējiem nerastos vilšanās un jautājums, kāpēc nodarboties ar uzņēmējdarbību, nevis šo naudu ieguldīt indeksu portfeļos biržā.

„Ir arī atbalsta mehānismi – subsīdijas no ES, kas nebūt nav bezmaksas nauda, jo tā ir visu ES nodokļu maksātāju nauda, kura tiek piešķirta pēc izvirzītajiem nosacījumiem — kompensē kaut kādus zaudējums (iegūtos ienākumus), ko rada viena vai otra politika, piemēram, bioloģiskā pārtika, kura samazina izlaidi par aptuveni 20%, bet ieguvums otrā pusē varētu būt tieši tehnoloģiju nomaiņā, kas ļauj ar vienu braucienu paveikt vairāk,” skaidro J. Miezainis. Viņaprāt, ir ļoti sarežģīti atrast trauslo līdzsvaru starp ekonomiskā potenciāla audzēšanu, valsts prioritāšu īstenošanu un kādā brīdī spēju pateikt, ka prioritātes ir mainījušās, tāpat kā mainās pasaule. „Pirms dažām nedēļām Eiropas Ministru padomē Latvija izmantoja iespējas un panāca klimata diskusiju uzlikšanu uz pauzes, jo jaunā prioritāte – drošība — ir svarīgāka un nevar tik daudz uzmanības fokusēt, kā arī tik daudz līdzekļu novirzīt, cik būtu vajadzīgs, un veltīt tik daudz laika citām,” tā J. Miezainis.

Noplicina uzņēmējdarbības garu

„Viens no būtiskākajiem resursiem ir uzņēmējdarbības gars, kurš Latvijā ir pamatīgi noplicināts ar dažādiem ierobežojumiem, liegumiem, nodokļiem u.tml., jo bez uzņēmīgiem cilvēkiem tam, ka ir resurss - zeme un cilvēki - nebūs nekādas nozīmes,” uzsver R. Feldmanis. Viņš atzīst, ka eksportējam gan svaigpienu, gan apaļkoksni, ko varam pārstrādāt tepat Latvijā. „Labs piemērs ir lauksaimniecības kooperatīvā sabiedrība Latraps, kas būvē zirņu proteīna rūpnīcu, kas palielinās eksporta ienākums, taču ir nepieciešams radīt labvēlīgus apstākļus visiem tiem, kuri plāno vai jau realizē šādus projektus,” secina R. Feldmanis. Viņš uzsver, ka Latvijā ir jārada vide, lai varētu rasties konkurētspējīgi uzņēmumi salīdzinājumā ar tām pašām Baltijas māsām un Poliju, ko var panākt arī ar nodokļu politiku, dažādiem atbalsta mehānismiem.

„Pretējais, ja visu vajag zaļāk, tad lētāk būs eksportēt nepārstrādātu produkciju (pārstrādes ražotnei vajadzīgās atļaujas būs grūti un laikietilpīgi saņemt) vai pat to neaudzēt Latvijā,” tā R. Feldmanis. K. Klausa ieskatā vislielāko problēmu rada birokrātija, piemēram, gadā, kurā daudz kas ir zem ūdens, tiek pieprasīts ietekmes uz vidi novērtējums esošajiem grāvjiem, kas nozīmē, ka būs darbs attiecīgajiem speciālistiem, taču darbu veikšanai ir ierobežots laiks, rezultātā pēc aprēķiniem tikai Latvijas valstij piederošajos mežos ik gadu varētu ietaupīt vairākus miljonus eiro. „Kad valsts nosaka procedūras, tad vienmēr ir jautājums, kāpēc ir tik liela laika (kurā var uzbūvēt, piemēram, veikalu) starpība starp Latviju un Lietuvu, kur tas notiek daudz ātrāk. Tas tikai nozīmē, ka paši sevi esam iedzinuši birokrātijas džungļos, tāpēc prioritāte Nr. 1 ir tās mazināšana,” tā K. Klauss. J. Miezainis atzīst, ka vajadzības ir lielākas par iespējām, jo nav nevienas burvju nūjiņas vai laimes lāča, naudas katla, no kura pasmelt tik, cik vajadzētu, tāpēc vienīgā iespēja ir nopelnīt naudu pašiem. „Latvija bija pirmā visā ES, kura Kohēzijas līdzfinansējumu sāka izmantot duālā pielietojuma produkcijas ražošanas atbalstam, jo drošība ir mūsu visaugstākā prioritāte,” tā J. Miezainis.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Videolekciju cikls Latvijas mežu sertifikācijas padomes Meža programmas 2025 ietvaros, sabiedrības informētības, kā arī mežu īpašnieku zināšanu un izpratnes par meža nozares ilgtspējīgu attīstību veicināšanai.

Videolekcijas publicētas portālā https://www.lmsp.lv/latvijas-meza-programma/531 ar neierobežotu piekļuvi visiem interesentiem, ar laiku vismaz uz 12 mēnešiem vai līdz izmaiņām nozarē, kas būtiski var ietekmēt satura precizitāti vai aktualitāti.

Lekciju cikls organizēts sadarbībā ar Latvijas Meža attīstības fondu.

Lekcijas datums un vieta: 06.12.2024., Talsi

Meža dzīvnieku populācijas un to kontrole. Plēsēju medības. Invazīvās sugas Latvijā

Haralds Barviks, Latvijas Mednieku asociācijas (LATMA) valdes priekšsēdētājs

Lekcijas tēma: Meža dzīvnieku populācijas pieauguma izmaiņas Latvijā, plēsēju un invazīvo sugu īpatsvara izmaiņas.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Satversmes tiesa (ST) trešdien atzina, ka Satversmei neatbilst regulējums par zemes likumiskās lietošanas maksu un likumiskajā lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtēšanas kārtību, informēja tiesā.

Tiesā vērsās 21 zemes īpašnieks, kam pieder zeme, uz kuras atrodas citām personām piederošas būves. Lietā apstrīdēta tādu trīs normatīvo aktu normu satversmība, kuras nosaka zemes likumiskās lietošanas maksu un tās aprēķināšanas principus.

