Šā gada 1. janvārī ir stājušies spēkā visnotaļ apjomīgi grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā, taču jāteic, ka grozījumi ir veikti nepārdomāti, bez rūpīgas esošās situācijas analīzes, kas var radīt daudz nepatīkamu brīžu gan nekustamā īpašuma attīstītājiem, gan dzīvokļu īpašniekiem, norāda Sorainen eksperti. 

No attīstītāju viedokļa raugoties, būtiskākās izmaiņas skārušas Likuma 4. pantu, kur pie kopīpašuma domājamās daļas sastāva uzskaitījuma ir noteikts, ka visiem elementiem jāatrodas atsevišķā dzīvojamā mājā.

Citiem vārdiem, likums vairs nepieļauj iespēju, ka dzīvokļa īpašumos tiek sadalīts īpašums, kas sastāv no, piemēram, viena zemes gabala un divām dzīvojamām mājām. Šādu grozījumu mērķis ir saprotams un atbalstāms – novērst situācijas, kad vienu dzīvokļu īpašnieku kopību veido vairāku ēku dzīvokļu īpašnieki, kas Likumā noteikto lēmumu pieņemšanu faktiski paralizē, jo, piemēram, par apsaimniekošanas pakalpojumiem jāvienojas abu māju dzīvokļu īpašniekiem kopīgi. Tomēr maz ticams, ka grozījumi savu mērķi sasniegs.

Būtiski uzsvērt, ka grozījumi attiecas arī uz jau būvniecības procesā esošiem objektiem (un pat fiziski pabeigtiem objektiem, ja tie vēl nav sadalīti dzīvokļa īpašumos Valsts zemes dienestā). Minētais nozīmē, ka, ja attīstītājs nebija plānojis apbūvējamo zemes gabalu dalīt, tad tagad, lai uzbūvētās ēkas varētu sadalīt dzīvokļu īpašumos, to vajadzēs darīt. Tas, pirmkārt, radīs neplānotas papildus tiešās izmaksas, kas saistītas ar zemes sadali, un, otrkārt, zaudējumus dēļ projekta realizācijas kavējumiem (it sevišķi gadījumos, kad tiek būvēts vairāk par divām ēkām).

Turklāt vairumā gadījumu attiecīgo sadali var nebūt iespējams veikt praktisku iemeslu dēļ. Piemēram, minētā Likuma 4. pantā ietvertajā kopīpašuma daļas definīcijā grozījumu rezultātā ir cita starpā noteikts, ka tajā ietilpst arī  atsevišķo dzīvojamo māju apkalpojošās inženierkomunikāciju sistēmas (autoru izcēlums). No minētā izriet, ka ēkas sadalei dzīvokļa īpašumos papildus nosacījumam par atsevišķu zemes gabalu nāk līdzi arī prasība par atsevišķām komunikācijām.

Gadījumos, kur tiek attīstīts viens, nedalīts zemes gabals nereti tiek ierīkota viena komunikāciju sistēma, kas apkalpos visas uz zemes gabala būvējamās ēkas. Šādos gadījumos ir nesamērīgi sagaidīt no attīstītāja, ka tas pēc ēkas būvniecības pārbūvēs esošās komunikācijas, lai tikai varētu sadalīt ēkas dzīvokļa īpašumos. Visticamāk, ēkas netiks sadalītas un paliks kopīpašumā, kas ne tikai nesasniedz Likuma grozījumu mērķi, bet pat padara situāciju vēl sliktāku.

Tāpat likumdevējs nav ņēmis vērā tādus aspektus kā obligātās būvniecības prasības attiecībā uz teritorijas labiekārtošanu, piemēram, uz autonovietņu skaitu un bērnu laukumiem. Nenoliedzami, ka attīstot vienu lielu zemes gabalu kā nedalītu vienību, ir iespējams paredzēt daudz lielāku un kvalitatīvāku bērnu laukumu, no kā iegūtu visu ēku iedzīvotāji, nekā attīstot daudz mazus atsevišķus zemes gabalus (kur tad attiecīgi uz katra būtu miniatūrs bērnu laukums), jo normatīvie akti paredz, ka uz katra attīstāmā dzīvojamā fonda zemes gabala jābūt pa bērnu laukumam.

Mūsu ieskatā pašreiz ir radīta ideāla juridiskā situācija, kas neatbilst realitātei un neveicina pārdomātu un kompleksi kvalitatīvu zemes gabalu attīstību. Lai nodrošinātu būvniecības nozares attīstību, likumdevējam būtu jārada tāds juridiskais ietvars, kas seko līdzi dzīvojamā fonda attīstības praksei, nevis otrādi. Likumdevēja mērķi – nodrošināt, ka vienas ēkas iedzīvotāji lemj tikai par savu ēku – varēja panākt, piemēram, nošķirot ēku un zemes kopīpašumus. Attiecīgi ēkas kopīpašuma daļas būtu tikai konkrētās ēkas dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā, un viņi lemtu tikai par savu ēku. Savukārt zeme būtu visu ēku, kas uz tās atrodas, dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā un attiecīgi visi minētie īpašnieki varētu lemt par rīcību ar to. Šim nolūkam būtu rūpīgi izstrādājama kārtība, kādā attiecīgie lēmumi tiek pieņemti. Rezultāts būtu tāds, ka, gan tiek sasniegts likumdevēja mērķis, gan netiek lieki apgrūtināta dzīvojamā fonda attīstība.

Pašreiz likumdevējam vajadzētu domāt par pārejas noteikumu steidzamu pieņemšanu, lai neattiecinātu likuma grozījumus uz tām būvniecības iecerēm, kas likumīgi iesāktas pirms grozījumu spēkā stāšanās. Minētais ir būtiski, lai valsts varētu izvairīties no iespējamo tiesvedību riska (piemēram, konstitucionālās tiesvedības izskatā). Savukārt pārejas noteikumu darbības laikā varētu izstrādāt regulējumu, kas palīdz sasniegt likumdevēja mērķi pēc būtības, neliekot nesamērīgu slogu attīstītājiem. 

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra