Esmu jaukto viskiju nūģis

Atpūta
2015. gada 13. marts 08:28

1887. gadā Viljama Granta dibinātā viskija kompānija vēl aizvien ir viņa ģimenes rokās un dzēriena popularizēšanai pasaulē par savu globālo vēstnieku tā ir nolīgusi ilggadējo nozares žurnāla Whisky Magazine redaktoru Robu Alansonu. Par vienu no savas misijas uzdevumiem viņš saka – «garšas izglītotājs».

Vai atceraties pirmo reizi, kad pagaršojāt viskiju?

Legāli vai nelegāli?

Pirmo.

Jā, atceros.

Es arī. Un mana reakcija bija – «‘dritvai micīt»!

Man bija līdzīgi. Neatceros, kas tas par viskiju bija, jo mans tētis ir skots, bet mamma – īriete, tāpēc mājās vienmēr ir bijis visādu veidu viskijs. Taču mans pirmais legāli dzertais viskijs 16 gadu vecumā bija četrpadsmitgadīgs Oban.

16 gados?

Tas Lielbritānijā ir legālais vecums, kad drīkst iedzert kopā ar vecākiem, ja tas notiek maltītes laikā. Mums ir savdabīgi likumi. Pats pirkt drīkst tikai no 18.

Un kā bija?

Es par viskiju jau biju runājies ar tēti, jo viņš ir ķīmijas inženieris un kādu laiku strādāja brūzī. Tētis man bija stāstījis par viskiju, brūzi un romantiku, kas ir tam apkārt. Toreiz viņš man ielēja glāzi, un mana reakcija bija – «dieniņ, tas ir ļoti stiprs!» Tomēr ar nelielu ūdens daudzumu tas ieguva brīnišķīgu, neticamu buķeti.

Un uz āķa es biju! Dzēru viskiju visu universitātes laiku, un aizvien neesmu par šo lietu pārdomājis. Viskijs ir mans dzēriens, ne konjaks, armanjaks vai brendijs. Tie ir interesanti dzērieni, un man tie patīk, tomēr mana lieta ir viskijs.

Es šo jautāju tāpēc, ka viskija slavenā kūdras garša – tas tomēr ir kaut kas tāds, kas prasa trenētu garšu un nobriedušu gaumi (acquired taste).

Jā, tas ir līdzīgi kā ar olīvām – patika pret tām ir jāizkopj. Es teiktu, ka vajag kādas 26 reizes pamēģināt, pirms olīvas iepatīkas, un ar viskiju ir vismaz tāpat – ar tā aso, spēcīgo garšu. Lai gan Whisky Magazine redaktora gados es esmu saticis arī viskija iesācējus, kas ir teikuši, ka dzer tikai Skotijas Augšzemes viskiju. Domāju, tas tāpēc, ka Augšzemes viskijam ir tā atšķirīgā, noteiktā garša, bet Zemienes viskijs ir vieglāks un smalkāks. Tieši Augšzemes viskija skaidrās, izteiktās garšas dēļ dažkārt iesācējiem tas šķiet vienkāršāk baudāms nekā Zemienes viskijs, kas, manuprāt, ir grūtāk saprotams un izbaudāms. Tā ka tiešais, asais kūdras aromāts var būt pat vienkāršāks. Tomēr solis no Ladyburn vai St Magdalene līdz Laphroaig var būt ļoti, ļoti liels un tā ir krietna mācīšanās.

Vārdu sakot, sākt ar kūdras garšu nebūtu laba doma, mēģinot kādam iemācīt, kas ir viskijs? «Hei, pagaršo šo kūdru – tā ir lieliska!»

Jā, es teiktu, ka sākt ar kaut ko tādu kā Bruichladdich Octomore nav laba doma.

Jums neapšaubāmi ir ļoti interesants darbs, tomēr es pieļauju, ka ne bez izaicinājumiem. Piemēram, šis samērā nemainīgais dzēriens visu laiku taču ir jāpasniedz auditorijai kaut kā citādāk. Kā to izdarīt?

Ar viskija zinātājiem var runāt par dedzinātavām, destilāciju, garšas iegūšanu un tādām lietām, un tas neapnīk, bet ar iesācējiem par tehnoloģiju var arī daudz nerunāt un pastāstīt vien kādus stāstus, un tādu viskija kompāniju vēsturē ir sakrājies daudz. Laimīgā kārtā Grantu ģimene vada kompāniju jau sestajā paaudzē, un stāstu ir tiešām daudz, kas savukārt aizved pie citām tēmām un citiem stāstiem. Piemēram, 1912. gadā tika laista klajā Grant’s Stand Fast marka – tai pašā gadā, kad ūdenī nolaida Titanic, un tas jau ir sižets. Tas arī ir viskijs – cilvēki, stāsti un vietas, no kurām tas ir.

Vai Grantu ģimenes vēsturē var redzēt to, ka vēsture atkārtojas?

Tā varētu teikt. Tie paši Grantu ģimenes izaicinājumi, kas tai bija 1900. gadu sākumā, mums ir aizvien. Ņemsim par piemēru Grant’s tirdzniecības izplešanos Skotijā. Tas notika 1903. gadā – tai pašā, kad notika brāļu Raitu vēsturiskais lidojums. Viljams Grants togad sūtīja savu jauno znotu Čārlzu Gordonu uz Glāzgovu tirdzniecības misijā.

Līdz pirmajai Skotijas galvaspilsētā pārdotajai pudelei viņš bija pieklauvējis pie 181 durvīm. Tā nu viņš kādas ļoti neveiksmīgas tirdzniecības dienas vakarā sūrojās par to sievai Izabellai – pasūtījumu nav, tirdzniecība neiet, un vecais mājās mani nositīs. Un sieva prasa: vai tu bija labi apģērbies? – Jā, jā. Vai biji labi iemācījies sakāmo? – Jā, biju. Vai biji paņēmis līdzi paraugus? – Protams, ka biju paņēmis paraugus. Vai tu viņiem tos iedevi pagaršot? – Āā... ne-e. (Smiekli.)

Un mums ir šī pati problēma, kad jau es tagad, vairāk nekā pēc 100 gadiem, mūsu viskiju vedu uz jaunu tirgu – neļaujiet man tik daudz pļāpāt un vienkārši nobaudiet viskiju! Un tas pārdos pats sevi. Tas darbojas savā spēkā.

Visu interviju Esmu jaukto viskiju nūģis lasiet 13. marta laikrakstā Dienas Bizness.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra