Pirms divdesmit gadiem Latvija ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) pārrakstīja tās līdzšinējo vēsturi. Eiropas Savienība mainīja mūsu kā uzņēmēju domāšanas veidu, sekmēja pielāgošanos globālajām modernizācijas tendencēm, kā arī pavēra līdz tam nebijušas attīstības iespējas.

Vienlaikus, kā jau raksturīgi jebkurai jaunai situācijai, nesa gan ieguvumus un iespējas, gan radīja zaudējumus un jaunus riskus. Katram sapnim ir sava cena, bet galvenais, lai tā nebūtu augstāka par ieguvumiem, ko saņemam.

Ko mēs kā valsts ieguvām

Viens no galvenajiem ieguvumiem ir Eiropas pases un brīvas pārvietošanās iespējas, samazinot birokrātiskos šķēršļus formalitāšu kārtošanai. Ceļojam bez vīzām, strādājam bez ierobežojumiem. Uzņēmējdarbības vide ieguva piekļuvi starptautiskajam kapitālam, kā arī izmaksu samazināšanu uz valūtu konvertēšanas, importa kvotu, muitošanas un citu nodevu rēķina. Latvijai tā bija iespēja vieglākā ceļā nokļūt pasaules tirgū un iegūt neierobežotu piekļuvi tam, vienlaikus kļūstot daudz pievilcīgākai ārvalstu investoriem un vietai, kur ieguldīt. Tā rezultātā Latvija piedzīvoja salīdzinoši strauju ekonomisko attīstību, salīdzinot ar pozīcijām pirms iestāšanās Eiropas Savienībā.

Ko zaudējām

Viena no galvenajām jomām, kas cieta un turpina ciest, ir demogrāfija. Tiesības brīvi pārvietoties darbaspēkam sekmēja cilvēkkapitāla emigrāciju uz attīstītākām Eiropas Savienības valstīm. Tā rezultātā valsts iegūst mazākus ieņēmumus budžetā no iedzīvotājiem darbaspējīgā vecumā, bet vienlaikus sabiedrības novecošanās dēļ palielinās senioru slogs uz budžeta izdevumiem.

Satraucošs ir fakts, ka Latvijā vēl joprojām liela daļa iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Centrālā statistika pārvalde ir noteikusi, ka vidusmēra ģimenei ar diviem bērniem nabadzības riska slieksnis ir 1182 eiro mēnesī. Pēdējie pieejamie dati liecina, ka šādam riskam ir pakļauti 419 tūkstoši jeb 22,5% iedzīvotāju. Valstī katastrofāli trūkst rīcības plāna un līdzekļu atbilstošas dzīves kvalitātes nodrošināšanai, lai mēs pietuvinātos vidējam Eiropas līmenim. Šobrīd saskaņā ar Eurostat datiem, Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju veido 74% no vidējā rādītāja Eiropas Savienībā, ieņemot ceturto vietu no beigām. Divdesmit gados tas nav sasniegums.

Atsevišķa problemātika ir ES direktīvu radītā birokrātija dažādos līmeņos, par kuru runā visi uzņēmēji. Tagad birokrātiskais slogs ir divreiz lielāks – ne tikai nacionālā mēroga normas un regulējums, bet arī klāt nāk Briseles birokrātija, kas ar katru periodu kļūst smagnējāka. Vienlaikus esam arī zaudējuši savu politisko neatkarību – daudzi lēmumi valstī tiek pieņemti, saskaņā ar Briseles diktātu un politisko virzienu. Piemēram, stāsts par to, cik varam kā valsts būt neatkarīga lēmumos par lauksaimniecības un zaļā kursa politiku, kā arī mērķiem, kam tiek izlietots Eiropas Savienības fondu finansējums.

Un man kā vietējam uzņēmējam viens no svarīgākajiem punktiem ir vietējā kapitāla uzņēmumu skaita samazināšanās. Eiropas Savienības ietekmē liela daļa deviņdesmitajos gados dibināto uzņēmumu šobrīd ir ārvalstu īpašnieku pārziņā. Tas ir liels trūkums, jo globalizācijas ietekmē daļa šo uzņēmumu vai to ražošanas procesi tiek pārcelti uz citām valstīm vai to darbība konsolidēta. Tomēr vietējā kapitāla uzņēmumi ar vietējiem īpašniekiem ir daudz vairāk ieinteresēti attīstīt biznesu šeit, cīnīties par jaunām darbavietām, reinvestēt peļņu vietējo kopienu vajadzībās un jaunos vietējos investīciju projektos.

