Septembra beigās valdībā pieņemtā vienošanās par jauna valsts tēla veidošanas stratēģiju, pozicionējot Latviju kā radošuma lielvalsti, ir lielisks signāls un potenciāls atspēriena punkts visai radošo industriju nozarei.
Arī iniciatīvai "radi!" tie ir ļoti labi jaunumi, jo jau desmit gadu esam uzsvēruši Latvijas radošuma milzīgo potenciālu un priecājamies, ka tas tiek novērtēts. Radošums ir viena no galvenajām nākotnes sabiedrības prasmēm, kas būs sevišķi aktuāla izaicinājumiem pilnās situācijās; pievienojot drosmi un pašpārliecinātību, tas var izrādīties ļoti veiksmīgs līdzeklis grūtību pārvarēšanai. Tiesa, neiztiekam arī bez zināma riska: pūles var izrādīties veltīgas, ja valstiskā mērogā netiksim galā ar tik elementāru problēmu kā statistikas datu trūkumu, kas kavē izprast radošo industriju jomas ietekmi uz ekonomiku.
Brīži, kas maina pasauli...
Desmit gados iniciatīva "radi!" ir pieredzējusi vērā ņemamas izmaiņas, gan attīstoties radošajām industrijām un pašai iniciatīvai, gan pieaugot dizaina domāšanas ietekmei nozarē, sabiedrības izpratnē, valsts pārvaldē un institucionālajā sadarbībā.
No radošās darbības nedēļas esam izauguši par centralizētu un laikā mazāk ierobežotu iniciatīvu. Sapratām, ka varam sasniegt vairāk, ja rīkojam rūpīgāk mērķētus pasākumus ar izglītojošu funkciju, varbūt mazākā mērogā, bet ilgākā laika termiņā un noteikti iesaistot reģionus. Starptautiskās organizācijas – Gētes institūts, Britu padome, Francijas Kultūras institūts, Dānijas Kultūras institūts – no "radi!" atbalsta grupas kļuvušas par sadarbības partneriem. 2010. gadā mums bija vajadzīgs ārvalstu ekspertu skatījums, lai palīdzētu šo iniciatīvu uzsākt un iedzīvināt, mums noderēja viedoklis no ārpuses, kas ļāva pašiem ieraudzīt to, kas Latvijā ir vēsturiski klātesošs: radošums un kultūra ir dziļi iesakņoti mūsu dzīvē, tikai mēs ļoti bieži nemākam tos nosaukt vārdā un saistoši pasniegt. Šodien mums ir pietiekami daudz labo stāstu, ar kuriem dalīties. Cits jautājums – vai mums vienmēr pietiek ambīciju un ticības saviem spēkiem.
Radošās darbības nedēļas un nu jau iniciatīvas "radi!" pieredzē viens no lieliskākajiem brīžiem bija kultūrpolitikas pamatnostādņu "Radošā Latvija" izstrāde – nozīmīgs radošo industriju pamatdokuments, kas tapa Kultūras ministrijā un ir spēkā vēl šodien. Tāpat ļoti vajadzīga un veiksmīga ir izrādījusies dizaina domāšanas ieviešana valsts pārvaldē 2016. gadā, kas šobrīd jau sasniegusi sniega bumbas efektu un no atsevišķām valsts augstāko amatpersonu apmācībām izvērtusies par valsts pārvaldes darbinieku un ierēdņu apmācību programmām. Ievērojami augusi arī dizaina nozīme Latvijā vispār, un 2018. gadā piedzīvojām Latvijas Dizaina centra atklāšanu.
... un izaicinājumi, kas kavē radošo industriju attīstību
Šobrīd nebūt nav viegls laiks, bet ceru, ka pierādīsim latviešu sīkstumu un izturību. Žēl, ka mums regulāri jāizmanto šīs īpašības, tomēr labi, ka mums tādas piemīt. OECD septembrī publicēja jaunāko pētījumu par Covid-19 ietekmi uz kultūras un radošajām industrijām Eiropā, un tajā secināts, ka šī joma ir otra visvairāk cietusī nozare uzreiz aiz tūrisma. Lai gan ir atsevišķi atbalsta mehānismi, kas tika radīti šajā laikā nozares atbalstam, tomēr tie viennozīmīgi neaptver visus radošajā sektorā strādājošos.
