Globālās ekonomikas izaugsme ir izveidojusi apstākļus augošam pieprasījumam pēc mājokļiem, kas atspoguļojies stāvos cenu kāpumos. Pērn ekonomiskā izaugsme paātrinājās 120 valstīs, kas veido trīs ceturtdaļas no pasaules IKP.

Tendences liecina, ka māju cenu sinhronizācija dažādās valstīs un lielākajās pilsētās ir pastiprinājusies. Turklāt tā ir izteikta attīstītajās valstīs, īpaši tas bija vērojams lielajās pilsētās globālās recesijas laikā. Pēckrīzes laikā stimulējoša monetārā politika un peļņas meklējumi izraisīja vēl nebijušu institucionālo un individuālo investīciju kapitāla plūsmas nekustamajā īpašumā, ieskaitot pārrobežu, kas koncentrējusies megapolēs. Tas ir nošķīris īpašumu vērtības pieaugumu no tendencēm ekonomikā, tai skaitā iedzīvotāju pirktspējas izmaiņām. Saskaņā ar SVF 30% no nekustamā īpašuma cenu svārstībām mūsdienās var attiecināt uz globāliem, nevis vietējiem faktoriem, salīdzinot ar tikai 10% pirms divdesmit gadiem.

Piektdien 22.ziemas olimpisko spēļu mājvietā Sočos tika iedegta olimpiskā uguns, bet tās atklāja Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Olimpisko uguni iededza trīskārtējā olimpiskā čempione daiļslidošanā Irina Rodņina un trīskārtējais olimpiskais čempions hokejā Vladislavs Tretjaks.

Olimpisko karogu atklāšanas ceremonijā nesa aktrise Čulpana Hamatova, izcilā ātrslidotāja Lidija Skobļikova, žurnāliste Anastasija Popova, slavenā kosmonaute Valentīna Tereškova, izcilais hokejists Vjačeslavs Fetisovs, diriģents Valērijs Gergijevs, kibersportists Alans Jeņiļejevs un plaši atzītais kinorežisors Ņikita Mihalkovs.

Savukārt olimpisko uguni stadionā nogādāja Sočos dzimusī slavenā tenisiste Marija Šarapova, bet tālāk to nesa leģendārā kārtslēcēja Jeļena Isinbajeva, izcilais grieķu-romiešu stila cīkstonis Aleksandrs Kareļins un titulētā mākslas vingrotāja Alīna Kabajeva.

Svētdienas vakarā svinīgi tika noslēgtas 22.Ziemas olimpiskās spēles.

Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidents Tomass Bahs savā noslēguma ceremonijas uzrunā izteica pateicību Soču olimpisko spēļu rīkotājiem, kā arī līdzjutējiem un sportistiem.

«Jūs, sportisti, esat mūs iedvesmojuši pēdējās 17 dienas. Esat izcēlušies sacensībās un dalījušies emocijās ar visu pasauli. Jūs sūtījāt vēstījumu no Sočiem visai pasaulei - tolerances un cieņas vēstījumu,» pauda T. Bahs. «Šovakar varam teikt - Krievija ir sasniegusi, ko tā iepriekš bija solījusi. Kas citās pasaules daļās prasījis desmitgades, šeit tam vajadzējis septiņus gadus. Vēlos pateikties arī Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam par viņa personisko ieguldījumu.»

Finanšu ministra Einara Repšes vadītā Latvijas Nacionālās sporta padomes (LNSP) sēdē tika nolemts, ka par izciliem sasniegumiem sportā XXI Ziemas Olimpiskajās spēlēs Vankūverā, kopsummā no Latvijas valsts budžeta sportistiem plānots piešķirt ap 400 tūkstošiem latu.

LNSP atbalstīja Latvijas Bobsleja federācijas sportistam Martinam Dukuram par izcīnīto 2. vietu piešķirt naudas balvu 67 tūkstošu latu apmērā un Tomasam Dukuram par izcīnīto 4. vietu skeletonā piešķirt 20 tūkstošu latu prēmiju.

Savukārt Latvijas Kamaniņu sporta federācijas sportistiem Andrim un Jurim Šiciem par izcīnīto 2. vietu kamaniņu divniekā piešķirt naudas balvu katram 50 tūkstošu latu apmērā.