Tā visa kontekstā rodas jautājums, vai mums bija izvēle pievienoties vai nepievienoties Eiropas Savienībai? Nē, mums šādas izvēles nebija. Bet fokuss ir uz citu apstākli – vai Latvija pēc 20 gadu dalības Eiropas Savienībā varēja būt labākā “sportiskā” formā? Atbilde viennozīmīgi ir, ka “jā”. Kaut vai līdzīgā līmenī ar Igauniju, jo mums ir izdevīga ģeogrāfiskā atrašanās vieta ar daudz attīstītākām ostām un tranzīta krustpunktiem (lidosta, sauszemes ceļi) un lielāku iedzīvotāju skaitu. Mans subjektīvais viedoklis, ka viens no traucējošajiem faktoriem ir, ka Latvijā vēl joprojām ir augsta tolerance pret korupciju, savukārt Igaunija savā attīstībā un vērtībās ir devusi priekšroku Skandināvijas valstu principalitātei.

Tikām galā ar reketu, bet jaunu prasību dēļ bija jāmodernizē ražošana

Kā iestāšanās Eiropas Savienībā ietekmēja mani kā liela uzņēmuma izveidotāju? Gaļas pārstrādes uzņēmums SIA “Forevers” tika dibināts 1996.gadā. Mūsu apgrozījums 2022.gadā bija 73,19 miljoni eiro. Esam viens no retajiem ražotājiem Latvijā, kuram ir savs veikalu tīkls Latvijā ar 100 mūsu produkcijas tirdzniecības vietām.

Deviņdesmitie gadi bija straujš attīstības laiks, bet vienlaikus vide bija ļoti atšķirīga no tagadējās. Ja iestāšanos Eiropas Savienībā vērtēju no savas pārstāvētās jomas, kas ir ražošana, tad varu viennozīmīgi norādīt uz vairākiem būtiskiem ieguvumiem. Man vairs nav jāatceras deviņdesmitie gadi ar “jumtiem”, kriminālajiem grupējumiem un to ietekmes dalīšanām un izrēķināšanās draudiem. Uzņēmējiem deviņdesmitajos gados bija jābūt apveltītam ar lielu drosmi. Eiropas Savienība tomēr uzlika Latvijai pienākumu cīnīties ar to visu un padarīt uzņēmējdarbības vidi drošu.

Vēl kā lielu plusu uzskatu nepastarpinātu pieejamību augstas kvalitātes izejvielām Eiropas tirgū, un iespēju iegādāties no ražotājiem, nevis starpniekiem, kuri pelnīja no importa kvotām un muitošanas izejvielām.

Latvijā vietējie lauksaimnieki saražo 50% no cūkgaļas, kas nepieciešama mūsu pārstrādei. Pārējo izejvielu daļu ir jāiepērk citviet. Ja Latvijā kautuves ir ar zemu ražīgumu, tad, piemēram, Beļģijā un Vācijā tās ir robotizētas līnijas, kur pusi veido automatizēts darbs. Līdz ar to tās spēj saražot vairāk. Turklāt visa produkcija ir ar vienādi augstu kvalitāti un atbilstību parametriem, kas atvieglo mūsu kā ražotāja darbu gala produktu ražošanā.

Iestājoties Eiropas Savienībā, praktiski visi ražotāji saskārās ar nepieciešamību pēc jaunām vai modernizētām ražotnēm, kas atbilstu Eiropas Savienības prasībām. Daudzi no mums bija nesen uzcēluši ražotnes, bet pēc iestāšanās sapratām, ka ir jāinvestē lieli līdzekļi modernizācijā vai jābūvē jaunas rūpnīcas, jo esošās nevaram pielāgot jaunajiem regulējumiem. Pašu kapitāls attīstībai bija ierobežots, tāpēc bija jāņem banku kredīts vai arī jāpiekrīt uzņēmumu pārdošanas darījumiem ārvalstu investoriem. Daudzi izvēlējās pārdošanas ceļu, tāpēc arī lielu vietējā kapitāla uzņēmumu īpatsvars ir mazs.

Šobrīd pēc daudziem gadiem ir grūti pateikt, vai tam bija negatīvs vai drīzāk pozitīvs efekts. Uzņēmumi vienmēr pielāgojas jauniem tirgus nosacījumiem un gribot negribot pašregulējas. Tāpēc vairāk sliecos vērtēt pozitīvi. Tomēr arī cena man kā uzņēmējam bija pietiekami augsta – ierobežotais laiks ģimenei, liekais svars un 60 – 70 darba stundu nedēļa.