"Ieguldīja vienu mārciņu, pretī saņēma septiņas," šādu piemēru par ieguldījumu atdevi zinātnē min Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš. Latvijas zinātnes potenciāls ļauj īstenot globālus, inovatīvus, uz biznesu orientētus projektus, un inovatīvu produktu eksports varētu mainīt Latvijas tautsaimniecību, ir pārliecināts akadēmiķis.
Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents uzskata, ka šobrīd ir īstais brīdis plānam par Latvijas zinātnes ideju komercializēšanu un inovatīvu produktu radīšanu, jo drīzumā būs pieejams finansējums no Eiropas Atveseļošanas plāna. Ieguldot daļu no pandēmijas seku pārvarēšanai paredzētā finansējuma zinātnē, Latvijai būtu savs pētniecības, attīstības un inovāciju parks, kura iespējas un atdevi var salīdzināt ar Silīcija ieleju. Latvijas zinātnei tā, iespējams, ir pēdējā iespēja izkļūt no bārenītes lomas un attīstīties kopsolī ar tautsaimniecības vajadzībām, intervijā Dienas Biznesam pauž LZA prezidents. I. Kalviņš amata pienākumus sāka pildīt 1. decembrī, un kopā ar komandu izpētījis, ko nepieciešams darīt, lai ambiciozo plānu īstenotu.
Kādas ir Latvijas zinātnes vājās un stiprās puses, salīdzinot 2020. gadu ar laiku pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā?
Ja skatāmies uz Latvijas zinātni pēc zinātnieku un tajā nodarbināto skaita, tad pēc neatkarības atjaunošanas tā bija daudz stiprāka nekā šobrīd – zinātnē bija nodarbināti aptuveni 74 tūkstoši cilvēku. Toreiz zinātne bija citādi organizēta. Zinātņu akadēmijai bija 14 zinātniskie institūti, vairākas eksperimentālās rūpnīcas un infrastruktūra, lai ideju pārvērstu produktā. Deviņdesmito gadu situāciju zinātnē var raksturot kā bēdu ieleju. Pašlaik Latvijā ar zinātni ir saistīti aptuveni 12 tūkstoši cilvēku, kas vidēji pret iedzīvotāju skaitu ir četras reizes mazāk nekā Eiropas Savienībā. Turklāt Latvijas Zinātņu akadēmijai vairs nav savas infrastruktūras, kas idejas ļautu pārvērst produktos. Zinātniskā darbība publiskajā sektorā pārsvarā ir sadalīta starp Latvijas universitātēm, augstskolām un zinātniskajiem institūtiem, bet privātajā sektorā zinātnes gandrīz nav.
Pirms neatkarības atgūšanas Latvijā zinātniekiem bija savi konstruktoru biroji, mehāniskās un stiklinieku darbnīcas, pilotražotnes. Šobrīd no tā visa, piemēram, farmācijas ķīmijas zinātnei ir neliela mērogošanas laboratorija, kas pieder Latvijas Organiskās sintēzes institūtam. Universitātes, it sevišķi Tehniskā, mēģina atjaunot infrastruktūru, ar kuru veikt inovācijas. Inovāciju ekosistēmā produkta izstrādes ķēdē ir caurums, kas nozīmē, ka zināšanas, ko rada zinātnieki, nepārtop produktos, jo nav vajadzīgās infrastruktūras. Ja paraugās uz pozitīvo, kas šajā laikā noticis pēc iestāšanās Eiropas Savienībā – būtiski esam modernizējuši fundamentālajai zinātnei nepieciešamo zinātnisko infrastruktūru, un tas pamatā ir noticis ar Eiropas Savienības finansējumu. Ja gribam, lai nodokļu maksātāju nauda pārvērstos par produktu, tagad mums ir nepieciešama sistēma, kas zināšanas pārvērš produktos.
2018. gadā Latvijas zinātnieki publicēja 2057 zinātniskos rakstus, bet pieteica 12 patentus. Par ko tas liecina?
Tas liecina, ka zināšanas tiek radītas, bet produkti – nē. Ne kā zinātnieku, ne kā inovatoru mani tas neapmierina. Patenti ir tie, kas aizsargā pielietojamos rezultātus.
Mēs slikti zinātnē sasniegto komercializējam?
Mums šobrīd trūkst inovācijas ekosistēmas, lai to izdarītu. Finanšu un inovācijas infrastruktūras trūkums liedz Latvijas zinātniekiem pašiem pārvērst savas zinātniskās izstrādnes inovatīvos produktos.
Ko jūs iesakāt darīt?
Latvijas Zinātņu akadēmija ieteic pievērst uzmanību trīs virzieniem – pirmkārt, zinātnieku vērtēšanas sistēmai, otrkārt, zinātnes bāzes finansējumam un, treškārt, inovāciju infrastruktūras radīšanai.
Visu rakstu lasiet 29.decembra žurnālā "Dienas Bizness"!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!