Drošības un kārtības nodrošināšanai dažādas Eiropas Savienības valstis tērē dažādas summas proporcionāli savam iekšzemes kopproduktam (IKP). Atbilstoši Eurostat metodoloģijai iznāk, ka Latvija drošības un sabiedriskās kārtības finansēšanā vairāk līdzinās Bulgārijai, bet Lietuva ‒ Ziemeļvalstīm.
Pēdējo nedēļu notikumi valstī parāda aizvien jaunus iekšējās drošības robus, kas, iespējams, ir ilgstošu sistēmisku aplamību sekas.
Drošības problēmas ir ilgāk par divām nedēļām
Tas, ka policijas darbs pieklibo, nav tikai pēdējo nedēļu sakāpināto emociju iespaids. Mēs varētu nolikt malā sievietes slepkavību Jēkabpilī un jauniešu izdarības Imantā un atcerēties senākus gadījumus. Piemēram, puisēna Ivana pazušanu Liepājā 2017. gadā, kura līķi atrada pēc pāris dienām Dubeņu mežā. Var atcerēties advokāta Rebenoka slepkavību, kas tika izdarīta ar īpašu cinismu un cietsirdību, bet izskatās, ka lieta paliks neatrisināta. No dažādiem individuāliem gadījumiem politiķi taisa savas scēnas un būvē balsojumu kāršu namiņus, it kā viņu oponenti būtu kūdījuši kādu varmāku, slepkavu vai maniaku, tomēr fonā neatbildēts paliek jautājums par pašu sistēmu pēc būtības. Vai ar to viss ir kārtībā?
Algas par mazu, darba nejēdzīgi daudz, un, kā izrādās, drošībai no budžeta tērējam pamatīgus līdzekļus, ja rēķina pret valstī kopumā saražotiem labumiem. Krietni vairāk nekā lietuvieši vai igauņi, un tas notiek jau gadus piecus. Proti, pirmkārt, atšķirība ir greizā sistēmā, kas arī veido greizu attieksmi daudzās lietās. Šajā stāstā tiek piedāvāts skatījums uz naudas izlietojumu, turklāt jau paredzot kritiku, ka dažādās valstīs dienesti sagrupēti tā un šitā, tādēļ nemaz neesam salīdzināmi. Tādēļ jau, ievadot šo stāstu, gribu uzsvērt, ka lielo skaitļu lietās vairs nav runa par atsevišķām nodaļām. Proti, nelielas kļūdas dēļ valstu birokrātiskās uzskaites var būt, tomēr tās nemaina kopainu tik ļoti, lai par to nebūtu iespējams spriest kopumā. Sistēmiskās aplamības atklāj nauda, un pirms 10 gadiem ar lietuviešiem bijām vienā līmenī tēriņu ziņā. Šobrīd aina ir kardināli mainījusies.
Drošības budžets ir audzis
Pēdējās desmitgades laikā drošības un sabiedriskās kārtības budžets Latvijā audzis par 0,4 procentpunktiem no IKP. Proti, izdevumi drošībai bija 1,8% no IKP 2012. gadā, bet 2,2% no IKP ‒ 2021. gadā. Nav gluži tā, ka 2021. gads būtu kāds īpašs lēciens pandēmijas iespaidā. Izdevumi aug no gada uz gadu. Salīdzinājumam ‒ Lietuvā tie paši 1,8% no IKP 2012. gadā, bet 2021. gadā tikai 1,3%. Var vien piebilst, ka OECD noziedzības vērtējumā, runājot sporta terminos, Lietuva necīnās par pēdējām vietām Eiropas kopvērtējumā.
Izslavēto Ziemeļvalstu etalons Zviedrija drošībai un sabiedriskajai kārtībai 2012. gadā tērēja 1,4% no IKP, bet 2021. gadā 1,3% no IKP, gluži tāpat kā Lietuva, un iznāk, ka drošības finansējuma ziņā lietuvieši dzīvo Ziemeļvalstī. Igaunijā samazinājums ir tikai par 0,2 procentpunktiem, no 2% 2012. gadā uz 1,8% no IKP 2021. gadā. Drošības izdevumus nedaudz ir kāpinājusi Vācija – par 0,2 procentpunktiem. Latviju pārspēj Bulgārija. Pieaugums no 2012. gada līdz 2021. gadam finansējumā ir par 0,5 procentpunktiem, sasniedzot ES rekordu kopvērtējumā 2021. gadā.
Bulgārijā sabiedriskā kārtība un drošība izmaksā 2,7% no IKP, lai gan pēc kriminogēnās situācijas valsts ļoti neatšķiras no netālu esošās Rumānijas, kur 2021. gadā drošībai kopumā tērēja 1,8% no IKP, gluži tāpat kā Igaunijā. Viens no kopējiem secinājumiem ir ‒ jo labāk pārtikusi ir sabiedrība, jo mazāki tēriņi valstij ir drošības lietās. Etalons varētu būt Dānija, kas visas desmitgades garumā nemainīgi tērē 1% no IKP drošībai un sabiedriskās kārtības nodrošināšanai. OECD dati parāda, ka Dānijā likumpārkāpumu ir krietni mazāk nekā kaimiņos esošajā Nīderlandē, kur tiem pašiem jautājumiem jāveltī daudz vairāk līdzekļu. Otrs secinājums ‒ dažas Austrumeiropas valstis mainās, bet dažas ne!