«Pašreizējā ekonomiskajā situācijā, ievērojot fiskālo disciplīnu, ar vislielāko atbildību ir jāizturas pret jebkuriem izdevumiem no valsts budžeta, taču Latvijas sportistu sasniegumi XXI Ziemas olimpiskajās spēlēs Vankūverā tiks novervēti ar vislielāko atzinību, un no valsts budžeta viņiem ir jāpiešķir prēmijas pilnā apmērā,» sēdes laikā norādīja ministrs E. Repše.

Iedzīvotājiem vislabvēlīgākā pasaules pilsēta ir Melburna, kas gāzusi no šī troņa ilggadīgo uzvarētāju Vankūveru, liecina The Economist analītiķu grupas Economist Intelligence Unit (EIU) jaunākais pētījums.

EIU ir sarindojusi 140 pasaules pilsētas, vadoties pēc stabilitātes un drošības, veselības aprūpes, kultūras un vides, kā arī infrastruktūras un izglītības.

Gandrīz desmitgadi saraksta virsotnē atradās Vankūvera, taču šogad tā ierindojusies trešajā vietā aiz Austrijas galvaspilsētas Vīnes.

Pirmajā desmitniekā nonākušas vairākas Austrālijas pilsētas - Sidneja sestajā vietā, bet Pērta un Adelaida dala astoto vietu.

Arī citas Kanādas pilsētas indeksā augsti novērtētas, Toronto un Kalgari ieņemot attiecīgi ceturto un piekto vietu.

Somijas galvaspilsēta Helsinki ierindojas septītajā vietā, bet desmitnieku noslēdz Jaunzēlandes pilsēta Oklenda.

Pasaulē lielākās un svarīgākās pilsētas ne vienmēr ir labākās vietas, kur dzīvot. Tādi faktori kā augsts noziedzības līmenis vai satiksmes noslogotība var pasliktināt dzīves kvalitāti. Tātad, kuras ir labākās pilsētas pasaulē, kurās dzīvot?

CNBC izveidojis 15 pasaulē labāko pilsētu sarakstu. Tā pamatā ir konsultāciju uzņēmuma Mercer šā gada dzīves kvalitātes pētījums.

1. Vīne, Austrija

Iedzīvotāju skaits: 1,7 miljoni

Vīne ir viena no trim galvaspilsētām, kas ierindojusies Top 10.

Raugoties no iedzīvotāju skaita, tā ir lielākā pilsēta Austrijā. Tā ir arī valsts kultūras, ekonomikas un politikas centrs. Vīne ieņem pirmo vietu pasaulē kā konferenču galamērķis un katru gadu piesaista lielu tūristu skaitu.

Inese Liepiņa savus adījumus darina Latvijā, bet lielākā daļa to pircēju ir ASV; viņas rokdarbi tur nonāk ar interneta starpniecību.

Inese pelna, pārdodot savus darinājumus starptautiskajā rokdarbnieku portālā Etsy. «Es adu un pārdodu savas lietas internetā. Tā ir paradīze. Līdz šim esmu savas preces pārdevusi uz 26 valstīm,» viņa saka. Latvijā Inese neko nepārdod, neesot jēgas – par viņas noteikto cenu neviens nepērkot. Sākumā gan Inese mēģināja tirgoties tepat un cenu piemēroja atbilstoši pirktspējai. «Cilvēki pirka vairāk, nekā varēju uzadīt. Tad ieliku internetā par «normālu» pasaules cenu un sāku domāt – kāpēc lai es pārdotu par puscenu Latvijā? Tur var pārdot par adekvātu cenu, es neesmu ierobežota. Es varu darīt, ko gribu, viss, ko vajag – lai tikai pasaulē būtu kāds, kam manis radītais patīk,» tā Inese.

Notikumus varēja prognozēt jau 1997. gadā. Izbraukšana bija sākusies, un turpinājās skaidri redzams iedzīvotāju skaita kritums. Aizbrauca jauni, darbaspējīgi cilvēki, palika pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Tāpēc arī jautājums: «Kuram tas rūp?» Cauri laikiem.