Pieteicēji apstrīdēja normas, kas nosaka zemes likumiskās lietošanas maksas apmēru. Attiecībā uz dzīvojamo ēku īpašniekiem apstrīdētajās normās paredzēts zemes lietošanas maksas apmēra pieauguma ierobežojums laikposmā no 2025. gada 1. janvāra līdz 2028. gada 31. decembrim.

ST secināja, ka joprojām nav panākts taisnīgs līdzsvars starp ikviena zemes īpašnieka tiesībām saņemt tādu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas pilda atlīdzības funkciju, un būvju īpašnieku tiesību aizsardzību. Tiesiskais regulējums, kas vienu tiesisko attiecību dalībnieku nostāda acīmredzami sliktākā situācijā nekā otru, ST ieskatā nevar nodrošināt sociālo mieru un sabiedrības labklājības aizsardzību.

Eksperti

Zemes īpašnieki kā riska uzņēmēji – piespiedu attiecību rezultāts

Pēteris Leiškalns, sociālās drošības, veselības aprūpes un nodokļu eksperts,03.12.2025

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Satversmes tiesa šobrīd atkal skata jautājumu par piespiedu dalīto īpašumu. Šī tēma nav jauna, tās saknes meklējamas neatkarības atjaunošanas laikā, kad valstij bija jāizšķiras par to, kas primāri aizsargājams: zeme vai uz tās uzceltās ēkas. Tieši šis vēsturiskais lēmums radīja trīs dažādas dzīvokļu likteņu grupas un izveidoja tā saucamās zemes piespiedu nomas, pēcāk – “likumiskās lietošanas” modeli, kas vēl šodien rada būtiskas nesamērības gan zemes īpašniekiem, gan dzīvokļu īpašniekiem.

Daudzus gadus sistēmu sarežģīja nesamērīga kompensāciju politika, neaktualizētas kadastrālās vērtības un tas, ka NĪN netika izdalīts ārpus nomas maksas, tādējādi padarot zemes īpašniekus par “riska starpniekiem” valsts radītā modelī. Rezultātā izveidojās situācijas, kurās zemes īpašnieki, nesaņemot nomu, nespēja samaksāt nekustamā īpašuma nodokli un kļuva par parādniekiem, pat, ja paši nebija radījuši šo situāciju, kā to spilgti parāda t.s. Vaitenieces lieta.

Tieši šie vēsturiskie šķēršļi, sistēmiskās kļūdas un abu pušu (gan zemes īpašnieku, gan dzīvokļu īpašnieku) reālie riski šobrīd nonākuši Satversmes tiesas uzmanības centrā, meklējot risinājumu, kas atjaunotu taisnīgumu un novērstu pārmantotās nesamērības.

Eksperti

Dalītais īpašums bremzē investīcijas un uzticēšanos tirgum

Edgars Čerkovskis, Ekonomikas un kultūras augstskolas docētājs, ekonomists,08.10.2025

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Septembra beigās Satversmes tiesa lēma apvienot vairākas lietas, kas saistītas ar dalītā īpašuma statusu un skatīt tās ar lietas dalībnieku piedalīšanos. Saskaņā ar Valsts Zemes dienesta datiem dalītā īpašuma statuss šobrīd attiecas uz 3 520 īpašumiem visā Latvijā un šajos īpašumos ir 160 213 dzīvokļi vai biroji.

Pēc ļoti aptuvenām aplēsēm, tie ir aptuveni 15% no visiem īpašumiem Latvijā, un šāds statuss apgrūtina ne tikai iesaistīto pušu (dzīvokļu īpašnieku un arī zemes īpašnieku) īpašumu tiesības, bet arī iespējas pārdot īpašumu, piesaistīt investīcijas u.tml.

Izaicinājumi visām iesaistītajām pusēm

Ja ēkas īpašniekam nav noslēgts līgums ar zemes īpašnieku, tad automātiski iestājas zemes likumiskās lietošanas tiesības, par kuru ēkas īpašnieks maksā noteiktu maksu - 4 % no lietošanā esošās zemes universālās kadastrālās vērtības gadā. Šis regulējums rada papildus izaicinājumus abām pusēm, proti - dzīvokļu īpašnieki nereti ir neizpratnē, jo formula, pēc kuras tiek aprēķināta zemes lietojuma maksa un iespējamie papildus maksājumi, nav pietiekami caurspīdīga, un trūkst vienota skaidrojuma par lietošanas tiesību apjomu, kas rada strīdus un neuzticēšanos. Savukārt, zemes īpašnieki nereti cīnās ar to, ka dzīvokļu īpašnieki savlaicīgi neveic attiecīgo maksājumu vai kopējā summa, kas tiek saņemta, dažkārt nenosedz pat nodokļus, kas jāmaksā par īpašumu. Ir dzirdētas dažādas situācijas, piemēram, kad zemes īpašnieki saņem no dažiem desmitiem eiro līdz vairākiem desmitiem tūkstošu eiro gadā.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijai ir iespējas atrast atbilstošākos un veiksmīgākos risinājumus zemes apsaimniekošanā, vienlaikus sasniedzot labklājības pieaugumu, atstājot pozitīvu ietekmi uz sociālo vidi un nenodarot kaitējumu dabas aizsardzībai.

Tādas atziņas skanēja Dienas Biznesa kopā ar portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā videodiskusijā Meža resursu pieejamības ekonomiskie un tiesiskie aspekti Latvijā. Kā būtiskākā šī mērķa sasniegšanai tika minēta vienota izpratne un spēja sarunāties dažādām sabiedrības grupām, kā arī spējas vadīt diskusijas.

