Latvija saskaras ar būtisku globālās ārējās vides nenoteiktību. Ir daudz dažādu faktoru, kas to veicina: plaisas pasaules kārtībā, kāda tā bija izveidojusies pēc aukstā kara, straujas klimata un tehnoloģiju pārmaiņas, pastāvīga urbanizācija un ekonomiskās aktivitātes ģeogrāfiskā koncentrācija, demogrāfiskās pārmaiņas un populisms.
Tie ir tikai daži no galvenajiem faktoriem, tāpēc grūti noformulēt nākotnē gaidāmo pārmaiņu bāzes scenāriju. Tomēr ārējo vidi veido un arī turpmāk veidos vairākas ilgāka termiņa tendences, kas politikas veidotājiem ļauj izdarīt svarīgus secinājumus. Šī raksta mērķis ir aplūkot atsevišķas globālās tendences, kuras varētu ietekmēt Latviju, un piedāvāt atbilstošus politikas pasākumus, ko nenāksies nožēlot.
Attīstīto valstu vidusslāņa negatīvais viedoklis par globalizāciju
Pēdējā Eiropas un ASV vēlēšanu ciklā kandidāti ar nacionālistisku noskaņojumu un negatīvu viedokli par globalizāciju guva nozīmīgu sabiedrības atbalstu vai pat tika ievēlēti amatā. Visspilgtākais piemērs ir Donalda Dž. Trampa (Donald J. Trump) ievēlēšana ASV prezidenta amatā, sabiedrībai atbalstot viņa aicinājumu īstenot nacionālistiskāku ekonomisko politiku un solījumu pārskatīt svarīgāko ASV parakstīto tirdzniecības līgumu nosacījumus. Trampa administrācija jau izstājusies no Klusā okeāna reģiona partnerības (TPP), apturējusi sarunas par Transatlantisko tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP) ar Eiropas Savienību (ES), kā arī pārskata Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības nolīguma (NAFTA) noteikumus.
Sākumā varētu šķist pārsteidzoši, ka tieši dažas attīstītās valstis ir tās, kuras pašlaik apšauba turpmākās tirdzniecības atvērtības priekšrocības. Tās tomēr tradicionāli bijušas atvērtākas tirdzniecībai nekā jaunās tirgus ekonomikas valstis, un šāda tirdzniecības atvērtība, domājams, tām joprojām sniedz vislielāko guvumu. Branko Milanoviča pētījums šajā jautājumā vieš zināmu skaidrību. Viņš sadalīja pasaules iedzīvotājus pēc to ienākumu procentiles un pētīja, kā reālais ienākumu līmenis katrā no procentilēm mainījies 20 gados pirms nesenās globālās finanšu krīzes. Viens no viņa secinājumiem bija tāds, ka pasaules vidusslāņa (35.–60. procentilē ierindoto iedzīvotāju) reālie ienākumi palielinājušies visvairāk – līdz pat divām trešdaļām. Tipisks pasaules vidusslāņa pārstāvis ir ķīnietis, kas strādā lielā pilsētā. Vēl viens secinājums – 75.–90. ienākumu procentilē ierindoto pasaules iedzīvotāju reālo ienākumu līmenis tajā pašā periodā gandrīz nav paaugstinājies. Turklāt 80.–85. procentiles iedzīvotāju situācija ir pat pasliktinājusies – viņu reālie ienākumi samazinājušies par dažiem procentu punktiem (Milanovic). Šī cilvēku grupa ir attīstīto valstu vidusslānis, un vairākums no tiem dzīvo ASV vai Eiropā.
Ir skaidrs, ka Donalds Dž. Tramps izmantoja šo apstākli, savā inaugurācijas runā norādot: «Mūsu vidusslāņa bagātība ir izrauta no viņu mājām un izdalīta pa visu pasauli.» Tomēr attīstīto valstu vidusslāņa ienākumu stagnācijas saistīšana ar tirdzniecību liecinātu par nepilnīgu ekonomisko procesu izpratni. Kā rāda citi pētījumi, šajā ziņā galvenais noteicošais faktors ir tehnoloģiskās attīstības tendences, piemēram, vienveidīgu darbu automatizēšana. Taču lielākās pārmaiņas vēl tikai notiks. Kā norāda konsultāciju kompānija McKinsey, automatizācija varētu ietekmēt vairāk nekā 1 mljrd. darbvietu visā pasaulē. Tomēr attīstīto valstu vidusslāņa iedzīvotāju neapmierinātība ar stagnējošiem ienākumiem jau šodien atspoguļojas viņu politiskajā izvēlē.