Statistika visu pasaka

Mūsu mērķis nav uzzīmēt visdrūmāko ainu Latvijas vēsturē un tad pie šī izraktā kapa raudāt, un kā pēdējo darbu izsludināt liela etnogrāfijas muzeja būvniecību. Nē! Mūsu mērķis ir atvērt acis bezdibeņa malā, ieskatīties nāvei acīs un pateikt: «Ne šajā gadsimtā!» Pateikt: «Latvija bija, ir un būs!»

Kāds ir šis bezdibenis? 1990. gadā Latvijā piedzima par 3000 bērnu vairāk nekā cilvēku nomira, bet 2021. gadā mūsu demogrāfijas saldo ir mīnus 17,2 tūkstoši cilvēku. Aina ir acīmredzama. 2021. gadā pat bija situācija, kad no valsts cilvēki praktiski vairs neaizbrauca. Nevarēja, nebija kur, pandēmijas ierobežojumi! Mēs gadā zaudējām 17 tūkstošus cilvēku no kopējā iedzīvotāju skaita, jo bērnu mums ir pārāk maz. Proti, lejupslīdošā spirāle visās dzīves jomās beidzot ir parādījusi savus zobus. Mūsu tautas demogrāfijas koks kopš 2000. gada ir pamatīgi mainījies. Vecuma grupā līdz 30 gadiem cilvēku skaits kopš 2000. gada ir samazinājies vismaz par trešdaļu. Mēs esam vairāk 40+, bet cilvēkiem pēc 40 gadiem bērni dzimst daudz retāk, Tas vien nozīmē, ka aizvien mazāk paliek jauno vecāku, kuriem būs bērni.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild AS Sentor farm aptiekas un AS Recipe plus valdes priekšsēdētājs Dmitrijs Juskovecs. Fotogrāfijas no personīgā arhīva skatāmas raksta galerijā.

- Trīs svarīgākie fakti par Jūsu pārstāvētajiem uzņēmumiem?

Pirmkārt, abi uzņēmumi, kurus pārstāvu, kā Latvijas kapitāla uzņēmumi ir vieni no lielākajiem katrs savā jomā. Tas ir nozīmīgi, jo Latvijā varam vērot, ka līderpozīcijas daudzās mūsu tautsaimniecībai svarīgās jomās ir ieguvuši ārzemju uzņēmumi.

Otrkārt, abi uzņēmumi strādā jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. AS Sentor farm aptiekas īpašumā esošais zīmols Mēness aptieka ir viens no pirmajiem aptieku zīmoliem Latvijā, tātad tam jau ir gandrīz 20 gadi. Tā ir gara veiksmīgas taktikas un stratēģijas vēsture, kuru veido un ar savu darbu, idejām attīsta pašmāju komanda. Tas apliecina, ka ne tikai no citām zemēm aizgūtas idejas var izpelnīties Latvijas patērētāju uzticību.

Pirms vairākiem gadiem raidījumu vadītājs un dabas pētnieks Māris Olte par 6000 eiro iegādājās bijušo Ērgļu dzelzceļa staciju, lai to izveidotu par vietu, ko var apmeklēt tūristi. Šodien M. Olte savu īpašumu – Ērgļu dzelzceļa staciju – sauc par savu piekto bērnu

«Dzelzceļa stacijai ir bijušas izsistas rūtis, izlauztas durvis, bet tagad viss ir salikts atpakaļ, uzlabots mūsu saprašanā. Skatāmies, kas notiks tālāk,» stāsta M. Olte, kurš kopā ar sievu Inesi un četriem bērniem saimnieko bijušajā Ērgļu dzelzceļa stacijā. Viņš Ērgļu staciju savā īpašumā par 6000 eiro iegādājās 2016. gadā. «Droši vien, ka tā ir pilnīgākā pašnāvība un tas nav nekas tāds, no kā vajadzētu mācīties vai ņemt vērā. Ir veci ticējumi, sajūtas un ticība, ka šeit būs citādi nekā pēdējos 25 līdz 30 gadus. Ar šo ticību mēs būvējam šo dīvaino vietu, kuru sauc par staciju. Dīvaina, jo tā ir pa pusei pabeigta, bet varbūt, tāpat kā Rīga, nekad nebūs pabeigta,» pastāsta M.Olte.

Mājokļu tirgus attīstība ir liela neizmantota iespēja veicināt ekonomikas izaugsmi un celt Latvijas kā dzīvesvietas pievilcību. Lai tas notiktu, ir jāiegulda. Šobrīd to darām pārāk maz.

2016. gadā tikai 2.0% no IKP Latvijā bija ieguldījumi mājokļos, pretstatā 4.7% vidēji Eiropas Savienībā (Eurostat dati). Vien joprojām krīzes dziļākajam punktam blakus sēdošā Grieķija šim mērķim velta mazāku daļu no nacionālā ienākuma. Pretstatā tam, Igaunijā ieguldījumi mājokļos jau spēlē lielāku lomu tautsaimniecībā nekā vidēji ES. Turklāt būvatļauju dinamika liecina, ka mūsu ziemeļu kaimiņi negrasās apstāties. Ap 2% no IKP šīs investīcijas Latvijā ir svārstījušās gandrīz visu laiku kopš 1995. gada, izņemot 2005. – 2008. gadu. Tātad mājokļu ieguldījumu deficīts ir veidojies ilgāku laiku. Rezultāts nav iepriecinošs. Acīmredzams ir kvalitātes deficīts, bet ir pilsētreģioni, kuros nepietiek jebkādu daudzmaz pieņemamu mājokļu. To saraksts nav garš, bet šajās vietās tiek radīta kopējās pievienotās vērtības lauvas tiesa.

Foto: Pexels.com / Alena Darmel

Katram no mums ir sapnis par savu ideālo dzīvesvietu. Kāds vēlas dzīvot mierā un klusumā tādā privātmājā, kas atrodas tālu prom no burzmas, bet cits dod priekšroku visam, ko sniedz mūsdienīga infrastruktūra un labiekārtota vide lielpilsētās vai netālu no tām. Tomēr neatkarīgi no tā, kuru ceļu izvēlies, vienmēr aktuāls ir jautājums par to, kas ir izdevīgāk: būvēt māju pašam vai tomēr pirkt jau gatavu un mēbelētu ēku. Raksta turpinājumā aplūkojam dažādus faktorus, lai palīdzētu Tev pieņemt pareizo lēmumu.

Būvēt pašam – vai labākais risinājums?

Privātmājas būvniecība ir nopietns lēmums, kam ir jābūt rūpīgi pārdomātam. Lai arī doma var šķist vilinoša vien tā iemesla dēļ, ka māju var būvēt tā, kā pašam patīk vislabāk, tomēr, lai viss izdotos tieši tā, kā iecerēts, jau laikus ir jāapzina dažādi riski, kā arī jāņem vērā būtiski faktori. Piemēram, īpašumā ir jābūt zemei un pirms būvniecības procesa uzsākšanas jāveic būvprojekta saskaņošana. Pēcāk jāizvēlas kompetenti un uzticami meistari, jāiegādājas kvalitatīvi būvmateriāli, iespējams, jāpiesaista speciālists, kas palīdzēs radīt gaumīgu un skaistu iekārtojumu.

Jaudīgāka tautsaimniecība ļauj vairāk ieņemt un vairāk tērēt. Baltijas valstu čempione gan nodokļu ieņēmumu, gan arī izdevumu apmērā, rēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju, ir Igaunija, jo tajā tautsaimniecība ir jaudīgāka, nekā tā ir ar iedzīvotājiem bagātākajās Latvijā vai Lietuvā.

Tādu ainu rāda a/s BDO Latvia pētījums. Būtībā šie dati ir tikai kārtējais skaudrais atgādinājums par to, cik svarīga ir tautsaimniecība, jo tikai uzņēmēji ir tie, kuri, maksājot nodokļus, uztur sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru un pakalpojumus.

Kopīgais starts

Baltijas valstīm ir kopīga pagātne pēdējo 100 gadu garumā, un arī to neatkarības atgūšanas laiks no PSRS visām ir 1990. gads, kas bija starta brīdis pārmaiņām tautsaimniecībā un būšanai par saimniekiem savā zemē. Tāpat visas trīs Baltijas māsas vienlaikus tika uzņemtas Eiropas Savienībā un NATO, savukārt pievienošanās eirozonai jau parādīja redzamas atšķirības, jo Igaunija to iespēja jau no 2011. gada, Latvija ‒ 2014. gada, bet Lietuva no 2015. gada. Pērnā gada inflācijas apmēros Baltija ir Eiropas čempione ‒ 2023. gada janvārī Latvijas inflācijas līmenis sasniedza 21,5%, kas bija vislielākais starp Baltijas valstīm, Igaunijā tas bija vismazākais – 18,6% ‒, bet Lietuvā tas sasniedza 20%.

