Mūziķe Linda Leen darba procesā vairs nevairās būt sieviete – boss, jo viena kļūda labu ideju var «norakt» jebkurā ķēdes posmā.
Lindai nav arī menedžera un tamlīdzīgu palīgu. Viņa visu dara pati un smaidot saka, ka ir gan biznesa priekšmets, gan tā pārdevējs. Tas viss no augstās atbildības apziņas sevis, skatītāju un Dieva priekšā. Mūziķe uzskata, ka viņas izvēle ir profesija, kurā var un vajag nopelnīt. Lai piepildītu savas mākslas pasauli, kas prasa lielus ieguldījumus, viņa attīsta arī blakus produktus. Un tas nemaz nav grūti, jo Lindas Leen galvā plosās vesela gūzma ar idejām un vajadzētu vismaz trīs viņas klonus, lai to visu īstenotu. Tomēr šobrīd enerģijas kapacitāte vēl ir taupības režīmā. Linda radošos paisumus un bēgumus pielīdzina sulīgam vīnogulājam, kas ziemā tikai nometis lapas, bet nebūt nav miris. Idejas pamazām ieņem veidolus. Vīnogulājs zina, ka drīzi atkal dīgs lapas, būs augļi un vīns. Reibinošs, skaists un garšīgs…
Vienu no taviem albumiem sauc Chameleon. Un, gadu gaitā sekojot līdzi tava mākslinieciskā tēla pārmaiņām, šķiet, ka tu dzīvo ar pārliecību: pastāvēs, kas pārvērtīsies. Vai tā ir?
Tas noteikti nav pašmērķis, bet man ir svarīgi, lai ir interesanti. Tālāk seko jautājums, vai es konkrēto māksliniecisko sapni varu atļauties un ar to arī nopelnīt. Kā dziesmu autore operēju ar savām sajūtām caur personisko pasaules redzējumu. Strādāju jau 20 gadu profesijā, kurā esmu ieguvusi izglītību. Un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai izdzīvotu dažādas pārmaiņas. Spēlēties konkrētajā virzienā pamudina tik daudzveidīgās dzīves lomas, anturāža, apmeklētās valstis, satiktie cilvēki. Mazotnē agro mūzikas studiju uzsākšanas dēļ acīmredzot pietiekami neizdauzījos. Tāpēc tagad tā hameleona daba kā iztrūkusī spēļu deva nāk līdzi, pārvēršas plašā iztēlē un ļauj turpināt spēlēties tālāk. Tai pat laikā ir arī viena daļa mākslinieku, kuri atraduši savu unikālo identitāti, nemainot ne detaļu no tās. Es piederu pie tiem, kuriem patīk uztaustīt aizvien jaunu āderes krustpunktu un piedāvāt skatījumu uz lietām caur savu personības prizmu. Piemēram, šobrīd vislabāk jūtos maza formāta programmās, kamermūzikas nišā, intīmos koncertos, kuros esmu ļoti tuvu cilvēkiem, bet jūtu, ka arī tas pamazām mainās, taču nekad nezinu, kā tieši pārvērtības izpaudīsies. Vienkārši sekoju sirdsbalsij un parasti riskēju iekāpt jaunajā upē. Kad skatos jebkādām bailēm un šaubām acīs, «eju iekšā»!
Taču noteikti ir arī lietas, kas nekad nemainās.
Jā. Mūzikā vienmēr saturs man ir ļoti svarīgs. Imidža izvēle nekad nav bijusi akla sekošana modei, bet gan cieši savijusies ar manu kopējo vēstījumu jeb timeline – vispārējo sajūtu kopumu konkrētajā dzīves mirklī.
Pēdējā laikā esmu aizdomājusies, cik maz lietu dzīvē varam ietekmēt, bet tas, ko tomēr spējam koriģēt, ir sava attieksme, veselība, cik nu vien tas ir iespējams, un tuvumā esošie cilvēki. Pēdējais šķiet īpaši svarīgi. Nereti aizmirstas, ka pašu rokās ir veidot savu cilvēku loku. Neesam spiesti palikt ar tiem, kuri ir destruktīvi, apzināti negatīvi, emocionāli vai fiziski vardarbīgi vērsti. Starp citu, tas mums – sievietēm – būtu īpaši aktuāli. Reizēm šķiet, ka esmu vientuļa savā atšķirīgumā, bet esmu pieņēmusi to un tāpēc meklēju savus domu biedrus. Atvaino, nu jau gan aizvirzījos no jautājuma…
Tas nekas, jo pamazām iekāpām jau nākamajā. Proti, vizuālās pārvērtības ārienē nevar nepamanīt. Sabiedriskajā apspriešanā vēl nesen nonāca tavs īsais matu griezums. Kāds «gadalaiks» tagad mīt Lindas Leen iekšienē?
Ir tik daudz svarīgāku lietu par kāda cilvēka frizūru. Man liekas smieklīgi, ka tik maznozīmīgs fakts var izsaukt vētru atsevišķos medijos, bet arī tā no manas puses bija spēlēšanās ar pašas iedomātu un izsapņotu tēlu. Telefonā vispirms biju sakrājusi neskaitāmas bildes. Savukārt iekšēji tas saistāms ar to, ka labu laiku tiku noliegusi vīrišķo pusi sevī.
Man bieži ticis pārmests, ka esmu kontrolējoša savā darbā. Ļoti daudz skatos dokumentālās filmas un lasu par sievietēm uzņēmējdarbībā un vienkārši aktīvā dzīves pozīcijā. Sievieti vadītājas lomā harmoniski pieņem tikai tad, ja viņa ir valsts prezidente vai izteikti sievišķīga. Citādi, īpaši vīriešiem, dāma – boss ir smadzeņu mežģis. Un es esmu boss, jo jāstrādā ar grupu, tehniskajiem darbiniekiem, apsardzi u.c.
Varbūt tā bija mana projekcija sajūtu līmenī, bet šķita, ka daži manis teikto uztvēra kā čivināšanu: kā tu – sieviete – tagad teiksi mums – vīriešiem –, kas tagad jādara? Un īsie mati varētu būt vīrišķās puses atkal ieaicināšana savā būtībā. Pieņēmu, ka drīkstu dot norādījumus, ja tas ir nepieciešams darba procesam, par ko esmu atbildīga sevis, skatītāju un Dieva priekšā.
Arī vīriešiem nevajadzētu noliegt savu sievišķo pusi. Ir tikai dabiski, ja viņi, piemēram, uzticas intuīcijai vai ir siltāki komunikācijā. Ir pilnīgi OK vienu dienu būt pelītei, bet citu – jau lauvai. Savukārt, kad eju uz skatuves, saku, lai man novēl kaķa laiskumu. Normālos apstākļos šis dzīvnieks nekad nav saspringts, toties allaž modrs. Sprigans, bet atbrīvots. Ļaudis nenāk uz koncertu skatīties uztraukumu, bet gan saņemt enerģiju, ko mākslinieks sniedz. Un tāpēc – kaķis uz skatuves, bet, lai viss noritētu organizatoriski nevainojami, gatavošanās procesā ir brīži, kuros vajadzīgs «ieslēgt» lauvu.
Cilvēks ir visāds. Lomas ir dažādas. Sieviete ir mamma, sieva, kaislīgā, dusmīgā, pakļāvīgā, valdonīgā… Es arī ceru brīvi kā kaķis lēkāt no savas vienas lomas uz otru, sabalansējot vīrišķo un sievišķo sevī.
Vai tev pašai kaķis maz ir?
Nav, bet man ļoti patīk dzīvnieki. Pieskatu draugu mīluļus. Esmu domājusi arī par savu, bet ļoti daudz atrodos ceļā. Negribu nodarīt dzīvnieciņam pāri, bieži dodot to pieskatīt citiem. Varu vilkt paralēles ar savu bērnību, kad it kā saprotamu iemeslu dēļ bieži ar brāli augām vieni. Nevaru noliegt, ka reizēm jutāmies atstāti.
Publiskajā telpā esi spēcīga rakstura, talantīga, ar lielu seksapīlu un stipru gribu apveltīta personība. Un vēl perfekcioniste, kas zina savu vērtību. Tātad neesam pilnībā apmaldījušies savos priekšstatos.
Neprotu sev samelot. Ja nejūtu, ka mūzika ir gatava iziet ārpus studijas, nevaru apmānīt sevi, ka tomēr ir. Daru, kamēr sajūtu, ka ir. Un tas reizēm var prasīt gadus. Tālab par ikkatru savu ierakstu varu pateikt, ka tas ir labākais, ko es tajā brīdī varēju izdarīt. Un par savu iekšējo pieprasījumu vairs arī negribu attaisnoties.
Dziesmu kā bērnu iznēsāju no sākuma līdz beigām. Vispirms tā ir kā auglis, ideja ar konkrētu apveidu. Iekšēji jau dzirdu, kā tā skan. Tad ideja tiek konkretizēta, auklēta un audzēta līdz sajūtai, kad mūzika kā vilnis veļas pāri un tu nevari pretoties tās skaistumam. Tas ir kaut kāds X faktors saskaņā ar manu iekšējo māksliniecisko ieceri. Tiekšanās pēc autentiskuma un tā īstenošana ir lielākā vērtība. Pasaule top krāsaināka, jo katrs atļauj sev būt tieši tāds, kāds ir.
Visu interviju ar mūziķi Lindu Leen lasiet 14. jūnija laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!