Ķīnas ietekmes palielināšanās un pasaules tautsaimniecības smaguma centra pārvirze uz Klusā okeāna reģionu
Nav pārsteigums, ka Ķīna kļuvusi par aktīvāko brīvās tirdzniecības atbalstītāju. Tirdzniecības atvērtība lielā mērā ļāvusi Ķīnai kļūt par otro lielāko pasaules tautsaimniecību. Tik tiešām, Ķīnas iekšzemes kopprodukts (IKP) nominālajā ASV dolāru izteiksmē 2015. gadā sasniedza 15% no pasaules IKP (1995. gadā – tikai 2.4%). Tajā pašā laikposmā ASV IKP daļa pasaules IKP saglabājusies aptuveni 25% līmenī, savukārt ES28 valstu daļa būtiski samazinājusies (no 31% līdz 22%).
Pasaules ekonomiskais smaguma centrs virzījies no Atlantijas okeāna reģiona uz Klusā okeāna reģionu, un šī tendence gandrīz noteikti turpināsies.
Lai gan Ķīna pašlaik pārorientējas uz izaugsmi, ko vairāk nosaka iekšzemes patēriņš, tirdzniecības atvērtība joprojām būs ļoti svarīgs tās labklājību veicinošs faktors. Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins (Xi Jinping)runā Davosā uzsvēra: «Mums jāsaglabā apņemšanās attīstīt brīvo tirdzniecību un ieguldījumus visā pasaulē, jāveicina tirdzniecības un ieguldījumu liberalizācija un atvieglošana, īstenojot atvērtu politiku, kā arī jānoraida protekcionisms. (..) Tirdzniecības karā neviens nebūs uzvarētājs.» Pavisam nesen Ķīnas Komunistiskās partijas 19. kongresā Sji Dzjiņpins izvirzīja Ķīnai mērķi līdz 2049. gadam kļūt par pasaules vadošo lielvaru, kā arī panākt, ka Ķīnas sistēmu piemēro citas valstis. Ķīna jau sākusi veidot attiecīgas institūcijas (piemēram, izveidojusi Āzijas Infrastruktūras investīciju banku), kā arī uzsākusi iniciatīvu «Viena josla, viens ceļš». Tomēr šādai situācijas attīstībai ir viens trūkums. Ja globalizācijas procesu virzīs Ķīna, tas notiks saskaņā ar Ķīnas noteikumiem un tās noteiktajiem standartiem. Ja vēl neesat sākuši mācīties ķīniešu valodu, ir pēdējais laiks to darīt.
Pasaules labklājības oāze Eiropā nav ilgtspējīga
Ir kāda joma, kurā Eiropa, visticamāk, nespēs saglabāt augstos standartus, ja vien tā neieviesīs demogrāfiskajai realitātei atbilstošas institucionālās reformas. Tas īpaši attiecas uz visturīgākajām Eiropas valstīm, kuras saviem pilsoņiem nodrošina ļoti labvēlīgu sociālās aizsardzības sistēmu. Saskaņā ar Pasaules Bankas analīzi 36 Eiropas valstīs dzīvo 10% pasaules iedzīvotāju un tās nodrošina aptuveni vienu ceturto daļu pasaules ekonomikas apjoma, taču vienlaikus tās tērē vairāk nekā pusi no pasaules sociālajiem izdevumiem (Gill).
Jāpiebilst, ka daudzās Eiropas valstīs lieli sociālie izdevumi daļēji tiek finansēti, palielinot valsts parāda slogu, un šāda tendence nevar turpināties mūžīgi.
Saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem tikai 13 no 28 ES valstīm 2018. gada beigās valsts parāda attiecība pret IKP būs zemāka par Māstrihtas līgumā noteikto slieksni (60% no IKP).
Lai gan attīstīto valstu vidusslāņa ienākumu līmenis pēdējo gadu desmitu laikā nav mainījies, paredzamais dzīves ilgums būtiski pieaudzis. Saskaņā ar Atlantijas Padomes (Atlantic Council) pētījumu dzīves ilgums attīstītajās valstīs 20 gadu laikā kopš 1990. gada palielinājies par vairāk nekā pieciem gadiem. Pašreizējās prognozes liecina, ka paredzamais dzīves ilgums nākamo 15 gadu laikā pieaugs vēl vismaz par diviem gadiem (Burrows). Pilnīgi iespējams, ka nākotnē attīstīto valstu iedzīvotāji dzīvos vidēji līdz 90 gadu vecumam.