Vēl vairāk, liels drauds radošajām industrijām šobrīd un to attīstībai nākotnē ir briestošās izmaiņas nodokļu politikā. Mēs ļoti ceram gan uz Kultūras ministrijas, gan Finanšu ministrijas izpratni, bet vienlaikus saskaramies ar kādu būtisku problēmu. Minētais OECD pētījums izgaismo vairākus izaicinājumus industrijā, taču visskumjākais ir tas, ka Latvija vispār nav pieminēta nevienā tabulā, un tas ir tikai tāpēc, ka Centrālā statistikas pārvalde līdz pat šim brīdim nav atradusi veidu, kā apkopot datus par radošo industriju nozarē nodarbinātajiem. Tādu datu trūkums kavē mūsu nozari pamatot savu viedokli un aizstāvēt savas intereses ministrijās. 2014. gadā Kultūras ministrija secināja, ka radošajās industrijās ir nodarbināti 5,3% no kopējā nodarbināto skaita. Domāju, ka pēdējos gados šis skaitlis ir ja ne gluži dubultojies, tad noteikti krietni audzis, taču mums trūkst datu, kas to pierādītu.
Radošo industriju pārstāvji visbiežāk ir mikrouzņēmēji, autoratlīdzību saņēmēji, nevalstiskās organizācijas, kas visvairāk cietīs no gaidāmajām nodokļu izmaiņām. Taču ārkārtas situācijā pieredzējām, cik ļoti svarīga un vajadzīga cilvēkiem ir kultūra. Mēs esam pieraduši pie viegli pieejamas kultūras, bez tās mēs kļūstam vienveidīgi. Tieši tas, manuprāt, mūs atšķir no citām dzīvām būtnēm – mums piemīt spēja radīt, dalīties tajā, ko esam radījuši, un priecāties par citu radīto.
Secinājumi un skats nākotnē
Viens no būtiskākajiem secinājumiem, ko "radi!" pieredze ļauj izdarīt, – lai radošās industrijas spētu attīstīties, jāiegulda nozares profesionāļos. Tāpēc nākamgad sadarbībā ar Ziemeļu dimensijas kultūras partnerību Latvijā norisināsies iniciatīvas "radi!" akadēmija, pulcējot radošo industriju ekspertus un nozares pārstāvjus uz piecu dienu apmācību ciklu dažādās Latvijas vietās.
Diendienā runājot par to, kas sākotnēji daudziem šķiet dziļi teorētisks, bet ar laiku kļūst praktiski pielietojams, 10 gadi mums iemācījuši, ka svarīga ir ticība saviem spēkiem un dalīšanās ar labo praksi jebkurā līmenī – ģimenē, darbavietā, skolā, pašvaldībā, sabiedrībā. Mēs visi esam atbildīgi par vidi, kurā dzīvojam. Valstij ir jārada sakārtota sistēma, kurā var funkcionēt, vajadzības gadījumā saņemt atbalstu. Bet labās lietas ir jāīsteno pašiem un par tām ir jāstāsta pašiem. Nav jāizgudro jauns velosipēds. Mums ir fantastisks kultūras mantojums, ļoti mūsdienīgas, inovatīvas starpnozaru lietas, ko varam rādīt un lepoties, un nevajag baidīties būt pirmatklājējiem, kaut arī pārējie noķers jūsu idejas varbūt pēc 3–4 gadiem.
Vēl viena šī laika pozitīvā iespēja ir apsēsties, piebremzēt, plānot, meklēt iedvesmu, mācīties, tīkloties. Izcili ārvalstu eksperti nekad nav bijuši tik viegli sasniedzami kā šobrīd. Tomēr mūsu galvenais uzdevums nākamajos divos gados būs spēt reaģēt uz izaicinājumiem, ko nesīs aktuālā situācija pasaulē un Latvijā. Radošums mūsdienās ir viena no pieprasītākajām prasmēm. Tā ir spēja domāt pat ne tik daudz "ārpus kastes", cik kasti nemaz neredzēt un domāt kopsakarībās. Mums vairs nav tik svarīgi iepludināt Latvijā ārvalstu intelektuālo kapacitāti, jo mums pašiem ir daudz, ar ko dalīties. Jautājums ir par mūsu ambīciju stiprināšanu. Mums ir jāmācās noticēt sev, saviem spēkiem un vienkārši parādīt to pasaulei.