Aptuveni 40% milēniuma (tūkstošgades paaudze) paaudzes jauniešu Rīgā un Pierīgā sapņo par mājas iegādi, bet patiesā aina rāda, ka jaunieši vecumā no 25 līdz 34 gadiem spēj iegādāties tikai 60 kvadrātmetrus plašu īpašumu.

To rāda nekustamā īpašuma kompānijas Latio un pētījumu un konsultāciju kompānijas KANTAR TNS veiktais pētījums par Rīgas un Pierīgas jauno, pirktspējīgo auditoriju.

Kā liecina pētījums, 40% milēniuma paaudze sapņo par mājas iegādi, 26% vēlas dzīvot jaunajos projektos, kas celti pēc 2000.gada, bet 17% sērijveida dzīvokļos, taču reālā situācija rāda, ka jaunieši spēj finansiāli iegādāties tikai 60 kvadrātmetrus lielu dzīvojamo platību.

Šajā vecuma grupā Rīgā un Pierīgā dzīvo aptuveni 150 000 jauniešu. Vidējie ienākumi vienam cilvēkam šajā grupā: 37% ir līdz 700 eiro, 33% 701 līdz 1000 eiro, bet 34% 1001 un vairāk eiro.

Pētījumā mūsdienu jaunieši raksturoti kā aktīvi, droši, prasīgi, individuāli, uzņēmīgi un tehnoloģiju pratēji. Aptuveni 62% milēniuma paaudzes pārstāvju plāno dzīvot Latvijā, bet 28% dzīvos Latvijā, taču, ja rastos iespēja, brauktu prom.

Dienas laikā biedrības «Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi» dienas aprūpes centrā izgatavo dažus desmitus sveču

Biedrība «Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi» sniedz dienas aprūpes centra pakalpojumu pilngadību sasniegušiem cilvēkiem ar smagiem attīstības traucējumiem. Jau četrus gadus centrā ir sveču darbnīca, kas ir dienas aprūpes centrā integrēta nodarbinātības aktivitāte. «Sveču gatavošana ir ļoti piemērota centra apmeklētājiem, jo šo aktivitāti var sadalīt nelielos posmos, līdz ar to ir iespējams piemeklēt katram cilvēkam darbiņu, kuru viņš spēj veikt. Sveču gatavošanā mēs izmantojam īpašu tehnoloģiju, kas ietver arī terapeitisku efektu,» saka Inga Šķestere, biedrības «Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi» valdes priekšsēdētāja.

Viņas skatījumā sveču darbnīca ir lieliska aktivitāte cilvēkiem ar smagiem kustību traucējumiem, jo to iespējams sadalīt dažādos posmos, lai ikviens spētu darboties savu iespēju robežās. Apmeklējot darbnīcas, jaunieši piedalās dažādos sveču tapšanas procesos – lauž parafīna plāksnes, pilda sveču formas utt. «Jaunieši darba procesā strādā, lai sniegtu patīkamas emocijas sveču saņēmējiem. Katrs jaunietis rada unikālas sveces, kas sniedz mīlestību, neviltotu prieku un lepnumu par paveikto,» teic I. Šķestere.

Centrālās vēlēšanu komisijas statistika liecina, ka starp Rīgas domes deputātu kandidātiem atrodams arī liels skaits dažādu uzņēmumu pārstāvju.

Tā vēlēšanās startē gan valdes priekšsēdētāji, gan valdes locekļi, gan direktori, gan citi augstākā līmeņa uzņēmumu darbinieki.

Lūdzām daļai no viņiem sniegt atbildes uz diviem jautājumiem:

1. Vai šis ir Jūsu pirmais starts politikā?

2. Kādēļ izlēmāt iet politikā? Kāda ir Jūsu motivācija un kādi ir plāni?

^{(Partijas sakārtotas secībā, kādā tās atrodamas cvk.lv)}

Atbildes:

- Politisko partiju apvienība Saskaņas Centrs, Partija Gods kalpot Rīgai

Deņiss Jeļizarovs, dzimšanas gads: 1981, dzīves vieta: Rīga, tautība: nav norādīta

Novecošana kā Ķīnā tā Latvijā ir pārāk apjomīga, lai to «paslaucītu zem tepiķa». Ar šausmu žanram piederīgajām ragaviņām, kurās saskaņā ar dažu folkloras artefaktu vecie aizlaikos tikuši aizvesti uz mežu, arī neies cauri – pensionāri ir spēcīga elektorāta daļa. Tāpēc jautājums ir – kā un kur dzīvosim, kad novecosim? Un kā to laikus plānot, lai neiznāk kā Ķīnā.

Šīs pārdomas veicināja biznesa žurnāla Bloomberg Businessweek publikācija par dramatisko situāciju Ķīnā, kur sabiedrības novecošana ir tikpat liela kā Japānā 1990. gados. Tikai, kā raksta autors, ar to lielo atšķirību, ka Ķīna kļūs veca pirms pagūs kļūt bagāta.

Latvijas ķīnieši apstiprina tendenci

Novecošana pati būtu pusbēda, bet Hārvarda universitātes pētnieks Džozefs Dž. Kristians, kas specializējas Ķīnas senioru mājokļu jautājumos, saka senajā Viduszemē mūsdienās praktiski ir izzudusi tai tradicionālā daudzu paaudžu kopdzīve, mainot pilsētu un apdzīvoto vietu «sejas» un dzīves telpas plānojumu. Pierēķinot klāt visai neattīstīto pensiju sistēmu un viena bērna politikas un oficiālās izaugsmes (lasi – peļņas) ideoloģijas dēļ aizvien skaudrāk redzamo paaudžu atsvešināšanos un bezcerīgi briestošo veco ļaužu īpatsvaru, iegūstam sociālo katastrofu.

Krišjānis Zauers, kurš savulaik izmēģinājis veiksmi arī ārzemēs, gandrīz trīs gadus nostrādājot Dānijā, uzsver, ka iegūta vērtīga pieredze, zināšanas un iepazīta citu valstu kultūra, taču tas nav ilgtermiņa risinājums. Viņš piebilst, ka iemesls, kāpēc tik daudzi latvieši paliek dzīvot ārzemēs, ir motivācijas trūkums un pārāk maza vēlme cīnīties, lai arī Latvijā sasniegtu labākus dzīves apstākļus.

Mana motivācija doties strādāt uz ārzemēm bija ļoti līdzīga kā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju – lielāks atalgojums. Pārtraucot darba attiecības Latvijā, trīs mēnešu laikā nopietni pārdomāju savu tālāko darbības plānu un pieņēmu izaicinājumu iegūt jaunu pieredzi ārpus Latvijas. Izvēlējos tieši Dāniju, jo tur dzīvoja un strādāja vairāki mani draugi, turklāt uz šo valsti devos divas reizes. Strādāju lielākajā Dānijas būvniecības uzņēmumā, kura darbība vērsta uz dažāda veida grīdu un apkures sistēmu ierīkošanu. Nemaz neapsvēru iespēju strādāt citur, jo biju labi izpētījis Dānijas darba vidi, turklāt būtisku lomu lēmuma pieņemšanā spēlēja arī piedāvātais augstais atalgojums. No pieredzes varu teikt, ka būtiski, lai visi ar darbu saistītie jautājumi ir zināmi jau pirms došanās uz galamērķi – dzīvesvieta, atalgojums, pienākumi un citi specifiski jautājumi, kurus neizpētot, var rasties nepatīkami sarežģījumi. Vēlme iegūt jaunu pieredzi, draugu pamudinājums un jaunības entuziasms dzina mani uz priekšu. Atskatoties uz piedzīvoto, varu teikt, ka iegūta vērtīga pieredze, uzlabotas komunikācijas prasmes, iepazīta citas valsts kultūra un cilvēki, kuru domāšana un dzīves uztvere atšķiras no mums – latviešiem.

Skanstes tuvākās nākotnes metamorfozes varētu dot grūdienu visa Rīgas centra attīstībai kopumā, tā atdzīvināšanai, pirmdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Tā uzskata pilsētplānotāji, attīstītāji, kuri savam biznesam ir izvēlējušies šo Rīgas apkaimi.

