Ikvienam vadītājam ir jāapzina savā pārziņa esošie resursi un iespējas to izmantošanai X stundā, ja nepieciešams - pielāgošana šādas izmantošanas iespējām, vienlaikus negaidot kādas komandas vai resursus no valsts, bez tam ikvienam jāzina, ko un kā darīt, ja iestājas X stunda.
Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par tēmu Meža nozare un valsts drošība. Meža nozarei ir ne tikai būtiska nozīme tautsaimniecībā, bet arī plašas iespējas valsts aizsardzībā - izmantot ne tikai pašus mežus kā slēptuvi un tajos izvietot pārsteigumus nelūgtajiem ienācējiem, bet arī vienlaikus nozarei ir smagā tehnika, kura var veikt gan šķēršļu joslu izveides, gan drupu novākšanas funkcijas, galu galā nozarei ir būves, kurās ir telpas, kas izmantojamas kā patversmes gaisa uzbrukuma situācijā. Līdztekus kokrūpnieki var ražot nepieciešamās preces, kuras nepieciešamas kara darbības apstākļos.
Vēsture pierāda mežu iespējas
“Mežs ir palīdzējis pārdzīvot Latvijas tautai grūtus laikus,” skaidro Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, zemkopības ministra padomnieks Māris Liopa. Viņš norāda, ka mežiem kara situācijā sava nozīme bija ne tikai viduslaikos un pēc Otrā pasaules kara, bet arī šodien, kad ir pavisam citi ieroči un tehnoloģijas. “Lai arī mūsdienās tiek izmantoti droni, taču arī šādā situācijā mežs bija un būs laba slēptuve — maskēšanās vieta, ko pierāda Ukrainas pieredze,” uzsver M. Liopa. Viņš norāda, ka meži un purvi bija, ir un būs nozīmīgs faktors valsts aizsardzībā. “Valsts mežu apsaimniekošanas AS Latvijas Valsts meži ir izveidojuši nozīmīgu mežu ceļu tīklu, kā arī atvēlējuši mežus, lai nodrošinātu militārpersonu treniņus kaujas apstākļiem pietuvinātos apstākļos,” tā M. Liopa.
Izglītības trūkums
“Meža nozare bija un ir liels darba devējs Latvijā, tā strukturēti domā par zināšanu veidošanu, par mācību programmām,” skaidro AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis. Viņš uzsver, ka nozarei ir liela loma attiecīgā pieprasījuma izveidē, definēšanā – kādas zināšanas ir nepieciešamas, tai skaitā valsts drošības kontekstā. “Meža nozare veido ilgtspējīgas, labi apmaksātas darba vietas, un uzņēmēji arvien lielāku vērību piegriež ne tikai jauno speciālistu, bet visu nodarbināto zināšanām un prasmēm, kas saistītas ne tikai ar profesiju, bet arī ar valsts drošību, civilo aizsardzību,” tā U. Biķis. Viņš atzīst, ka arī Latvijas Finiera gadījumā ir bijis pārrāvums laikā, kad par valsts drošības tēmām nav domāts. “Tas saistīts ar paaudžu nomaiņu, jo savulaik pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā no augstāko mācību iestāžu programmām tika izņemti militārie jautājumi un izveidojās paaudze, kurai netika mācītas — nodotas zināšanas par valsts aizsardzības principiem,” stāsta U. Biķis.
Vēl papildu ilūziju par to, ka esam ir pilnīgā drošībā, deva Latvijas uzņemšana par NATO un ES dalībvalsti. Šāda pozīcija noturējās līdz tam brīdim, kamēr tika anektēta Krima, kad šie drošības jautājumi lielo kolektīvu vadītājiem sāk izvirzīties priekšplānā. “Šajā laikā arī sāka uzdot jautājumu, ko Latvijas Finiera vadītāji var darīt un kā vairot psiholoģisko noturību, kas mums jādara un kā jāvairo savas zināšanas, lai justos drošāk, tāpēc sākām uzrunāt cilvēkus no dažādām, tostarp aizsardzības sfēras,” savu pieredzi atklāj U. Biķis. Viņš norāda, ka vispirms bija nepieciešama izpratne par psiholoģisko noturību, tam sekoja atziņa par zemessardzes stimulēšanu un risinājumu meklēšana, kā arī pētītas iespējas, kā jaunajai paaudzei nodot nepieciešamās zināšanas. Pats vienkāršākais ir praktiskās apmācības, kā konkrētās situācijās rīkoties, piemēram, atskanot sirēnai.
Aizsardzības mācība – obligāta
“Līdz Krimas aneksijai bija drošības apziņa, ka trešā pasaules kara nebūs, bet pēc tam bija skarbas atziņas, ka paaudze, kurai ir 50 gadi un jaunāka, nav gatava X stundai, un tāpēc nevar sēdēt un neko nedarīt,” stāsta Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Meža un vides zinātņu fakultātes dekāns Dr.silv. Linards Sisenis. Viņš norāda, ka tikšanās ar Aizsardzības ministrijas speciālistiem rezultējās ar kopīgi izstrādātu apmācību kursu, kurš sagatavo jauniešus, veidojot apziņu par to, kas mēs esam (patriotismu), ka spējam sevi aizsargāt, un arī jaunieši, kuru darba vieta būs meža nozare, būtu tie, kuri X stundā spētu organizēt un vadīt sabiedrību, kā arī pieņemt attiecīgus lēmumus. “Jaunieši, kuri absolvē mācību iestādi, zina, kā un ko darīt X stundā, jo ir gan teorētiskās, gan arī praktiskās nodarbības,” tā L. Sisenis. Civilā aizsardzība jau ir obligāti apgūstams priekšmets. “Problēma ir tā, ka tas, manuprāt, tiek apgūts ļoti formāli. Šis priekšmets būtu jāpasniedz speciālistiem, sagatavojot jauniešus rīcībai reālās krīzes situācijās, nevis tikai parunāšanai,” savu pozīciju pauž L. Sisenis.
Apzināt slēptuves
Meža un vides zinātņu fakultātes dekāns atzīst, ka nesen pabijis Ukrainā, kur piedzīvojis trauksmes situāciju naktī, kad nācies doties uz pagrabu. Ukrainas pieredze rāda, ka arī pagrabi, nevis tikai un vienīgi speciāli aprīkotas un uzbūvētas bumbu patversmes var izglābt cilvēku dzīvību, un tas noteikti jāņem vērā arī Latvijā. “Katram vadītājam ir jāuzņemas pienākums saprast, kādi resursi ir viņa pārvaldījumā, un tad var pieņemt attiecīgus lēmumus, proti, daudzas ēkas, kuras tika būvētas pēc Otrā pasaules kara, bija pielāgotas arī kara apstākļiem, kas nozīmē — Latvijā ir pietiekami daudz telpu, kuras var pielāgot vai atjaunot un izmantot kā slēptuvi,” tā U. Biķis. “Meža un vides zinātņu fakultātes ēka kara gadījumā ir konvertējama par hospitāli un ar tādu nolūku arī ir uzbūvēta, jo abās pusēs ir attiecīga izmēra kāpņu telpas. Remontējot ēku, tika atklāts, ka stāvvads telpām trijos stāvos būtībā paredzēts operāciju zāles vajadzībām un zem pašas ēkas ir nopietna bumbu patvertne, kura var izturēt pat ēkas sagraušanu, un tai ir pazemes eja, lai no tās evakuētos, pat nenovācot ēkas drupas,” skaidro L. Sisenis.
Viņš norāda, ka tuvākā laika uzdevums ir šo pagrabu no noliktavas pārvērst par patvertni, vienlaikus atjaunojot gaisa padeves un citas komunikāciju sistēmas. M. Liopa vērš uzmanību, ka šis ir neapzināts, bet izmantojams resurss, jo padomju vara savulaik būvēja ēkas ar hipotētiska kara domu — lai tās varētu izmantot kara apstākļos. “Rīgā esot apzinātas 355 patvertnes, no kurām daļa nav lietojama, daļai ir jautājumi par īpašumtiesībām, bez tam ir jautājums par būvnormatīviem u.tml.,” stāsta M. Liopa. Viņaprāt, to īpašnieki paši var rīkoties, negaidot nekādus uzdevums vai saskaņojumus no valsts vai pašvaldībām. Arī U. Biķis uzsver — jārīkojas pašiem, tieši tā rīkojās arī Latvijas Finieris, un tad jāiekļaujas valsts, pašvaldības uzstādījumos. “Ir tādi, kuri Latvijā ir šajā virzienā strādājuši, bet diemžēl ir arī tādi, kuri neko nav darījuši, šķiet, kaimiņi atkal ir priekšā, jo Lietuvā jau ir nacionālā programma par 1200, bet Igaunijai - par 600 bumbu patversmēm,” norāda M. Liopa.