Katram sava izpratne

“Ir grūti adaptēties nevis jaunajos ekonomiskajos un politiskajos apstākļos, bet gan informācijas apmaiņas, zināšanu pārneses jautājumos, kas ir daudz svarīgāk, jo viedoklis par īpaši lielajām nozarēm ir daudziem un tur arī veidojas viedokļu sadursme, bet šos procesus novadīt nav tik vienkārši,” skaidro AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis. Savukārt bijušais Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Arvīds Ozols norādīja, ka diskusija varbūt nav tik daudz par nozares adaptāciju jaunajai realitātei, bet par to, kā Latvijā jēgpilni apsaimniekot resursus, tostarp zemi. “Tā nav jauna diskusija, taču paradokss slēpjas tajā apstāklī, ka Latvijā ir daudzas dažādas politikas, taču zemes politikas nav, pamatvērtības katrs saprot citādi, un nav pārsteigums, ka šādos apstākļos arī nav bijis normālas dažādu izpratnes grupu sarunas,” tā A. Ozols.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ap 20% no IKP rodas no zemes izmantošanas Latvijā, tāpēc lēmumu pieņēmējiem ir jāspēj pieņemt lēmumi, kuri vērsti uz visas sabiedrības ieguvumiem, nevis atsevišķu nelielu interešu grupu vēlmēm.

Tādi secinājumi skanēja Latvijas Mežu sertifikācijas padomes 10 starptautiskajā konferencē Ilgtspēja un resursi zemes pārvaldībā: sadarbība krīzes un pārmaiņu laikā. Zemes nozares ir nozīmīgs Latvijas resurss, kuru var izmantot dažādām vajadzībām, vienlaikus uz tās izaudzētais - lauksaimniecības produkti, koksne - kalpo kā nozīmīgs resurss apstrādes rūpniecībai, vienlaikus šis zemes komplekss ir nozīmīga tautsaimniecības sfēra, kas nodrošina darbavietas, nodokļu ienākumus un arīdzan mazina dažādus riskus.

Jādomā ar savu galvu

„Latvijas divas nelaimes ir pārregulācija, kad cenšamies pārņemt visu, ko vien iesaka, bet nedomājam ar savu galvu un šos ieteikumus neadaptējam Latvijas apstākļiem, kā arī pārspīlēta demokrātija, kad atsevišķu nelielu grupu iebildumu dēļ tiek nobremzēti projekti,“ uzsvēra SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. Viņš norādīja, ka ļoti liela nozīme ir politikas un plānošanas dokumentiem. „Konkrētās teritorijas attīstībai būtiskākais dokuments ir teritorijas attīstības plāns, kuram jābūt skrupulozi izvērtētam, tādējādi nodalot tās teritorijas, kuras paredzētas ražošanai, no tām, kuras paredzētas citam — dabas aizsardzībai,“ uzsver U. Ameriks. Viņaprāt, Latvijā ir jābūt tādiem normatīvajiem aktiem, lai varētu ātri pieņemt lēmumus un realizēt sabiedrībai nozīmīgas ieceres. „Zemes izmantošana - tā ir ne tikai resursu ieguve, kas ir labklājības pamats, bet arī valsts drošības pamats,“ tā U. Ameriks. Viņaprāt, zeme ir resurss un ne tikai tas, ko uz tās var izaudzēt, bet arī tas, kas atrodas zem zemes un kas atrodas virs zemes.

Eksperti

Katrs piektais saskāries ar patvaļīgas būvniecības gadījumiem vairāk nekā piecas reizes gadā

Arta Snipe, zvērināta advokāte, Biznesa vadības koledžas Tiesību zinātņu programmas vadītāja,17.12.2025

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Būvniecības valsts kontroles birojs šobrīd aktīvi strādā pie patvaļīgās būvniecības seku novēršanas vadlīnijām, norādot, ka patvaļīga būvniecība ir visas nozares problēma.

Biroja veiktās aptaujas dati liecina, ka katrs piektais respondents praksē ir saskāries ar patvaļīgas būvniecības gadījumiem vairāk nekā piecas reizes gadā, bet 52% respondentu norāda, ka patvaļīga būvniecība ir aktuāla problēma. Ir gadījumi, kad būvniecība jāsaskaņo arī ar kaimiņu Diemžēl, bet aizvien praksē ir gadījumi, kad dažādi būvniecības projekti netiek saskaņoti ar būvvaldi vai pat zemes īpašnieku.

Piemēram, Jēkabpils gadījums, kad cietuma teritorijā tika veikta patvaļīga būvniecība, to nesaskaņojot ar zemes īpašnieku. Civillikumā ir atrunāti gadījumi, kad būvniecība ir jāsaskaņo pat ar kaimiņu, kur nu vēl ar zemes īpašnieku. Pilnīgi nepareiza ir arī prakse, kad būvniecība tiek veikta vispirms, bet pēc tam tiek organizēts saskaņošanas process. Būtībā to var uzskatīt par pārkāpumu legalizāciju.

Eksperti

Valsts institūcijām ir jāievēro tie paši likumi kā privātam būvētājam

Ināra Ziemele, Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes docētāja,22.10.2025

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Jau iepriekš publiskajā telpā izskanējušas diskusijas par gadījumiem, kad valsts vai pašvaldības iestādes veic būvdarbus uz zemes, kas tām nepieder. Viens no šādiem gadījumiem saistās ar Jēkabpils cietumu un sūdzībām par patvaļīgu būvniecību. Šī situācija atklāj, cik sarežģīta un trausla ir īpašuma tiesību un publiskās intereses līdzsvarošana.

Jēkabpils situācijā medijos izskanēja informācija, ka uz privātas zemes ir veikti būvdarbi - izbūvēts ieslodzīto pastaigu laukums un veikta ventilācijas sistēmas ierīkošana, taču bez saskaņošanas ar zemes īpašnieku. Būvniecības valsts kontroles birojs pēc iesnieguma pārbaudīja objektu un informāciju nodeva Jēkabpils pilsētas būvvaldei, kas konstatēja faktisku piebūvi pie soda izolatora ēkas. Pēc paskaidrojumu saņemšanas no cietuma vadības būvvalde pieņēma lēmumu atļaut būvniecību legalizēt, zemes īpašnieka saskaņojumu neprasot un viedokli pat nenoskaidrojot.

Kas likumā noteikts par būvniecību uz svešas zemes?

