Neraugoties uz Eiropas Savienības (ES) ambiciozajiem klimata mērķiem, dabasgāze nākamajās desmitgadēs joprojām veidos Latvijas enerģētikas mugurkaulu.
To DB organizētajā konferencē Enerģētika 2021: konkurētspēja un tirgus stabilitāte ceļā uz klimata mērķu sasniegšanu pauda AS Latvijas Gāze (LG) valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis. Viņam piekrīt arī citi nozares pārstāvji, norādot, ka pārejas periodā dabasgāzes stacijām būs liela nozīme Baltijas elektrotīklu drošības un energosistēmas stabilitātes saglabāšanā.
Mainīsies raksturs
Skaidrs, ka mēs nevaram apgalvot, ka dabasgāze ir nākamās simtgades resurss, bet es nešaubos, ka līdz 2050. gadam tā būs, iespējams, vienīgā fosilā degviela, kas joprojām tiks izmantota, uzskata A.Kalvītis. “Ar citu resursu gāzi, visticamāk, aizvietot tuvākajā laikā nebūs iespējams, jo tas ir videi draudzīgākais fosilais resurss, kas ir arī ļoti efektīvs un viegli pielietojams. Kopumā jautājums par to, kādi resursi nākotnē tiks izmantoti enerģijas ražošanai, ir ļoti aktuāls. Es šaubos, ka šobrīd ir izdomāta gatava recepte. Cilvēki, kas veido enerģētikas politiku, vairāk balstās uz politiskiem lozungiem, taču šajā gadījumā būtiskāki ir ekonomiskie aspekti. Kamēr nebūs iespējams iegūt kādu citu alternatīvu resursu, es redzu, ka dabasgāze enerģētikā joprojām būs nozīmīga. Protams, ka plaši tiks izmantoti arī pieejamie atjaunojamie energoresursi (AER), zināmas perspektīvas ir arī ūdeņradim. Šajā gadījumā gan precīzu atbilžu nav, jo ūdeņraža izmantošana un ražošana šobrīd ir neskaidra,” pauž A.Kalvītis.
Arī AS Augstsprieguma tīkls (AST) valdes loceklis Gatis Junghāns norāda, ka nākamajā dekādē gāzes stacijas joprojām spēlēs nozīmīgu lomu. “Pieaugošo CO2 kvotu cenu dēļ no dabasgāzes saražotais elektroenerģijas apjoms viennozīmīgi samazināsies, taču šis resurss arvien būs nozīmīgs, mainīsies tikai raksturs, kā tas tiek izmantotas. Ja vēsturiski dabasgāzes stacijas vairāk ir bijušas kā bāzes elektrostacijas, kuru ieņēmumu struktūras pamatā ir elektroenerģijas ražošana, tad nākotnē šo staciju ieņēmumu būtiskāko daļu, visticamāk, veidos balansēšanas resursu rezervju izmantošanas pakalpojumu sniegšana. Balansēšanas resursu nozīme, sevišķi atvienojoties no tā saucamā BRELL elektroenerģijas loka un sinhronizējot savus tīklus ar Eiropu, būs arvien lielāka,” prognozē G.Junghāns.
Drošības garants
AS Latvenergo tehnoloģiju un atbalsta direktors Kaspars Cikmačs piekrīt, ka gāzes stacijas savu ietekmi nezaudēs. “Iepazīstoties ar citu ES valstu iecerēm, varam secināt, ka daudzi vēl tikai plāno attīstīt tādas stacijas, kādas ir Latvenergo termoelektrocentrāles (TEC). Mēs varam lepoties, ka mums šādas stacijas jau ir. Bez TEC Baltijas elektrotīklu drošība noteikti izskatītos pilnīgi citādāka. Skaidrs, ka nākamajās desmitgadēs ievērojami pieaugs arī AER īpatsvars, sevišķi vēja un saules ģenerācijā. Šobrīd uz vietas mēs spējam saražot salīdzinoši lielu daļu Latvijai nepieciešamās elektroenerģijas, taču Lietuvā un Igaunijā ir diezgan liels jaudu iztrūkums, kas nozīmē, ka šajā jomā ir liels potenciāls attīstībai,” domā K.Cikmačs.