Pašlaik, aprakstot galvaspilsētas attīstību, nereti tiek lietots salīdzinājums ar maizes izstrādājumu – baranku, kura pati ir apjomīga, bet ar tukšu vidu.Skanstes attīstības aģentūras valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vanags akcentē, ka laikā no 2000. līdz 2017.gadam Rīgas iedzīvotāju skaits ir sarucis par 16%, bet vēsturiskajā centrā – pat par 40%.

Savukārt Pierīgā ir pretēja tendence – iedzīvotāju skaits šajā laikā ir pieaudzis par 5%. Tostarp, piemēram, Garkalnes novadā tas ir palielinājies par 140%, Mārupē par 116%, bet Babītē un Ikšķilē - par vairāk nekā 50%. Rīga kļūst tukšāka, bet attīstās galvaspilsētai tuvējie novadi. Tas gan, viņaprāt,nav ilgtspējīgi, jo cilvēki stundas pavada braucot, tas ir nelietderīgi iztērēts laiks, ko varētu izmantot citādi,rodas vides piesārņojums, ir sastrēgumi, galu galā –šie cilvēki dzīvo noslēgtu dzīvi. Pretī ir pilsētas centrs ar kultūras dzīvi, ērtībām, savstarpējo komunikāciju.Pašlaik ekonomiski aktīvi cilvēki neapsver iespēju dzīvot centrā, šī ideja nav populāra, jo vide tur nav draudzīga un ērta. Skanste varētu dot pozitīvu impulsu visa Rīgas centra attīstībai kopumā, pauž M. Vanags.

Pasaulē ir daudz dažādu vērtējumu, kas mēra šķietami neizmērāmo – mūsu dzīves kvalitāti un attīstības progresu.

Latvijas vieta šajos mērījumos ir dažāda. Piemēram, Latvijai 180 pasaules valstu vidū ir 20. brīvākā ekonomika (kāpums par 16 vietām). Ir augusi arī iedzīvotāju apmierinātība ar dzīvi, ierindojot valsti 54. vietā no 155 (kāpums par 12 vietām). Par to liecina jaunākie Heritage Foundation un World Happiness Report novērtējumi.

Bez šiem topiem vēl ir daudz citu vairāk vai mazāk zināmu mērījumu, kas raksturo tautsaimniecības attīstību, cilvēku dzīves kvalitāti un apmierinātību ar dzīvi. Tos pārlapojot, dažreiz rodas sajūta, ka mēs sekotu līdzi sporta sacensībām. It kā dzīvotu tādēļ, lai kāds no analītiskajiem radītājiem būtu tieši tik vai vismaz tik liels. Dzīves kvalitāte nemainās atkarībā no tā, vai zinām par šiem vērtējumiem, taču tie var palīdzēt veidot ekonomiskās politikas īstenošanai noderīgu priekšstatu par to, kurp tautsaimniecība virzās. Šajā rakstā par to, kā tautsaimniecības attīstība sasaucas ar labklājības izpratni un tās mērīšanu.

Ēku Baznīcas ielā 7 uzskata par vecāko koka ēku Kuldīgā. Tā vairākkārt ir pārbūvēta. Savu pašreizējo apjomu ēka ieguva 1742.gadā, bet 19.gadsimta sākumā - tipisko klasicisma stila veidolu, kāds tas ir saglabājies līdz mūsdienām.

1982. gadā tika veikta ēkas atjaunošana pēc arhitektes Tatjanas Vītolas projekta. Tās gaitā tika labotas gan nesošās konstrukcijas, gan apdares detaļas.

Mājā šobrīd ir apdzīvoti visi pieci dzīvokļi. Biznesa portāls Db.lv viesojās vienā no tiem. Kuldīdzniece Līga Raituma savā dzīvoklī ēkas otrajā stāvā izveidojusi apartamentus un jau desmito gadu uzņem viesus gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Viņa atzīst, ka kā laba reklāma strādā tas, ka šī ēka ir arī vecākā koka ēka visā Kurzemē. Uz ēkas ir senais vēja rādītājs ar vienradzi, kas parasti ir dažādās UNESCO spēlēs, bērnu konkursos un orientēšanās sacensībās.

