Darbinieku veselību pārsvarā apdrošina lielie un vidējie uzņēmumi

Vidējā polises cena vienam darbiniekam ir 250 eiro gadā, taču tās ir investīcijas, kuras atmaksājas

Par to vienisprātis ir DB rīkotā apaļā galda diskusijas, kas veltīta darbinieku veselības apdrošināšanai, dalībnieki: Dins Šmits - Repharm ģenerāldirektors, Gints Konrads - Latvijas apdrošinātāju asociācijas Veselības apdrošināšanas komisijas loceklis, Baiba Fromane - Latvijas Būvuzņēmēju partnerība valdes priekšsēdētāja, Dace Amsila - Swedbank Personāla vadības partnere, un LDDK sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns.

Konrada kungs, cik pieprasīta ir darbinieku veselības apdrošināšana, kāds ir tās īpatsvars kopējā apdrošināšanas portfelī, kāda ir darbinieku apdrošināšanas kopējā vērtība absolūtos skaitļos?

G. Konrads: Darbinieku veselības apdrošināšanā ir vērojama pozitīva dinamika, un 2016. gadā tā aizņēma vienu ceturto daļu no visa apdrošināšanas tirgus, šā gada 1. ceturksnī tie bija 27%. Veselības apdrošināšanas prēmiju apjoms gadā ir teju 80 miljoni eiro.

Vai tie ir vieni un tie paši uzņēmumi, kas gadu no gada apdrošina savus darbiniekus, vai arī nāk klāt jauni?

G. Konrads: Ļoti reti ir gadījumi, kad uzņēmums, kurš visu laiku ir apdrošinājis darbiniekiem veselību, pēkšņi pārtrauktu to darīt. Jāteic, ka nāk klāt arī jauni klienti, vidējais šā segmenta vērtības pieaugums gadā ir 8% līdz 10%. Pieaugumu gan veido ne tikai jauni klienti, bet arī tas, ka esošie izvēlas aizvien labākas un plašākas polises, kā arī pašu pakalpojumu sadārdzināšanās.

Vai izkristalizējas kādas nozares, kurās darbinieku veselības apdrošināšana ir īpaši izplatīta? G. Konrads: Pārsvarā tie ir lieli un vidēji uzņēmumi. Jāteic, ka dominē starptautiski uzņēmumi.

Kas ir tie veselības aprūpes pakalpojumi, kurus apdrošināt ir visdārgāk?

G. Konrads: Lielākā daļa prēmiju nenoliedzami ir par ambulatorajiem pakalpojumiem, kam seko medikamenti un zobārstniecība.

Cik vidēji maksā viena polise darbiniekam?

G. Konrads: Tie vidēji ir 250 eiro par vienu apdrošināto cilvēku.

Šmita kungs, kā jūs kā veselības pakalpojumu sniedzēju pārstāvis teiktu, cik būtiska ir darbinieku veselības apdrošināšana tieši pakalpojumu pieejamības kontekstā?

D. Šmits: Apdrošināšana ir būtiska, tā samazina risku, ka cilvēks, kuram nepieciešami veselības aprūpes pakalpojumi, tos nevar saņemt naudas trūkuma dēļ. Tas, protams, ir būtisks atbalsts. Runājot par trūkstošo finansējumu veselības aprūpei, kopējais prēmiju apjoms ir tuvu 80 miljoniem eiro, kurus samaksā uzņēmēji. Jautājums, kā šo naudu vislabāk izmantot un savietot ar valsts apmaksātajiem pakalpojumiem, lai būtu savstarpēja papildinātība. Es domāju - arī apdrošinātāji vēlētos, lai šī nauda tiek izmantota tad, kad patiešām ir nepieciešamība pēc šiem pakalpojumiem, nevis tāpēc, ka tuvojas polises beigu termiņš.

Kāda ir pakalpojumu sniedzēju pieredze sadarbībā ar apdrošinātājiem? Cik viegli ir saņemt samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem no apdrošinātājiem? Kā zināms, tie rūpīgi uzmana, lai visi sniegtie pakalpojumi būtu pamatoti. Vai reizēm neveidojas arī kādas strīdus situācijas?

D. Šmits: Strīdus situācijas ir ļoti reti. Vēlmju izteiksmē es gribētu teikt, ka par labākas kvalitātes pakalpojumiem atlīdzībai vajadzētu būt augstākai. Pašlaik galvenais jautājums sarunās ar apdrošinātājiem ir par to, kurš piedāvās lētāku pakalpojumu. Taču ir risks, dzenoties pēc lētuma, pazaudēt kvalitāti. Piemēram, mums būtu motivējoši, ja par savlaicīgi veiktu profilaksi un vakcināciju, kuras rezultātā samazinās saslimšanu skaits, būtu iespējams saņemt lielāku atlīdzību.