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 500 “Vispārīgie būvnoteikumi”, būvniecību var ierosināt tikai zemes vai būves īpašnieks, tās tiesiskais valdītājs vai persona, kurai ar līgumu piešķirtas būvēšanas tiesības. Kopš 2017. gada Latvijā ir noteikta arī skaidra apbūves tiesību nodibināšanas kārtība, ja būvniecība tiek veikta uz citas personas zemes, obligāti jābūt līgumam, kas ierakstīts zemesgrāmatā.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Digitālā vide mūsdienās ir centrālais instruments, ar kura palīdzību attīstītāji un pārdevēji var sasniegt potenciālos pircējus, norāda Maiks Dorfmans (Mike Dorfman), digitālā mārketinga aģentūras RocketScience vadītājs.

Digitālā mārketinga lielākā priekšrocība ir iespēja izmērīt gandrīz visu, jo pareizi izveidota analītika skaidri parāda, kuri kanāli noved pie darījuma, kurā posmā potenciālais klients pazūd un ko nepieciešams uzlabot, stāsta M.Dorfmans. Viņš atzīmē, ka dati ļauj ne tikai salīdzināt rezultātus ar nozares etaloniem, bet arī sekot līdzi sava projekta dinamikai un saprast - vai aktivitātes sniedz izaugsmi, vai arī rādītāji pasliktinās. Tas ļauj ātri un ērti izvērtēt efektivitāti un pieņemt lēmumus, balstoties uz datiem, nevis pieņēmumiem vai intuīciju, pauž RocketScience vadītājs.

Kā jūs raksturotu digitālā mārketinga lomu nekustamā īpašuma projektu pārdošanā?

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Mūsdienu darba vide kļūst arvien mobilāka – daudzi vairs nav piesaistīti vienam galda datoram vai biroja krēslam. Darbs notiek ceļā, kafejnīcā, lidostā vai starp tikšanās reizēm, tāpēc arvien lielāku nozīmi iegūst ierīces, kas spēj apvienot pārnēsāšanas ērtības ar pilnvērtīgu produktivitāti. Un šeit uz skatuves iznāk Samsung Galaxy Fold7 – izcili plāns un viegls salokāmais viedtālrunis, kas maina priekšstatu par to, ko nozīmē mobilais birojs.

Plānāks, vieglāks un plašāks – piemērots prasīgiem lietotājiem

Galaxy Fold7 sver tikai 215 gramus, kas to pielīdzina tradicionālajam viedtālrunim, taču ar būtisku priekšrocību – iespēju acumirklī pārvērsties par plašu ekrānu, kas sniedz planšetdatoram līdzvērtīgas ērtības. Salocītā veidā tā biezums ir tikai 8,9 mm, bet atlocītā – nieka 4,2 mm. Rezultātā tālrunis rokās šķiet smalks un elegants, taču, to atverot, Tu uzreiz iegūsti telpu, kur vari darboties vairākās lietotnēs vienlaikus - rakstīt e-pastu, paralēli izmantojot Galaxy AI iespējas, skatoties uz atsaucēm internetā un dokumentos vai pievienot kalendāra ierakstu, tajā pašā laikā pārlūkojot iepriekšējās sanāksmes piezīmes.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Krievijas aktīvi paliks imobilizēti līdz reparāciju samaksai Ukrainai, aģentūrai LETA norādīja Eiropas Komisijas (EK) ekonomikas un produktivitātes komisārs Valdis Dombrovskis (JV), kurš līdz piektdienai atrodas darba vizītē Vašingtonā, ASV.

Viņš norādīja, ka vizīte ASV ir saistīta ar Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas ikgadējo sanāksmi, kurā pārrunā jautājumus par globālo ekonomiku un makroekonomisko politiku, lai nodrošinātu turpmāku sabalansētu izaugsmi. Paralēli notiek arī citas tikšanās - G7 un G20 sanāksmes, kā arī divpusējas tikšanās.

Eirokomisārs klāstīja, ka vizītes laikā viņš darba kārtībā uztur jautājumus, kas ir saistīti ar finansiālu atbalstu Ukrainai. Viņš norādīja, ka šos jautājumus pārrunāja G7 sanāksmē, kur ES puse informēja par darbu pie reparāciju aizdevuma. Pēc Dombrovska paustā, jautājums, kas tika pārrunāts arī ar citiem starptautiskajiem partneriem - G7 valstīm, Starptautisko valūtas fondu, Pasaules banku - bija, kādu atbalstu var gaidīt no viņiem.

Eksperti

Vai patvaļīga būvniecība Latvijā ir regulāra prakse?

Aivars Kagainis, projektu biroja “Grietēns un Kagainis” vadošais arhitekts,11.11.2025

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā joprojām daudzi būvniecības projekti tiek īstenoti pēc principa “mans īpašums - darīšu, kā gribu”. Šāda prakse ir ļoti izplatīta, un tās sekas redzamas gan privātajos īpašumos, gan publiskajos objektos. Būvdarbi tiek uzsākti bez projekta, bez saskaņošanas un bieži arī bez būvatļaujas.

Tikai tad, kad būve jānodod ekspluatācijā vai jāsakārto īpašuma dokumenti, atklājas, ka viss izdarīts nepareizi. Patvaļīgas būvniecības gadījumi Latvijā tiek konstatēti regulāri, tiek piemēroti sodi, pašvaldības piemēro paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokli līdz pat 3% no kadastrālās vērtības, tomēr ir situācijas, kad noteikumus pārkāpj arī valsts un pašvaldību iestādes.

Ievērot noteikumus ir lētāk, nekā labot kļūdas

Būvniecība nereti tiek uzsākta bez projekta izstrādes un saskaņošanas, neaizdomājoties vai apzināti ignorējot faktu, ka būvniecība nav tā joma, kur katrs var rīkoties kā vēlas. Tiek uzbūvēta garāža, šķūnis, piebūve vai pirts, taču brīdī, kad ēka jānodod ekspluatācijā, izrādās, ka bez būvatļaujas tas nav iespējams. Ja situācija ir vienkārša, dokumentu sakārtošanu izdodas paveikt trīs mēnešu laikā. Taču, ja jāprecizē robežas, jāpārbūvē neatbilstošas daļas vai jāatrisina strīdi ar kaimiņiem, zemes īpašniekiem vai līdzīpašniekiem, process var ievilkties uz diviem, trim vai pat pieciem gadiem. Un izmaksas var sasniegt no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem eiro. Šādas situācijas apliecina, ka ievērot noteikumus sākumā ir daudz vieglāk un lētāk, nekā vēlāk labot kļūdas.

