Pretvēža preparāts Rigvir pievilina medicīnas tūristus, bet citu zemju pacienti reti tiek pāri atbilstošu klīniku neesamības, infrastruktūras trūkuma un pacientu servisa zemā līmeņa barjerai


«Ārzemēs par mums runā vairāk nekā šeit. Un ārsti ārpus Latvijas par mums zina vairāk nekā šeit, tāpat publikācijas un klīnikas, ar ko sadarbojamies, ir ārzemēs,» saka holdinga kompānijas Rigvir valdes priekšsēdētājs Jurģis Auziņš.


Rigvir tiek dēvēts par unikālu Latvijas produktu, to salīdzina ar VEF Minox un airDog. Vai tas ir pamatoti? 


Rigvir ir daudz nozīmīgāks kaut vai no tā viedokļa, ka dod ieguldījumu tai cilvēku daļai, kas daudz cieš, jo ir slimi ar vēzi. Pretvēža medikaments ir unikāls ne tikai Latvijai, bet arī visai pasaulei. Tikai šodien zinātnieki pasaule nonāk pie tām atziņām, kuras preparāta izgudrotāja Aina Muceniece savā monogrāfijā aprakstīja jau 70. gados. Otrs attāli līdzīgs pretvēža vīruss ir radīts tikai tagad ASV, kur to reģistrēs novembrī. Šo vīrusu amerikāņu kompānija pirms trim gadiem nopirka par miljardu dolāru un tad ieguldīja miljonus, lai to varētu reģistrēt. Tad pasaulē būs divi šādi preparāti – Rigvir un šis otrs, kas gan būs ģenētiski modificēts, kādēļ var rasties dažādi blakusefekti. Rigvir tik un tā paliks nepārspējams, pateicoties dabīgajai izcelsmei, augstajai efektivitātei un nekaitīgumam. Jo preparātam praktiski nav nekādu nozīmīgu blakņu. Rigvir šobrīd kā vienīgais medikaments pārstāv veselu onkoloģijas nozari – vēža viroterapiju. Uzskatu, ka šis ir pašlaik onkoloģijā vishumānākais pasaulē pieejamais ārstēšanās veids, kāds vien ir iespējams, veicot ārstēšanos tā, kā to bija paredzējis Hipokrāts – galvenais ir palīdzēt un nekaitēt. Ja pretvēža terapija parasti saistās ar lielām blaknēm un ciešanām un pieeja ir – mēģināsim iznīcināt vēzi, cerībā, ka cilvēks to visu pārdzīvos, tad šeit ir pavisam cita pieeja. Tas ir Dieva radīts nekaitīgs vīruss, ko cilvēks ir veiksmīgi atradis un «apmācījis» cīnīties ar vēža šūnām. Domāju, ja vērtē pēc ieguldījuma cilvēcei, tad Rigvir pārspēj visu, ko Latvijā jebkad kāds ir izdomājis. 


Kur Rigvir tiek ražots? 


Mums ir līguma ražotājs. Šobrīd tā ir Igaunijas rūpnīca Kevelt.


Kāda situācija Latvijā pašlaik ir medicīnas tūrismā? Kas veicina, kas kavē tā attīstību?


Atsevišķas klīnikas ar to nodarbojas. Bet problēma ir tā, ka ne mūsu Latvijas medicīnas sistēma, ne klīnikas nav tik gatavas, lai ar šo lietu darbotos, jo medicīnas tūrisms prasa labu infrastruktūru, zinošus, laipnus darbiniekus, kas zina vairākas valodas, tāpat jābūt ekselentam pacientu servisam. Mūsu valstī tas pieklibo, bet pats galvenais trūkums, ka šādu klīniku Latvijā nav. 


Respektīvi, to ir maz?


Ir viena – Orto klīnika. Ludzā ir viena laba klīnika, ko uzcēla pirms pieciem gadiem, bet tā stāv tukša. Rīgā nav nevienas klīnikas, ar kuru varētu noslēgt līgumu un vairs neuztraukties, jo tā izvietotu visus mūsu pacientus. Ir Gaiļezers un Stradiņi, kas ir zem katras kritikas. Negribu būt tolerants, teikšu, kā ir – tur ir briesmīgi. Tur valsts neko nav darījusi. Un nevienu normālu ārzemnieku uz turieni vest nevar. Nerunāsim par augsti maksātspējīgo klientu, tur pat vidēju Eiropas iedzīvotāju un pat zem vidējā nevar vest.


Kas ir galvenā problēma, kādēļ Latvijā nav klīniku, uz kurām varētu vest pacientus medicīnas tūrisma ietvaros?


