Eiro nepalīdz Latvijai, bet var tai kaitēt, jaunākajā blogā norāda Briselē bāzētās ekonomistu domnīcas Bruegel institūta eksperti. Tāpat Latvija, iestājoties eirozonā, nepalīdz tai, bet var radīt jaunas problēmas.

Labākais scenārijs ir situācija, kad nevienas valsts stāvoklis nepasliktinās, bet pēc Latvijas iestāšanās eirozonā valstīs saglabājas esošā situācija. Tādā gadījumā - kāpēc steigties, lai Latvija kļūtu par 18. eirozonas valsti?, jautā Bruegel.

«Latvija tikko ir tikusi ārā no sarežģītas situācijas. Dzīvojot pāri saviem līdzekļiem, 2007. gadā tekošā konta deficīts sasniedza gandrīz 25% no IKP, un krīze bija neizbēgama. Rezultātā IKP no sava augstākā līmeņa 2007. gadā nogāzās par 20% līdz zemākajam līmenim 2010. gadā, un bezdarba līmenis sasniedza gandrīz 20%. Šī krituma laikā Latvijas amatpersonas stingri turējās, lai noturētu lata kursu noteiktajā līmenī. Tomēr šis lēmums bija strīdīgs,» norāda Bruegel. Daudzi sacīja, ka lata kursam ļaut vājināties būtu labākais no diviem ļaunumiem, tomēr Latvijas amatpersonām turēšanās pie valūtas kursa saistībām bija svarīgāka. Spēcīgākais ekonomiskais iemesls, lai uzturētu šo kursu, bija bailes no tā, ka aizņēmējiem varētu kļūt pārmērīgi liels eiro kredītu slogs. Lai arī vēl nepieciešami vairāki gadi, lai ražošanas apjomi un nodarbinātība sasniegtu pirmskrīzes līmeņus, sliktākais jau ir garām, un investori labprāt iegādājas Latvijas parādzīmes par augstām cenām.

Arguments eiro ieviešanai ir tas, ka lata kursu no eiro vairāk nevarēs atsaistīt, un, iespējams, piekļuve Eiropas Centrālās bankas finansējumam ir priekšrocība. Turklāt Eiropas Komisija novērtē, ka Latvija ir gatava ieviest eiro, ņemot vērā tās zemo inflāciju un zemo valsts parāda līmeni, un tie ir ilgtermiņa sasniegumi, norāda eksperti.

Taču ekonomikai ne vienmēr eiro ieviešana nāktu par labu. Tādējādi Latvija atsakās no ārkārtīgi vērtīgas iespējas nākotnē ieviest peldošu valūtas kursu. Un kas varētu būt ieguvumi? Valsts kredītspējas uzlabošana nav ieguvums. Valsts jau pierādījusi pasaulei, ka spēj pārciest lielākās ekonomiskās «sāpes», lai saglabātu valūtas kursa paritāti, tad kāpēc nepieciešama turpmāka apņemšanās? Ja arguments ir, ka nākotnē valdība varētu būt bezatbildīga un valstī varētu būt jauna krīze, ir pāragri teikt, ka peldošais kurss nav labākais variants šim periodam, uzsver Bruegel.

«Divas no pēdējām piecām valstīm, kas iestājušās eirozonā, pieredzējušas ievērojamas problēmas. Tiesa gan, ikvienai nelaimīgai valstij ir savs stāsts, tomēr ir nozīmīgs fakts, ka iestāšanās eirozonā veicina nepārdomātu banku sektora attīstību. Kiprai un Slovēnijai varētu būt sava pieredze, ko vainot, tomēr nevar noliegt, ka to banku sektors ir izgājis no kontroles – banku sektors, par kuru tagad intensīvi jārūpējas eirozonas amatpersonām. Iespējams, tā ir apziņa, ka pastāv ECB atbalsts, kas veicina šādu izvirtīgu rīcību,» pieļauj Bruegel.

