Šā gada sākumā diskusijas par tiesnešu neatkarību pārņēma Latvijas publisko telpu, bet, diemžēl, koncentrējās ap personālijām un konfliktu starp varas atzariem. Tomēr, praksē gūtie novērojumi liecina, ka problēmas saknes ir dziļākas.
Tiesu varas neatkarību nevar garantēt nekāds, pat progresīvs, ideāls regulējums, ja pašiem tiesnešiem nebūs gribas un apņēmības pildīt savus amata pienākumus tā, kā melns uz balta rakstīts likumā: neatkarīgi, pakļaujoties tikai likumam, sargājot cilvēka pamattiesības. Un, protams, šāda tiesnešu nostāja bez ierunām būtu jārespektē visām ietekmīgām un mazāk ietekmīgām iestādēm.
Lai arī būtu netaisnīgi apgalvot, ka visi izmeklēšanai labvēlīgi tiesnešu lēmumi ir nepamatoti pēc būtības, vai nekad un neviens izmeklēšanas tiesnesis nav apmierinājis procesā iesaistītās personas tiesiski pamatotu sūdzību, tomēr līdz iepriekš aprakstītajai ideālajai situācijai Latvijas Republikas tiesām joprojām ir ļoti tālu.
Piemēram, vienā no apgabaltiesām nesen notika kas nebijis: tika apmierināta aizskartā mantas īpašnieka sūdzība par rajona tiesas izmeklēšanas tiesneša lēmumu, ar kuru tika apstiprināts procesa virzītāja lēmums par aresta uzlikšanu mantai - aresta apstiprināšana tika atzīta par prettiesisku. Taču jau nākamajā dienā procesa virzītājs ir ierosinājis citam izmeklēšanas tiesnesim apstiprināt lēmumu par aresta uzlikšanu un saņēmis sev pozitīvu izmeklēšanas tiesneša rezolūciju, - apstiprināt lēmumu par aresta uzlikšanu mantai.
Šis ļoti rets, ļoti drosmīgs, bet ne sevišķi uzvarošs tiesneša mēģinājums lemt patiesi neatkarīgi un konjuktūrai neatbilstoši, zūd uz kopējā fona. Pēdējos gados neapmierinoša ir situācija ar 1) rajona tiesu tiesnešu kontroli par Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) izdotajiem iesaldēšanas rīkojumiem, 2) ar rajona tiesu izmeklēšanas tiesnešu rezolūcijām, apstiprinot procesa virzītāju lēmumus par aresta uzlikšanu mantai, 3) ar apgabaltiesu izmeklēšanas tiesnešu lēmumiem attiecībā uz procesā iesaistīto personu sūdzībām par uzlikto arestu, 4) ar rajona tiesu un apgabaltiesu izmeklēšanas tiesnešu lēmumiem attiecībā uz tiesību ierobežojumu termiņu pagarinājumiem.
Atļaušos apgalvot, ka vairumā šādu lietu tiesnešu lēmumu intonācijās skan neapmierinātība par to, ka kāds vispār par kaut ko sūdzas, un tiesu kontrole ir diezgan nepārliecinoša, lai neteiktu, - nomināla. Ja kriminālprocess ir uzsākts pēc FID ziņojuma, tad tipiski procesa virzītāja lēmumā par aresta uzlikšanu mantai nav aprakstīts izmeklējamais noziedzīgs nodarījums, un no visiem procesa materiāliem ir izklāstīts tikai viens - FID ziņojums, kas nozīmē, ka izmeklētājs pārraksta to, kas viņam ir atsūtīts, bet izmeklēšanas tiesnesis tikai pārlasa to, kas viņam atnests, uzliek rezolūciju un zīmogu. Par to, ka tas notiek nepienācīgā kvalitātē vai nemaz neiepazīstoties ar procesa materiāliem, liecina aresta uzlikšanas un izmeklēšanas tiesnešu rezolūciju datumi.
Nepārspīlējot var apgalvot, ka sarežģītā apjomīgā procesā nekāda reāla pierādījumu un konstatēto faktisko apstākļu novērtēšana nevar notikt dažu stundu laikā, un šāda novērtēšana nav tekstuāli atspoguļota arī procesuālajā lēmumā, ko apstiprina tiesnesis ar savu rezolūciju.