Manuprāt, ļoti liela problēma mūsu valstī ir augstprātība, lepnība un nenovīdība. Neesam vēl kārtīgu pērienu dabūjuši, man tāda sajūta. Atbrauc pie mums al Jazeera. Un vienīgais, ko Ekonomikas ministrija šiem žurnālistiem var piedāvāt intervijai, – jaunu meitenīti. Vidējais latvietis varbūt teiks – ko viņi no sevis iedomājas? Bet tas ir viens no vadošajiem pasaules TV kanāliem, kuru jebkurā rietumvalstī sagaida atplestām rokām! Mēs, privāta firma, viņiem iedevām mašīnas, izvadājām, sarunājām intervijas galīgi ne par mūsu medicīnas tēmām – kā notiek integrācija Latvijā, kāda ir Latvijas daba. Labi vēl, ka Latvijas Institūts spēcīgi nāca palīgā. No savas puses darām visu, lai pasaulē par mums runātu. BBC žurnālisti zvana un tiešajā ēterā jautā, ko mēs domājam par jauno amerikāņu vakcīnu. Pasaule gaida divas jaunas amerikāņu filmas, kuru producenti ir Stīvena Spīlberga kolēģi, kas palīdzēs onkoloģijas pasauli ieraudzīt citām acīm, parādot, ka ir jaunas terapijas, kas palīdz sekmīgi cīnīties ar vēzi. Un Latvija šeit ir degpunktā. Gribētos, lai valsts skaidrākām acīm paskatās uz izgudrojumiem, kas Latvijā ir tapuši. Es aicinātu valsti skatīties ne tikai uz jauniem produktiem, bet arī uz to, kas jau ir izgudrots, un palīdzēt to sapakot atbilstoši pasaules standartiem. Piemēram, Leokadīnu, ko Organiskās sintēzes institūts ir izgudrojis, – unikālu imūnmodulatoru. Larifāns ir vēl viens unikāls imūnpreparāts. Kāpēc valsts nevar iedot pāris simtus tūkstošu eiro, lai pasaulē tiem uztaisītu reklāmu? Bet nedod. Tāpēc daži meklē riska kapitālistus. Bet, ja tu dabū riska kapitālistu uz kakla, tas nozīmē, ka šis projekts ir Latvijai zaudēts. Var vairāk attīstīt arī Mildronātu, kas jau ir iekarojis daudzus pasaules tirgus, jo jaunā Mildronāta formula ir piecdesmit reizes efektīvāka. Ielikt dažus miljonus, lai apgūtu miljardu tirgus! Tā būtu tā valsts un privātā partnerība, bet tādas nav! Šeit ir sajūta, ka valstij neko nevajag! Tāpēc es neceru, ka medicīnas sistēmā kaut kas uzlabosies. Piemēram, darījuma summa ar Organiskās sintēzes institūta izgudrojumu Belinostat līdz reģistrācijas brīdim ASV FDA reģistrā jau bija sasniegusi miljardu. Latvijas valstij no tā ne čiku, ne grabu. Bet situācija būtu cita, ja kāds mērķtiecīgi būtu paskatījies uz to, ko dara mūsu zinātnieki. Un ne tikai molekulu, bet produktu līmenī. Vēl nekas nav zaudēts. Mums ir produkti, kurus vajag izcelt, «iepakot», lai valsts no partnerības varētu iegūt naudu. Ja mēs to nedarām, tie agri vai vēlu aiziet prom no Latvijas. Ja tie aiziet kopā ar riska kapitālistiem, tad mūsu pilsoņi, kas ir bijuši klāt pie šo produktu radīšanas, arī neko adekvātu nesaņem. 


Tātad jūs gribat teikt, ka nozare un valsts kopumā neattīstās nevis likumdošanas problēmu vai finanšu trūkuma, bet tieši valsts attieksmes dēļ?


Jā, tieši cilvēciskā attieksme ir daudzu mūsu problēmu pamatā. Mēs patiesībā dzīvojam kūtspakaļā, pirms 150 gadiem tikai lasīt iemācījāmies, bet tēlojam no sevis nezin ko. Nedaudz ir jānolaižas no augstumiem. Esam nolēmuši izveidot paši savu klīniku. Nupat parakstījām līgumu ar attīstītāju, klīnika būs 2000 kvadrātmetru plaša. 



Visu interviju Mēs patiesībā dzīvojam kūtspakaļā lasiet 8. oktobra laikrakstā Dienas Bizness.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra