Kultūras ministrija veselības un ekonomiskās krīzes laikā sasteigti virza ideju no 1. aprīļa ieviest jaunu nodevu viedtālruņiem un visa veida datoru cietajiem diskiem.
Diemžēl dialogs ar nozari ir iztrūcis, tāpēc šobrīd ministrijas rīcībā vairāk saskatāmi mēģinājumi manipulēt ar nekorekti īstenotu pētījumu, lai pierādītu, ka telefoni un datori pretēji realitātei ir kļuvuši par nelikumīgām digitālajām bibliotēkām, par kurām jāiekasē attiecīgi 1.50 un 2.85 eiro gabalā.
Priekšlikums ir tik absurds, ka nodevu nāksies maksāt arī par ierīcēm, kurām šāda datu glabāšanas funkcija nav pēc būtības.
Mobilo ierīču loma iedzīvotāju ikdienā ir mainījusies, lielai daļai ierīču kalpojot ne tikai par saziņas rīkiem, bet arī veidu, kā klausīties mūziku vai lasīt grāmatas. Ja savulaik autora darbus uzglabājām tādos datu nesējos kā CD un DVD, tad tagad tā ir vēsture. Tagad Kultūras ministrija nākusi klajā ar ierosinājumu grozīt MK noteikumus Nr.321, kas paredz paplašināt ar nodevu apliekamo datu nesēju sarakstu, tajā iekļaujot arī viedtālruņus un visa veida datoru cietos diskus. Tomēr nozares pārstāvji uzsver – ignorējot faktiskos mobilo ierīču lietotāju paradumus un interpretējot datus, Kultūras ministrija nepieciešamībai aizsargāt autorus no nelikumīgas darbu kopēšanas pieiet pārāk virspusēji, savukārt izvēlētais laiks ir cinisks attiecībā pret ikvienu uzņēmēju.
Tas, kādi bija iedzīvotāju paradumi, lietojot vēsturiskos datu nesējus, nav salīdzināms ar šā brīža iespējām, jo mūzika tiek straumēta no legālām vietnēm un grāmatas tiek likumīgi iegādātas e-grāmatnīcās. Tātad mobilo ierīču lietotājs jau ir samaksājis par autora darba izmantošanu, līdz ar to faktiski sanāk, ka ministrija vēlas, lai iedzīvotāji nākotnē par to maksā vairākkārtīgi. Tik pat neskaidrs ir jautājums par tām ierīcēm, kurās šādu datu uzglabāšanas un kopēšanas funkcijas pēc būtības nav – kāpēc ir vēlme ieviest “mobilo ierīču nodokli”, kas ir netaisnīgs un uzliek papildus slogu gan ierīču izplatītājiem, gan tirgotājiem?
Kultūras ministrija nav bijusi korekta attiecībā pret saviem sociālajiem partneriem, un šī attieksme izpaužas arī lēmuma pieņemšanas steigā, kas Covid-19 ēnā ir nekoleģiāls signāls ikvienam uzņēmējam Latvijā un rada bažas, ka jaunā nodeva tiek virzīta ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Gan tādi lielie uzņēmumi kā, piemēram, LMT, “Bite Latvija”, Tet, SIA “Telia Latvija” u.c. gan arī mazāki savus finanšu gadus plāno savlaicīgi. Jauna nodeva laikā, kad jādara viss, lai ekonomika atveseļotos, šķiet kā paralēlā pasaule tam, ko valdība dara trauslās ekonomiskās situācijas stabilizēšanai.
Asociācijai ir nepieņemama arī Kultūras ministrijas rīcība, pērn nekorekti īstenojot atkārtotu pētījumu, kas atbalstītu ministrijas šobrīd izvirzīto retoriku un ieceri viedtālruņiem un datoriem piedēvēt tādu pašu nozīmi kā vēsturiskajiem datu nesējiem. Šāda prakse neliecina par procesa caurspīdību un ir klajā pretrunā ar labas pārvaldības prakses principiem.
Pati ministrija vēl 2019. gadā bija īstenojusi pētījumu “Latvijas viedtālruņu lietotāju autortiesību un blakustiesību objektu izmantošanas paradumi”. Tajā, analizējot viedtālruņu izmantošanas paradumus, tika noskaidrots, ka respondentu skaits, kas izmanto viedtālruni legāli iegūto autoru darbu kopēšanai un kopiju glabāšanai, ir neliels – attiecīgi 07.-4.1% un līdz 10.8%, tāpēc jautājums par jauna nodokļa ieviešanu tālāk netika virzīts.
Arī 2019. gadā KM īstenotā pētījuma veicējs, SSE Riga profesors un Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka sociālajos medijos norādījis, ka ir neizpratnē par pērn veikto pētījumu. Viņaprāt, 2019. gadā veiktais pētījums ir reprezentatīvs, turklāt ir niecīga iespēja, ka atkārtots pētījums uzrādītu citus rezultātus.
Acīmredzot ar mērķi uzturēt jaunā nodokļa nepieciešamību dienaskārtībā, Kultūras ministrija īstenoja vēl vienu pētījumu 2020. gadā - “Privātkopēšanas aktivitāte Latvijas iedzīvotāju vidū”, tam piemērojot 8 gadus vecu metodoloģiju un nerēķinoties, ka mobilo ierīču izmantošanas paradumi un iespējas šo gadu laiku ir būtiski mainījušās. Papildus tam, pētījuma dati nodevas pamatošanai tiek izmantoti tendenciozi un tiek interpretēti aplami. Piemēram, šajā pētījumā tika secināts, ka likumīgi iegūtus, ar autortiesībām aizsargātus darbus savai personiskai lietošanai gada laikā reproducējuši (kopējuši) 14% respondentu. Tiek minēts, ka 32% šim mērķim izmantojuši viedtālruņus, taču netiek pateikts, ka šie 32% ir aprēķināti no 14% respondentu, kuri atklājuši, ka veic privātkopēšanu. Tas nozīmē, ka realitātē viedtālruni privātkopēšanai izmanto vien aptuveni 5% respondentu.
Jāuzsver, ka jaunākie “Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādes” (BEREC) dati liecina, ka pērn mobilo sakaru pakalpojumus vien Latvijā lietoja vairāk nekā 2 miljoni klientu, kas ievērojami pārsniedz valsts iedzīvotāju skaitu. Līdz ar to ir skaidrs, ka, jaunā nodeva skartu visus, kas iegādājas viedtālruni, neatkarīgi no ierīces funkcijām un to lietošanas paradumiem.