Eksperti

Vai patiesi interpretējam klimata pārmaiņas?

Uldis Biķis, “Latvijas Finiera” padomes priekšsēdētājs, LDDK viceprezidents,14.01.2026

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Publiskajā telpā periodiski tiek aktualizēts jautājums par klimata pārmaiņām un zemes izmantošanu Latvijā. Pēdējā laikā šīs tēmas vizionēšanā padziļināti iesaistījušies Latvijas Bankas eksperti. Noliekot malā metodoloģiskās nianses un zinātnieku sāncensību, nereti uztrauc raksta autoru neiedziļināšanās jautājuma būtībā – zemes ilgtspējīga izmantošana ir daļa no risinājuma, nevis problēmas.

Turklāt ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un visā pasaulē, ja vien vēlamies paskatīties patiesībai acīs.

Ja balstām klimata mērķu sasniegšanu uz atteikšanos saimniekot arvien vairāk platībās, mēs būtībā izvēlamies “strausa politiku” – īstermiņā SEG emisijas samazinās, bet vidējā un ilgākā termiņā mēs zaudējam potenciālu piesaistīt vairāk un dzīvot apritīgāk. Tādējādi mēs pagarinām fosilo resursu izmantošanu, kas pašā saknē nav ilgtspējīgi. Izvēloties šādu ceļu, mēs neizmantojam iespējas, ko piedāvā moderna bioekonomika, kas ir patiesais risinājums cilvēcei, “lai neapēstu zemeslodi”.

Rakstu sērijas autori norāda, ka pārāk intensīva mežizstrāde ir galvenais iemesls, kāpēc zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) sektors Latvijā pēdējos gados pārvērties no neto piesaistītāja par neto emitentu. Un tāpēc mežizstrādi vajag pēc iespējas vairāk samazināt – neskarti meži vislabāk spēs piesaistīt oglekli. Vai tiešām?

Mežsaimniecība

Klauss: Sodra un IKEA zemes darījums ir labs signāls potenciālajiem investoriem un arī Latvijai

LETA,20.10.2025

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Zviedrijas meža īpašnieku asociācijas "Sodra" darījums, ar kuru tā par 720 miljoniem eiro pārdos tai piederošos 153 000 hektāru zemes Baltijā ar "IKEA" saistītajai kompānijai "Ingka Investments", ir labs signāls citiem potenciālajiem ārvalstu investoriem un arī Latvijai, aģentūrai LETA sacīja Latvijas Kokrūpniecības federācijas (LKF) viceprezidents Kristaps Klauss.

Viņš piebilda, ka darījums ir pozitīvs signāls Latvijai, jo valsts pārāk daudz izceļ ģeopolitiskos riskus un "noraksta" Latvijas investīciju vidi. "Investori nebaidās no Latvijas. Ārvalstnieki turpina investēt un notiek milzīgi darījumi ar Latvijā esošiem aktīviem," uzsvēra Klauss.

Viņš arī sacīja, ka darījums kopumā ir vērtējams pozitīvi, jo "Ingka Investments" ir Latvijā zināms uzņēmums ar pieredzi, un tas ir "profesionālis savā jomā".

Vienlaikus Klauss atzīmēja, ka darījuma cena pamatā atbilst pieņēmumiem, kas izskanēja gada sākumā. "Tas liecina, ka bažas par to, ka Latvija varētu būt kļuvusi par toksisku investīcijām vai te būtu jārēķina milzīgas atlaides potenciāliem ģeopolitiskiem riskiem, līdz galam neatbilst patiesībai," viņš teica.

Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #40

DB,14.10.2025

Dalies ar šo rakstu

Digitalizācijas laikmetā arvien vairāk kļūst visa veida digitālo dokumentu, kuru apritē tiek izmantoti arī elektroniskie paraksti, taču ne visi tie tiek uztverti kā droši elektroniskie paraksti, turklāt to izmantošanai ir arī specifiskas nianses.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 14.oktobra numurā lasi:

DB analītika

Ķīna iekaro ES elektroauto tirgu

Aktuāli

Elektronisko parakstu drošības labirinti

Tēma

Ārējas tirdzniecības ierobežojumi pret Izraēlu nav Latvijas un ES interesēs

Pētījums

Vadības panelī deg sarkanās lampiņas - Latvijas kaimiņvalstis attīstās daudz straujāk nekā Latvija

Diskusija

Zemes aktīviem vajadzīgs saimnieks

DB konference

Zāļu pieejamība pēc reformas un nākotnē

Cilvēkresursu vadība

Darba ņēmēji kļūst prasīgāki

Portrets

Egija Smila, Merko Ehitus grupas vadītāja Latvijā

Brīvdienu ceļvedis

Raimonds Janševskis, Tele2 komercdepartamenta direktora pienākumu izpildītājs

Eksperti

Kriptovalūtu tirgus 2025. gada pirmajā pusgadā: pieticīga izaugsme svārstīgā makroekonomiskā vidē

Polina Brotjē, Binance pārstāve Latvijā un Igaunijā,22.07.2025

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pēc iespaidīgas izaugsmes 2024. gadā, kriptovalūtu tirgi 2025. gada pirmajā pusgadā attīstījās piesardzīgākā tempā, ko ietekmēja makroekonomiskā nenoteiktība un ģeopolitiskās spriedze.

Kriptovalūtu tirgus kopējā vērtība būtiski svārstījās — pirmajā ceturksnī tā samazinājās par 18,61 %, kam sekoja 25,32 % pieaugums otrajā ceturksnī, rezultējoties ar pieticīgu kopējo pieaugumu 1,99 % sešu mēnešu periodā, liecina pasaulē lielākās kriptovalūtu biržas Binance pusgada ziņojums.

Gada pirmajā pusē lielākās ekonomikas un to centrālās bankas izvēlējās būtiski atšķirīgus virzienus, radot svārstīgu, taču iespēju pilnu vidi kriptoaktīviem. ASV ekonomika uzrādīja palēninājuma pazīmes, savukārt Ķīna pārspēja prognozes ar 5,4 % IKP pieaugumu pirmajā ceturksnī.