G. Konrads: Pakalpojumu kvalitāte, protams, ir saistīta ar maksātspēju, un jautājums ir, kā atrast pareizo līdzsvaru starp kvalitāti un cenu. Ja Latvijā vidējā polises cena gadā ir 250 eiro, tad Rietumeiropā tā ir maksa par vienu mēnesi. Apdrošinātāji, protams, vērtē, lai pakalpojumi būtu atbilstošā kvalitātē.

D. Šmits: Varbūt veselības apdrošināšanā var ieviest dažus elementus no automašīnu apdrošināšanas, kur paredzēts, ja cilvēks ir braucis bez negadījumiem, viņa prēmija nākamajos gados samazinās.

B. Fromane: Mēs no darba devēju puses esam ieinteresēti, lai polise strādātu arī profilaktiski, lai darbinieki pēc iespējas savlaicīgāk vērstos pie ārsta un veiktu profilaktiskās pārbaudes. LĪdz ar to darba devēju mērķis nav, lai darbinieki pēc iespējas maz izmantotu polisi, mēs vēlamies, lai tā tiktu ieguldīta arī profilaktiskos pasākumos. Mēs esam runājuši ar valdību par risinājumu, kad ar polisi apmaksātie pakalpojumi varētu tikt uzskatīti par attaisnojamiem izdevumiem un netiktu aplikti ar nodokļiem. Mēs arī esam ieinteresēti, lai pēc iespējas vairāk ārstniecības iestāžu slēdz līgumus ar apdrošinātājiem.

D. Šmits: Es piekrītu, un mēs jau visi arī saprotam, ka polises aktīvāka izmantošana, tuvojoties beigu termiņam, nenozīmē vesela zoba izraušanu vai nevajadzīgu sirds operāciju. Par profilaksi runājot, ir vakcināciju programma, un apdrošinātāji ne visai vēlas, ka mēs veicam izbraukuma vakcinācijas uzņēmumos, kad mēs visu kolektīvu izvakcinējam. Apdrošinātājiem tas ne visai patīk, jo tas nozīmē, ka šo pakalpojumu izmanto nevis katrs piektais apdrošinātais uzņēmuma darbinieks, kā tas ir, kad vakcinācija tiek veikta individuāli, bet 80% no kolektīva. Taču medicīniskais ieguvums, protams, ir ļoti liels, un tas atmaksājas.

G. Konrads: Izbraukuma vakcinācija ir iespējama, par to iespējams vienoties ar apdrošinātāju, taču tas, protams, maksās dārgāk. Jāpiebilst, ka uzņēmumi reti kad izvēlas standarta polises, pārsvarā tās ir individualizētas, piemērojot konkrētām vēlmēm.

Konrada kungs, cik veselības apdrošināšanas polises ir pieejamas maziem uzņēmumiem? Vai nav korelācija - jo vairāk darbinieku apdrošina, jo lētāka polise?

G. Konrads: Ja runā par uzņēmumu, kurā ir 50 darbinieku, tad tur nekādām problēmām nevajadzētu būt. Citādi ir ar uzņēmumu, kurā ir vien pieci vai desmit darbinieki. Tur prēmija būs augstāka. Vēl jāmin, ka apdrošinātājs, nosakot prēmiju, ņem vērā arī pieredzi. Var būt situācija, kad jaunam klientam pēc veiksmīga pirmā apdrošināšanas gada uz nākamo gadu prēmijas apmērs tiek koriģēts.

Amsila kundze, cik ilgi Swedbank apdrošina savus darbiniekus, kāda ir jūsu pieredze ar apdrošinātājiem, un vai šī investīcija atmaksājas?

D. Amsila: Mēs saviem darbiniekiem piedāvājam veselības apdrošināšanas polises vismaz jau 15 gadus. Un jāteic, ka polišu kvalitāte ar katru gadu aug, liels uzsvars tiek likts uz profilaksi. Mēs uzņēmumā veicam arī D. Šmita pieminētās izbraukuma vakcinācijas, turklāt ne tikai centrālajā ēkā, bet arī filiālēs. Mēs darbiniekiem piedāvājam arī sporta un rehabilitācijas programmas, kur gan ir neliels darbinieku līdzmaksājums.

Cik elastīgs un kvalitatīvs ir apdrošinātāju piedāvājums, vai tiek ņemtas vērā uzņēmuma individuālās vēlmes, kuras, es pieņemu, laika gaitā var mainīties?

D. Amsila: Mēs katru gadu veicam jaunu iepirkumu un salīdzinām apdrošinātāju piedāvājumus. Polišu kvalitāte ar katru gadu aug, jo arī mēs kā uzņēmums aizvien labāk apzināmies savas vēlmes un vajadzības. Apdrošinātāji ir gana atsaucīgi, tostarp ņemot vērā klientu īpašās vēlmes. Jāteic, arī apdrošināto pakalpojumu klāsts ar katru gadu pieaug.