Arī G.Junghāns starp AER izceļ tieši sauli un vēju. “Valsts politika paredz šo resursu attīšanu, sevišķi, ja runājam par vēju. Turklāt vēja stacijas plānots būvēt ne tikai uz sauszemes, bet arī jūrā. Šobrīd notiek aktīvs darbs pie Igaunijas-Latvijas atkrastes vēju parka kopprojekta Elwind, kura ietvaros AST uzsācis padziļinātu trases un tehnoloģiju variantu izpēti vēja parka pieslēgšanai jūrā,” stāsta G.Junghāns. K.Cikmačs informē, ka arī Latvenergo plāno iesaistīties atkrastes vēju projektos. “Skaidrs, ka sauszemes vējš šobrīd ir būtiski lētāks, nekā atkrastes vējš, taču jāņem vērā, ka jebkurš projekts netiek īstenots uzreiz. Lai 2030. gadā mēs varētu būvēt atkrastes vēja stacijas, darbi jāsāk jau tagad,” secina Latvenergo pārstāvis.
Jāsaprot apjomi
Primāri šobrīd būtu jāattīsta tie resursi, kuru ražošanai nav vajadzīgi lieli papildus ieguldījumi, uzsver AS Conexus Baltic Grid valdes priekšsēdētājs Uldis Bariss. “Viens no šādiem resursiem ir biogāze. Tas ir atjaunojams resurss, kas pēc būtības ir arī metānam atbilstošs kurināmais. Tāpat iespējams domāt par ūdeņraža daļēju pievienošanu tīklos. Jebkurā gadījumā beigās galvenais jautājums būs par resursu konkurētspēju tirgū - uzvarēs tā tehnoloģija, kas varēs saražot enerģiju pēc iespējas lētāk. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka Latvija starp visām ES valstīm pašlaik ir viena no zaļākajām, tāpēc no vispārējās ekonomikas pieejas ir jāsaprot, ka katrs nākošais solis maksā dārgāk. Pašlaik mums ir jāpāriet uz tādu sektoru zaļināšanu, kas ir ne tikai dārgāki, bet arī politiski smagāki. Pamatā mums jārunā par izmešu samazināšanu lauksaimniecībā un transportā, jo elektroenerģija primāro resursu apjomā veido mazāk par 20%,” skaidro U.Bariss.
Viņš stāsta, ka elektroenerģijas gada patēriņš Latvijā svārstās no 7 līdz 7,5 teravatstundām (TWh), savukārt dabasgāzes patēriņš ik gadu sasniedz teju 14 TWh. “Pēdējos gados elektroenerģijas ražošana ir kļuvusi ievērojami zaļāka. Sauszemes vēja staciju izmaksas tuvojas tirgus līmenim, to drīz sasniegs arī saules paneļu izkliedētā ģenerācija. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka elektroenerģija ir tikai puse no patērētā dabasgāzes apjoma. Ja vēl pieskaita klāt arī transportu degvielu, sasummējot visu kopā, elektrība aizņem ļoti nelielu daļu. Tas nozīmē, ka nākotnē mums ir jāspēj tehnoloģiski pārkāpt daudz lielākiem izaicinājumam, nekā tas ir izdarīts līdz šim. ES mērķi skaidri parāda virzienus, kuros nepieciešams aktīvi doties. Mēs nevaram naivi cerēt, ka mērķu pēc gada nebūs. Tie būs, līdz ar to mums ir saprātīgi un ekonomiski jāizvērtē pareizais ceļš,” aicina U.Bariss. '
Divas puses
Visiem ir vēlme samazināt CO2 izmešus, taču neviens skaidri nepasaka, ka tas nozīmē arī ikdienas paradumu maiņu, pauž A.Kalvītis. “Lielākie CO2 ražotāji ir paši cilvēki. Ja civilizācija nemainīs savus paradumus, sasniegt ES uzstādītos mērķus nebūs iespējams. Mēs nevaram kāpināt izmešu apjomu, celt savu dzīves līmeni un domāt, ar kādām ekonomiskām metodēm to apturēt. Šobrīd par to daudz tiek runāts, bet neviens cilvēkiem atklāti nepasaka, ka mums būs jāmaina savs dzīvesveids. Mēs nevarēsim katrs ar savu auto braukt uz veikalu vai vairākas reizes gadā ar lidmašīnu doties ceļojumā. Ir jāsaprot, ka šai medaļai ir divas puses. Tāpat jāatceras, ka šo mērķu sasniegšanas vārdā mēs nedrīkstam pazaudēt enerģētisko drošību. Mērķi nav jāsasniedz par katru cenu,” domā A.Kalvītis.