Starptautiskajā ekonomikā bija redzams arī ievērojams likviditātes pieaugums: ASV, Ķīnas, Eiropas un Japānas kopējā naudas masa palielinājās par 5,5 triljoniem ASV dolāru — lielākais sešu mēnešu pieaugums četru gadu laikā. Savukārt ģeopolitisko spriedzi papildus saasināja tirdzniecības karš starp ASV un Ķīnu, kad muitas tarifi uz laiku pieauga līdz pat 145 %.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lai stiprinātu Latvijas militāro drošību, ir jānojauc vismaz tie Krievijas platuma sliežu ceļi uz austrumiem no Daugavpils, kas netiek izmantoti, jo bez dzelzceļa Krievijas iespējas veikt kādu iebrukumu Latvijā būtiski sarežģītos, intervijā norādīja starptautisko attiecību un aizsardzības jomas pētnieks Kolins Smits.

Viņš ik pa laikam Latvijas amatpersonām jautājot, kāpēc Latvija nav nojaukusi veco sliežu ceļu gar robežu.

"Tur ir 40 kilometri sliežu ceļa Krievijas dzelzceļa sliežu platumā. Ja jūs to neizmantojat, ja neveicat piegādes uz Krieviju, ko jūs nedarāt, un nepērkat preces no Krievijas, ko jūs arī nedarāt, tad kāpēc jums vispār ir vajadzīgs šis dzelzceļš? Vienkārši atbrīvojieties no tā!" uzsvēra Smits.

Amerikāņu militārā eksperta veiktā analīze par Ukrainas karu likusi secināt, ka dzelzceļš bija vienīgais iemesls, kāpēc Krievija vispār spēja paveikt to, ko tā paveica pirmajos sešos kara mēnešos un pat pēc tam, kad atkāpās un sakoncentrējās ap Doņecku.

Eksperti

Kā būt drošam, ka labumu grozs ir vērtīgs darbiniekiem un finanšu efektīvs organizācijai?

Marta Karlsone, organizāciju psiholoģe,22.12.2025

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pirmssvētku laikā par dāvanām mēdzam domāt ne tikai ģimenes un draugu lokā, bet arī darba tirgus kontekstā. Arī darba devēji plāno saliedēšanās pasākumus, dāvanas, balles un “kaut ko jauku darbiniekiem” gada izskaņā. Visdrīzāk, ka gardumu grozs vai svecīte ar salaveci var neatrisināt to, kā darbinieks pie mums jūtas pārējo gadu, ja organizācija nedomā par darbinieku ilgtermiņā, nodrošinot iekļaujošu un vērtīgu labumu grozu, kas ne vienmēr nozīmē lielas prēmijas gada beigās.

Kā tika noskaidrots personāla atlases uzņēmuma ‘Morgan McKinley’ veiktajā globālajā pētījumā 2023. gadā – 43% uzņēmumu ir saskārušies ar grūtībām piesaistīt jaunus talantus, jo nav spējuši konkurēt atalgojuma un labumu grozu ziņā. Laikā, kad runājam par taupības pasākumiem, daļa darba devēju mēdz mesties pie labumu grozu samazināšanas darbiniekiem ar mērķi ietaupīt pēc iespējas vairāk, taču taupības laiks nav iemesls “nogriezt” labumus - tas drīzāk ir brīdis pārskatīt tā saturu, izvērtējot kuri labumi patiešām ir nozīmīgi darbiniekiem, ko mēs vēlamies ar to panākt un kā tas spoguļo mūsu organizācijas vērtības.

Pirms ķerties pie konkrētu labumu saraksta, priekšplānā vēlētos izvirzīt organizācijas definētās vērtības un labumu groza mērķi, uzdodot vairākus fundamentālus jautājumus – kāpēc mēs vispār ieguldām tajos labumos; ko mēs īstenībā cenšamies mainīt; kas ir tā uzvedība, kuru mēs vēlamies redzēt; ko mēs gribam patiešām panākt ar šiem labumiem un kas ir mūsu mērķis, izvēloties konkrētos labumus. Šie mērķi var būt daudz un ļoti dažādi, piemēram, darbinieku apmierinātība ar darba vidi, motivācija, iesaiste, darba sniegums, nostrādātais laiks organizācijā u.c. Bieži vien iespējams novērot, ka labumu sistēma tiek izmantota arī kā tāds ārējā tēla virzīšanas un veidošanas viena no komponentēm, kas arī nav mazsvarīgi. Raugoties uz šiem mērķiem, ir diezgan svarīgi, ka mēs saprotam, kas mums patiesi interesē kā organizācijai, balstoties mūsu vērtībās. Labumu grozs ir rīks, kas ir mūsu rokās, ar kuru mēs patiešām varam dizainēt uzvedības izmaiņas un panākt to, ko mēs gribam redzēt organizācijā vairāk vai mazāk.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Konkurences padome ir apstiprinājusi SIA “Valmiermuižas alus” un AS “Cēsu alus” apvienošanos.

Līdz ar šo lēmumu noslēdzas nozīmīgs posms darījuma procesā, un “Valmiermuižas alus” pievienošanās “Cēsu alus” uzņēmumu grupai tiks pabeigta tuvākā mēneša laikā.Konkurences padomes lēmums nozīmē, ka darījums ir pabeigts un iezīmē abu uzņēmumu vienotu apņemšanos saglabāt un attīstīt Latvijas alus brūvēšanas un baudīšanas kultūru, stiprinot vietējās brūvēšanas tradīcijas un sniedzot jaunas izaugsmes iespējas gan Latvijas, gan eksporta tirgos.

SIA “Valmiermuižas alus” turpinās darbību kā patstāvīga alus darītava, turpinot brūvēt alu Valmiermuižā, saglabājot savas oriģinālās receptes un nemainīgi augstu kvalitātes standartu alus un bezalkoholisko dzērienu brūvēšanā.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

188 597 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes Latvijā netiek apsaimniekoti, un, ja to salīdzina ar platībām, kurās notiek produkcijas ražošana, tad no šīm platībām katru gadu netiek iegūta lauksaimniecības produkcija vērtībā no 23 līdz 50 miljoniem eiro.