Sievietes bērnībā dzīvoklis piederējis viņas krustmātei. «Es šo māju atceros no savas bērnības. Kad plānoju atgriezties no studijām ārzemēs, šo dzīvokli no viņas nopirku, jo vēlējos dzīvot tieši vecpilsētā,» stāsta kuldīdzniece. Dzīvoklis iegādāts pašu vajadzībām, taču ar laiku kļuvis par šauru. To bijis žēl pārdot, tāpēc meklēts risinājums, kā šo dzīvokli paturēt, bet arī no īpašuma iegūt. Tas ticis remontēts un veidots kā sev, bet palaists apritē, kamēr izaugs bērni.

ASV pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas pilnībā vakcinēti pret Covid-19, no 9.augusta būs atļauts šķērsot Kanādas robežu nebūtiskiem braucieniem bez jebkādām karantīnas prasībām, pirmdien paziņoja Kanādas valdība.

Kanāda no 7.septembra atvērs savu robežu visiem vakcinētajiem ārvalstu ceļotājiem.

ASV-Kanādas sauszemes robeža, kas ir visgarākā pasaulē, un gaisa robeža kopš 2020.gada marta vidus ir bijusi slēgta nebūtiskiem braucieniem jaunā koronavīrusa pandēmijas dēļ.

Tūrisma nozare ir izdarījusi arvien stiprāku spiedienu uz valdību, lai tā mīkstinātu ceļošanas ierobežojumus, bet Kanādas premjerministrs Džastins Trudo un viņa administrācija negribēja apdraudēt progresu Covid-19 izplatības ierobežošanā.

Kanāda šomēnes atcēla karantīnas prasības saviem pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas atgriežas no ārvalstīm, ja viņi ir pilnībā vakcinēti pret Covid-19.

Nevienam no aptuveni 60 Latvijas sportistiem, kuri piedalīsies XXI Ziemas Olimpiskajās spēlēs Vankūverā, nebūs apģērbs, kuru rotātu kāds no Latvijas uzņēmumu zīmoliem, jo visu olimpiešu apģērbus ražojusi igaunijas kompānija ATLM Design OU un Adidas Baltic, raksta Latvijas Avīze.

Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) uzskata, ka tam par iemeslu varētu būt fakts, ka pašmāju uzņēmumi nemaz neesot spējīgi uzšūt specifisko individuālo ziemas sporta apģērbu.

Latvijas labākā bobsleja četrinieka pilots Jānis Miņins. (Foto: REUTERS/SCANPIX)LOK norāda, ka uz atklāto konkursu par parādes un brīvā laika sporta ekipējuma piegādi olimpiskajai delegācijai bija pieteikusies tikai Igaunijas kompānija ATLM Design OU.

Tikmēr pašmāju modes industrijas pārstāvji ir izbrīnīti, ka LOK rīkotajā konkursā bijis tikai viens, turklāt ārzemju uzņēmums. Nozares pārstāvji uzsver – Latvijas kompānijas ir spējīgas gan izstrādāt dizainu, gan uzšūt visu nepieciešamo.

Rīkojot lielus starptautiskus sporta pasākumus, piemēram, Ziemas Olimpiskās spēles, to uzņēmējvalstij var dot reālu atspērienu ekonomiskai izaugsmei, kā arī spodrināt valsts tēlu globālā mērogā.

Tā teikts jaunākajā Deloitte Touche Tohmatsu (DTT) ziņojumā, raksta BBC.

Tajā teikts, ka uzņemot lielos sporta notikumus valsts vai pilsēta var ievērojami paātrināt dažādu projektu realizāciju, kas citādi prasītu lielāku laiku, vai arī nebūtu realizējami vispār.

Piemēram, Ziemas Olimpisko spēļu uzņēmēja Vankūvera izmantoja šādu iespēju, lai uzbūvējot Konferenču centru, izveidojot tranzīta dzelzceļa līniju, kā arī izbūvējot jaunus ceļus.

«Jaunās valstīs un pilsētās cenšas atšķirties globālajā ekonomikā. Uzņemot svarīgus pasaules mēroga pasākumus, tās var nonākt pasaules skatuves centrā,» saka ziņojuma līdzautors Gregs Pelegrino (Greg Pellegrino) no DTT.