Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.
Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.
Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas
Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.
Atalgojuma solījumi - mazākā bēda
Negodprātīga atalgojuma politika atbilstoši aptaujas datiem ir retāk izplatīta prakse, diemžēl arī tiek piekopta. 12% aptaujāto norāda, ka darba samaksa realitātē bijusi zemāka par darba sarunās norādīto vai līgumā fiksēto. Ja šis fakts veicina kopēju vilšanos par visu darba tirgu un cilvēks atkārtoti to piedzīvo pie vairākiem darba devējiem, neizbēgami seko darba meklējumi citās valstīs. Proti, uzskats, ka darbaspēks nav zaķis un nekur jau nespruks, jo viņam šeit ir ģimene, dzīvoklis un nav, kur likties, ir maldīgs, to pierāda ilgstoša migrācijas statistika. Cilvēki no Latvijas aizbrauc! Lielākā problēma Latvijas darba tirgū ir vispārējs uzticības trūkums darba devējiem. Proti, pilnībā darba devēju solījumiem uzticas vien 5% valstī strādājošo. Runa ir par solītiem bonusiem, kurus saņemt ir apgrūtinoši, neatbilstošiem darba apstākļiem, ierobežotas izaugsmes iespējām. Pēdējais jo īpaši grauj gados jaunāku darba ņēmēju uzticību darba tirgum Latvijā.
Piesardzīgākie – vīri pēc 40
Atbilstoši pētījuma datiem pret darba devēju solījumiem imūnākā strādājošo daļa ir Pierīgā vai Latgalē dzīvojošs vīrietis vecumā no 40 līdz 49 gadiem – mazkvalificēts strādnieks, kurš strādā rūpniecības vai tirdzniecības nozarē. Šī profila pārstāvja bruto ienākumi ir no 501 līdz 700 eiro. Nav arī noslēpums, ka tieši šajās profesiju grupās ir vērojama augsta darbaspēka migrācija un nepārtraukti labākas dzīves meklējumi. Visaugstākā uzticība darba devēju solījumiem ir vērojama informācijas un komunikācijas pakalpojumu nozarē strādājošo sieviešu vidū. Atbilstoši Dienas Biznesa veiktai miniaptaujai emigrējušo Latvijas vīriešu vidū tieši vecuma grupā no 40 līdz 55 gadiem visbiežākā norāde ir, ka izbraukšanas pamatiemesls savulaik bijis ģimenes pieaugums, bet kā otrā tiek norādīta darba devēju absolūta nevēlēšanās izprast darbinieka jauno situāciju vai arī solījumu nepildīšana, proti, atalgojums vai papildu iespējas nopelnīt ir bijušas nepietiekamas, lai uzturētu vismaz divu bērnu ģimeni. Mūsu aptaujā visi izbraukušie no Latvijas ir laikā no 2008. gada līdz 2011. gadam, proti, pamatīgas krīzes laikā, kad uzņēmējiem bija grūti laiki. Šajā laikā algas tika samazinātas bez īpaša brīdinājuma, dažkārt pat divas reizes. Pieņemot darbā, solījumi ir pieticīgi, tomēr arī tie netiek pildīti. Rezultātā Latvijas darba tirgus īslaicīgi zaudēja milzīgu skaitu darbaspējīgu cilvēku, no kuriem liela daļa nav atgriezusies vēl šobrīd.
Darba apstākļi un bonusi
Samērā liels skaits aptaujāto Kantar pētījumā norāda uz vilšanos solītajos darba apstākļos, un te ir būtiski izšķirt, kur par to ir visvairāk sūdzību. Stāsts ir par kvalificētiem vai mazkvalificētiem strādniekiem reģionos, nevis biroju darbiniekiem Rīgā. Proti, tieši par tiem, kas ražo produkciju, nodrošina tās nonākšanu līdz transportēšanai un eksportam. Var būt lieliski apstākļi un darbinieki pārdošanā, var būt labi aprīkoti nodokļu inspektoru kabineti, tomēr, ja gatera strādniekam jābīstas no baļķu kalna, ja graudu kaltē ir nemitīgs caurvējš un netiek nodrošināts atbilstošs apģērbs – var būt, ka viņi meklēs citu darbavietu. Tāpat piemaksas par labu darbu ir sava vieda postpadomju plānošanas garā. Nav noslēpums, ka normas var mainīties un tikt palielinātas, ja aug darbinieku darba ražīgums. Nelaime, ka tas noved pie bezcerības un ar to saistītām sekām. Brīnumainā kārtā šāda tipa uzņēmumi vēl aizvien pamanās eksistēt un bojāt kopainu.
Darvas piliens medus mucā
Atliek vien atcerēties tautas parunu: “Viens darvas piliens sabojā visu medus mucu!” Proti, pat daudz mazāks mānīšanās gadījumu skaits vēl aizvien grautu darba tirgus reputāciju kopumā. Latvijas gadījumā pagaidām gan ir stāsts par trešdaļu no mucas, kas nozīmē, ka problēma ir ievērojama un, visticamāk, arī institūcijām atsevišķos gadījumos ir pamats rīkoties. Dienas Biznesa ieskatā, raugoties uz uzticības krīzi visas valsts mērogos, tai ir ietekme arī uz iedzīvotāju noslāņošanos, jo darbinieki, kas vairs necer atrast labāku vietu, nonāk pie izvēles – pamest valsti vai samierināties. Tie, kas samierinās, daļēji arī ir labklājības plaisas pamats, turklāt ir arī citas sekas, par ko plašāk Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītājas Daces Helmanes viedoklī.
Cēloņi - novēlotā valsts politikā
Kā zināms, pašreizējās krīzes ievads meklējams jau 2020. gadā, sākoties Covid-19 pandēmijai, dažādos darba tirgus ierobežojumos, kas izrietēja no kopīgiem tirgus ierobežojumiem, un, par laimi, jau ir pieejami OECD dati par valstu ieguldījumiem darba tirgus attīstībā, kas aprēķināti procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP). 2020. gadā, kad ķeza sākās, Latvija šajā parametrā ierindojās absolūti pēdējā vietā no OECD apskatītajām ES valstīm. Jāteic, arī citām valstīm starpkrīžu periodā ieguldījumi darba tirgū ir svārstīgi, tomēr 2020. gadā praktiski visas ES valstis savus ieguldījumus palielina. Piemēram, Lietuva palielina izdevumus no 0,64% no IKP 2019. gadā līdz 2,85% no IKP 2020. gadā, turpretī Latvijas palielinājums ir tikai no 0,57% no IKP uz 0,66% no IKP. Zviedri, kas vispār uz pandēmiju reaģēja samērā rezignēti, ieguldījumus darba tirgū palielināja par veselu procentu no IKP. Arī Igaunijā līdzīgs pieaugums kā Lietuvā. Proti, visas ES valstis centās reaģēt uz problēmu, kas ietekmēs darba tirgu nākotnē, iespējams, tūdaļ, turpretī Latvijas izdevumi pirmajā pandēmijas gadā palika praktiski nemainīgi. Līdzībās ar sportu runājot, Latvija skrējienā startēja ar pamatīgu novēlošanos. OECD apkopo visus valsts izdevumus darba tirgus programmām, kas ietver mācības, subsīdijas darbā, tiešās darba vietas radīšanas valsts sektorā, arī bezdarbnieku pabalstus. Tāpat ir runa par darbā iekārtošanas pakalpojumiem, pabalstu administrēšanu un citiem izdevumiem. Nodarbinātības stimuli ietver arī darbā pieņemšanas stimulus, nodarbinātības saglabāšanas stimulus, kā arī darba rotāciju, darba dalīšanu, dažāda tipa bezdarbnieku pabalstus un citādu ietekmi uz darba tirgu. Dati ir balstīti galvenokārt uz informāciju par atsevišķām darba tirgus programmām, kas parādās valsts budžetos, un to institūciju pārskatiem un gada pārskatiem, kuras īsteno programmas un mērījumu veic procentos no IKP.
