Lauksaimniecība

Zemnieki nesaņems cerēto

Sandra Dieziņa, 15.11.2013

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2019. gadā Latvijas zemnieki tiešmaksājumos saņems ne vairāk kā 150 eiro par hektāru. To intervijā laikrakstam Dienas Bizness atzīst Zemnieku Saeimas priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja.

Lai arī līdz šim publiski izskanējis, ka platībmaksājumi nākamajā plānošanas periodā pamazām pieaugs, sasniedzot 196 eiro 2019. gadā, Zemnieku Saeimas aplēses liecina, ka reālais ieguvums būs mazāks, un tam ir vairāki iemesli.

Kā atzīst Maira Dzelzkalēja, visa kopējā budžeta aploksne ir izdalīta uz references platībām 1,6 miljonu ha apjomā, ko rēķina pēc 2012. gada, taču kopējā lauksaimniecības politika ir ļoti sarežģīta. No kopējās aploksnes būšot jāņem nost finansējums dažādiem citiem pasākumiem, sākot ar to, ka 6,15% no tiešmaksājumu aploksnes jau ir pārlikti uz Lauku Attīstības programmu. Vēl vismaz līdz 2% no aploksnes jārezervē jaunpienācējiem, līdz 15% tiks atvēlēti saistītajām nozarēm.

Šķēpi tiek lauzti arī par pārdalošo maksājumu, kas nozīmē ņemt nost no aploksnes un to pielikt klāt par pirmajiem hekt- āriem katrā saimniecībā. Jārēķinās arī, ka Zemkopības ministrijas mērķis ir palielināt lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību līdz diviem miljoniem ha 2020. gadā, kas nozīmē tiešmaksājumu apjoma samazinājumu uz katru hektāru, bet tas vērojams ne tikai Latvijā, LIZ platības tiek palielinātas visās ES dalībvalstīs un tādējādi maksājumi samazinās.

M. Dzelzkalēja neslēpj, ka maksājumu shēma ir ļoti sarežģīta. To veido pamatmaksājums, kā arī zaļās komponentes 30% apjomā. Katram zemniekam gan būs individuāla situācija, piemēram, ja viņš nolems neieviest tā saucamos zaļināšanas pasākumus, tad viņam pienāksies tikai 70% no tiešmaksājumiem. Turklāt 5% no saimniecības platības jābūt ekoloģiskā fokusa teritorijai, kur var audzēt proteīnkultūras, starpkultūras, taureņziežus vai atstāt papuvē. Tās var nodrošināt arī ar dažādiem ainavu elementiem, piemēram, buferjoslām ūdens tuvumā, gar mežiem, kokiem, akmens kaudzēm, krūmu puduriem vai citiem elementiem.

Lauku atbalsta dienestam (LAD) gan nāktos veltīt milzu darbu, lai šos elementus izmērītu. Turklāt šiem elementiem paredzēts piemērot koeficientu sistēmu, lai noteiktu, kurš vērtīgāks, kurš mazvērtīgāks. Uz jautājumu, kāpēc veidot tik sarežģītu sistēmu, M. Dzelzkalēja teic, ka tā ir ES atbilde uz pārmetumiem par lauksaimniecības intensifikāciju un dabas daudzveidības samazināšanos. Sākotnēji mērķis bija skaidrs, taču šobrīd notiek reālais darbs pie noteikumu izstrādes, kā šos mērķus ieviest dzīvē, un šis process ir ļoti sarežģīts. Turklāt katrai dalībvalstij situācija ir cita, piemēram, angļi vēlas akmeņu krāvumus ieskaitīt šajā fokusa teritorijā, somi – ezerus un dīķus, bet Latvija domā par koku aleju ieskaitīšanu, taču te rodas problēma. Proti, koku joslu var ieskaitīt, ja koku vainagi saskaras, taču realitātē kāds koks ir nocirsts vecuma dēļ vai alejai pa vidu ir elektrolīnija – ko darīt šādā gadījumā. Tās ir tikai dažas praktiskās nianses, par kurām šobrīd notiek šķēpu laušana Briselē, pašmāju lauksaimnieku organizācijās un Zemkopības ministrijā.

Komentāri

Pievienot komentāru