Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija vēsta, ka Rīgā no 1. jūnija par 22,4% pieaugs kopējais ūdensapgādes un kanalizācijas tarifs, sasniedzot 2,35 eiro par kubikmetru pašreizējo 1,92 eiro vietā.

Gaidāma arī ārkārtīgi būtiska apkures izmaksu sadārdzināšanās.

“Tarifs, kas ir iesniegts regulatorā un kas stāsies spēkā no 1. septembra, tā cenas ir ļoti, ļoti dramatiskas. Kāda cena būs Latvenergo dabasgāzei, to mēs nezinām. Bet katrā ziņā tarifa griesti tur ir ļoti, ļoti augsti,” Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā brīdinājis AS Rīgas siltums valdes priekšsēdētājs Normunds Talcis.

“Ja gāze maksās 100 eiro, tad siltuma tarifs nostāsies no 100 līdz 150 eiro [par megavatstundu] līmenī. Ja tarifs ir tādā līmenī, tad vienistabas dzīvoklis par janvāri varētu maksāt aptuveni 250 eiro par siltumu,” turpat paudis Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas valdes loceklis Valdis Vītoliņš.

Interneta diskusijās cilvēki jau rēķina, kādas būs komunālās izmaksas par divu un trīs istabu dzīvokļiem un cik naudas paliks (un vai paliks) pārējām vajadzībām, īpaši, ja ģimenē ir maz pelnītāju, bet daudz apgādājamo. Un tas skar ne tikai Rīgu, lai gan blīvi apdzīvoto galvaspilsētu varbūt vairāk. Tas nozīmē, ka visai droši sagaidāms sociālais sprādziens.

Liela daļa cilvēku nespēs apmaksāt komunālos rēķinus, augs parādi, tātad cietīs uzņēmumi, kas nodrošina pakalpojumus. Apkuri atslēgt atsevišķam dzīvoklim daudzdzīvokļu namos nevar, ūdens apgādi un kanalizāciju principā arī nevar, vien var uzsūtīt parādu piedzinējus, kas nemaksātāju mājokļus izliek ūtrupē. Valdībā sola, ka to nepieļaušot, nabadzīgajiem dzīves sadārdzināšanos kompensēšot ar pabalstiem. Ja problēma skartu kādu nelielu cilvēku loku, varbūt tā varētu, taču pie tik strauja itin visa sadārdzināšanās tempa drīz pabalstu prasītājos var nonākt lielākā daļa sabiedrības.

Jau tā niecīgais vidusslānis var piepulcēties nabagiem. Un vēl arī jāņem vērā, ka komunālie maksājumi ir tikai viena izmaksu grupa tā dēvētajā patēriņa grozā. Bet būtiska. Ja tā palielinās un cilvēki apzinīgi to nokārto, mazāk ir naudas pārtikai (pērk tikai pašu nepieciešamāko, lētāko) un varbūt nemaz nepaliek veselībai, apģērbam, transportam, atpūtai.

Kas sagaidāms? Būs pieprasījums vien pēc sirds un nervu zālēm. Varbūt arī pēc lētā alkohola, jo atslēgties no šīm problēmām cilvēki gribēs, bet tukšais maciņš un bankas konts liegs ko vairāk atļauties. Un tas savukārt nozīmē, ka radikāli samazināsies patēriņa tirgus, sagaidāmi bankroti jau ļoti daudzās biznesa jomās. Ilgtermiņā tas nozīmē vēl lielāku slogu budžetam caur tiem pašiem pabalstiem, ielaistu slimību ārstēšanu, mazāku apgrozījumu, mazāku nodokļu maksātāju skaitu utt.

Proti, ir beidzot arī valdībā jāsaprot, ka sadārdzinājuma problēma skar ne jau tikai nabadzīgos. Tā skar pilnīgi visu ekonomiku. Slēpties aiz datiem, ka šobrīd vēl pieaug ceļojumu uz ārzemēm skaits, pieaug klientu skaits sabiedriskajā ēdināšanā vai lielāki ir nodokļu ieņēmumi, nozīmē melot pašiem sev.

Pēc pandēmijas ir tāds kā atslābums, cilvēki grib atpūtu, atļaujas nedaudz vairāk. Bet izmaksu lavīna jau veļas, tā saskatāma, tūlīt nāks mums pāri.

Īpaši smaga būs nākamā ziema. Arī tā pati sabiedriskā ēdināšana vēl ir dzīva, bet jau, tā teikt, spļauj asinis – Dienas Biznesa portāls jau vēstīja, ka pēc Latvijas Restorānu biedrības veiktās aptaujas datiem Latvijas ēdināšanas uzņēmumu izmaksas par elektroenerģiju, gāzi, apkuri un degvielu ir pieaugušas no 50 līdz 100%. Turklāt 75% no uzņēmumiem vairs nesaņem nekādas telpu nomas atlaides, bet 90% cīnās ar hronisku darbinieku trūkumu. Jā, viņi ceļ cenas, lai mazinātu zaudējumus, maksā lielākus nodokļus, jo ir lielākas izmaksas, bet bizness kā tāds jau ir apdraudēts. Cerības, kas pavīdēja līdz ar pandēmijas noplakšanu, nu ir iznīcinājis cenu pieaugums un valdības nekā nedarīšana, lai to mazinātu.

Valstiski atbildīgi būtu reaģēt uz to jau tūlīt. Un ne vien ar pabalstu solījumiem, bet daudz efektīvākām metodēm, tostarp PVN energoresursiem un pārtikai samazināšanu, kā to dara Polija un daudzas citas valstis. Ja koalīcija negrib atbalstīt opozīcijas priekšlikumus, lai iesaka savus, bet itin visa sadārdzināšanās ir jāsāk bremzēt. Polija ir apliecinājusi, ka tas ir ne tikai iespējams, bet arī stiprina ekonomiku.

No kā mēs mācāmies, ja ne no labākajiem piemēriem? Jā, pašreiz pie varas esošie līdz vēlēšanām varbūt kaut kā var aizvilkt, bet vismaz premjera pārstāvētajai partijai, kas noteikti vēlas pretendēt uz vietu pie valdības galda arī nākotnē, būtu taču jādomā ilgtermiņā. Ja gribi palikt pie varas, tad nevari vadīties pēc principa “pēc mums kaut vai ūdens plūdi”, tev jādomā, vai un kādā Latvijā dzīvos tavi bērni un mazbērni.