Jau pāris nedēļas pienāk ziņas par neredzēti strauju cūkgaļas cenas lēcienu pasaules tirgos. Vācijā tā sasniedza vēsturisko rekordu - 2 eiro par kautsvara kilogramu. Kopš gada sākuma gaļas cena ir pieaugusi par veseliem 50 procentiem.
Cēlonis visam notiekošajam ir tikai viens - Ķīnas nespēja apmierināt sava iekšējā tirgus pieprasījumu, kas izraisīja strauju importa pieaugumu no visas pasaules. Ķīna, kas ir pārliecinoši lielākais cūkgaļas patērētājs pasaulē, Āfrikas cūku mēra dēļ izkauj savus ganāmpulkus, kā rezultātā cūku skaits šajā valstī ir samazinājies par 41 procentu.
Taču pieprasījums nekrītas, cūkgaļa ir ļoti pieprasīta, jau notiek gatavošanās ķīniešu jaunajam gadam, kas tiek svinēts februārī. Tas rada deficītu, un cūkgaļas imports Ķīnā šī gada pirmajos desmit mēnešos ir sasniedzis 1,5 miljonus tonnu (bez subproduktiem), kas ir par 49,4 procentiem vairāk nekā gadu iepriekš attiecīgajā periodā. Savukārt šī produkta cena Ķīnā gada laikā ir pieaugusi par 148 procentiem, nenovēršami izraisot cenu celšanos arī citur pasaulē.
Optimistiskās prognozes paredz, ka Ķīna atgūsies aptuveni pēc diviem gadiem, bet pesimisti uzskata, ka deficīts turpināsies vismaz gadus četrus.Protams, ka šie divi līdz četri gadi būs zelta laiki cūku audzētājiem, un jācer, ka Latvijā viņi sev atvēlēto laiku izmantos lietderīgi un papildu ienākumus ieguldīs nozares attīstībā, nevis tikai pašu patēriņā. Tad brīdī, kad Ķīnā cūkgaļas ražošana atgriezīsies iepriekšējā līmenī un līdz ar to kritīsies cenas pasaulē, mūsu cūkaudzētāji būs konkurētspējīgāki par saviem konkurentiem Polijā vai Lietuvā.Tomēr šie gadi būs grūti laiki ražotājiem un pārstrādātājiem.
Gaļas ražošana pēc apgrozījuma ir lielākā lauksaimniecības produkcijas pārstrādes nozare, taču atšķirībā no zemniekiem nesaņems ne subsīdijas, ne kādu citu palīdzību, kas lauksaimniekiem pienākas visdažādākajās ārkārtas situācijās. Izejvielu būtiskās sadārdzināšanās slogu nav arī iespējams pārcelt uz pircēju maciņiem, - tie tādā gadījumā vienkārši pārstās pirkt. Droši vien, ka mazumtirdzniecības cenas celsies, taču lielāko kompensēšanas nastu nāksies uzņemties pašiem ražotājiem. Aptuveni 80 procentus Latvijā saražotās gaļas nonāk iekšējā tirgū, un optimismu nevieš arī ēdāju skaita samazināšanās valstī.
Droši vien, ka tiem uzņēmumiem, kas nemaksā visus nodokļus un darbojas tā sauktajā pelēkajā zonā, vēl ir savas rezerves un tie liesos gadus pārdzīvos veiksmīgāk. Toties pavisam grūti klāsies godīgajiem uzņēmumiem, kuru produkcijas cena nespēs konkurēt ar nodokļu nemaksātāju lētākajiem ražojumiem.Valsts pārtikas ražotājiem subsīdijas nemaksās - tas ir pašsaprotami. Taču valstij beidzot vajadzētu izskaust negodīgu konkurenci, pielikt punktu pelēkajai ekonomikai. Tāpat vajadzētu novērst tos šķēršļus uzņēmējdarbībai, piemēram, ļoti augstās elektrības cenas un citas izmaksas, kas ražošanu Latvijā padara krietni neizdevīgāku nekā Lietuvā, Igaunijā un citās Eiropas valstīs. Pretējā gadījumā tieši grūtajos liesajos gados kādam lielajam uzņēmumam var apnikt gaidīt, līdz piepildīsies solījumi, un tas var izlemt pārcelt ražošanu no Latvijas kaut kur citur.