Jāspēj pieņemt lēmumus
“Daudz tiek runāts par valsts aizsardzības jautājumiem, bet reāli nekas nenotiek, un tāpēc es gribētu aicināt, lai šis kurss būtu obligāts visās augstākajās mācību iestādēs un visiem absolventiem būtu zināšanas valsts aizsardzības jautājumos, savukārt valsts un pašvaldību līmenī būtu nepieciešams samazināt birokrātiju, kas izpaužas kā procedūra procedūras galā, jo lēmumu pieņēmēji baidās lēmumus pieņemt,” iesaka L. Sisenis. M. Liopa uzskata, ka šie jautājumi ir nekavējoties jārisina un tos nevar atlikt kā austrumu robežas žoga izbūves piemērā. “Vēl pavisam nesen bija Covid-19 pandēmija, kas bija labs indikators, cik reaģēt spējīgi ir lēmumu pieņēmēji — kad jāuzņemas atbildība, ko darīt, — skolas slēgt vai tomēr neslēgt, teju visi gaidīja kaut ko no valsts, bet, ja pienāk X stunda, tad cilvēkiem (uzņēmumu, iestāžu līmenī) pašiem būs jāpieņem lēmums,” norāda L. Sisenis. M. Liopa atgādina par nereti dzirdētiem jautājumiem Latvijā, ko darīt, ja atskan sirēnas, — kurp doties, ko darīt, savukārt Ukrainā uz šiem jautājumiem ir skaidras atbildes, jo X stundā cilvēks var atrasties jebkurā vietā, var nebūt elektroenerģijas un sakaru. “Man nav skaidrs, ko darīt ar apmēram 1000 studentiem, ja iestājas X stunda,” uz jautājumu, vai viņš zina, ko un kā darīt, atbild L. Sisenis.
Viņš atzīst, ka īsti, ko darīt, neviens dažu minūšu laikā nevarēja atbildēt, ne arī, kā rīkoties situācijā, kad pienāca e-pasti par spridzināšanas draudiem. “Aicinu negaidīt, kad kāds kaut kur tur augšā kaut ko pateiks vai pieņems lēmumu, kā rīkoties, jo ikvienam pašam ir un būs jāpieņem lēmums, balstoties uz konkrētām zināšanām, kādas ir,” ierosina U. Biķis. Viņš uzsver, ka pats pirmais, kas jāsaprot, - ne valsts, ne pašvaldība nav resursu devēji, bet to loma ir koordinēšana. “Ir aplami domāt, kā iegūt resursus, lai kaut ko sakārtotu, bet pašu uzdevums ir saprast savas iespējas, izpētīt esošās ēkas, to izmantošanas iespējas kā slēptuvei,” norāda U. Biķis. Viņš uzsver, ka pašiem arī ir jāpiedāvā pašvaldībai, valstij savas iespējas, piemēram, telpas, kas pielāgotas slēptuvei, uzņēmumā ir atbilstoša tehnika un tehniski cilvēki, kuri X stundā var organizēt brigādes drupu novākšanai u.tml. “Kopā ar Lietuvas partneriem izstrādājam mēbeļu sēriju, kuru lietot krīzes brīdī, - tikai no saplākšņa var izgatavot gultas, skapīšus un izvietot pagrabos, un padomju laikos rūpniekiem pāreja uz militāro segmentu nenozīmēja sākt tanku vai ieroču un munīcijas ražošanu, bet gan to, ka tiks ražots kaut kas nepieciešamas karadarbības laikam,” uzsver U. Biķis. L. Sisenis norāda, ka meža nozarē ir smagā tehnika, kura strādā ikvienā reģionā, tāpēc būtu tikai loģiski, ja tās vadītāji zinātu, kā un ko viņiem darīt X stundā. Ukraina pierādīja, ka, saprātīgi rīkojoties, var aizturēt ienaidnieka bruņu tehnikas virzību, pat neapdraudot pašiem sevi,” tā L. Sisenis. U. Biķis norāda, ka Latvijas Finieris ir bijis iesaistīts apmācībā un simulācijā tieši šādu situāciju varbūtējos gadījumos.