Konrada kungs, vai ir kādi pakalpojumi, kurus neapdrošināt, jo ir skaidrs, ka tas ir pārāk dārgi?

G. Konrads: Apdrošinātāju piedāvājums ir cieši saistīts ar pieprasījumu. Un mēs redzam, ka nav pieprasījuma pēc ļoti dārgām polisēm, kuras ietvertu kādas unikālas un dārgas manipulācijas vai operācijas. Savulaik apdrošinātāji piedāvāja polises, kas ietvēra arī pakalpojumus, kurus neapmaksā valsts, bet kas ietvēra arī ārstēšanos citās Eiropas Savienības valstīs. Taču pieprasījuma pēc šādām polisēm nebija.

Leiškalna kungs, kādi ir priekšnoteikumi, lai darba devēji aizvien vairāk apdrošinātu darbinieku veselību? Vai veselības apdrošināšana ir nozīmīgs instruments konkurences cīņā par darbiniekiem?

P. Leiškalns: Viens no galvenajiem iemesliem darbinieku veselības apdrošināšanai ir valsts veselības aprūpes mazspēja, ko izraisījis totāls finansējuma trūkums. Igaunijā un Lietuvā ir obligātā veselības apdrošināšana, Latvijā tādas nav, un tas vēl vairāk palielina nepieciešamību pēc darbinieku veselības apdrošināšanas, un tā ir viena no normālām un pamatotām prasībām, kas tiek izvirzīta darba devējam. Pirms neilga laika Latvijas darba devēju konfederācija veica aptauju, un mums atsaucās uzņēmumi ar kopējo darbinieku skaitu 40 000. Un 70% no šiem darbiniekiem bija apdrošināti. Tiesa, aptaujāti gan tika lieli uzņēmumi ar kopējo apgrozījumu ap 3 miljardiem eiro. Protams, ka starptautiski uzņēmumi ir aktīvāki darbinieku veselības apdrošināšanā, taču aizvien vairāk to piedāvā arī vietējie uzņēmumi.

Un tomēr – vai valsts rīcībā ir kādi instrumenti, ar kuriem var sekmēt arvien plašāku darbinieku veselības apdrošināšanu?

P. Leiškalns: Pašlaik apdrošināšanas prēmiju iemaksas par darbinieku veselības apdrošināšanu netiek apliktas ar nodokļiem, ja tās nepārsniedz 10% no apdrošinātā darbinieka gada bruto algas, bet ne vairāk kā 426, 86 eiro. Tas būtu jāmaina.

G. Konrads: Pašreiz noteiktie prēmijas griesti, par kuriem nav jāmaksā nodokļi, ir spēkā jau vismaz desmit gadus (kādreiz tie bija 300 lati). Taču pakalpojumu cenas pa šo laiku ir augušas vairākkārtīgi, līdz ar to noteikti arī būtu šie prēmiju griesti jāpārskata. Tas tikai veicinātu to, ka tiktu iegādātas aizvien labākas un kvalitatīvākas polises.

Taču jūs minējāt, ka vidējā polises cena ir 250 eiro, kas nemaz nesasniedz šos griestus.

G. Konrads: Tā ir vidējā cena, taču 25% klientu polises cena sasniedz šos griestus, un, ja tie tiktu paaugstināti, pieaugtu arī polises vidējā cena.

P. Leiškalns: Vidējā cena ir šie 250 eiro, jo publiskais sektors nevar pirkt dārgāk par 213 eiro, līdz ar to arī tā vidējā polises cena noslīd uz leju.

B. Fromane: Turklāt jāņem vērā, ka daudziem pakalpojumiem valsts ir noteikusi tarifu, kas ir zem pašizmaksas, tādējādi arī kropļojot šo tirgu. Tas, ka polisēm ir noteikti šie griesti, veicina to, ka apdrošinātāji nosedz tikai pakalpojumu minimumu. Mēs gribētu, lai darbiniekiem tiktu segti ne tikai pamata pakalpojumi. Polisei vislielākā jēga būtu tad, ja tiktu segti tie izdevumi, kas katram konkrētajam cilvēkam, maksājot individuāli, veido tiešām nozīmīgu summu. Rietumvalstīs privātā apdrošināšana sedz tieši to, ko nesedz valsts.