Ja šiem apjomiem pieskaita arī platības, kurās saimniekošanu ierobežo dažādi liegumi un vides nosacījumi, tad kopējais neizmantotās zemes apjoms ir vēl krietni lielāks. „Lauku atbalsta dienests ik gadu apkopo datus par lauksaimniecībā izmantojamās zemes platībām, kuras netiek izmantotas saimnieciskajā darbībā,” skaidro Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Normunds Šmits. Viņš uzsver, ka lauksaimniecībā izmantojamā zeme Latvijā ir vērtīgs resurss, kas, atbildīgi apsaimniekots, sniedz ieguvumus gan saimniecībai, gan videi.

Atšķirīgi datiLauku atbalsta dienesta dati rāda, ka 2024. gadā vislielākais skaits hektāru, kuri stāv dīkā, bija Rēzeknes novadā – 17 429 ha, Augšdaugavas novadā - 13787 ha, Ludzas novadā — 11 872 ha, daudz neatpaliek arī Madonas novads ar 10 965 ha un Balvu novads ar 10 182 ha. Tas nav maz, vienlaikus Rēzeknes novadā neizmantotās lauksaimniecības zemes īpatsvars pērn bija 15% no kopējās lauksaimniecības zemes, taču tajā pašā laikā nekoptās lauksaimniecības zemes īpatsvars Salaspils novadā bija 41%, Mārupes novadā – 27%, Ķekavas novadā – 25%, Ropažu novadā - 24%. Savukārt Dobeles, Saldus, Varakļānu novadā lauksaimniecībā neizmantotās zemes īpatsvars bija tikai 2%, Jelgavas novadā — tikai 3%, Kuldīgas novadā - tikai 5%.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Tiek apsvērti vairāki varianti jauna nacionālā futbola stadiona būvniecībai, liecina darba grupas sagatavotais ziņojums, kas nodots saskaņošanai.

Kopumā vērtētas sešas alternatīvas, sākot no esošā "BTA Daugavas stadiona" pārbūves līdz jauna stadiona celtniecībai publiskās un privātās partnerības (PPP) projektos, arī uz privātas zemes.

Padziļinātai analīzei izvirzīti trīs scenāriji - jauna stadiona būvniecība ar Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā esošā Latvijas Nacionālā sporta centra (LNSC) līdzdalību, PPP projekts uz valsts vai pašvaldības zemes, kā arī PPP projekts uz privātas zemes, piemēram, iegādājoties un attīstot "Skonto" stadionu.

Nacionālais futbola stadions taps Lucavsalā

Latvijas Nacionālais futbola stadions ir sapnis, kuram jātop par realitāti. Šobrīd par...

Neviens no variantiem nav komerciāli patstāvīgs, tādēļ publiskajam sektoram būs jāuzņemas daļa finansējuma riska, norādīts ziņojumā. Kā izdevīgākais risinājums tiek izcelts PPP modelis uz valsts vai pašvaldības zemes, kur ikgadējā subsīdija varētu būt ap 4,9 miljoniem eiro.

Salīdzinājumam, ja stadionu būvē LNSC, deficīts var sasniegt 5,8 miljonus eiro, savukārt PPP modelis uz privātas zemes - ap pieciem miljoniem eiro, liecina darba grupas aplēses.

Izvērtējot visus scenārijus, darba grupa visaugstāk novērtējusi ideju, ka LNSC vai sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Futbola federāciju (LFF) veic jauna stadiona būvniecību PPP partnerības projektā uz valsts vai pašvaldības zemes.

Tikpat augstu novērtēta iecere par jauna stadiona būvniecību PPP partnerībā uz privātas zemes, piemēram, privāta stadiona "Skonto" iegādi un tā turpmāko attīstību sadarbībā ar LNSC, Rīgas pašvaldību un LFF.

Savukārt "BTA Daugavas stadiona" pārbūve, lai arī potenciāli lētāka, nav ilgtspējīgs risinājums - dizaina, struktūras un uzturēšanas ierobežojumu dēļ tā atpaliek no pārējām alternatīvām un saņēmusi viszemāko punktu skaitu, norādīts ziņojumā.

Alternatīvu izvērtēšanai izmantoti dati no LFF piesaistītā arhitektūras biroja "SEP" un tā starptautiskā konsultanta uzņēmuma "Populous" izstrādātā ziņojuma, kas noteicis optimālo stadiona sākotnējo izmēru - vismaz 15 000 sēdvietu, kā arī analizējis iespējamo būvniecības, uzturēšanas izmaksu un ieņēmumu potenciālu.

Darba grupa norāda, ka šo finansējuma deficītu potenciāli var segt, izmantojot valsts, Rīgas pašvaldības un LFF UEFA "Hattrick" programmas finansējumu, balstoties uz Rīgas domes un LFF apliecinājuma vēstulēm.

Ziņojumā arī norādīts, ka futbola infrastruktūras attīstība sniegtu papildu ekonomisku pienesumu - futbols Latvijā var ģenerēt pievienoto ekonomisko vērtību 37 miljonu eiro apmērā, kas ekonomikā atgriežas ar 55 miljonu eiro ieguldījumu iekšzemes kopproduktā. Savukārt LFF un futbolu klubu nodokļu iemaksas veido vairāk nekā deviņus miljonus eiro.

IZM kopā ar LNSC līdz 2026.gada maijam būs jāsagatavo aprēķini un pilna dokumentācija par to, kā visizdevīgāk stadiona projektu īstenot, izriet no valdības sēdes protokollēmuma projekta. Stadionu plānots uzbūvēt līdz 2030.gada otrajai pusei.

Kā vēstīts, pagājušā gada aprīlī Rīgas dome piešķīra zemi Lucavsalā nacionālā futbola stadiona projektam. Savukārt 2024.gada decembrī Ministru prezidente Evika Siliņa (JV) izdeva rīkojumu par darba grupas izveidi futbola stadiona projekta publiskās un privātās partnerības risinājumu izstrādei.