Daudzu attīstīto valstu, bet īpaši ES valstu institūcijas pilnīgi nav gatavas šādām pārmaiņām. 20 gados, kuru laikā paredzamais dzīves ilgums pieauga par pieciem gadiem, vidējais pensionēšanās vecums palielinājās par mazāk nekā diviem gadiem (ibid.). Analītiķi joprojām zīmē diagrammas, kas rāda arvien lielāku vecumatkarības koeficientu. Taču patiesībā mums vajadzētu no jauna definēt jēdzienu «vecums». Senāk, kad vēl nebija izgudrotas antibiotikas, 65 gadus vecu cilvēku nepārprotami uzskatīja par vecu. Raugoties nākotnē, nav iedomājams, ka eiropietis varētu kļūt ekonomiski neaktīvs 65 gadu vecumā un atlikušos 25 dzīves gadus saņemt dāsnu pensiju.
Migrācija, klimata pārmaiņas un Āfrikas demogrāfija
Migrācija ir viens no galvenajiem problēmjautājumiem Eiropas politiskajā darba kārtībā. Sīrijas kara dēļ bijuši spiesti pārvietoties vairāk nekā 10 milj. cilvēku – lielākoties Sīrijas robežās un uz kaimiņvalstīm, taču arī uz ES valstīm (IMF). Vienlaikus klimata pārmaiņas identificētas kā viens no iekšējo konfliktu pastiprinošiem faktoriem. Konkrētāk, vairākus gadus ilgušais sausums Sīrijā pirms pilsoņu kara sākuma 2011. gadā saasināja konfliktu, tādējādi palielinot migrējošo iedzīvotāju skaitu (Burrows). Āfrikas demogrāfiskās norises apvienojumā ar ieilgušiem konfliktiem un pārtikas trūkumu liecina, ka iespējama daudz lielāka migrācija uz Eiropu.
Eiropas iedzīvotāju vidējais vecums arvien palielinās, bet lielākajā daļā Subsahāras Āfrikas valstu ar zemiem ienākumiem vērojama pretēja demogrāfiskā tendence – šajās valstīs ir augsts dzimstības līmenis un gados jauno iedzīvotāju skaits arvien pieaug. Pat ja dzimstības līmenis šajās valstīs samazināsies, Āfrikas iedzīvotāju skaits turpinās strauji augt, jo liela iedzīvotāju daļa nākamo 20 gadu laikā sasniegs reproduktīvo vecumu. Saskaņā ar ANO mediānas prognozēm paredzams, ka Subsahāras Āfrikas iedzīvotāju skaits līdz 2035. gadam sasniegs 1.6 mljrd. un līdz 2050. gadam – 2.2 mljrd. (pašlaik 1 mljrd.).
Augsts dzimstības līmenis, nepietiekamas attīstības un darba iespējas, kā arī pārtikas un citu resursu trūkums var veidot potenciāli eksplozīvu kombināciju, saasinot konfliktus un piespiežot desmitiem un pat simtiem miljonu iedzīvotāju migrēt, t.sk. uz Eiropu.
Pārfrāzējot populāru teicienu, varētu sacīt – tas, ka tu neinteresējies par Āfriku, nenozīmē, ka Āfrika neinteresēsies par tevi. Eiropas politikas veidotāji sākuši to atzīt. Šajā ziņā būtisks piemērs ir iniciatīva «Līgums ar Āfriku», kas tika uzsākta G20 Vācijas prezidentūras laikā ar mērķi veicināt privātā sektora ieguldījumus Āfrikā, t.sk. infrastruktūrā. Arī migrācijas plūsmu ierobežošanai būs nepārprotama nozīme ES nākamās daudzgadu finanšu shēmas resursu sadalē. Tomēr ir ļoti iespējams, ka šie centieni nebūs pietiekami, lai novērstu migrācijas cēloņus, un Eiropa turpinās cīnīties ar sekām.
Megareģionu pasaule
Pirmo reizi cilvēces vēsturē pilsētās dzīvo vairāk cilvēku nekā lauku reģionos. Saskaņā ar McKinseypētījumu pasaules iedzīvotāju skaits pilsētās pēdējo 30 gadu laikā palielinājies vidēji par 65 milj. iedzīvotāju gadā (šis pieaugums ir līdzvērtīgs septiņu Čikāgas lieluma pilsētu izveidei katru gadu). Daudzās attīstītajās valstīs urbanizācijas process lielākoties sevi izsmēlis, bet jaunajās tirgus ekonomikas valstīs joprojām ir liels urbanizācijas potenciāls. Saskaņā ar ANO aplēsēm 2050. gadā septiņi no 10 pasaules iedzīvotājiem dzīvos pilsētā. Daudzi pētnieki norāda, ka urbanizācija nav vienīgais faktors, kas ļauj sasniegt augstāku darba ražīgumu un uzlabot dzīves līmeni, tomēr tas ir nepieciešams priekšnosacījums.
Vēl viena urbānās pasaules tendence ir tā, ka veidojas būtiska ekonomiskā plaisa starp nelielu skaitu megapoļu un citām pasaules pilsētām. Turklāt šī plaisa kļūst arvien lielāka. Tikai 40 megareģionu (pilsētu un metropoļu tīkli, piemēram, Bostonas–Ņujorkas–Vašingtonas koridors) nodrošina aptuveni divas trešdaļas pasaules produkcijas izlaides, bet tajos dzīvo tikai 18% no pasaules iedzīvotājiem (Florida).
Ir skaidrs, ka pat Rīga, kas ir Baltijas valstu lielākā pilsēta, iedzīvotāju skaita ziņā nevar konkurēt ar megareģioniem. Tāpēc ir ļoti svarīgi veidot reģionālo sadarbību un efektīvus transporta savienojumus ar citu Baltijas valstu un Ziemeļvalstu galvaspilsētām, kā arī Varšavu un Berlīni.
Šajā ziņā izšķiroša nozīme ir ātrgaitas dzelzceļa savienojumiem, jo tie nodrošina ne vien ātrākus un efektīvākus preču un pasažieru pārvadājumus un jaunu ideju izplatīšanos, bet arī veicina būvniecības attīstību visā dzelzceļa koridorā.
Politikas pasākumi, ko nenāksies nožēlot
Šā raksta mērķis nav sniegt izsmeļošu globālo tendenču analīzi. Kā minēts sākumā, būtu grūti šīs tendences sintezēt vienotā nākotnes bāzes scenārijā, kuram varētu piešķirt augstu varbūtību. Tomēr ir iespējams atbilstoši tendencēm Latvijai noteikt vairākus politikas pasākumus, ko nenāksies nožēlot.
Tirdzniecības atvērtība bijusi viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicinājuši būtisku Latvijas un Rietumeiropas ienākumu konverģenci. Tāpēc Latvijai jāturpina izlēmīgi atbalstīt brīvo tirdzniecību. Visaptverošā ekonomikas un tirdzniecības nolīguma (CETA) noslēgšana bija pozitīvs izņēmums pēdējā laika tendencē bremzēt turpmāku tirdzniecības atvērtību. Tam, ka Latvija pirmā ratificēja CETA, bija būtiska simboliska nozīme. Latvijai jāturpina aktīvi atbalstīt topošo ES un Japānas brīvās tirdzniecības līgumu. Tai arī jāturpina rast jaunas iespējas ciešākai sadarbībai ar Ķīnu. Tomēr, lai panāktu labvēlīgākus sadarbības nosacījumus, Latvijai nevajadzētu darboties vienatnē, bet gan kopā ar ES vai vismaz pietiekami lielu ES valstu grupu.
Latvijas valsts parāds ir aptuveni 40% no IKP līmenī, un sociālo izdevumu līmenis ir zemāks un ilgtspējīgāks nekā daudzās citās ES valstīs, tāpēc Latvijai vajadzētu pretoties mēģinājumiem īstenot parāda kopīgošanu vai sociālā nodrošinājuma sistēmu vienādošanai ES līmenī, vienlaikus turpinot Latvijas pensiju sistēmu pakāpeniski pielāgot demogrāfiskajai realitātei. Turklāt Latvijai jāpilda pienākumi attiecībā uz klimata pārmaiņu radīto seku mazināšanu un jārod iespējas atbalstīt ES līmeņa iniciatīvas ar migrāciju no Āfrikas saistīto cēloņu novēršanai.
Lai veicinātu Rīgas un Pierīgas reģiona efektīvu integrāciju ar citām nozīmīgām reģiona pilsētām, ir ļoti svarīgi laikus īstenot projektu «Rail Baltica». Tam būtu arī simboliska nozīme, Baltijas valstīm beidzot spējot kopīgi veiksmīgi īstenot lielu pārrobežu projektu. Jau agrāk būtu bijis iespējams vairāk darīt vēl ciešākai Baltijas valstu integrācijai, taču līdz šim nacionālās intereses izvirzījušās priekšplānā kopējām interesēm.
Visbeidzot, pat ja Eiropa zaudē savu relatīvo varenību, Latvijas interesēs ir atbalstīt iniciatīvas, kas stiprina ES un eirozonu, piemēram, palielinot finanšu stabilitāti vai nostiprinot ES ārējo robežu, jo esam Eiropā un tur nevaram neko mainīt. Vāja Eiropa zaudēs gan pasaules ekonomikas smaguma centra pārvirzes procesā, gan var tikt iekšpolitiski saplosīta migrācijas un labklājības pārdales procesos.