Citiem pretēji procesi
Detalizējot drošības un sabiedriskās kārtības finansējumu, jāteic, ka finansējuma pieaugums ir visās Latvijas drošības un kārtības nodrošināšanas jomās. Policijas finansējums pieaudzis par 0,1 procentpunktu no IKP, 2021. gadā sasniedzot 1,1% no IKP. Lietuvā pretējs process par tādu pašu lielumu, kopējam finansējumam samazinoties līdz 0,4% no IKP 2021. gadā, rēķinot pret 2012. gadu. Arī Igaunijā finansējums tieši policijas pakalpojumam sarucis par 0,1 procentpunktu no IKP desmitgades laikā. Jāpiebilst, ka pēc policistu skaita šobrīd starp ES valstīm esam ar vienu no lielākajiem personālsastāviem un iebildes par lielu daudzumu vakanču pēc būtības neglābj no tā, ka nauda tiek tērēta vairāk nekā kaimiņos un ar pieaugošu apetīti. Leģendārā mafijas zeme Itālija vēl 2012. gadā tērēja vairāk par Latviju policijas uzturēšanai, rēķinot pret IKP, bet šobrīd tērē mazāk.
Nevilšus gribas jautāt, ko vairums ES valstu dara citādi nekā Latvijā, ka spēj mazināt izdevumus iekšējai drošībai, līdztekus nesūrojoties par pārmērīgu noziedzības pieaugumu, ko gan nevar teikt par Francijas un Itālijas dienvidiem, kā arī Vācijas lielpilsētām ar lielu migrantu pieplūdumu. Tieši Vācija ir viena no valstīm, kur finansējumu policijai kopš 2012. gada ir nācies nedaudz palielināt. Daudz skarbāk finansējuma apjoms pret IKP atšķiras, runājot par naudu tiesu sistēmai. Pēc J. Bordāna veiktās reformas Latvijas tiesu sistēma ir kļuvusi par otru dārgāko ES. Pirmā dārgākā, rēķinot izdevumus pret IKP, ir Bulgārija. Līdztekus jāpiebilst, ka arī cietumi mums izmaksā dārgi, lai gan šajā sadaļā laurus plūc marihuānas smēķētāju paradīze Nīderlande, cietumu uzturēšanai veltījot pat 0,4% no IKP, kamēr pārējā Eiropā izdevumi nepārsniedz 0,2% no IKP.
Absolūtajos skaitļos Baltijas līderi
Ja salīdzinām Baltijas valstu izdevumus absolūtajos skaitļos, tad situācija kopš 2012. gada ir kardināli mainījusies. 2012. gadā no 8,6 miljardus lielajiem valdības kopējiem tēriņiem 396 miljonus Latvijā tērēja drošības un sabiedriskās kārtības jomai. 2021. gadā no kopējo izdevumu groza (14,8 miljardi) drošībai tērējām 733 miljonus eiro. Lietuvas budžeta tēriņu kopējais apmērs 2012. gadā bija 13,3 miljardi, un drošībai viņi tērēja 587,6 miljonus eiro. 2021. gadā Lietuvas budžeta tēriņu apjoms bija 21,1 miljards, un drošībai tika tērēti 720 miljoni eiro. Proti, budžets lielāks, bet drošības vajadzībām tērē mazāk nekā mēs. Igaunijā 2012. gadā budžeta kopējie tēriņi bija septiņi miljardi, drošībai un sabiedriskai kārtībai – 364 miljoni eiro. 2021. gadā Igaunijas budžets tēriņu sadaļā – 13 miljardi, tostarp drošībai – 574 miljoni eiro. Igaunijas gadījumā jau esam paspējuši vien nobrīnīties par to, kā ar mazāku iedzīvotāju skaitu viņi panāk lielākus budžeta ieņēmumus, un varētu retoriski jautāt, kas liedz viņiem tērēt vairāk, ja nauda nāk!? Tomēr Igaunija necenšas nejēdzīgi palielināt ārējo parādu, barojot nepilnvērtīgu sistēmu.
Kur paliek nauda?
Jautājumu jēga par Latvijas drošības un sabiedriskās kārtības jomu dzimst divos faktos. Pirmkārt, tas ko jau parādījām, – policija, tiesa un cietums mums izmaksā aizvien dārgāk nekā citiem. Otrkārt, visi iekšlietu un tieslietu ministri desmitgades garumā to vien dara kā brēc par mazām, pārāk mazām policistu, PMLP darbinieku, tiesnešu, prokuroru un citu sabiedrības uzraudzītāju algām. Īsumā – kādēļ tā? Plašāk skatoties, ja ierindas policisti, prokurori, PMLP darbinieki pie apkalpošanas galdiņiem, tiesnešu palīgi saņem maz, tad kurš ir labi atalgots? Cik tādu ir? Vai kopumā sistēmas nav pārlieku birokratizētas un lielāko daļu darba drošības un kārtības uzturētāji neiegulda visādu papīru aizpildīšanai, nevis praktiskai darbībai? Kādēļ kārtībnieki nav manāmi uz ielas, lai redzētu, kas notiek, un palīdzētu? Ielās dažkārt var redzēt pašvaldību policistus, kurus sabiedrība neuztver kā valsts garantētās drošības pārstāvjus un klusi kurn, par ko mēs maksājam nodokļus?
Lūk, atgriezeniskā saite! Nodokļu slogs aug, policijas izdevumi pret IKP aug, bet sabiedrības uzticība rūk. Savukārt bez sabiedrības uzticības un atbalsta policisti pārvēršas par soda mašīnu, kurus ar laiku arī nevēlas redzēt. Kopumā sistēma ir šajā fāzē, un tikai tad, kad notiek kaut kas ārkārtējs, prasa, kur bija policisti? Kuram tas rūp?