Pret stadiona būvniecību Lucavsalā iebilst Lucavsalas dārziņu teritoriju nomnieki.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Valdība otrdien izskatīja un pieņēma zināšanai Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) informatīvo ziņojumu par jauna nacionāla futbola stadiona būvniecības Rīgā projekta īstenošanas alternatīvām, sākot sagatavošanās posmu iespējamas publiskās un privātās partnerības (PPP) projekta īstenošanai.

Uzklausot šo informatīvo ziņojumu, valdība gan nav uzņēmusies nekādas finansiālās saistības.

Ziņojumu izstrādājusi vadības grupa, kas izveidota ar Ministru prezidentes Evikas Siliņas (JV) pagājušā gada 20. decembra rīkojumu.

Kopumā vērtētas sešas alternatīvas, sākot no esošā "BTA Daugavas stadiona" pārbūves līdz jauna stadiona celtniecībai PPP projektos, arī uz privātas zemes.

Valdības sēdē otrdien par PPP finansējumu projekta īstenošanai atzinīgi izteicās vairāki ministri. Tostarp finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV) pauda, ka "drošajiem pieder pasaule" un daudzas lietas nenotiek tikai tādēļ, ka netiek meklēti risinājumi.

Informatīvajā ziņojumā padziļinātai analīzei izvirzīti trīs scenāriji - jauna stadiona būvniecība ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā esošā Latvijas Nacionālā sporta centra (LNSC) līdzdalību, PPP projekts uz valsts vai pašvaldības zemes, kā arī PPP projekts uz privātas zemes, piemēram, iegādājoties un attīstot "Skonto" stadionu.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas mainīgie laikapstākļi un straujā gaisa temperatūras pazemināšanās rudenī ir signāls, ka saimniekiem jāpievērš pastiprināta uzmanība savu četrkājaino draugu komfortam. Īpaša vērība nepieciešama, ja suns pagalmā uzturas lielāko dienas daļu neatkarīgi no laikapstākļiem. Ar praktiskiem padomiem, kā sagatavoties ziemas sezonai, lai mīlulis justos labi un būtu pasargāts, dalās Dino Zoo eksperte, kinoloģe un suņu skolas vadītāja Tatjana Bodricka.

Kāpēc ir tik svarīgi sagatavot suņu būdu ziemai?

Atbilstoša mājvieta pagalmā ir galvenais faktors, kas pasargā dzīvnieku no hipotermijas un apsaldējumiem, pat ja sunim ir biezs kažoks. Pat visrūdītākajiem suņiem, kas ikdienā uzturas ārā, nepieciešama sausa, no vēja pasargāta vieta, kur patverties no nokrišņiem un atgūt spēkus.

Daudzi saimnieki praktizē modeli, kur mīlulis daļu laika pavada ārā, bet nakti vai īpaši sliktos laikapstākļos – iekštelpās. Tomēr arī šādā gadījumā āra mājvietai jābūt tehniskā kārtībā, jo sunim var rasties nepieciešamība tajā patverties jebkurā dienas laikā.

Neatkarīgi no tā, vai suņu būda tiek izmantota pastāvīgi vai tikai kā pagaidu patvērums, ir svarīgi veikt tās tehnisko revīziju pirms sala iestāšanās. Nedrīkst paļauties, ka vasarā funkcionējusi mītne būs derīga arī ziemā. Saimniekiem rūpīgi jāpārbauda:

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvija izceļas ar spēcīgu vietējā satura ražošanu un skatītāju prasību pēc kvalitātes, intervijā norādīja mediju un izklaides uzņēmuma "Warner Bros. Discovery" (WBD) Biznesa attīstības un izplatīšanas viceprezidente Keneči Beluseviča, kura atbild par WBD biznesu Dienvidaustrumeiropā, Baltijā, NVS valstīs, Vidusjūras reģionā un Izraēlā.

"Negribētu teikt, ka nav nekā unikāla. Latvijā vietējā satura ražošana ir visai spēcīga. Šogad labākā animācijas filma, proti, "Straume", bija no Latvijas. Latvija ir valsts, kurā cilvēki atzinīgi vērtē kvalitatīvu saturu, un tas ir kas unikāls. To nevar teikt par daudziem citiem tirgiem," sacīja Beluseviča.

Viņa uzsvēra, ka Latvija, neskatoties uz nelielo tirgus apmēru, pārspēj daudzas citas valstis, tāpēc WBD šeit svarīgi gūt labus rezultātus.

Pēc viņas teiktā, uzņēmumam būtiska ir satura lokalizācija latviešu valodā. "Tas mums ir ļoti svarīgi, jo tas palīdz piesaistīt skatītāju, palīdz cilvēkiem no visām sabiedrības grupām iedziļināties saturā," norādīja Beluseviča.

Tehnoloģijas

Itālija likumā par mākslīgo intelektu paredz cietumsodu par dziļviltojumiem

LETA--DPA,18.09.2025

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Itālijas parlaments apstiprinājis jaunu ietvarlikumu par mākslīgo intelektu, kas paredz, ka par mākslīgā intelekta radītu attēlu vai video izplatīšanu bez attēloto personu piekrišanas var sodīt ar cietumsodu līdz pieciem gadiem.

Likumu atbalstījušas abas parlamenta palātas.

Likums vēršas pret privātpersonām un uzņēmumiem, kas bez attēloto personu atļaujas izplata mākslīgā intelekta radītas fotogrāfijas vai video.

Tā dēvētie dziļviltojumi var radīt iespaidu, ka kāds ir teicis vai darījis kaut ko tādu, ko patiesībā nekad nav darījis.

Pēdējā laikā tīmeklī publiskoti mākslīgā intelekta radīti pornogrāfiski video, kuros atainotas sabiedrībā pazīstamas personas.

Itālija ir pirmā Eiropas Savienības (ES) valsts, kas izveidojusi tiesisko regulējumu, kurā iekļautas jaunās ES pamatnostādnes mākslīgā intelekta jomā.

Likumā izklāstīti vispārīgi mākslīgā intelekta izmantošanas principi un uzdots valdībai izstrādāt detalizētus noteikumus par mākslīgā intelekta sistēmu izmantošanu.