D. Šmits: Vienmēr ir jautājums, kā apdrošinātāji kontrolē sniegto pakalpojumu pamatotību. Viens ir tā sauktā algoritmu medicīna, kad katram saslimšanas gadījumam ir savs secīgi veikts process ar vairākiem posmiem. Un apdrošinātāji skatās, vai un kā tas ticis ievērots. Otrs veids ir raudzīties uz gala iznākuma kvalitāti. Tas ir daudz grūtāk un sarežģītāk. Līdz ar to pārsvarā piemēro šo algoritmu medicīnu. Ambulatorās un profilaktiskās medicīnas uzdevums ir pēc iespējas ilgāk atturēt cilvēkus no stacionāras ārstēšanas, jo tās jau ir daudz lielākas izmaksas. Tādējādi ideālajā pasaulē apdrošinātāji gribētu, lai nav kvotu un rindu un maksimāli visu ir iespējams izdarīt pirmsstacionārajā aprūpē. Pašlaik apdrošinātājiem ir motivācija tomēr likt vāciņus tiem katliņiem, lai to polisi izmanto pietiekami maz. Te rodas zināmas pretrunas, jo, no vienas puses, ambulatorā ārstēšana ir daudzkārt lētāka un to maksimāli vajadzētu veicināt, no otras – ir tomēr vēlme to ierobežot, jo par slimnīcu pārsvarā maksā valsts. Tā ir zināma nesaprašanās starp publisko un privāto sektoru. Es tagad primitivizēšu, bet, ja par gripas vakcīnu apdrošinātāji saka, lai nevakcinē visu kolektīvu, jo tas sadārdzina izmaksas, tad valsts saka, ka riska grupās vakcinācijai jāsasniedz 75%, jo tas ievērojami samazina risku nonākt slimnīcā.

Kā ir ar Swedbank piedāvātajām kolektīvajām vakcinācijām?

D. Amsila: Vakcinējas pēc izvēles un katru gadu arvien mazāk. Taču vērojams, ka pieaug saslimstība ar onkoloģiskajām slimībām un ne visu nepieciešamo medikamentu iegādi sedz polise, līdz ar to ir gadījumi, kad mēs vēl sniedzam individuālu atbalstu. Jāteic, ka tas ir “caurums” apdrošināšanas polisē.

B. Fromane: Būvniecības nozarē ir daudz mazu uzņēmumu, un mēs priecātos, ja apdrošinātāji vairāk raudzītos nozaru griezumā un sadarbotos arī ar valsti, lai nebūtu tā, ka privātā veselības apdrošināšana un valsts apmaksātie pakalpojumi ir pilnībā nodalīti un dzīvo katrs savu dzīvi. Mēs priecātos, ja arī maziem uzņēmumiem rastos motivācija apdrošināt darbiniekus.

Fromanes kundze, vai tas, ka iepirkumos pāriet uz saimniecisko izdevīgumu un paredzēts slēgt ģenerālvienošanos nozarē par minimālo algu, varētu motivēt uzņēmumus vairāk apdrošināt darbinieku veselību?

B. Fromane: Jā, tā tas varētu būt, jo uzņēmumi arvien vairāk domā, kā ilgtermiņā noturēt darbiniekus. Bet te ir arī valstij no savas puses jānāk pretī, jo tas, ka grib ierobežot attaisnoto līdzekļu atguvi par veselības aprūpes pakalpojumiem, nav pareizi.

Sarunu noslēdzot, vēlējos jautāt - ja tiks ieviesta obligātā veselības apdrošināšana, vai un kā tas atsauksies uz privāto darbinieku veselības apdrošināšanu?

B. Fromane: Modeli, kad katrs iedzīvotājs maksā 20 eiro, mēs vispār neuzskatām par normālu apdrošināšanu. Ja runa ir par to, ka katram cilvēkam ir polise par minimālo pakalpojumu grozu, tad privātie apdrošinātāji varētu piedāvāt apdrošināt papildus pakalpojumus. Respektīvi, privātājās polisēs pakalpojumu klāsts būtu plašāks.

D. Amsila: Mēs kā darbadevējs raudzīsimies, kāds ir pakalpojumu klāsts, kuru var saņemt obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros, un cik tas ir pieejams. Ņemot vērā igauņu pieredzi, jāsaka, ka kaimiņu darba devēji vēl joprojām turpina apdrošināt savus darbiniekus.

G. Konrads: Vislabākā situācija būtu tad, ja būtu skaidri pateikts, par ko maksā valsts un par ko maksā privātais.

D. Šmits: Es domāju, ka nākotnē privātās apdrošināšanas niša būs paaugstināts serviss, pieredzējuša ārsta, nevis rezidenta klātbūtne, jo lielajās slimnīcās standarta gadījumos parasti strādā rezidents, nevis profesors. Pakalpojumu sniedzējiem ir svarīgi, lai tieši pakalpojumu kvalitāte ir dzenulis ar mums sadarboties, nevis tas, ka mēs esam lētāki.