Kļūdas nav, esam nokavējuši!
Varētu iedomāties, ka ir kādas kļūdas OECD metodoloģijā attiecībā pret Latviju, diemžēl 2019. gadā Lietuvas, Igaunijas un Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā ir tuvi, gandrīz līdzīgi, bet 2020. gadā atšķirības ir milzīgas. Jāteic, ka uzņēmēju uzvedība krīzēs vienmēr kļūst labilāka un valstis ar to rēķinās visur, visur, izņemot Latviju. Dienas Biznesa rīcībā nav salīdzinošo datu par 2021. gadu, tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka šāda novēlota reakcija uz krīzi noteikti ir pastiprinājusi strādājošo uzticības kritumu pašmāju darba tirgum, jo apgrūtinātu naudas plūsmu gadījumā uzņēmēji rīkojas izdzīvošanas režīmā un solījumi tiek upurēti. Savukārt vēlāk šāda prakse var kļūt par ieradumu, ja valsts nenotur dabisko balansu tirgū. Ja krīzes laikā mežonīgie Rietumi sāktos visā Eiropā, mēs varētu satraukties vien par uzticības krīzi un viss, bet šajā gadījumā ir pamatots satraukums, ka novēlota valsts politika ir radījusi darbaspēka zaudējumus. Savukārt Kantar 2022 aptauja parāda, ka problēma šobrīd padziļinās un reaģēt uz darba tirgus prasībām krīzē ir arī Latvijas pienākums.
VIEDOKLIS
Uzticības krīze Latvijas darba tirgū
Dace Helmane, Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja:
Darbinieku, kā arī klientu, sadarbības partneru un sabiedrības kopējā uzticība ir viens no galvenajiem jebkuras organizācijas ilgtspējīgas attīstības priekšnosacījumiem. Lai arī to nevar nopirkt veikalā vai iegūt kādā novērtējumā, mums joprojām ir virkne organizāciju, kuras, veidojot attiecības ar ietekmes pusēm, īpaši darbiniekiem, apzināti vai neapzināti īsteno maldināšanas taktiku. Iespējams, īstermiņā šī taktika tiešām atmaksājas, tomēr ilgtermiņā noteikti rada tikai riskus.
Šķiet, jāsāk ar to, ka sabiedrības uzticēšanās dažādām organizācijām šobrīd ir ļoti zemā līmenī, turklāt konstanti turpina samazināties. Piemēram, saskaņā ar Uzticības barometra datiem sabiedrības bažas par viltus ziņu izmantošanu dažādu organizāciju korporatīvo mērķu īstenošanai ir sasniegušas līdz šim augstāko slieksni – 76%. (Edelman, 2022) Protams, pasaule nepārstās griezties arī tad, ja šis uzticamības līmenis nokritīsies līdz 0. Tomēr manā skatījumā šie dati uzskatāmi parāda, ka maldināšana nav un nevar būt īstais un vienīgais ceļš, kā veicināt organizācijas konkurētspēju, tostarp risināt ar darbaspēka deficītu saistītos jautājumus.
Šobrīd konkurence par talantīgiem un spējīgiem darbiniekiem dažādu iemeslu dēļ ir sīvāka nekā jebkad iepriekš. Ņemot vērā, ka darba tirgu aizvien vairāk diktē darba ņēmēji, labākus panākumus šajā cīņā uzrāda darba devēji, kuri veido ar esošajiem un potenciālajiem darbiniekiem atklātas un godīgas attiecības, nostādot savā prioritāšu sistēmā cilvēku augstāk par peļņas rādītājiem.
Jā, tas ir drosmīgi. Jā, tas prasa laiku, kā arī zināmus cilvēku un finanšu resursus. Arī jaunā realitāte – darbs attālināti un tā dēvētajā hibrīddarba režīmā – šajā ziņā nav darba devēju sabiedrotais, jo tie savus darbiniekus klātienē satiek aizvien retāk. Tomēr šīs pūles ilgtermiņā atmaksājas, jo tas ir vienīgais veids, kā sasniegt šajās attiecībās augstāko iespējamo uzticēšanās līmeni, kam ir ļoti liela vērtība. Kā nekā līdz ar darbinieku uzticēšanās pieaugumu uzlabojas viņu motivācija, lojalitāte, produktivitāte un citi organizācijas izaugsmei nozīmīgi faktori.