Tāpat viņš vērš uzmanību uz to, ka Eiropa pašlaik ir praktiski vienīgais pasaules reģions, kas domā par CO2 samazināšanu. “Mēs gribam panākt izmešu samazinājumu, taču neko nedarām, lai tie netiktu radīti ārpus ES. Kāpēc mums jābūt zaļiem un jāmaksā par enerģiju ievērojami vairāk, ja Āfrikā, Āzijā vai turpat Krievijā šim jautājumam netiek pievērsta praktiski nekāda uzmanība? Šādā veidā mēs savu ekonomiku padarām nekonkurētspējīgu. Tā ir Eiropas problēma. Politika ir definēta, bet mēs esam vienīgais planētas centrs, kas par šo tēmu domā, bet mūsu sabiedrība tiek pārliecināta, ka par to ir jāmaksā. Vieni mēs nevaram izglābt planētu. Agri vai vēlu iedzīvotāji uzstādīs jautājumu, kāpēc viņiem ir jāmaksā daudz vairāk, nekā ASV, Āzijā vai Krievijā,” paredz LG valdes priekšsēdētājs.
Jābūt drosmīgiem
Eiropa ieņem relatīvi mazu daļu uz kopējā pasaules fona, bet pēdējā ES komunikācijā skaidri tika noteikts, kuri normatīvie akti tiks pilnveidoti, lai izvairītos no tirgus kropļojumiem, stāsta U.Bariss. “Skaidrs, ka mēs nevaram uzstādīt tikai mērķi, neradot kopīgu sistēmu. Pēc būtības tas nozīme, ka mums ir jāizveido oglekļa emisiju robeža, lai garantētu, ka mūsu ražotājiem ir tie paši apstākļi kā ražotājiem ārpus ES. Ja Krievijas ražotājs izmanto to pašu gāzi un emitē, viņam nav jāmaksā par CO2 kvotām, par to jāmaksā mums. Tas nozīmē, ka kaimiņu ražotājs automātiski ir konkurētspējīgāks. Tā nav ilgtermiņā uzturama politika. Pašlaik CO2 intensīvā industrija lielā mērā pārvietojas ārpus ES. Mēs nevaram ieviest mērķus bez atbilstošiem aizsardzības mehānismiem,” atzīmē U.Bariss.
Arī G.Junghāns piekrīt, ka šobrīd tirgū pastāv dažādi kropļojumi. “Eiropas un Krievijas tirgu atšķirīgie, nesavietojamie modeļi viennozīmīgi rada konkurences kropļojumus, jo vienā pusē ražotāji ražo, nemaksājot par emisiju kvotām, bet otrā pusē ir pavisam cita izmaksu bāze. Īstermiņā tas var šķist patīkami, jo tādā veidā iespējams samazināt vidējo cenu, bet ilgtermiņā tas sabiedrību un industriju vairāk ietekmē negatīvi,” domā G.Junghāns.
A.Kalvītis uzsver, ka šobrīd politiķiem ir jābūt drosmīgiem. “Lai sasniegtu uzstādītos mērķus, mums ir atlikuši deviņi gadi. Šajā laikā var daudz ko izdarīt, bet ir vajadzīgi lēmumi. To es arī visvairāk sagaidu, jo tas šobrīd pietrūkst. Politiķi paši ir sevi uzdzinuši kokā, no kura ir grūti nokāpt,” atzīst LG valdes priekšsēdētājs.