Iedzīvotāji pensiju uzkrāšanā lielā mērā uzticas saviem spēkiem, jo iepriekšējo paaudžu pieredze liecina, ka sistēma var mainīties. Tāpat pastāv vairāki citi iemesli, kādēļ nav uzticības valsts pensiju sistēmai, saka antropologs Klāvs Sedlenieks.

Viņš norāda – kad runā par pensiju sistēmu, jautājums ir, kādēļ cilvēki neuzticas valstij. Bet, ja paskatās no ikdienas vienkāršā cilvēka perspektīvas, tad galvenais jautājums ir, kā man izdzīvot, ja iepriekšējo 100 gadu pieredze ir ļoti sadrumstalota – vecāki un vecvecāku pieredze liecina, ka jāpaļaujas uz saviem spēkiem. Cilvēki paļaujas paši uz savu cirvi, nevis uz kādām valsts struktūrām, saka K. Sedlenieks.

Tādēļ izveidojas kultūra, kurā nav ilgtermiņa uzticēšanās valstij, bet cilvēki tieši no tās sāk attālināties, domājot, ka ja grib veidot ilgtermiņa labklājību, tad jānopērk nekustamais īpašums vai jāveido sevi tādu, lai līdz nāvei būtu pieprasīts sabiedrībā un citi varianti.

Līdz ar to rodas pirmais jautājums, saka antropologs – vai un kā iespējams izveidot citu perspektīvu un vai valsts struktūras var nostiprināt ilgtermiņa struktūru, lai būtu cilvēku uzticēšanās, ka, maksājot nodokļus no pilnas algas, pēc 30 gadiem viņi saņems atbilstošu naudu atpakaļ. Latvijā iedzīvotāji tam netic, uzsver eksperts.

Otrs jautājums – kas īsti ir pensiju sistēma? Pēdējā laikā ir nostiprinājies uzskats, kas lielā mērā saistīts ar pensiju reformu un pašreizējo pensiju sistēmu, ka pensija lielā mērā ir cilvēku uzkrājuma apdrošināšanas fonds, kas strādā līdzīgi kā jebkurš uzkrājumu fonds, un tad, kad naudu vajag, par to, kādu līgumu noslēdzis cilvēks, naudu saņem.  Diskusija, pēc antropologa domām, nav bijusi pietiekami plaši risināta – dažādi eksperti sistēmu ir slavējuši, bet jautājums, vai valsts pensiju sistēmai jābūt veidotai līdzīgi kā banku un apdrošināšanas sistēmai, nav pietiekami plaši risināts.

Pastāv arī citas pensiju sistēmas, kur valsts liek uzsvaru uz solidaritātes principu, ka visi rūpējas par tiem, kas pašlaik ir pensijā, nevis uzsver principu, ka pats parūpēsies par sevi, bet tas atkarīgs no sistēmas ilgtermiņa uzticēšanās – vai uzkrājot naudu, to varēs izdarīt. Tāpat ir jautājums – vai valsts pensiju sistēma ir galvenokārt apdrošināšana vai uz solidaritātes principa balstīta rūpēšanās vienam par otru, saka antropologs. Tiek uzsvērts, ka katram individuāli jādomā par nākotni un katrs ir pats savas laimes kalējs – un ja kādam dzīvē labāk veicies, tad neviens cits nav atbildīgs par to un tas ir katra cilvēka pūļu rezultāts. Tas nav slikti, bet šajā gadījumā uzskats ir stipri apstrīdams – vai tiešām katrs cilvēks guvis panākumus tikai tāpēc, ka pats ir ārkārtīgi smagi un grūti strādājis – paskatoties uz lielāko pensiju saņēmējiem, loģiski rodas jautājums, vai viņi strādājuši vissmagāk no visiem vai viņiem ir bijuši tādi sociāli apstākļi, kuru dēļ tas noticis, uzsver K. Sedlenieks.

Tāpat ir jautājums, vai tie, kuriem karjeras laikā ir bijusi iespēja samaksāt dažādos pensiju un ieguldījumu fondos, ir pelnījuši saņemt no valsts lielas pensijas. Šis ir jautājums, kuru nepieciešams apspriest, ņemot vērā, ka sabiedrībā neviennozīmīgi izturas pret esošo sistēmu, iesaka eksperts.

Vēl pastāv jautājums par zināšanām par finansiālo pusi - vai tās vispār var būt augstas. Pat ne visi baņķieri visu sistēmu perfekti pārzina, savādāk nebūtu banku bankrotu. Tādēļ ir svarīgi uzdot jautājumu, vai Latvijā cilvēki, kas ir ar lasītprasmes problēmām, ir spējīgi saprast šos sistēmu, un vai uz viņu atbildību var uzlikt šos uzkrājumus, jo cilvēku spēja apstrādāt šo informāciju nav īpaši augsta. Tādēļ, iespējams, jābūt citam mehānismam, kas neliktu uz cilvēkiem nesamērīgas cerības, ka viņi būs finanšu ģēniji un varēs sakārtot savu pensiju sistēmu, norāda K. Sedlenieks.

Runājot par uzticību pensiju sistēmai, viņš uzskata, ka to var izlabot ilgstošāka stabilitāte finanšu sistēmā.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra