Tāpat kā vairumā Eiropas Savienības (ES) valstu, arī Latvijā būvniecības nozarei ir būtiska loma tautsaimniecības izaugsmē.
Tā ir viena no lielākajām nozarēm materiālu patēriņa ziņā, kuras vēriens ir vienlaikus gan vājā puse (lielam organismam ir grūtāk ātri adaptēt inovācijas un attīstīties), gan iespēju avots (jebkuras pozitīvas izmaiņas šajā nozarē ir eksponenciālas). Nav arī noslēpums, ka tā ir viena no skandāliem apvītākajām nozarēm. To noteikti var mainīt, bet, lai būvniecības nozare atgūtu labo vārdu, tai būtu jāiet līdzi laikam un jācenšas tam tikt pat solīti priekšā. Nepalīdz tiesvedības procesā esošā “karteļa lieta”.
Kā tad ar labo slavu?
Reputācija ir salīdzināms jēdziens: nozares atpazīstamību un prestižu nosaka un ietekmē citu nozaru attīstība. Piemēram, par darbaspēku cīnās gandrīz visas zināšanu ietilpīgās nozares. Visos būvniecības posmos industrijai nepieciešami speciālisti, kuri darbojas saskaņā ar klimata neitralitātes principiem un ir spējīgi operēt mūsdienīgā, digitālā un inovatīvā vidē. Par studējošajiem visos līmeņos būvniecības nozare konkurē ar IKT nozari, taču būvniecība nozīmē daudz lielāku atbildību, neskaidrību un tirgus sadrumstalotību, kas ietekmē karjeras izvēli. Bet izaicinājumi vienlaikus ir arī iespējas. “Jaunās būvniecības skolas” sadarbības partneru lokā ir patiešām progresīvi, uz izaugsmi vērsti uzņēmumi. Latvijā strauji attīstās tie būvniecības sektora uzņēmumi, kuri darbojas starptautiski, integrē ilgtspējības principus, iet līdzi digitālajam un tehnoloģiju laikam, cienot un respektējot savus darbiniekus. Mūsu uzdevums ir sagatavot vidi šādu speciālistu apmācībai.
Diemžēl tādi gadījumi kā būvniecības karteļa lieta, kur apsūdzēti teju visi lielākie būvnieki Latvijā, nepalīdz nozares prestižam un reputācijai un samazina iespēju piesaistīt lielākas investīcijas un palielināt ārvalstu kapitāla ieplūdi Latvijā, jo mazina uzticību Latvijas būvniekiem kopumā. Riskiem pastiprinoties, pieaug birokrātiskais slogs, sarežģītākas kļūst jau tā laikietilpīgās procedūras un pie jauniem objektiem tiekam lēnāk – to labi parāda ieilgusī būvniecība tajos objektos, kurus skārusi “karteļa lieta”. Taču atbildība par šo situāciju ir jāuzņemas arī tieslietu sistēmai, kuras pienākums ir iedziļināties karteļa lietas detaļās un uzklausītu ikvienu dalībnieku, lai objektīvi spētu izvērtēt visus lietas apstākļus.
Lūkojoties uz nozari tuvāko 3–5 gadu perspektīvā, ir skaidrs, ka reputācijas stiprināšanas nolūkos tai būtu lieliem soļiem jādodas uz priekšu nākotnē, veidojot tālredzīgu un ilgtspējīgu politiku. Latvijas būvniecības uzņēmumiem ir ambīcijas augt ārpus Latvijas robežām, un tā ir pavisam cita konkurences vide. Turklāt arī lokāli esam sapratuši, ka nevaram vairs turpināt, kā iepriekš, – ar ēnu ekonomiku, budžeta pārtēriņu, neprognozējamību un īstermiņa domāšanu. Ir laiks jaunai, stiprai nākotnes būvei, nevis tikai fasādes atjaunošanai.
Ilgtspējība – vērtība sabiedrībā un nozarē
Mans kontakts ar nozari ir sācies no arhitekta pozīcijām, attīstījies caur tehnoloģiju prizmu un nu turpinās kā izglītības darbs visās tās mūsdienu formās. Strādājot ar ilgtspējīgas būvniecības principiem un pētot reālo situāciju Latvijā un ES, arvien biežāk novēroju, ka būvniecības “cilvēciskā seja” lielā mērā ir mūsu sabiedrības attīstības “seja”, kas atspoguļo pasūtītāja zināšanas, vērtības un tvērumu.
Tāpat kā citās jomās, arī būvniecībā arvien skaļāk savu vērtību piesaka ilgtspējība. Ja vēlamies iet attīstības ceļu, ir būtiski pievērst uzmanību ilgtspējīgas un apritīgas būvniecības principiem. Lielisks piemērs ir Ziemeļvalstis, kas vienmēr bijušas soli priekšā jaunu būvniecības tendenču pārņemšanā. Piemēram, Zviedrija gluži nesen jaunajām būvēm ir noteikusi dzīves cikla robežas, kas ēkām jāsasniedz līdzīgi kā enerģijas patēriņa klase. Šāda dzīves cikla domāšana pozitīvi ietekmē visu industriju, veicinot vietējo materiālu izmantošanu un atgriešanu apritē, saīsinot piegāžu ķēdes, kā arī uzlabojot cilvēku labsajūtu kopumā.
Tikmēr Latvijā ekspektācijas nespēj pārtapt īstenībā, jo nozares regulējums neatbilst reālajām vajadzībām un pasaules tendencēm, bet Latvijas politikas veidotāji vilcinās veikt striktas izmaiņas. Nevar gan apgalvot, ka nav nekādu centienu: 2021. gada pavasarī Ekonomikas ministrija un vairākas valsts pārvaldes institūcijas, nevalstiskās organizācijas un valsts kapitālsabiedrības parakstīja Sadarbības memorandu par koksnes izmantošanas veicināšanu, ražojot koka būvmateriālus un būvizstrādājumus ar augstu pievienoto vērtību. Pēc Ekonomikas ministrijas pasūtījuma 2022. gadā ir izstrādāts demo projekts daudzdzīvokļu dzīvojamai mājai uz moduļu koka konstrukcijām, kuru gan līdz šim nav īstenojis neviens privātais vai publiskā un privātā sektora partnerības attīstītājs. Jāuzteic arī VAS “Valsts nekustamie īpašumi” proaktīvās darbības, ceļot valsts kā pasūtītāja prasības un ieguldot pūles industrijas izglītošanā par digitalizācijas un ilgtspējas vērtībām jau kopš 2018. gada, kas rezultējušās BIM prasības iekļaušanā iepirkumos (2020) un Ilgtspējas prasību izstrādē (2023). Nozīmīga loma progresa veicināšanā nozarē ir “Rail Baltica” projektam, kas rada vadlīnijas un kalpo kā ceļa karte konkurētspējīgiem būvniecības uzņēmumiem. Vienlaikus šie projekti un prasības ir izgaismojušas milzīgu plaisu starp tiem industrijas spēlētājiem, kuri iegulda progresā un vēlas augt, un tiem, kuriem par katru cenu svarīgi, “lai lietas notiek, kā ierasts” (business as usual).
Kas kavē sasniegt lielus mērķus?
Šobrīd nozarē redzu trīs galvenās problēmas. Pirmkārt, daudzi izaicinājumi izriet no pasaules tendenču (ANO 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi), ES uzstādījumu (Zaļais kurss) un Latvijas regulējuma nesaderības. Pie tiem pieskaitāma jau minētā ilgtspējīgā būvniecība, koka un ekomateriālu izmantošana būvniecībā, kā arī aprites būvniecības principu ieviešana publiskajos iepirkumos un projektēšanā. Es ļoti vēlētos, lai nākamais, pie kā ķeramies, būtu būvniecības atkritumu pārvaldes politikas sakārtošana, veicinot apritīgumu un samazinot pirmreizējo materiālu nepieciešamību. Dānijas arhitektūrā pēdējā laikā parādās termins Urban Mining: ēkas, kurām draud nojaukšana, tiek uzskatītas par izejvielu resursu, kuru var pārstrādāt jaunos projektos. Manuprāt, lielisks piemērs un iedvesmas avots.
Otrkārt, ēnu ekonomikas klātbūtne. Diemžēl pandēmijas laiks ir negatīvi ietekmējis ēnu ekonomiku būvniecības nozarē. 2021. gada “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs” (SSE Riga, Ilgtspējīga biznesa centrs, 2022) rāda, ka pirmo reizi sešu gadu laikā būvniecības nozarē Latvijā novērots ēnu ekonomikas pieaugums: proti, 2021. gadā tā esot augusi līdz 31,25%, kamēr 2019. gadā tā bija 30,7%.
Treškārt, nepietiekama digitalizācija. Ekonomikas ministrijas un nevalstisko organizāciju izstrādātā BIM ceļa karte paredz BIM obligātās prasības ieviešanu noteiktos iepirkumos no 2025. gada. Tomēr efektīvai tehnoloģiju un digitalizācijas ieviešanai nepietiks tikai ar BIM. Latvijā kopumā pēc OECD datiem ir ļoti zems uzņēmumu digitalizācijas līmenis, un būvniecības sektors pārāk neizceļas uz pārējo nozaru fona. Digitalizācijas misija ir ļaut pieņemt lēmumus, kas ir datos bāzēti, nevis intuitīvi. Tās pienesums industrijai ir svarīgs visā būves dzīves ciklā – tas ir stāsts par spēju novērst kļūdas, pirms būvēt; kvalitatīvi pārvaldīt būvi apsaimniekošanā; precīzi apzināt materiālu iespējamo lietojumu no aprites ekonomikas skatupunkta gan ēkas dzīves beigās, gan pārbūves un remontdarbu laikā. Jāpiebilst, ka šobrīd uzņēmumu digitālajai transformācijai pieejami atbalsta instrumenti līdz 100 000 eiro apmērā.