Ja par šādu lēmumu aizskartais mantas īpašnieks vai cita ar mantu saistītā persona iesniedz sūdzību, kuru izskata apgabaltiesas izmeklēšanas tiesnesis, tad pārsvarā gadījumu atbilde būs viena no šādām:1. Lēmums par aresta uzlikšanu mantai jums ir nosūtīts pirms dažiem mēnešiem. Tas, ka neesat to saņēmis vai esat saņēmis tikko, nav mūsu problēma, jūs tik un tā esat vainojams pie procesuālā termiņa nokavējuma, un jūsu sūdzība tiek atstāta bez izskatīšanas.2. Arests ir uzlikts pamatoti, bet procesa materiāli ir izmeklēšanas noslēpums. Tāpēc jums netiks skaidrots, kāpēc uzskatām arestu par pamatotu.3. Izmeklēšanas tiesnesis nevērtē vainīguma jautājumus, tāpēc nevērtēs arī mantas aresta pamatotību.4. Zinātnieki uzskata, ka aresta uzlikšana mantai ir pagaidu pasākums, tāpēc jūs pagaidām pagaidiet.
Gaidīšana var izstiepties divu vai trīs gadu garumā, jo Latvijas Republikas tiesās praktiski nav iespējams sastapt izmeklēšanas tiesnesi, kurš noraidītu izmeklētāja ierosinājumu par mantai uzlikto ierobežojumu termiņu pagarināšanu pat arī tad, ja izmeklētājs pamato pagarinājuma nepieciešamību ar stereotipizētām frāzēm par starptautiskās sadarbības lūgumu nosūtīšanu uz ārvalstīm, lietas lielo apjomu un juridisko sarežģītību, bet patiesībā pats nezina, kādu noziedzīgu nodarījumu izmeklē, un dažkārt vairākus mēnešus nav veicis vai nu vispār nekādas izmeklēšanas darbības, vai nu izmeklēšanas darbības tieši ar mērķi noskaidrot arestētās mantas izcelsmi no konkretizēta noziedzīga nodarījuma (predekatīvs nodarījums) vai nu no nekonkretizētās, bet noskaidrotās noziedzīgas darbības.
Rada interesi arī situācija ar izmeklēšanas tiesnešu kontroli par FID iesaldēšanas rīkojumiem. Ar 2021.gada 1.oktobri, stājoties spēkā grozījumiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā (turpmāk tekstā – ‘’Novēršanas likums’’), izmeklēšanas tiesnešu rokās tika nodota arī sūdzību izskatīšana pār FID izdotajiem iesaldēšanas rīkojumiem. Sākotnēji šī likumodošanas novitāte izskatījās ļoti cerīgi, taču uz šo brīdi optimisms praktiķu vidū manāmi noplaka, jo arī šajā lietu kategorijā izmeklēšanas tiesnešu lēmumos bieži vien tikai formāli ir motīvu daļas, un, neraugoties uz virsrakstu, tās sastāv no deklaratīviem apgalvojumiem, ka FID izdeva rīkojumu tiesiski un pamatoti, uz tā rīcībā esošo materiālu pamata.
Šie materiāli un sūdzību argumenti lēmumos, protams, netiek ne izklāstīti, ne vērtēti (noslēpums!).Nereti izmeklēšanas tiesnesis sagaida brīdi, kad FID nosūta materiālus izmeklēšanas iestādei, un tiek uzsākts kriminālprocess. Šajā gadījumā tiesneša darbs ir gaužām vienkāršs, - atstāt sūdzību bez izskatīšanas saskaņā ar Novēršanas likuma 34.panta 5.daļu.Tādas prakses gaismā prasās šīs ‘’atslodzes normas’’ svītrošana no likuma un tiesneša pilnvaru paplašināšana, nosakot, ka FID nav tiesīgs nodot materiālus izmeklēšanas iestādei, kamēr nav izskatītas visas sūdzības par FID rīkojumiem. Loģiski, ka šajā gadījumā pacelsies jautājums par iesaldēšanas termiņu tecējumu, kamēr tiek izskatītas sūdzības. Šeit uzmanība būtu vēršama uz vairākiem aspektiem.
Pirmkārt, šis jautājums nav nekas jauns. Likumdošanas tehnikā pazīstami dažnedažādi risinājumi: iesaldēšanas termiņa automātiska apturēšana uz sūdzības izskatīšanas laiku (līdzīgi, kā tiek apturēts personas tiesību ierobežošanas termiņu tecējums, ja tiek izdalīts process par noziedzīgi iegūtu mantu), šī termiņa pagarināšana ar tiesneša rezolūciju, ja tas ir nepieciešams utt. Katrā ziņā, bez aizlieguma nodot materiālus izmeklēšanas iestādei pirms sūdzības par FID rīkojumu izskatīšanu, tiesneša kontrole pār FID nav un nebūs efektīva: ja FID pasteidzas nosūtīt materiālus uz izmeklēšanas iestādi, tad tiesnesis kļūst bezspēcīgs un nevar vērtēt, vai rīkojums bija tiesisks un pamatots, jo Novēršanas likuma 34.panta 5.daļa nosaka tiesneša pienākumu, ne tiesību atstāt sūdzību bez izskatīšanas. No šādas situācijas zaudē visi, - ne tikai iesaldēto līdzekļu īpašnieki, bet arī izmeklēšanas iestādes, uz kurām no FID nekontrolēti tiek sūtīti dažādas kvalitātes materiāli, pārslogojot policiju un citas iestādes ar absurdiem, samocītiem procesiem, kuru uzsākšana nebija lietderīga un pamatota.
Otrkārt, šo situāciju veicina arī Novēršanas likuma 32.2 panta 1.daļas pēdējā teikuma neveiksmīga redakcija, kura paredz, ka FID rīkojumu, saskaņā ar kuru likuma subjekts izbeidz atturēšanos no darījuma veikšanas, ir nepieciešams pamatot. Iespējams, likuma subjektam uz priekšdienām ir interesanti saprast, kādēļ FID nekonstatēja ziņojumā iemeslus līdzekļu iesaldēšanai. Taču to var izrunāt arī ārpus rīkojuma izdošanas/atcelšanas procesa. Primārās šeit ir iesaldēto naudas līdzekļu īpašnieka intereses, un no šī viedokļa raugoties, pareizāk būtu novirzīt FID enerģiju un resursus uz to, lai tiktu izvērstāk motivēti cilvēktiesības ierobežojošie iesaldēšanas rīkojumi. Ierobežojumus atceļošs rīkojums gan jau varētu tikt izdots arī rezolūcijas formā.
Treškārt, autoram nav pamata teikt, ka izmeklēšanas tiesnešu lēmumos tiktu vērtēta šādas Novēršanas likuma 32.2 panta 2.daļas 1. punkta b) apakšpunkta normas pareiza piemērošana: "Ja Finanšu izlūkošanas dienests ir izdevis rīkojumu par līdzekļu pagaidu iesaldēšanu, (...) tad šis dienests apkopo un analizē iegūto informāciju un (...) izdod rīkojumu par līdzekļu iesaldēšanu uz noteiktu laiku, ja, pamatojoties uz Finanšu izlūkošanas dienesta rīcībā esošo informāciju, rodas aizdomas, ka notiek vai ir veikts noziedzīgs nodarījums, tai skaitā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija vai šā noziedzīgā nodarījuma mēģinājums. Šādā gadījumā līdzekļu iesaldēšanu veic uz rīkojumā noteikto laiku, bet ne ilgāku par 45 dienām."
Ielasoties šajā smagnējā, neskaidri uzrakstītajā tekstā, būtu jākonstatē, ka tas ir domāts gadījumiem, kad personas norēķinu kontā kredītiestādē notiek vai tikko ir veiktas ļoti intensīvas aizdomīgas operācijas, kuras būtu steidzami jāaptur, tikpat steidzami savācot un nosūtot izmeklēšanas iestādei materiālus par šo gadījumu. Praksē šī norma ik dienu tiek piemērota pavisam pretējiem faktiskajiem apstākļiem, - ārvalstnieku un ārvalstīs reģistrēto juridisko personu kontiem, kuros nekādas operācijas nav notikušas jau kopš vēsturiska 2018.gada. Šajos gadījumos atbilstoši Novēršanas likuma 32.2 panta 2.daļas 1. punkta a) apakšpunkta prasībām būtu pilnīgi iespējams noteikt ilgāku termiņu, pieprasīt papildu informāciju, pārbaudīt savu aizdomu pamatotību.
Rodas likumsakarīgi jautājumi: kur mēs tā skrienam, un kādēļ likums tā ir uzbūvēts? Kāds no tā labums Latvijai kā Eiropas valstij, kura kopš Z.A.Meierovica laikiem vienmēr ir centusies kļūt par mazu, bet nozīmīgu spēlētāju finanšu un tirdzniecības jomā kā reģionālajā, tā arī globālajā līmenī?
Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav, un uzdot to vajadzētu politiskām partijām - šā regulējuma virzītājām, jo pateicoties šo partiju veikumam, mēs braucām no pareizā ceļa grāvī gluži kā Meierovica transportlīdzeklis viena stūres kļūdaina pagrieziena dēļ.
Faktiski Novēršanas likuma subjektu ziņojumi, FID iesaldēšanas rīkojumu izdošana un tiesnešu neefektīva kontrole pār tiem veido konveijeru, ar kuru kriminālprocesa un konfiskācijas virzienā bezdomīgi tiek dzīti naudas līdzekļi, nešķirojot tos pēc izcelsmes. Pie katra šā konveijera posma stāv cilvēki un organizācijas, kurām nav ļauts pat uz brīdi apstāties un padomāt. Bankai kā Novēršanas likuma subjektam no pašaizsardzības viedokļa ir vieglāk ziņot, nekā neziņot. FID amatpersonai, kā ilustrēts jau iepriekš, ir jāmotivē, kāpēc tā dod bankai rīkojumu atbrīvot iesaldētos līdzekļus, toties iesaldējot līdzekļus, pietiek ar tukšām no rīkojuma uz rīkojumu pārkopētām frāzēm. Kronis visam (un tas ir visbēdīgāk!), izmeklēšanas tiesnesim netiek dots laiks un iespējas reāli un praktiski, pēc būtības, izvērtēt sūdzību par FID rīkojumu, - īpaši situācijās, kad nemaz nav nepieciešams izdot rīkojumu tieši uz 45 dienām.
Rezultātā, materiāli izmeklēšanas iestādei tiek sūtīti zibenīgi, un tai atkal deg termiņi, atkal nebūs laika, atkal mērkaķa ātrumā būs jāskrien pie izmeklēšanas tiesneša ar ierosinājumu par aresta uzlikšanu, un viss atkārtosies no paša sākuma jau nākamajos konveijera posmos, visu piesedzot ar tiesu varas sankciju un autoritāti. Pēc tam var mēnešiem neko īpaši nedarīt līdz konfiskācijas procesa izdalīšanai.
Daži, atsaucoties uz nezināmajiem ‘’ārvalstu ekspertiem’’, sauc šo sistēmu par ‘’ļoti progresīvu’’, daži pašreklāmas nolūkos vēl nesen sildījās slavas staros un pasniedza šo Latvijas tiesiskuma degradēšanos kā kārtējo ‘’veiksmes stāstu’’. Iespējams, no atsevišķu karjeru viedokļa tas arī bija un diemžēl joprojām ir veiksmes stāsts.
Tomēr no valsts attīstības perspektīvas to var nosaukt citādāk, - tā ir vertigo no veiksmes, kuras iespaidā tiek aizmirsts, ka demokrātisku sabiedrību stabilizē un tautsaimniecību attīsta īpašuma neaizskaramība un tiesības uz taisnīgu tiesu, nevis amatpersonu mesiānisms un pašpasludinātā visatļautība šķietami labu nodomu vārdā. Tāpēc nu jau ir skaidrs, ka situācija pilnīgi noteikti ir jāmaina. Skaidrs, ka šī būtu neiespējama misija bez grozījumiem Novēršanas likumā, kā arī tad, ja izmeklēšanas tiesneša institūts sargās tiesiskumu ne labāk, kā kartona dekorācija.
Eiropas Savienības Tiesas Ģenerāladvokāts apvienotajās lietās Nr. C-133/19, C-136/19, C-137/19 savos secinājumos, kas EST sniegti 2020.gada 19.martā, ir norādījis, ka saistībā Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.daļu, 13.pantu un Eiropas Savienības pamattiesību hartas 47.pantu gan Eiropas Cilvēktiesību Tiesa, gan Eiropas Savienības Tiesa ir uzsvērušas, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nozīmē, ka valstu aizsardzības līdzekļiem ir jābūt efektīviem un reāliem, nevis iluzoriem un teorētiskiem.
Tāpēc svarīgi būtu izvērtēt izmeklēšanas tiesneša institūta efektivitāti un izmeklēšanas tiesnešu darba rezultātus. Lai netiktu pārkāpta tiesnešu neatkarība, droši vien, pareizāk būtu, ja šādu izmeklēšanas tiesneša darba un izmeklēšanas tiesneša institūta novērtēšanu uzņemtos veikt Augstākā tiesa un Tieslietu padome. Šķiet, ka laiks tam ir pienācis.