Diemžēl mani līdzšinējie novērojumi liecina, ka Latvijā ir maz darba devēju, kuri ir gatavi veidot ar darbiniekiem kvalitatīvas attiecības. Iemesls – tikai retais par saviem esošajiem un potenciālajiem darbiniekiem domā kā par savu primāro ietekmes pusi. Tādējādi ir tikai likumsakarīgi, ka darba devēju attiecībās ar darba ņēmējiem sāk iezīmēties nopietnas uzticības krīzes pazīmes. Diemžēl tas nav tikai pieņēmums.
Mēs regulāri gan personīgajā komunikācijā, gan ar Ilgtspējas radara starpniecību saņemam signālus no strādājošajiem par darba devējiem, kuru vārdi nesaskan ar darbiem. Salīdzinoši biežāk šīs sūdzības ir saistītas ar negodprātīgu atalgojuma politiku, nesamērīgu darba slodzi un neatbilstošiem darba apstākļiem.
Tāpat uz krīzes pazīmēm norāda pētījumu dati. Piemēram, vai zinājāt, ka esošo un potenciālo darba devēju solījumiem uzticas vien 5% strādājošo Latvijas iedzīvotāju? (Kantar, 2022)
No vienas puses, šie dati ir šokējoši, jo atklāj Latvijas darba tirgus ēnas puses, par ko līdz šim ir aizdomājies vien retais. No otras puses, tie atklāj zināmas likumsakarības.
Pirmkārt, fakts, ka pēdējā gada laikā negodprātīgu attieksmi no darba devēja puses personīgi piedzīvojis katrs trešais strādājošais, izgaismo problēmas sakni ļoti uzskatāmi. Darba devējiem ir jāsaprot, ka darbinieku uzticības kredītu nevar iegūt, īstenojot personāla pārvaldības procesu pēc principa – darbinieks nav zaķis, nekur neaizbēgs. Savukārt darbiniekiem ir jākļūst drosmīgākiem un jāpieprasa no darba devējiem atbildība aktīvāk.
Otrkārt, ja cilvēka uzticība organizācijai gan kā darba devējam, gan arī kā pakalpojumu sniedzējam u.tml. ir kopumā augsta, iespējamība, ka viņš ticēs negatīvajām ziņām, būs zema. Savukārt, ja šī cilvēka emocionālā uzticība organizācijai būs zema, pat datos un faktos balstīti lēmumi tās faktiskā snieguma atspoguļošanai publiskajā telpā nesniegs vēlamo rezultātu.Protams, negodprātīga uzņēmējdarbības prakse Latvijas korporatīvajā vidē nav nekas jauns. Un ir maz ticams, ka mums izdosies to izskaust pavisam, jo cilvēku bažas par nākotni, ko veicina ģeopolitiski un ekonomiski satricinājumi, ir laba augsne maldināšanas taktikas īstenošanai. Tomēr mēs varam būtiski mazināt negodprātīgu darba devēju skaitu, mācot cilvēkus atpazīt maldinošas situācijas un iedrošinot viņus runāt par tām. Pieredze rāda, ka tieši reputācijas krīzes visnopietnāk motivē darba devējus pārskatīt to nodarbinātības politiku.
Paēdusi sabiedrība-stabila valsts ir rakstu sērija ar statistikas datu analīzi par sabiedrības turīguma līmeni pēdējo 5 gadu griezumā, lai demonstrētu pašreizējo situāciju, sabiedrības nevienlīdzības iemeslus, kā arī uzrādītu galvenos lēmumus vai neveiktās darbības, kādēļ esam konkrētā kritiskā situācijā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Paēdusi sabiedrība-stabila valsts saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Bizness.