Apbrīnas kritēriji – zemā inflācija un zemais valsts parāds ir diezgan vāji rādītāji, kas pēdējā laikā raksturo eirozonas valstis. Latvija 2008. gadā «iekūlās» nepatikšanās, jo tā neizturēja konkurētspējas testu – Latvijas pieprasījums pēc ārvalstu precēm uzņēma strauju tempu un ievērojami pārsniedza pasaules pieprasījumu pēc Latvijas precēm un pakalpojumiem. Kāpēc lai tas mainītos tagad? Privātā sektora algas ir samazinājušās un tekošā konta deficīts ir sarucis lielākoties tādēļ, ka krities patēriņš un importa apjomi, uzsver analītiķi.

Vēl svarīgāk – ilgtermiņa konkurētspējai nepieciešams veselīgs tehniskais izmaiņu temps un augstākas kvalitātes produkti. Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) galvenais ekonomists Olivjē Blanšārs ir uzsvēris, ka Latvijas lielākā cerība ir lielā produktivitātes atšķirība no pasaules tehnoloģiju frontes, kas rada vietu izaugsmei. Tomēr viņš arī minējis Portugāles pieredzi, kura ar šādu potenciālu nekad nav to īstenojusi. Ja Latvija veiksmīgi kāps pa tehnoloģiju kāpnēm, tas notiks tikpat labi gan eirozonā, gan ārpus tās, taču, ja šis plāns izgāzīsies, tas saskarsies ar nepatīkamu nesenās krīzes atkārtojumu. Tā Portugāles konkurētspējas problēmas, kas piedzīvoja nepatīkamu pielāgošanos Valūtas kursa mehānismasm 1993. gadā, atkārtoja līdzīgu situāciju pēc mazāk nekā 20 gadiem.

Vēl vairāk – eirozona pati par sevi lielā mērā ir disfunkcionāla. Ja ECB maina bāzes procentu likmes, dalībvalstis īsti nejūt to ietekmi. Labāku efektu situācijas uzlabošanai var panākt, ja valstis pašas rīkojas, un tas notiek ilgākā laika posmā. Tie, kas ir eirozonā, tiem nav izvēles, bet vai Latvijai jāsteidzas tajā?

Gadījumā, ja būtu brīdis Latvijai palaist peldošu valūtas kursu, šis būtu tas brīdis, norāda Bruegel. Valsts uzticamība ir spēcīga, tirgi ir pārliecināti un bilances nesabalansētības riski ir minimāli. Valstis ar peldošām valūtas likmēm Austrumeiropā kopš krīzes ir izdarījušas daudz vairāk nekā valstis ar fiksētu valūtas kursu. Latvijas tirdzniecība ar eirozonas ekonomikām nav īpaši liela, un tai ir daudzpusīgs finansiāls kontakts ar valstīm ārpus eirozonas.

Vai Latvijas iestāšanās eirozonā kādā mērā varētu tai palīdzēt? Ir grūti kādu ieguvēju iedomāties. Latvijai nebūs ietekmes uz ECB politiku vai ekonomisko un finansiālo nosacījumu no citām eirozonas ekonomikām. Tomēr Kipra vien pēdējā laikā ir parādījusi, kā pat maza valsts var izraisīt lielu viļņošanos.

Latvijas integrācija Eiropā jāskatās caur spēcīgu vēsturisko skatupunktu. Latvijai un Eiropai dziļāka integrācija ir vienīgais pareizais ceļš. Tomēr eiro acīmredzot nav pareizais simbols šai kustībai. Eiro bieži vien tiek uztverts kā politisks projekts, kas vieno Eiropas valstis lielākā politiskā savienībā. Bet Latvija pievienojas eiro brīdī, kad vēsture spēcīgi apšauba šo lielo politisko plānu. Vairāk nekā trīs piektdaļas Latvijas iedzīvotāju nevēlas patlaban pievienoties eirozonai. Vai tas neskaitās?, jautā Bruegel.

Visu blogu varat izlasīt šeit.