Ar zināmu regularitāti kādā no Latvijā translētajiem televīzijas kanāliem ir iespēja noskatīties Briljanta roku, Kaukāza gūstekni vai kādu citu no vairākus gadu desmitus senajiem krievu kino šedevriem. Ja kādam ir vēlme vienu otru no šīm filmām noskatīties, turklāt tieši televīzijas ekrānā, vismaz pāris reižu gadā šāda iespēja ir garantēta.
Lai nebūtu jāapcer tikai Krievijā, turklāt jau labi sen radītas lietas, jāteic, ka arī tepat Latvijā cilvēki ir iemācījušies radīt kaut ko, kam ir perfekta regularitāte, turklāt saknes nebūt nav meklējamas Padomju Savienības gados. Piemēram, vienā no Brīvības ielas namiem Rīgā darbojas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kas ar visai pamatīgu regularitāti atgādina par sevi gan prokuratūrai, gan valdībai, gan sabiedrībai kopumā.
Būtu labi, ja KNAB vārds periodiski izskanētu saistībā ar panākumiem korupcijas novēršanas jomā, atklātiem koruptīviem darījumiem, efektīviem preventīvien soļiem, iniciatīvām likumdošanā un tamlīdzīgi. Tomēr par šīs iestādes eksistenci pārsvarā gadījumu uzzinām kontekstā nevis ar korupcijas, bet gan darbinieku savstarpējās apkarošanas intensīviem pasākumiem. Turklāt allaž izrādās, ka tā dēvētais KNAB kolektīvs labāk par valdību un Saeimu saprot – ir iecelts pareizais priekšnieks vai nav. Iepriekšējam KNAB priekšniekam Normundam Vilnītim, faktiski tikko viņš bija sācis reāli strādāt, tika pārmesti dažādi pasaules grēki. Tagad šajā amatā ir Jaroslavs Streļčenoks – cilvēks, kurš jau pirms nonākšanas KNAB šefa amatā bija strādājis šajā birojā, kuru tā darbinieki labi pazīst, un neko sliktu neteica brīdī, kad tika lemts par viņa virzīsanu šim postenim. Tomēr tagad izrādās, ka Streļčenoks esot mobingu un bosingu praktizējošs tirāns.